Mājās. Īsa privātās dzīves vēsture. Bils Braisons

Zvaigzne ABC 2013. gads, 520 lpp.

Bils Braisons mūs ved aizraujošā ceļojumā pa cilvēka komforta meklējumu vēsturi – no arhitektūras līdz elektrībai, no ēdienu konservēšanas līdz epidēmijām, no garšvielu tirdzniecības līdz Eifeļa tornim, no krinolīniem līdz tualetēm.

Reti kura grāmata man ir sniegusi tik daudz vērtīgu un aizraujošu informāciju viegli uztveramā veidā. Braisona ideja uzrakstīt šādu grāmatu ir tik lieliska, ka esmu gatava viņu par to sabučot. Ar “Mājās” piepildīju savu nelielo sapni iepazīt mūsu ikdienas vēstures sīkumus, jo mani neizsakāmi interesē tas, kā vienkāršie cilvēki agrāk dzīvoja, bet ir slinkums rakties cauri lielam kvantumam kultūrvēstures un vēstures grāmatu. Pie tam, uz akadēmisku tekstu lasīšanu mani galīgi vairs nevelk. Tāpēc Braisona “Mājās” ir īsts dārgums manās rokās (nonācis tur ar izdevniecības mīļu gādību).

Kā Braisons nonāca pie idejas rakstīt “Mājās”? Viņš ar ģimeni ievācās senā mācītājmājā kādā Anglijas ciematā un bēniņos pamanījis durvis, atvēra tās. Liels bija viņa pārsteigums, kad durvis atvērās uz nelielu jumta laukumiņu bez jebkādas acīmredzamas praktiskas nozīmes. Tā nu Braisons stāvēja uz savas jaunās mājas jumta, lūkojās tālumā un aizdomājās par māju būvniecību un iekārtošanu. Tā nu viņš staigā pa māju un apskata ar konkrēto telpu saistītus tematus pieturoties pie Rietumu pasaules vēstures. Virtuvē viņš raksta par ēdienu un galda piederumiem, savukārt vannas istabā plaši apspriež mazgāšanās, vai pareizāk būtu teikt nemazgāšanās, vēsturi un kanalizācijas tuneļu būvniecību Londonā. Braisons vēstures faktus apskata ar sev piemītošo asprātību un, tāpat kā es, mēdz pabrīnīties par visādām dīvainībām. Dažādu nāves cēloņu sarakstā pieminētie “zobi” un Braisona brīnīšanās lika man iespurgties.

Grāmatu lasīju pārsteidzoši ilgi, bet tas nav saistīts ar teksta sarežģītību. Tieši otrādi – teksts ir viegli uztverams un, manuprāt, kvalitatīvi iztulkots. Sapratu, ka “Mājās” nevaru lasīt lieliem gabaliem, jo gribēju atcerēties pēc iespējas vairāk, tāpēc dažkārt vienai nodaļai veltīju pat vairākas dienas. Lasot pierakstīju vairākas klades lapas ar faktiem un tikpat cītīgi tos stāstīju citiem (Lai raksts neizstieptos nejēdzīgi garš, šeit atturēšos no faktu pieminēšanas.) Nav jau tā, ka pirms lasīšanas neko nezināju, tomēr parasti mēs vienkārši zinām, ka ir tā, bet nezinām kāpēc ir tā. Tieši šo “kāpēc” Braisons cenšas atrast un izpētīt.

it viss, kas pasaulē notiek,  – viss, kas tiek atklāts, radīts vai izkarots bargās cīņās, – tā vai citādi galu galā beidzas mūsu mājās.

“Mājās” ir apjomīgs darbs. Ja Braisons pats personīgi rakās cauri izmantotās literatūras kalnam, tad tas viņam noteikti prasīja ļoti daudz laika. Tāpat viņš noteikti saskārās ar dilemmu – kurus faktus iekļaut un kurus nē, lai pārāk nenovirzītos no sākotnējās ieceres un tai pat laikā sniegtu pietiekoši plašu ieskatu apskatāmajā tēmā. Piekrītu Doronikei, ka reizēm viņš pārāk tālu aizklīst no mācītājmājas, tomēr lasīt bija interesanti, tāpēc par to pārsvarā neiebilstu.

Man nebūtu iebildumu pret divreiz apjomīgāku darbu, ja vien tiktu atbildēti visi jautājumi. Pēdējās nodaļas šķita sasteigtas. Daudzi svarīgi privātās dzīves jautājumi par guļamistabu un bērnistabu palika neatbildēti un tas mani nepatīkami pārsteidza. Bērnistabā viņš aizraujas ar biedējošu pantiņu citēšanu, bet vispār nepiemin bērnu rotaļlietas un vecmāšu profesiju. Nespēju iedomāties, ka tādas lietas būtu nesvarīgas. Un ja reiz grāmata ir par privāto dzīvi, kāpēc guļamistabā netiek runāts par izsargāšanās līdzekļiem, apakšveļu? Pat ģimenes hierarhija un laulāto savstarpējās attiecības tiek skatītas gandrīz kā garāmejot. Tā vietā viņš bēniņos iedziļinās Darvina sasniegumos un arheoloģisko pieminekļu aizsardzībā. Interesanti, bet nevajadzīgi priekš paša izvirzītā uzdevuma. Cilvēcīgi saprotu, ka tēma ir plaša un rakstāmā pietiktu vēl vienai grāmatai. Ja Braisons tādu uzrakstītu, es ar prieku lasītu.

Lai kādi būtu mani iebildumi, “Mājās” noteikti paturēšu savā grāmatplauktā un pēc gadiem pat varētu pārlasīt. Šo grāmatu droši var dāvināt zinātkāriem radiniekiem un draugiem. Ja puisis grib atstāt iespaidu uz meiteni, kura interesējas par vēsturi, tad ieteiktu vispirms pašam izlasīt un tad dāvināt meitenei. Būs par ko parunāt. Nu labi, es te dzenu jokus. Ja nopietni, “Mājās” ir ļoti laba izvēle, ja meklējat sakarīgu dokumentālo prozu (vismaz tādā plauktiņā grāmata atrodama izdevniecības mājaslapā) vai populārzinātnisko literatūru, vai grāmatu par vēsturi.

Vērtējums: 4,5/5

The Lost Continent: Travels in Small Town America. Bill Bryson

William Morrow Paperbacks 2001., 314 lpp.

Uzjautrinoša viena cilvēka Amerikas atkal atklāšana un perfektās mazpilsētas meklējumi. Ceļojums pa ASV plašumiem divos piegājienos, izbraucot cauri lielākajai daļai štatu.

Ar Bilu Braisonu iepazinos, lasot viņa „Skarbās takas vilinājums” par pārgājienu pa Apalaču taku. Kad regulāri biju ķiķinājusi un smējusies līdz asarām, iedomājos, ka arī citi viņa ceļojumu apraksti varētu būt labi. Šoreiz izvēle krita uz Amerikas road-trip. Jāatceras, ka Braisons ceļoja 1987. – 1988. gadā, tāpēc daļēji situācija ASV mazajās pilsētās varētu būt mainījusies. Domāju gan, ka būtība un noskaņa varētu būt tā pati.

Braisons vēlas apskatīt tās vietas, kur viņš bērnībā ceļojis ar ģimeni, bet vēl vairāk viņš vēlas atrast to ideālo amerikāņu mazpilsētu, kuru rādīja vecās filmās pirms 1960. gada. Tas izrādās gandrīz neiespējami, jo 99% pilsētu izskatās vienādi: viena galvenā iela ap kuru satupuši veikali, degvielas uzpildes stacija, kāda ēstuve un dažas mājas, vienmuļa atmosfēra bez dzīvības un „odziņas”, vietējie, kuri samierinājušies ar dzīvi nekurienē. Nekā skaista, interesanta un iedvesmojoša. Braisons ir vīlies, pukst par tūristu pūļiem, neglītām mājām un dzīvīguma trūkumu.

Ceļojuma piezīmes mijas ar Braisona bērnības atmiņām un dažiem faktiem par apskates vietām. Viņš pamanās sarkastiski pasmieties par visu un visiem. Pieļauju, ka daļai amerikāņu, kuri nespēj par sevi pasmieties, šī grāmata varētu būt kā dadzis acī. Ceļojuma sākumā viņš tik neglaimojoši izsakās par Aiovas štata sievietēm (like elephants dressed in children`s clothes), ka nemaz nebrīnītos, ja, kādā citā reizē apciemojot māti, viņš dabūtu no kaimiņienes ar rokassomiņu pa galvu. Man gan patīk, ka viņš pasaka tieši kā ir ar to Ameriku – resni un aprobežoti cilvēki, kuri nespēj piecus soļus paspert prom no mašīnas un komforta, vēstures imitācija, nožēlojamas un neglītas pilsēteles. Protams, medaļai ir arī otra puse un ik pa brīdim Braisons pārsteigumā atklāj ko interesantu un vērtīgu. Pagadās arī ļoti laipni un gudri cilvēki. Man klusībā gribas cerēt, ka bilde nav tik drūma, kā to Braisons mālē. Šķiet, šoreiz viņam vienkārši bija mērķis pasmieties par savu dzimteni. Es gandrīz ļaunā priekā pasmaidīju, kad pēc 38 štatu apbraukāšanas, viņš atgriezās dzimtajā Des Moines, Aiovas štatā un pēkšņi dzimtā vieta viņam šķita tik skaista un mīļa. Ja sākumā viņš domā, ka „citur zāle zaļāka”, tad beigās saprot, ka mājās tomēr ir vislabāk.

Lai nu kā, grāmata sniedz interesantu ieskatu Amerikas mazpilsētu un lauku dzīvē. Dienvidos viņš pabrīnās, cik ļoti pa 25 gadiem ir mainījusies attieksme pret melnajiem. Viņš arī ievēro, ka ir pamatīga atšķirība starp melno trūcīgumu un balto trūcīgumu. Baltais ir trūcīgs, ja viņam ir māja, bet nav mašīna, melnais ir trūcīgs, ja viņš dzīvo pussabrukušā būdelē ceļa malā kā bomzis. Smoky Mountains Braisons sodās par milzu kemperiem ar visām ērtībām un smejas, ka šiem cilvēkiem ir līdzi pārvietojami tenisa korti, pretodu uguns metēji un izrullējami zālāji. Nedrīkst nobraukt no lielceļa, jo mazie ceļi pārsvarā nav kartē iezīmēti un viegli apmaldīties. Arī daudzi miesti nemaz nav kartē. Grūti bija tais laikos bez GPS. Savukārt Detroitā ir augstākais slepkavību skaita rādītājs valstī (pieļauju, ka statistika nav mainījusies….). Jau 1988. gadā tur viss gāja uz grunti. Interesanta ir Mackinac sala, uz kuras nav atļautas mašīnas, tikai zirgu pajūgi.

Tai pašā laikā grāmata ir diezgan vienmuļa, jo pats Braisona ceļojums ir vienmuļš: ceļš-pilsēta nekurienē-ceļš-nākamā pilsēta nekurienē.

It`s just flat and hot, and full of corn and soybeans and hogs. Every once in a while you come across a farm or some dead little town where the liveliest thing is the flies.

Milzīgi plašumi ar kukurūzas laukiem vai tuksnešaini un kalnaini apvidi, klusums, vienāda ainava, ko pārtrauc tikai retas fermas un graudu glabāšanas torņi. Beigās viss saplūst kopā un visas vietas šķiet vienādas. Reti izņēmumi ir Savanna, Detroitas nomale, neliels izbrauciens ar autobusu uz Ņujorku, Lasvegasa. Būtu daudz jautrāk, ja viņš ceļotu ar kādu kopā. Mani personīgi būtu ļoti priecējušas ceļojuma bildes tekstā vai grāmatas beigās, bet to nav. Kopumā es uzzināju daudz ko jaunu, jo Braisons paver skatu uz sapņu zemi ASV no sētas puses, un vietām arī pasmējos, tomēr gaidīju drusku vairāk vai savādāk.

Vērtējums: 4/5