Ogļu kalna bibliotēka. Skots Hokinss

Prometejs 2017. gads, 429 lpp.

Skota Hokinsa debija daiļliteratūrā ir padevusies tik traki krāšņa, ka neviļus pārņem divejādas bažas: 1) neko labāku autors nespēs radīt, 2) nākamie viņa darbi būs vēl trakāki (labā nozīmē, protams).  “Ogļu kalna bibliotēka” ir brīnišķīgi melns romāns par ļoti īpašu bibliotēku un ļoti īpašiem bibliotekāriem. Aizmirstiet rāmas kundzes brillēs un rātni plauktos saliktas dzejas grāmatas un romantiskos romānus. Šī nav tāda bibliotēka un šie nav tādi bibliotekāri.

Ir grūti pastāstīt par šo romānu ko vairāk kā anotācijā, lai nepateiktu pārāk daudz. Šoreiz, manuprāt, ir īpaši svarīgi neizpļāpāties, jo tā šokējošā “kas, pie velna, ir tas?!” un “ko es tikko lasīju?!” sajūta piedod grāmatai papildus burvību. Nevajag bīties, ka sākumā daudz kas šķiet nesaprotams. Lasītājs tiek iemests reālā un tajā pašā laikā nereālā pasaulē bez paskaidrojumiem un atliek tikai strauji kulties uz priekšu, jo notikumi negaida. Viss ir pilnīgi traki, pagalam jocīgi, pilnīgā pakaļā un bezgala aizraujoši. Uz grāmatas beigām viss sāk nostāties savās vietās un tad ir tāds milzīgs “wow!”.

Romāns ir melns, vietām pat ļoti melns. Tik melns, ka asinis šķīst, zarnas lido pa gaisu un nocirstas galvas runā. Vienlaicīgi romānam piemīt drusku rotaļīgs vieglums, tāds kā mežonīgas spēles elements, kas romāna beigās kļūst par ko dziļāku un krietni cilvēcīgāku. Arī melnā humora cienītāji varēs pasmaidīt. Grāmatas tēli ir īpatnēji, dažiem galvenajiem arī iedotas personības šķautnes, tomēr šis ir piedzīvojumu, nevis psiholoģiskais romāns. Man ļoti patika bijušais armijnieks Ērvins. Karolīna valdzināja, tomēr neraisīja īpašu līdzpārdzīvojumu. Slepkavnieku Deividu es tik drīz neaizmirsīšu. Arī pārējie tēli ir diezgan frīkaini. Normālākais ir Stīvs, kurš nabadziņš iekuļas pašā notikumu epicentrā. Pāris vietās cieš dzīvnieki un tās man literārajos darbos vienmēr ir nepatīkamas epizodes. Zinu, ka ir arī citi lasītāji ar līdzīgu problēmu. Šoreiz šīm epizodēm varēju samērā viegli tikt pāri, jo tā nebija bezmērķīga vardarbība ap kuru autors tīksminās, lai speciāli šokētu lasītājus.

Prieks, ka romāns iznāk lieliskā, dzīvīgā Viļa Kasima tulkojumā. Tas ir ļoti svarīgi, jo varoņi nerunā diezko literāri un sausākā tulkojumā romāns zaudētu autora stila autentiskumu. Piemēram, Ērvins, pateicoties savam runas veidam un domāšanai, izkāpj no grāmatas lapām dzīvāks par dzīvu.

Neatceros otru tik šausminoši burvīgu un dullu grāmatu. Turklāt autoram izdevies lieliski nobalansēt uz mata tievās līnijas starp šķebinoši pretīgi (atkal Deivids…) un smieklīgi sajūsminoši. Neko tādu es negaidīju! “Ogļu kalna bibliotēka” ir saldais ēdiens melnu tekstu cienītājiem un visiem, kuri vēlas, lai grāmata viņus pārsteidz un aizrauj citā pasaulē.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S.1. Šī ir Inta Ziemassvētku dāvana. Paldies, trāpīts desmitniekā. 🙂

P.S.2. Iekļauju šo romānu šī gada R.I.P. izaicinājumā, jo tur iederas perfekti. Kad domāju, ko rudens sākumā lasīt, vēl nezināju, ka “Ogļu kalna bibliotēka” iznāks oktobra vidū.

Marii lasa #16

Šis ir Kursīšu bibliotēkas Lasītāju klubam veltīts jautājumu un atbilžu video: kāpēc lasu, ko lasu, kāpēc rakstu blogu un kādas nesen iznākušas grāmatas iesaku.

Lai aizraujoša lasīšana un interesantas sarunas!

Ekskursija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Piedalīšanās pasākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā man bija laba iespēja beidzot apskatīt Latvijas galveno bibliotēku. No labas šī iespēja pārvērtās lieliskā, kad Valmieras integrētās bibliotēkas un LNB darbinieces noorganizēja man ekskursiju. Paldies! Ja mūslaiku mode pieprasītu ciešu korsešu valkāšanu, šajā brīdī noģībtu no laimes. Tas, protams, nebūtu ērti un visu izjauktu. Ģībt neģību un pavadīju 40 minūtes sajūsmā grozot galvu uz visām pusēm un klausoties gidē.

Esmu ļoti pateicīga bibliotēkas gidei, kura norādīja uz arhitektoniskām detaļām, ko pati nebūtu pamanījusi. Viņas sniegtā informācija liek ar apbrīnu novērtēt arhitekta Gunāra Birkerta ieceri, matemātisko precizitāti un vērienu šīs bibliotēkas projektēšanā. Ja jums ir tāda iespēja, noteikti dodieties gida vadītā ekskursijā. Viena pati staigājot, es uzzinātu ļoti maz.

Pirms dodamies vizuālā pastaigā pa stāviem, gribu pateikt, ka pati bibliotēkas ēka manī raisa divejādas sajūtas. Drūmā dienā (kāda bija vakar) ieeja bibliotēkā vairāk atgādina došanos iekšā angārā vai pazemes bunkurā. Iekštelpas ir skandināviski atturīgas, bet bagātīgi izmantotais koks, daudzās grāmatas, gaismas un ērtie krēsli lasītavās tomēr ļauj izvairīties no industriāla angāra sajūtas un vidējos stāvos ir pavisam mājīgi.

Pagrabstāvā (jeb -1 stāvā) ir konferenču telpas un tur vienīgais mīnuss ir logu trūkums, bet ekskursija sākās ar pirmo stāvu, ko LNB sauc par ātriju. Tur atrodas garderobe, slēdzamo skapīšu telpa, jo augšējos stāvos ar somām nelaiž, restorāns (uz kuru neaizgāju) un reģistratūra ar drošības vārtiem. Ar apmeklētāja vai lasītāja karti var nokļūt tālāk – īstajā bibliotēkas pasaulē.

Devāmies augšā uz tādu kā pusstāvu jeb mezanīnu, kas atrodas starp 1. un 2. stāvu. Mezanīnā atrodas informācijas centrs un tur sākas bibliotēkas sirds un serde – grāmatu krātuve ēkas vidū. Šī grāmatu siena manī izraisīja tādu sajūsmu, ka būtu tur stundām stāvējusi un apbrīnojusi katru centimetru.

Ar liftu uzbraucām Stikla kalna spicē – 11. stāvā. Sajūta kā uz kuģa, jo no trim pusēm redzeslokā Daugava. Lietaini miglainie laika apstākļi neļāva izbaudīt Rīgas panorāmu, bet skats ir iespaidīgs tik un tā. Punktā starp klavierēm un galdiņu strauji pagriežoties, mani pārņēma sireāla sajūta – dažas sekundes šķita, ka ēka peld. Interesanti, kā jutās Antiņš, uzjājis Stikla kalna virsotnē? Varbūt smaidīja tikpat muļķīgi kā es. Pašā pēdējā stāvā – divpadsmitajā gan nelaida, jo tur strādāja alpīnisti.

Pa kāpnēm pamazām kāpām lejā un es pa ceļam apbrīnoju līnijas, formas un tekstūras. Laikam tas bija 8. vai 9. stāvs, kur mani ieveda bibliotekāru lasītavā. Iedomājieties – bibliotekāriem sava bibliotēka. Palasīju nosaukumus stendā izliktajām grāmatām un teikšu godīgi – tā ir raķešzinātne, kur filoloģija saplūst ar modernajām tehnoloģijām. Bibliotekārs vairs nav grāmatu izsniedzējs, bibliotekārs ir informācijas pārvaldnieks.

Ja gaitenī nostājas pareizajā vietā, tad šaurajos logos var redzēt Vecrīgas baznīcu torņus, pie tam tuvāk nekā patiesībā. Viltīgās šaujamlūkas – tā man šos logus gribas nosaukt.

Stāvu ir daudz, lasītavu un citu telpu vēl vairāk, droši vien pirmajās reizēs vajadzīga karte. Lasītavā, kur var pētīt kartes, mēs iegājām un gide uzreiz smējās, ka no šīs telpas parasti grupas nevar dabūt laukā – sāk pētīt kartes un cauri. Arī es pamanīju pie sienas Latvijas karti no 1920. vai 1930. gadiem, atradu šaursliežu dzelzceļu no Ainažiem uz Smilteni, kas tālāk ar raustītu līniju slaidā lokā turpinājās līdz Rīgai. Vai bija plānota dzelzeļa līnijas tālāka izbūve? Letonikas zāli, kurā glabājas viss par mūsu valsti, gan paskatījāmies tikai no ārpuses. Tā ir viena no bibliotēkas telpām, no kurām pilnīgi neko nedrīkst iznest. Pēc drošības vārtiem spriežot, otra tāda ir folkloras krātuve.

Pie folkloras krātuves bibliotēkas 5. stāvā var aplūkot Krišjāņa Barona Dainu skapi un tas bija vēl viena maza sapņa piepildījums. Gide teica, ka skapis ne vienmēr stāvot atvērts. Uz skapja uzlikta tabakas kaste tur nav nejauši. Barons sākotnēji lapiņas ar tautasdziesmām krāja šādās kastēs un vēlāk pēc šīs kastes izmēriem taisīja skapja atvilktnes. Biju domājusi, ka Dainu skapis ir lielāks. Skapis stāv uz 20 – 25 cm paaugstinājuma, izskatās trausls, tomēr iespaidīgs.

Pēc sejas nevar redzēt, bet esmu ārkārtīgi sajūsmināta par iespēju apskatīt bibliotēku un dzīvē redzēt divus mūsu nacionālos dārgumus. Vienīgi nožēloju, ka iespaidu pārbagātībā pēc pasākuma (par to pastāstīšu citā reizē) un ekskursijas neaizgāju apskatīties pastāvīgo ekspozīciju “Grāmata Latvijā”.