Īsās atsauksmes #15

Vienreiz jāpieliek punkts tām daudzajām neuzrakstītajām grāmatu atsauksmēm, kas jau gadiem nospiež manu blogera sirdi! Agrāk biju cītīgāka un lasot veicu piezīmes kladēs, tomēr daudz kas ir zudis no manas atmiņas.

Zilā pils. Lūsija Moda Montgomerija – viena no manām visvisvismīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi daudzas reizes gan latviski, gan angliski. Ja agrāk man šis stāsts vienkārši šķita jauki romantisks, tad tagad es vairāk novērtēju galveno varoņu drosmi dzīvot pēc savas gribas. Šī ir mana labsajūtas grāmata. Vērtējums: 5/5

Artura Konana Doila piedzīvojumi. Rasels Millers – man ļoti patīk stāsti par Šerloku Holmsu, tāpēc noteikti bija jāizlasa šī biogrāfija, kurā izmantots plašais rakstnieka arhīvs. Par šo grāmatu man ir piezīmes! Ironiskā kārtā Doils uzskatīja, ka Holmsa tēls iznīcinājis viņa kā nopietna literāta reputāciju. Kad viņš Holmsu “nogalināja”, lasītāji bija tik sašutuši, ka kāda dāma pat piedraudēja cienījamo rakstnieku iekaustīt ar somu. Vai zinājāt, ka Doilam bija maģistra grāds ķirurģijā, bet mūža otrajā pusē viņš pilnīgi lētticīgi nodevās spiritismam un sāka pat pravietot? Vispār ļoti interesanta un faktiem bagāta biogrāfija. Vērtējums: 4/5

Leviatāns. Boriss Akuņins (Detektīva Erasta Fandorina piedzīvojumi #3) – par šo atceros tikai to, ka darbība notiek uz kuģa, tātad ierobežotā telpā. Pēc vērtējuma spriežu, ka bija aizraujoši un laba intriga. Vispār man patīk šī Akuņina detektīvromānu sērija, kurā viņš spēlējas ar dažādiem žanra standartiem un klišejām. Vērtējums: 4,5/5

English Passengers. Matthew Kneale – šo literāro pērli pilnīgi nejauši uzgāju bibliotēkā un esmu jau ieteikusi vairākiem cilvēkiem. Brīnišķīgs vēsturiskais piedzīvojumu romāns ar antropoloģisku ievirzi. Bagātīga valoda, labs humors, turklāt autors ļauj varoņiem stāstīt, nevis dara to pats. Romānam ir divas paralēlas sižeta līnijas: kontrabandistu kuģa nedienas 1857. gadā un notikumi Tasmānijā sākot no 1820. gada. Lielu lomu nospēlē kuģa cūka. Lasiet, iesaku! Vērtējums: 5/5

Kad dievs bija trusis. Sāra Vinmane – lasīju un domāju, ka tieši tādu grāmatu jau sen meklēju un pēc izlasīšanas bija sajūta, ka kāds mani ir uzklausījis un samīļojis. Tik… cilvēcīgi, patiesi. It kā vienkāršs stāsts par priecīgiem un traģiskiem brīžiem Ellijas, viņas ģimenes un draugu dzīvē, rādot kā maza, jūtīga meitene izaug par sievieti. Gribu, bet baidos pārlasīt. Ja nu nebūs vairs tā pati sajūta? Vērtējums: 5/5

Through the Language Glass: How Words Colour your World. Guy Deutscher – skats uz sabiedrību un kultūru caur valodas prizmu. Viena no grāmatas tēmām – vai un kā dzimtā valoda ietekmē pasaules uztveri. Daudz tika apskatīta krāsu nosaukumu rašanās vai to neesamība valodās, valodu sarežģītība un vienkāršošanās. Pašlaik tik aktuālā kašķa ap “gender” sakarā varu teikt, ka grāmatā minēts sekojošais: sākotnēji “gender” nebija nekāda sakara ar “sex”. Dažās valodās dzimte (dzimums?) nav vispār, savukārt dažās Āfrikas, Austrālijas tautu valodās ir pat 10 – 13 dzimtes (vīriešu, sieviešu, dārzeņu, šķēpu utt.). Šo grāmatu varu ieteikt visiem tiem, kuri interesējas par lingvistiku. Vērtējums: 4/5

Ar šo esmu tikusi apmēram pusē 2014. gadam. Turpinājums sekos.

Фото как хокку. Борис Акунин

Zakharov 2011. gads, 382 lpp.

Manā uztverē Boriss Akuņins (pseidonīms – tiem, kuri nezina) ir interesantu literāru projektu radītājs.*** “Kapsētas stāsti” un Erasta Fandorina detektīvi ļāva man iepazīt Akuņinu kā aizrautīgu vēstures pētnieku un radošu stāstnieku. Tāpēc nav brīnums, ka bibliotēkā paņēmu pilnīgi man nezināmu grāmatu ar viņa vārdu uz vāka.

Šis ir kārtējais Akuņina projekts. Viņš aizraujas gan ar japāņu kultūru, gan senām fotogrāfijām un saskata līdzību starp haikām un nepazīstamu cilvēku fotoattēliem – tur var slēpties vesels stāsts. Tas viņu uzvedināja pajautāt sava bloga lasītājiem iesūtīt 3 – 5 fotogrāfijas kopā ar stāstījumu par fotogrāfijās redzamo cilvēku. Atsaucība bija liela un rezultātā tapa “Фото как хокку”, kurā apkopoti 90 dzīvesstāsti. Stāsti sakārtoti pēc aprakstīto cilvēku dzimšanas gadiem – grāmata sākas ar vecvecmammu, kura dzimusi 1870. gadā un beidzas ar cilvēkiem, kuri dzimuši pēc 1950. gada. Vesels laikmets un daudz traģisku, smagu dzīvesstāstu. Protams, gadās arī pa kādai atšķirīgai dzīvei, ko revolūcija, 2 kari, “tīrīšanas”, bads un skarbie pēckara gadi saudzējuši.

Ļoti interesanti papētīt vecos fotoattēlus.

Reālie dzīvesstāsti atgādina, cik dzīve ir nepastāvīga, nejaušību, gan traģisku, gan laimīgu sakritību pilna. Sieviete, kura kā vēstnieka kundze pabija daudzās valstīs un dzīvoja greznībā, pēc vīra nāves pārdod dārglietas un kažokus, lai būtu ko ēst. Bet tas vēl nekas. Bērns, kuru gada vecumā piereģistrē bērnunamā ar nepareiziem dzimšanas datiem un māte atrod tikai pēc 11 gadiem. Visas represiju un karu izpostītās ģimenes. Smagi lasīt un vairākas reizes gandrīz noliku šo grāmatu malā nepabeigtu. Otrā pasaules kara beigu un pēckara gados dzimušo dzīves ir vieglākas, bet vienveidīgas. Šķiet, tolaik bērni bez vecmāmiņām un vectētiņiem vispār nevarēja izaugt, vecvecāki bija mūslaiku bērnudārzi. Bieži viņi auklēja pavisam mazus zīdainīšus, jo vecākiem bija jābūvē ceļi, rūpnīcas, mājas, respektīvi – viņi visu laiku strādāja. Šķiet, ka vēl biežāk nemaz tēva vai vectēva nebija, tikai mātes un vecmammas. Un tās sievietes nesa, cēla, stūma un vēla, lai iztiktu pašas un izaudzinātu bērnus.

Cauri daudziem stāstiem vijas nožēla, ka stāstītājs tik maz zina par saviem radiem, ka nav paspēts uzprasīt un piefiksēt aizgājušās dzīves. Man bija tante, kurai ļoti gribēju tik daudz ko uzprasīt, bet visu laiku atliku un tagad vairs nav kam prasīt. Nesen mammai teicu: “Mamm, tikai vecos fotoalbumus pārvācoties neaizmirsti”. Man šķiet svarīgi nepazaudēt šo atmiņu daļu, tāpēc Akuņina projekts man simpatizēja.

Vislabāk man patika tie dzīvesstāsti, kuros autori neskopojās ar vēsturiskām detaļām. Kā toreizējās Ļeņingradas blokādes laikā māte piekāva divus cilvēkus, kuri bija maisā iebāzuši viņas meitu. Kādus cepumus cepa un ēdienus gatavoja. Cik noderīga bija šūšanas prasme. Vecvecmāmiņa, kurai bērnībā izmežģīto potīti ārstējis Mihails Bulgakovs. Tēvs, kurš strādājis Ziemeļkorejā 1954. gadā. Vecvecāki, kuri 1932. gadā aizbrauca uz Kolimas zelta raktuvēm, jo vecvectēvs bija inženieris. Zelta raktuvēs viņš strādāja Eduarda Bērziņa vadībā (tā paša, par kuru sarakstīta grāmata “Šķērsiela 13. Latvieša radītais Gulags”). Un tā vēl un vēl.

Nezinu, vai Akuņins ir atlasījis labākos stāstus, jeb vienkārši visus, kuru publicēšanai saņēma atļauju, bet stāsti stila un kvalitātes ziņā ir dažādi. Dažiem stāstu iesūtītājiem ir izteikts stāstnieka talants, kamēr citi faktus pasniedz sausi un īsi. Viens stāsts bija galīgi nebaudāms, jo cilvēks ņēmās uzskaitīt visus radinieka amatus un nopelnītos ordeņus. Dažos stāstos jūtams tāds kā uzspēlēts patoss un mirušā cilvēka slavināšana. Gaidīju kāda dzērāja vai varmākas dzīvesstāstu, bet nekā. Pārsvarā tikai “zelta” cilvēki. Varbūt tā arī jābūt. Atcerēties gribas tos īpašos, mīļos cilvēkus, kuri kādam nozīmē visu pasauli.

Domāju, ka grāmatu ir vērts lasīt biogrāfiju un vēstures cienītājiem. Sajūtu līmenī man ne visai patika, bet kā projekts pelnījis augstāku novērtējumu. Interesants ieskats reālos dzīvesstāstos, bet laikam grāmatas formātā drusku par daudz.

Vērtējums: 2,5/5

*** Lai gan domāju, ka manu blogu lasa saprātīgi cilvēki, šis komentārs speciāli tiem rūķīšiem, kuriem šķiet būtiski visur saskatīt ko politisku. Iespējams, ka pārāk maz lasu tā saucamās interneta ziņas, bet, kad pēdējo reizi pārbaudīju, Grigorijs Šalvovičs Čhartišvili nebija pelnījis naida runas. Es par to vispār nebūtu aizdomājusies, ja ne kāda it kā cienījama latviešu rakstnieka neargumentētās replikas tviterī. Tāpat sveiciens IeM robotam, kurš šurp atskries dažu sensitīvu vārdu dēļ.