Ogļu kalna bibliotēka. Skots Hokinss

izdevniecība prometejs, marii grāmatplaukts, fantāzijas romānsPrometejs 2017. gads, 429 lpp.

Skota Hokinsa debija daiļliteratūrā ir padevusies tik traki krāšņa, ka neviļus pārņem divejādas bažas: 1) neko labāku autors nespēs radīt, 2) nākamie viņa darbi būs vēl trakāki (labā nozīmē, protams).  “Ogļu kalna bibliotēka” ir brīnišķīgi melns romāns par ļoti īpašu bibliotēku un ļoti īpašiem bibliotekāriem. Aizmirstiet rāmas kundzes brillēs un rātni plauktos saliktas dzejas grāmatas un romantiskos romānus. Šī nav tāda bibliotēka un šie nav tādi bibliotekāri.

Ir grūti pastāstīt par šo romānu ko vairāk kā anotācijā, lai nepateiktu pārāk daudz. Šoreiz, manuprāt, ir īpaši svarīgi neizpļāpāties, jo tā šokējošā “kas, pie velna, ir tas?!” un “ko es tikko lasīju?!” sajūta piedod grāmatai papildus burvību. Nevajag bīties, ka sākumā daudz kas šķiet nesaprotams. Lasītājs tiek iemests reālā un tajā pašā laikā nereālā pasaulē bez paskaidrojumiem un atliek tikai strauji kulties uz priekšu, jo notikumi negaida. Viss ir pilnīgi traki, pagalam jocīgi, pilnīgā pakaļā un bezgala aizraujoši. Uz grāmatas beigām viss sāk nostāties savās vietās un tad ir tāds milzīgs “wow!”.

Romāns ir melns, vietām pat ļoti melns. Tik melns, ka asinis šķīst, zarnas lido pa gaisu un nocirstas galvas runā. Vienlaicīgi romānam piemīt drusku rotaļīgs vieglums, tāds kā mežonīgas spēles elements, kas romāna beigās kļūst par ko dziļāku un krietni cilvēcīgāku. Arī melnā humora cienītāji varēs pasmaidīt. Grāmatas tēli ir īpatnēji, dažiem galvenajiem arī iedotas personības šķautnes, tomēr šis ir piedzīvojumu, nevis psiholoģiskais romāns. Man ļoti patika bijušais armijnieks Ērvins. Karolīna valdzināja, tomēr neraisīja īpašu līdzpārdzīvojumu. Slepkavnieku Deividu es tik drīz neaizmirsīšu. Arī pārējie tēli ir diezgan frīkaini. Normālākais ir Stīvs, kurš nabadziņš iekuļas pašā notikumu epicentrā. Pāris vietās cieš dzīvnieki un tās man literārajos darbos vienmēr ir nepatīkamas epizodes. Zinu, ka ir arī citi lasītāji ar līdzīgu problēmu. Šoreiz šīm epizodēm varēju samērā viegli tikt pāri, jo tā nebija bezmērķīga vardarbība ap kuru autors tīksminās, lai speciāli šokētu lasītājus.

Prieks, ka romāns iznāk lieliskā, dzīvīgā Viļa Kasima tulkojumā. Tas ir ļoti svarīgi, jo varoņi nerunā diezko literāri un sausākā tulkojumā romāns zaudētu autora stila autentiskumu. Piemēram, Ērvins, pateicoties savam runas veidam un domāšanai, izkāpj no grāmatas lapām dzīvāks par dzīvu.

Neatceros otru tik šausminoši burvīgu un dullu grāmatu. Turklāt autoram izdevies lieliski nobalansēt uz mata tievās līnijas starp šķebinoši pretīgi (atkal Deivids…) un smieklīgi sajūsminoši. Neko tādu es negaidīju! “Ogļu kalna bibliotēka” ir saldais ēdiens melnu tekstu cienītājiem un visiem, kuri vēlas, lai grāmata viņus pārsteidz un aizrauj citā pasaulē.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S.1. Šī ir Inta Ziemassvētku dāvana. Paldies, trāpīts desmitniekā. 🙂

P.S.2. Iekļauju šo romānu šī gada R.I.P. izaicinājumā, jo tur iederas perfekti. Kad domāju, ko rudens sākumā lasīt, vēl nezināju, ka “Ogļu kalna bibliotēka” iznāks oktobra vidū.

Advertisements

Marii lasa #16

Šis ir Kursīšu bibliotēkas Lasītāju klubam veltīts jautājumu un atbilžu video: kāpēc lasu, ko lasu, kāpēc rakstu blogu un kādas nesen iznākušas grāmatas iesaku.

Lai aizraujoša lasīšana un interesantas sarunas!

Ekskursija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Piedalīšanās pasākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā man bija laba iespēja beidzot apskatīt Latvijas galveno bibliotēku. No labas šī iespēja pārvērtās lieliskā, kad Valmieras integrētās bibliotēkas un LNB darbinieces noorganizēja man ekskursiju. Paldies! Ja mūslaiku mode pieprasītu ciešu korsešu valkāšanu, šajā brīdī noģībtu no laimes. Tas, protams, nebūtu ērti un visu izjauktu. Ģībt neģību un pavadīju 40 minūtes sajūsmā grozot galvu uz visām pusēm un klausoties gidē.

Esmu ļoti pateicīga bibliotēkas gidei, kura norādīja uz arhitektoniskām detaļām, ko pati nebūtu pamanījusi. Viņas sniegtā informācija liek ar apbrīnu novērtēt arhitekta Gunāra Birkerta ieceri, matemātisko precizitāti un vērienu šīs bibliotēkas projektēšanā. Ja jums ir tāda iespēja, noteikti dodieties gida vadītā ekskursijā. Viena pati staigājot, es uzzinātu ļoti maz.

Pirms dodamies vizuālā pastaigā pa stāviem, gribu pateikt, ka pati bibliotēkas ēka manī raisa divejādas sajūtas. Drūmā dienā (kāda bija vakar) ieeja bibliotēkā vairāk atgādina došanos iekšā angārā vai pazemes bunkurā. Iekštelpas ir skandināviski atturīgas, bet bagātīgi izmantotais koks, daudzās grāmatas, gaismas un ērtie krēsli lasītavās tomēr ļauj izvairīties no industriāla angāra sajūtas un vidējos stāvos ir pavisam mājīgi.

Pagrabstāvā (jeb -1 stāvā) ir konferenču telpas un tur vienīgais mīnuss ir logu trūkums, bet ekskursija sākās ar pirmo stāvu, ko LNB sauc par ātriju. Tur atrodas garderobe, slēdzamo skapīšu telpa, jo augšējos stāvos ar somām nelaiž, restorāns (uz kuru neaizgāju) un reģistratūra ar drošības vārtiem. Ar apmeklētāja vai lasītāja karti var nokļūt tālāk – īstajā bibliotēkas pasaulē.

LNB

Devāmies augšā uz tādu kā pusstāvu jeb mezanīnu, kas atrodas starp 1. un 2. stāvu. Mezanīnā atrodas informācijas centrs un tur sākas bibliotēkas sirds un serde – grāmatu krātuve ēkas vidū. Šī grāmatu siena manī izraisīja tādu sajūsmu, ka būtu tur stundām stāvējusi un apbrīnojusi katru centimetru.

LNB serde - grāmatu krātuve

LNB serde - grāmatu krātuve

LNB

Ar liftu uzbraucām Stikla kalna spicē – 11. stāvā. Sajūta kā uz kuģa, jo no trim pusēm redzeslokā Daugava. Lietaini miglainie laika apstākļi neļāva izbaudīt Rīgas panorāmu, bet skats ir iespaidīgs tik un tā. Punktā starp klavierēm un galdiņu strauji pagriežoties, mani pārņēma sireāla sajūta – dažas sekundes šķita, ka ēka peld. Interesanti, kā jutās Antiņš, uzjājis Stikla kalna virsotnē? Varbūt smaidīja tikpat muļķīgi kā es. Pašā pēdējā stāvā – divpadsmitajā gan nelaida, jo tur strādāja alpīnisti.

LNB 11. stāvs

Pa kāpnēm pamazām kāpām lejā un es pa ceļam apbrīnoju līnijas, formas un tekstūras. Laikam tas bija 8. vai 9. stāvs, kur mani ieveda bibliotekāru lasītavā. Iedomājieties – bibliotekāriem sava bibliotēka. Palasīju nosaukumus stendā izliktajām grāmatām un teikšu godīgi – tā ir raķešzinātne, kur filoloģija saplūst ar modernajām tehnoloģijām. Bibliotekārs vairs nav grāmatu izsniedzējs, bibliotekārs ir informācijas pārvaldnieks.

LNB skats uz leju

Ja gaitenī nostājas pareizajā vietā, tad šaurajos logos var redzēt Vecrīgas baznīcu torņus, pie tam tuvāk nekā patiesībā. Viltīgās šaujamlūkas – tā man šos logus gribas nosaukt.

LNB

Stāvu ir daudz, lasītavu un citu telpu vēl vairāk, droši vien pirmajās reizēs vajadzīga karte. Lasītavā, kur var pētīt kartes, mēs iegājām un gide uzreiz smējās, ka no šīs telpas parasti grupas nevar dabūt laukā – sāk pētīt kartes un cauri. Arī es pamanīju pie sienas Latvijas karti no 1920. vai 1930. gadiem, atradu šaursliežu dzelzceļu no Ainažiem uz Smilteni, kas tālāk ar raustītu līniju slaidā lokā turpinājās līdz Rīgai. Vai bija plānota dzelzeļa līnijas tālāka izbūve? Letonikas zāli, kurā glabājas viss par mūsu valsti, gan paskatījāmies tikai no ārpuses. Tā ir viena no bibliotēkas telpām, no kurām pilnīgi neko nedrīkst iznest. Pēc drošības vārtiem spriežot, otra tāda ir folkloras krātuve.

Pie folkloras krātuves bibliotēkas 5. stāvā var aplūkot Krišjāņa Barona Dainu skapi un tas bija vēl viena maza sapņa piepildījums. Gide teica, ka skapis ne vienmēr stāvot atvērts. Uz skapja uzlikta tabakas kaste tur nav nejauši. Barons sākotnēji lapiņas ar tautasdziesmām krāja šādās kastēs un vēlāk pēc šīs kastes izmēriem taisīja skapja atvilktnes. Biju domājusi, ka Dainu skapis ir lielāks. Skapis stāv uz 20 – 25 cm paaugstinājuma, izskatās trausls, tomēr iespaidīgs.

LNB - Dainu skapis

LNB - Dainu skapis

Pēc sejas nevar redzēt, bet esmu ārkārtīgi sajūsmināta par iespēju apskatīt bibliotēku un dzīvē redzēt divus mūsu nacionālos dārgumus. Vienīgi nožēloju, ka iespaidu pārbagātībā pēc pasākuma (par to pastāstīšu citā reizē) un ekskursijas neaizgāju apskatīties pastāvīgo ekspozīciju “Grāmata Latvijā”.

Atmiņas par bibliotēkām

IMG_20160326_204616[1]

Valmieras integrētā bibliotēka

Savu pirmo bibliotēku atklāju 4. vai 5. klasē. Sāku mācīties lielā vidusskolā, kur gaiteņi šķita nebeidzami un joprojām atceros tumšās divviru durvis trešā stāva gaiteņa galā. Tā nu viss sākās kā obligāts skolotājas nosūtījums. Likās, ka tur ir milzumdaudz grāmatu un neviens man neliedza ņemt arī to, kas nebija paredzēts manam vecumam. Vai tur dabūju “Fantomasu”? Šaubos, tomēr pilsētas bibliotēku neatceros. Tas bija pasaku un dažādu indiāņu stāstu laiks.

“The only thing that you absolutely have to know, is the location of the library.”
― Albert Einstein

Pārcēlāmies uz laukiem un ātri atradu ceļu uz pagasta bibliotēku. Reizēm šķita, ka esmu tur vienīgā apmeklētāja un stiepu mājās kaudzēm grāmatu. Žilu Vernu, Agatu Kristi, Simenonu, Dimā, Valteru Skotu, dažādus piedzīvojumu gabalus, klasiku, obligāto un neobligāto latviešu literatūru un visu citu, kas ieinteresēja. Tas bija laiks, kad vasarā mana mīļākā lasīšanas vieta bija resni zari ābelē dārza nostūrī.

Tad nāca pilsētas vidusskola. Neatceros, vai skolai bija sava bibliotēka, bet es “ganījos” pa pilsētas bērnu bibliotēku, kas bija iekārtota veca pilsētas nama otrā stāva vairākās istabās. Tāda mājīga dzīvokļa sajūta. Tur par bibliotekāri strādāja tolaik vēl tikai vietējā mērogā pazīstama dzejniece un organizēja jauno literātu pulciņu. Skaidrs, ka bibliotēkas telpās pavadīju lielāko daļu no sava brīvā laika. Mācījos rakstīt dzeju un lasīju visu, kas trāpījās pa rokai.

Augstskolai bija sava bibliotēka, studiju dēļ bija jālasa ļoti daudz mācību literatūras un pagāja kāds gads, līdz Valmierā aizgāju uz pilsētas bibliotēku. Tad vēl augstskolas, bērnu un pilsētas centrālā bibliotēka nebija apvienotas skaistajā stikla piebūvē Vidzemes augstskolas ēkā Gaujas krastā. Starp citu, nesen bija tādi plūdi, ka ūdens pacēlās gandrīz līdz ēkas fundamentam. Pilsētas bibliotēka atradās trīsstāvu ēkas pirmajā stāvā, dzīvoklī bez starpsienām. Diezgan drūmi un neomulīgi, arī bibliotekāres bija šī drūmuma pārņemtas. Neatceros, ko lasīju augstskolas gados, noteikti tādu pašu eklektiku kā tagad, tikai bez fantastikas. Bija periods, kad lasīju “Kontinenta” romānus. Acīmredzot vajadzēja paaugstināt cukura līmeni asinīs. Pēc augstskolas dažus gadus bibliotēku apmeklēju ļoti reti, tad atsāku un tajā laikā arī dzima šis blogs. Tas bija laiks pirms Goodreads un citiem grāmatu blogeriem, un grāmatas izvēlējos, klaiņojot gar plauktiem un cītīgi pētot grāmatu muguras. Ieteicamo literatūru varēja smelties arī no žurnāliem, jo tad vēl varēja ticēt anotācijām.

Studiju gados man piederēja lasītāja kartes divās ārzemju bibliotēkās. Viena Somijā, kad biju tur vasaras praksē nelielā pilsētiņā. Tur bija burvīga bibliotekāre, kura saprata manu kāri pēc grāmatām un izpalīdzēja ar kartes iegūšanu, un pieņemama grāmatu kolekcija angļu valodā. Tā bija skaistākā un modernākā bibliotēka, kādu biju redzējusi. Otra karte un ļoti regulāri apmeklēta bibliotēka bija Anglijas koledžā. Tur gan pārsvarā ņēmu tikai mācību literatūru, izmantoju datoru un strādāju dažas stundas nedēļā, nopelnot tīri pieklājīgu iztiku. Šī bibliotēka bija interesanta ar Resursu centru – studenti tur varēja nopirkt rakstāmlietas un tur bija jāiesniedz kursa darbi, pēc kuriem vēlāk atnāca pasniedzēji.

Tagad ik pa laikam dodos uz skaisto un plašo Valmieras integrēto bibliotēku Vidzemes augstskolā. Tur ir gaiši, plaukti izvietoti atstatu, ērti pārskatāmi. Plašs grāmatu un žurnālu klāsts, vietas, kur piesēst un palasīt. Īsāk sakot – paradīze.

“It was good to walk into a library again; it smelled like home.”
― Elizabeth Kostova, The Historian

Tagad ir tik daudz iespēju iegādāties grāmatas, dažādi formāti, bet es nezinu, kas es būtu bez bibliotēkām.

Aicinu arī citus blogerus un neblogerus dalīties atmiņās par bibliotēkām. Varētu sākt Doronike un Sibilla.

Maija pieturzīmes

Skaists un ražīgs šis maijs sanācis. Kaut kur starp dabas baudīšanu, ikdienas pienākumiem darbā un mājās, filmu skatīšanos un citām izklaidēm, esmu pamanījusies gandrīz izpildīt savu maija apņemšanos – izlasīt visu mini projektos paredzēto. Mini projektus ieplānoju daļēji, lai nebūtu “stundu stāvu domādama” ko lasīt, daļēji, lai kaut mazliet sastrukturizētu milzīgo lasāmo grāmatu daudzumu un aizpildītu baltos robus, teiksim par Dikensa daiļradi.

Tagad, kad gandrīz viss no maijā ieplānotā izlasīts, esmu ļoti apmierināta ar ideju un vairāk vai mazāk nejaušo grāmatu izvēli. Nenožēloju, ka urbos cauri biezajām Dikensa grāmatām, jo kopumā Dikenss man patīk un esmu pat iesākusi dažas lpp no viņa “Lielās cerības”, kas nozīmē – pie Dikensa atgriezīšos vēl. Diez vai tik drīz būtu izlasījusi “Bada spēles”, ja tā nebūtu Goodreads.com grāmatu kluba Bookworm Bitches izvēlētā mēneša grāmata. Sev par pārsteigumu, “Bada spēles” man patika un izraisīja interesi par distopijas žanru. Tāpat patīk šī paša grāmatu kluba mini projektā “Puķes” manis nejauši izvēlētās grāmatas. Ar nepacietību gaidu, kas man būs jālasa jūnijā.

Mazliet padarbojos pie bloga sadaļām. Mans niķis kārtot, kategorizēt un taisīt sarakstus izpaudās diezgan aktīvi:

  • iepriekšējos gados izlasīto grāmatu sarakstu sadalīju pa gadiem uz vairākām apakšlapām;
  • ieceres un 80 valstu projektu sametu zem jaunas pamata lapas “Projekti” un pieliku vēl vairākus projektus, piemēram, sarakstu ar 75 grāmatām, kuras katrai sievietei būtu jāizlasa;
  • Dikensa darbu ekranizācijas mani uzvedināja uz domu par lapu “Ekranizācijas”, jo reizēm ir forši skatīties nevis lasīt.

Kādu laiku jāmēģina likties mierā ar mainīšanu un kārtošanu….

Uz kaut ko koncentrējot uzmanību, šķiet, ka informācija pati atrod ceļu pie tevis. Saistībā ar Dikensu, manā uzmanības lokā nonāca vairāki sīkumi:

  • 14. maijā Guardian Books par nedēļas dzejoli izvēlējās Dikensa “The Fine Old English Gentleman”;
  • dienu ātrāk Satori.lv uzrakstīts, ka atrasta vecākā Dikensa darbu ekranizācija – 111 gadus veca īsfilma par Džo nāvi (no “Bleak House”). Dikensu vispār mīl ekranizēt;
  • izrādās “Bleak House” inspektors Bukets ir pirmais izdomātais detektīvs;
  • “The Solitary House” (2012) by Lynn Shepherd vietām seko “Bleak House” notikumiem un tajā parādās daži Dikensa varoņi. Kā autore pati izsakās – Dikenss viņu iedvesmoja, bet rezultāts ir tumšāks – bez satīras.

Citi blogeri par Dikensu: Asmodeus par “A Tale of Two Cities”. Varbūt vēl kāds maijā paspēs? 🙂 [upd] Jā, paspēja gan. Lasītāja par “Pikvika kluba piezīmes”. [upd 1] Mazliet vēlāk arī Doronike par “Stāsts par divām pilsētām”.

Kas vēl maijā noticis? Tiem kas lasījuši vilkaču sāgu “Trīsas” varētu interesēt šī ziņa: Megijas Stīvoteras (Maggie Stiefvater, Shiver sāga) cienītājiem iespējams iepazīties ar viņas topošās grāmatas “The Raven Boys” pirmajām nodaļām. Grāmata iznāks septembrī un aizsāks jaunu 4 grāmatu sāgu.

Kamēr Latvijā joprojām lauž šķēpus par rakstniecības nozīmīgumu, panīkumu, naudas trūkumu, latviešu valodas izzušanu un tādā garā, tikmēr Lielbritānijā rakstnieki pieprasa, lai viņiem maksā par bibliotēku e-grāmatu aizlienēšanu lasītājiem. “There is no difference between ebooks and print books – it is all work, produced for people to read … It seems very obvious to me [that an ebook] is just another version of a title, in the same way that a paperback is.”

Daži pat aizgājuši tik tālu, ka apgalvo – e-grāmatu nomāšana no bibliotēkām veicina pirātismu. “The theory goes that if people can borrow ebooks for nothing, they will have no reason to buy them. The same argument was used against libraries until it turned out that library users spent more on books than anyone else.” (raksts šeit) Viņiem tiek oponēts, ka bibliotēkas loma ir ļaut lasītājiem nomāt grāmatas jebkādā formātā. Tāpat nav pierādījumu, ka no bibliotēkām nomātās e-grāmatas tiktu nelegāli pavairotas vairāk kā pirktās. Pie tam e-grāmatu pieejamība bibliotēkās var veicināt to pirkšanu “Given the fact that libraries are in contact with unbelievably many readers, we think that access through libraries can create interest in the ebook market, which at the moment is still only at a modest level”.

Lasot šī mēneša rakstnieku, bibliotekāru, politiķu, izdevēju un citu ieinteresēto pušu diskusijas, šķiet – visiem ir bail no pārmaiņām un viņi neprot mainīties; vieglāk ir grimt atmiņās un turēties pie pagātnes, nevis domāt par nākotnes iespējām un rīkoties. Vajadzētu atcerēties frāzi “pārmaiņas ir neizbēgamas”…. Un nobeigumam kā punkts uz i: Hārvardas universitātes pētījumā konstatē, ka lasītāju grāmatu apskati ir tikpat uzticami kā profesionāļu kritiķu raksti.

Ak jā, jūnijs man būs bērnu-jauniešu grāmatu mēnesis.