Liesma 1972. gads, 198 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1972. gads
Pēc ciemošanās pie vecākiem mājās neatgriežas pazīstamais arhitekts Edmunds Bērzs. Viņa sieva dodas uz miliciju un tiek sākta izmeklēšana.
Šķiet, tas bija vidusskolas literatūras eksāmens, kurā savu sacerējumu balstīju uz Alberta Bela citātu par cilvēku dzīvošanu būros. Gan sacerējums, gan “Būris” ar laiku pagaisis no manas atmiņas, tomēr doma par dzīvošanu iedomātos būros iespiedusies apziņā. Nolēmu, ka laiks pārlasīt šīs domas ierosinātāju.
“Būra” pirmā daļa ir vienkāršs padomju gadu krimiķis. Precīzos, asos psiholoģiskos portretējumos tiek iezīmēti galvenie varoņi – kriminālmeklēšanas daļas izmeklētājs Valdis Strūga, pazudušais arhitekts Edmunds Bērzs un viņa sieva Edīte, daži draugi, kolēģi un kaimiņi. Caur varoņu rīcību, izjūtām, pārdomām spilgti attēlota 1960. – 1970. gadu ikdiena un to lasīt man bija interesanti. Kaimiņiem ir dīvāns, mums arī vajag, draudzenei ir tāds mētelis, man arī vajag, radiem ir vasarnīca, mums arī pēdējais laiks par to domāt un tā tālāk. Visi salīdzina, visi grib līdzināties, dzīvot pēc kaut kādiem standartiem. Vidējās inteliģences ģimenes standarts: apmēram 300 rubļu ģimenes budžets, 2 – 3 istabu dzīvoklis, mašīna, mēbeles, 1 – 2 bērni, ceļojumi, blata sistēma, ārēji saskanīga un priekšzīmīga ģimenes dzīve. Pēc šabloniem dzīvot ir izdevīgāk un vieglāk. Izteikt savas domas, meklēt jaunus risinājumus nav vajadzības.
Otrā daļa, manuprāt, ir emocionāli spēcīgāka par pirmo un pārsvarā sastāv no Bērza ieslodzījuma dzīves būrī. Būris ir pavisam fizisks un īsts, palicis aizaugušā gravā vēl no 1944. gada. Kas sākumā šķiet kā pat tīri patīkama atpūta no sabiedrības, Bērzam drīz pārvēršas fiziskā un garīgā cīņā par izdzīvošanu. Viņš saprot, ka viņa līdzšinējiem sasniegumiem, naudai, sabiedrībā pieņemtiem uzskatiem nav nekāda vērtība, jo “te tagad viņa dzīvība atkarājās no tā, cik gudrs viņš būs ar savu prātu”. Nesekmīgi ar būri izcīnījies, viņš fiziski pielāgojas apstākļiem cik labi var. Grūtāk ir ar atmiņām, vientulību un bailēm. Ar tām viņš cīnās, domājot un analizējot līdzšinējo dzīvi, un beigās nonāk pie atziņas, ka mēs paši sevi mēdzam ieslodzīt būrī. Viņš ir ieslodzīts būrī, bet arī tie tur ārā dzīvo būros. Lai tiktu ārā no iedomu būra, jābūt godīgam pret sevi un citiem.
Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju. Jo tikai tā var būrī dzīvot.
Tas, ko nesapratu, bija izmeklētāja un arhitekta lielā līdzība. Strūgam pat rodas sajūta, ka viņš meklē pats sevi. Nespēju līdz galam uztvert šīs paralēles jēgu. Iespējams, atslēga slēpjas Strūgas dzīves filozofijā “Galvenais – palikt uzticīgam pašam sev”. Līdz šādai domai beigās nonāk arī Bērzs (vismaz es tā domāju). Pēc rūpīgas un detalizētas “skatuves gatavošanas”, atrisinājums pienāca mazliet par ātru. Ārpus kadra palicis meklēšanas process, par ko mazliet žēl.
Ja lasītājs nespēj uztvert slēptās līdzības un filozofisko domu, tad “Būris” varētu pat garlaikot, jo, mūsdienu izpratnē, izmeklēšanas un aktīvas darbības ir maz. Nodevas padomju ideoloģijai tiešā veidā nav jūtamas, tomēr tā laika gars ir iezīmējis cilvēku dzīves. Kādam tas būs interesanti, bet kādam varētu piešķirt romānam seniluma piegaršu. Protams, tajā laikā nedrīkstēja dot mājienu, ka politiskais režīms ir būris, kurā ievietoti visi plašās un draudzīgās valstu savienības iedzīvotāji.
“Būris” ir detektīvs ar spēcīgu filozofisko ievirzi un noteikti iekļaujams “Top 100 latviešu literārie darbi”, ja tāds tops pastāvētu.
Vērtējums: 4/5
Marii grāmatplaukts 