Maija, Cher Ami! Lelde Stumbre

Maija Silmale, tulkotājaIzdevniecība “Lauku Avīze”, 2017. gads, 254 lpp.

Ko tur liegties, nav vērts, vispirms manu uzmanību piesaistīja skaistais vāks, pēc tam saturs. Tulkotājs jau tomēr parasti paliek literārā darba fonā, dažkārt viņu pat neievēro, tāpēc man, kā grāmatas cienošam cilvēkam, šķita interesanti palasīt par tulkotājas Maijas Silmales dzīvi.

Maijas Silmales vārds līdz šim man bija svešs un jāsaka, ka “Maija, Cher Ami!” noteikti nav tā grāmata, kurā tulkotāju iepazīt privāti. (Un vai tas vispār vajadzīgs?) Lelde Stumbre ir izvēlējusies par Maijas privāto dzīvo rakstīt minimāli un ļoti taktiski. Tomēr top skaidrs kāda viņa bija kā personība: lauzās laukā no padomju dzīves rāmjiem, neiederējās, dedzīgi mīlēja Franciju un franču kultūru, bet nekad dzīvē neieraudzīja Parīzi. Padomju ideoloģija viņu smacēja, dzīve bieži šķita nepanesama un tad vienīgais glābiņš bija literatūra, īpaši tā, ko oficiāli netirgoja.

Caur ieskatu Maijas dzīvē spilgti atklāta viena inteliģences daļa padomju gados – tie, kuri vairāk vai mazāk atklāti dumpojās pret režīmu, brīvdomātāji, aizliegtie un neatzītie dzejnieki, tulkotāji, kas tulkoja tekstus, ko cenzūra nekad neatļautu publicēt, šo samizdatu glabātāji, izplatītāji, slepenais grāmatu un citu lietu tirgus. Maija organiski iekļaujas šajā slēptajā slānī, kaut kā dabū pat 2 rakstāmmašīnas, lielos daudzumos vajadzīgo papīru, kuru nekur oficiāli tāda vienkārša tulkotāja nevar dabūt, tulko franču autorus, arī samizdatus. Īsāk sakot, man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par padomju gadu literāro dzīvi.

Autore vairākas lapas velta tam, ko Maija Leldei stāstījusi par šansoniem. Protams, interesanti uzzināt ko jaunu, bet grāmatas satura kontekstā šī man tomēr šķita pārāk gara atkāpe no galvenā. Lai gan Maija ļoti aizrāvās ar šansoniem, to sarunu vajadzēja samazināt uz pusi un pārstāstīt īsāk. Bet tas tāds sīkums. Krietni jocīgāka ir autores vēlme grāmatas beigās stāstīt par sevi. Ja ne šīs beigas, kopumā grāmata ir īss, interesants un labs ieskats grūtajā tulkotājas dzīvē padomju Latvijā 1950. – 1970. gados.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. 

Advertisements

Ingmars Bergmans – stāsts par mīlu, seksu un nodevību. Tomass Šēbergs

Ingmars Bergmans - stāsts par mīlu, seksu un nodevību. Tomass Šēbergs

Zvaigzne ABC 2015. gads, 416. lpp.

Ingmars Bergmans traucās cauri 20. gs. kā spoža komēta, kaisot kaislību putekļus uz visām pusēm. Viņu mīlēja, nīda, apbrīnoja un baidījās. Ar tik lielu talantu nebija viegli sadzīvot. Tie, kuri aizšķērsoja viņam ceļu, apdedzinājās. Atbalstītāju armija veidoja komētas spožo asti, bet izredzētie baudīja dižā režisora atbalstu un draudzību.

Tik daudzšķautņaina personība interesē gan dažāda līmeņa pētniekus, gan parastus ziņkārīgos un sensāciju medniekus. Virspusēji spriežot, tieši uz otrajiem tēmējis zviedru žurnālists Tomass Šēbergs, sarakstot Ingmara Bergmana biogrāfiju. Kāpēc lai kinokritiķi vai rūdītu kino fanu interesētu slavenā režisora sievu skaits un attiecību drāmu netīrā veļa? Tomēr viss nav tik vienkārši, jo daudz no Bergmana privātās dzīves niansēm un morāles konfliktiem nonāca viņa filmās.

Šī ir dīvaina biogrāfija: apakšvirsraksts ož pēc dzeltenās preses skandāliem, bet grāmatas beigās pievienotais bagātīgais izmantoto avotu saraksts velk uz zinātniska pētījuma pusi. Šēbergs ļoti centies iztikt bez skaļiem apgalvojumiem un baumām bez seguma, tāpēc aizgūtnēm citē Bergmana mātes, viņa sieviešu un draugu dienasgrāmatas, atmiņas un vēstules. Tas ir ļoti labi, tādejādi autors izvairās no “viena tante teica”, tomēr šīs pārliekās centības dēļ grāmata ir kļuvusi par diezgan garlaicīgu citātu kopu. Te es īpaši skatos mātes dienasgrāmatas un vēstuļu virzienā, kurām Šēbergs, ar Bergmana radu atļauju, ticis klāt un ekspluatē uz velna paraušanu. Goda vārds, šī biogrāfija būtu krietni baudāmāka, ja mātes svārstīgās emocijas un pastāvīgā raizēšanās tiktu citēta mazāk, tā vietā autoram sniedzot dažus spilgtus citātus un kodolīgu mātes un tēva personības raksturojumu, kas izskaidrotu mātes un dēla ciešo saikni, viņas vēlmi visu kontrolēt, neirotisko raizēšanos un to, kas palika līdz galam nepateikts, bet veido Bergmana un vecāku love-hate attiecību kodolu. To, starp citu, var izlasīt dažās rindkopās grāmatas pēdējā trešdaļā, kas arī ir grāmatas patīkamākā daļa, jo māte nomirst, dienasgrāmata beidzas un autors beidzot var pilnībā pievērsties Bergmanam pašam.

Sarežģītās attiecības ar vecākiem un saspringtā gaisotne mājās ļoti lielā mērā ietekmēja Bergmana personības veidošanos un viņa attiecības ar citiem cilvēkiem. Var uzskatīt, ka visu mūžu viņš meklēja sievieti, kas visvairāk līdzinātos paša mātei, līdz beidzot to atrada Ingridā fon Rūsenā. Vispār ap Bergmanu ir tāds attiecību purvs, ka nemaz negribu līst tajā iekšā. Īpatnējās attiecības ar reliģiozajiem vecākiem, 5 sievas, 9 bērni, mīļākās, aktieri, kas viņu dievināja un ienīda un tā tālāk. Pēc Ingmara Bergmana nāves, daļa sāka pļāpāt, bet daļa joprojām atsakās par viņu izteikties. Tā vai citādi, par viņu runāja un runās, jo Bergmans ir Zviedrijas nacionālais lepnums, režisors, kurš pacēla zviedru kino un teātri (62 filmas, 150 teātra izrādes) nebijušos augstumos un iznesa to pasaulē, gūstot visus lielākos apbalvojumus mūsdienu kinomākslā. Vai Bergmanam patika slava un tas, ko par viņu runā? Grūti teikt. Katrā ziņā, viņš atsevišķos gadījumos ietekmēja to, kas tiek publicēts un savā autobiogrāfijā “Laterna Magica” daļu notikumu pasniedzis sev vēlamā gaismā. Iespējams, ka Bergmana dzīves laikā Šēberga veikums netiktu publicēts.

Tomasa Šēberga “Ingmars Bergmans” sniedz labu ieskatu Bergmana personībā un viņa iekšējos dēmonos. Diez vai viņš spētu radīt izcilas filmas un teātra izrādes, ja būtu parasts mietpilsonis, kurš katru vakaru rātni atgriežas pie mīļotās sievas un bērniem. Viņu dzina uz priekšu trauksme, nedrošība un iedvesma, ko varēja gūt aizvien jaunās attiecībās. Tā es to saprotu. Pats Bergmans “Laterna Magica” par sevi ir teicis: “Es biju apsēsts ar seksualitāti, kas mani piespieda būt pastāvīgi neuzticīgam un rīkoties pret savu gribu, mani nepārtraukti plosīja kaisle, bailes, raizes un mocīja sirdsapziņa. Tādējādi es biju vientuļš un satrakots.”. Diezgan skumji.

Šēberga grāmatā pietrūka Bergmana labo īpašību (pieminētas vien garāmejot, vai noslīkst personības tumšās puses ūdeņos), bet tādām taču vajadzēja būt. Kā citādi daudzi viņu mīlētu un dievinātu? Es nerunāju par cilvēkiem, kas viņu pazina vien caur izrādēm, filmām, tv un radio raidījumiem un preses izdevumiem. Vai talants bija tik liels, radītās filmas un teātra izrādes tik spēcīgas, ka brīžiem neciešamā, brīžiem rupjā un agresīvā uzvedība tika piedota? Visticamāk, ka jā. Aktieri, operatori un pārējie sekoja viņam no viena teātra uz citu, no vienas filmas uz nākamo; tur ir jābūt kam vairāk par lecīgu, harismātisku tipu ar “vampīrisku līniju virs augšlūpas” (kā izteicās Ingrida Tulīna). Savukārt režisors un tuvs Bergmana draugs Larss-Ēriks Šelgrēns par Bergmanu teicis šādi: “Es viņu raksturotu kā indīgu čūsku. Sasodīti fascinējošu čūsku, bet šausmīgi indīgu. Visas viņa īpašības izpaužas spēcīgi, bet katrai no tām ir tikpat spēcīgs pretstats, un ar savu ārkārtīgi attīstīto intelektu viņš spēlē uz tās stīgas, uz kuras vien vēlas.” 

Es cerēju vairāk uzzināt par Bergmana profesionālo karjeru, tomēr pieļauju, ka iegūtās zināšanas par viņa personību un privāto dzīvi ļaus labāk uztvert Ingmara Bergmana filmu zemtekstus. Tomasa Šēberga sarakstītā grāmata lasāma tad, ja ļoti interesē Bergmans kā privātpersona, jo par Bergmanu kā režisoru noteikti ir labākas biogrāfijas. Un tad, ja nebaida piedzīvot atziņu, ka liels talants ne vienmēr ir arī liels cilvēks.

Vērtējums:  2/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Albānija, Vatikāns un Knuts Hamsuns no 2008. gada

Turpinājums pirmajam rakstam par 2008. gadā lasītajām grāmatām, kuru apraksti līdz šim izpalikuši. Pavisam īsi, cik nu to ļaus skopās piezīmes. Tolaik man cieņā bija apgāda “Atēna” izdevumi.

Ziedoņa puķesZiedoņa puķes, ziedoņa sals. Ismails Kadare. Atēna 2006. gads, 144 lpp.

Albāņu rakstnieks Ismails Kadare par šo romānu saņēma Starptautisko Bukera prēmiju (2005. gadā). Viņš ir pirmais no rakstniekiem, kurš vispār šādu prēmiju saņēma, jo to pasniedz kopš 2005. gada par izcilu sasniegumu literatūrā.

Pavasara atkusnī Albānijas kalnu pilsētiņā B. risinās dīvaini notikumi: tiek aplaupīta Nacionālā banka, apdraudēti sevišķi bīstami noslēpumi, sāk runāt par Kanun – viduslaiku albāņu asinsatriebības kodeksu. Šie notikumi nodarbina gleznotāja Marka prātu, kurš valstī aizsākušos brutalitāti, dezinformāciju un neprātu salīdzina ar aisberbu, kas nogremdēja Titāniku. Vēl, škiet bija lavīna, kas papostīja ciematu. Godīgi sakot no šīs grāmatas neatceros neko, noteikti bija tāds nopietns, pat eksistenciāls romāns. Tolaik patika, jo vērtēju 4/5.

SvētieSvētie un grēcinieki: pāvestu vēsture. Eimons Dafijs. Atēna 2008. gads, 456 lpp.

Pāvesti un Vatikāns ir ļoti nozīmīga, un priekš manis diezgan noslēpumaina, mūsu vēstures daļa, kurā interesanti “iebāzt degunu”. Mana ziņkāre noteikti bija galvenais iemesls, kāpēc šo grāmatu lasīju.

Tiek aptverta pāvestības vēsture apmēram 2000 gadu garumā, no pirmsākumiem līdz Jāņa Pāvija II dzīves beidzamajiem gadiem un Benedikta XVI ievēlēšanai. “Alternatīva postošajiem kariem kristiešu starpā bija svētais karš pret kristietības ienaidniekiem.” Autors nevairās rakstīt par pāvestībai neglaimojošām lietām, raksta kā jūdu kristieši izsauca nemierus Romā, kā renesanses laika pāvestība atgādināja ziepju operas, par aizdomām, ka dažs labs pāvests pasūtīja noindēšanas, lai varētu sagrābt kardinālu īpašumus. Kopumā ļoti visaptverošs un korekts pāvestības atspoguļojums. Tomēr dažas atbildes no grāmatas neguvu. Piemēram, par to kāpēc pāvesti sev izvēlējās citus vārdus un kāpēc tieši tādus. Gribējās arī vairāk reālas dzīves sīkumu un mazāk teoloģisku spriedelējumu, bet tā ir tikai mana ateista iebilde. Vērtējums: 4/5

Knuts HamsunsKnuts Hamsuns. Daiļrade, dzīve un laiks. Ingars Šletens Kollūens. Atēna 2008. gads, 408 lpp.

Neesmu lasījusi Hamsunu. Pilnīgi neko. Tomēr mani ieinteresēja viņa biogrāfija, kas balstās uz plašu, agrāk nepieejamu avotu materiālu, arī paša Hamsuna vēstuļu un dokumentu arhīvu.

Norvēģu zemniekpuisis Knuts Hamsuns ieguva pasaules slavu ar savu daiļradi. 1920. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņš radīja jauno, moderno romānu. Slavens un tai pašā laikā nīsts. Apsēsts ar rakstīšanu tā, kā neviens vēl nav rakstījis. Apsēsts ar nacismu. Tāpēc vēl tagad norvēģi viņam nav piedevuši. Esmu pierakstījusi, ka autoram izdevies ļoti labs rakstnieka psiholoģiskais portretējums, kas ļauj Hamsunu iepazīt gan kā cilvēku, gan kā rakstnieku. Man par Hamsunu izveidojās priekšstats kā par nepatīkamu un iedomīgu personu. Patiesībā traģiski tā ticēt kādai ideoloģijai. Nenoliedzami interesanta biogrāfija. Vērtējums: 5/5

Palikušas vēl 4 grāmatas, bet par tām citā reizē.