Pilsēta sapņo. Daniels Polaņskis

izdevniecība Prometejs, urbānā fantāzijaPrometejs 2019. gads, 332 lpp.

Godīgi sakot, pagāja neierasti daudz lapu, līdz beidzot ielasījos šajā grāmatā. Vai nu tas bija autora stils, nodaļu uzbūve, vai arī noslēpumainais M un nesaprotamie notikumi, bet sāku jau bažīties, ka šī būs pirmā grāmata no “Prometeja”, kas man ne visai patiks. Tad pēkšņi atradu īsto lasīšanas ritmu un tiku iekšā šajā īpatnējā stāstā. Beigās jau tā aizrāvos, ka tagad kreņķis par grāmatas īsumu un kaifā varbūt esmu iedevusi vienu zvaigzni par daudz, bet lai jau. Pieļauju gan, ka “Pilsēta sapņo” būs na ļubiteļa.

Nevaru drošu sirdi apgalvot, ka sapratu, kas īsti ir M: samērā veiksmīgs mags-pofigists bez ambīcijām, vai tomēr kas vairāk. Visa tā paralēlā Ņujorkas realitāte brīžiem ir tik dīvaina, ka M uz tās fona šķiet visparastākais cilvēks līdz kārtējais notikums šo iespaidu apgāž. Iespējams, ka pārsteidzošākais ir autora izvairīšanās galveno tēlu padarīt par simpātisku klišejisko varoni, kas glābj pasauli, vai vispār kaut ko diži paskaidrot. Cienu autorus, kas nepasniedz visu uz paplātes, vienlaicīgi spējot saintriģēt, aizraut un iekustināt iztēli.

“Pilsēta sapņo” ir vēl viena īpašība, kas vienmēr no manis izpelnās papildus punktus: Polaņskis neskopojas ar sarkasmu un ironiju. Es pat teiktu, ka M ir sarkasma karalis. Brīnišķīgi! Ļoti izbaudīju viņa trāpīgos tekstus. Autora iztēle, kas ģenerējusi uz papīra trakus stāstus ir vēl viens grāmatas pluss. Lasīt “Pilsēta sapņo” ir kā lasīt sapņus. Kā jau sapņos – viss ir neiespējams un vienlaikus iespējams un loģisks. Zem virsējā dīvainību slāņa ir stāsts par dzīvi pilsētā, draudzību, dzīves apnikumu, asu izjūtu meklējumiem un daudz ko citu.

Kas vispār notiek? Fig viņu zina. Tā pa lielam dažkārt nenotiek nekas. M vienkārši ļauj, lai dzīve plūst. Viņš mēdz sēdēt kafejnīcā, dzert kafiju, vai ko stiprāku, un lasīt, līdz uzrodas kārtējais draugs, kam noderētu viņa palīdzība. Seko samērā nekaitīgi notikumi, lai gan gadās arī pa skarbākam brīdim, bet autors nenolaižas līdz to sīkākai aprakstīšanai un tāpēc stāsts kopumā paliek uz pozitīvas nots, spriedzes tikpat kā nav. Tas mani pamatīgi pārsteidza un iepriecināja. Iedomājieties tikai, romāns bez drāmas, iznīcinoša naida un pasaules glābšanas. Nu labi, drusku glābt sanāk, bet tas nav nekāds episkais kvests, kurā varoņi dodas nāvē. Kaut kur bija rakstīts, ka cīņa starp divām Ņujorkas karalienēm draud visu iznīcināt, bet tas ir pārspīlējums. Katrā ziņā tas nav tā kā esam raduši lasīt citās grāmatās un redzēt kino.

Vēl daži “tehniskāki” sīkumi. Katra nodaļa ir atsevišķs notikums, mirklis no M dzīves Ņujorkā noteiktā laika nogrieznī, un to īsto ritmu uzķēru tad, kad vienā piegājienā sāku lasīt pa 1 – 2 nodaļām, pārstājot gaidīt ierasto sižeta attīstību. Tajā brīdī šos notikumus sāku izbaudīt. Iepriekš nebiju saskārusies ar Ulda Šēna tulkojumu, bet šķita iztulkots tā kā tiešām runā, nevis literāri pielaizīti un tas man patika. Redaktore gan šoreiz bijusi neuzmanīga un daži burti pasprukuši nevietā.

Šī ir pozitīva grāmata un tāpēc nobeigšu pozitīvi. Domāju, ka mana mīļākā nodaļa bija par bibliotēku, kas, protams, ir diezgan loģiski, bet tā bibliotēka ir īpaša un tur notikušais bija lielisks melnā humora gabals. Man patika, gribētu lasīt vēl par M piedzīvojumiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Burvja zeme. Levs Grosmans

Burvji, izdevniecība PrometejsPrometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

  1. Kventins pieaug
  2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
  3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Burvju karalis. Levs Grosmans

fantāzijas romāns, burvji, interesanta grāmata, vērts izlasīt, ko lasīt, prometejs

Prometejs 2017. gads, 432 lpp. Burvji #2, The Magicians #2

Levs Grosmans “Burvjus” esot sarakstījis bez sākotnējas domas par turpinājumu. Panākumu iedvesmots viņš tomēr vēlreiz aizved mūs uz Filoriju. Ne visi pirmās daļas fani ir sajūsmā par otro daļu, tā esot savādāka. Nezinu, kas tika gaidīts, bet, ņemot vērā autora veiklo spēlēšanos ar ierastajiem fantāzijas elementiem un pasmaidīšanu par tradicionālo domāšanu, uzskatu, ka “Burvju karalis” ir tieši tāds turpinājums, kādam tam vajadzēja būt. Neko citu no Grosmana negaidīju, lai gan tas tāpat nemazina manu sāpi par grāmatas beigām.

Pasakainā Filorija
Jā, jā, mēs esam atpakaļ Filorijā. Brīnišķīgajā, skaistajā, maģiskajā, mierpilnajā Filorijā, kas vienlaikus ir idilliski ideāla un slēpj sevī arī šo to šausminošu. Kventins, Džūlija, Eliots un Džanete vada savas dienas Baltsmailes pilī kā Filorijas karaļi un karalienes, ēd, dzer, slīkst greznībā, mazliet vada valsti un dažkārt dodas maģisko dzīvnieku medībās. Man un mūsu cienījamajiem burvjiem Filorija šķiet kā pasaku paradīze. Tur ir runājoši dzīvnieki, maigs klimats, skaistas ainavas, pulksteņkoki, visādas dīvainas radības un citi brīnumi. Dzīve ir viegla, sapnis kļuvis par īstenību. Aiz laimes var apraudāties. Izlasot grāmatas pirmo lapu, jutos kā nokļuvusi mājās. Kad Kventins un pārējie dodas iekšā jaunā piedzīvojumā, uzzinām par Filoriju daudz ko jaunu.

Vai viegli būt Burvju karalim?
Iespējams, ka pārāk viegli. Filorijas pārvaldīšanā nekādu grūtību un sarežģījumu nav, un tas dara Kventinu nemierīgu. Kventinam ir viss, sapnis piepildīts, dzīve ideāla, bet ar to kļūst par maz. Viņš alkst pēc kā vairāk. Pēc kaut kā nozīmīga, ievērojama, pēc piedzīvojuma. Godīgi sakot, piedzīvojumus viņš beigās dabū pilnu pakaļu un tie nemaz nav tik rožaini.

Autoram ir lieliski izdevies parādīt kā mums nekad nav gana, kā mēs visu laiku alkstam vairāk un vairāk. Citur vienmēr zāle zaļāka un tādā garā. Ja grūtību nav, tās vajag radīt. Tu piepildi savu sapni, bet izrādās, ka pēc laika ar to nav pietiekoši. Ja nu ir kas labāks par vienkāršu laiskošanos Filorijā? Ironiski bija tie brīži, kad Kventins aizdomājās, ka arī dažās vietās uz Zemes nemaz tik sūdīgi nav, vienīgi nevar būt par karali.

Kā jau rakstīju, manuprāt, “Burvju karalis” ir pilnīgi loģisks un pareizs “Burvju” turpinājums. Tā vairs nav bezbēdīgā burvju skola ar zaļo mauriņu, šeit akcents likts uz Džūlijas izmisīgajiem burvju spēju meklējumiem. Ir zudis maģijas mācīšanās, studentu izklaižu un Filorijas pirmatklāšanas prieks. Tā vietā nākusi lielāka nopietnība, tomēr varoņi vēl nav līdz galam pieauguši un tas ir jūtams. Pieaugt vai palikt fantāziju pasaulē? Bet kāpēc gan būtu jāizvēlas? Vai vispār var pieaugt, ja dzīvo pasaku pasaulē? Stāsts šķiet skumjāks un traģiskāks, lai gan netrūkst gaišu brīžu un draugu jociņu. Ja tā padomā, “Burvjos” bija pietiekoši daudz traģēdijas, bet tur tomēr dominēja sapnis par skaisto nākotni, valdīja zināma bohēma. Šajā daļā varoņi ir visu sasnieguši, bet šķiet, ka Džanete vienīgā ir mierā ar sasniegto un neko vairāk nevēlas. Arī Eliots augstā karaļa lomā jūtas ļoti ērti. Varbūt Kventinam šķiet, ka viņš nav sevi vēl pietiekoši pierādījis, ka ir spējīgs uz ko vairāk un tas viņu dzen uz priekšu visu laiku meklēt kaut ko vēl. Protams, Kventins ir mazliet par daudz augstās domās par sevi un drusku pelnījis sakāvi. Varonim būt nav nemaz tik viegli.

Kārklu ragana
Nozīmīga “Burvju karaļa” daļa veltīta Džūlijas stāstam. Uzzinām, kas notika ar viņu laikā no izgāšanās Breikbilas eksāmenā līdz planēšanai pie Kventina biroja loga. Tas ir skumjš stāsts par laušanos aizslēgtās durvīs, dzīvi saēdošu apsēstību, citiem “trakajiem” un traģiskiem maģijas meklējumiem. Visi ar maģiju apsēstie ir vientuļi un nelaimīgi. Daļai slepeno slēptuvju apmeklētāju burvestību mācīšanās ir tikai jautra, slepena nodarbe, kas liek justies īpašākiem, bet elitārajai grupai, kurā iekļūst Džūlija, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Esošā realitāte viņus neapmierina un maģijas esamība, bet neaizsniedzamība, dzen viņus smagā depresijā. Brīdī, kad Džūlijas draugu grupa īstās maģijas avota meklējumos ķērās pie reliģijas, sāku uztraukties, bet Grosmans nebūtu Grosmans, ja šo motīvu nepasniegtu negaidītā izpildījumā. Džūlijas liktenis ir neparasts un žēlošanas vērts, bet Embers pareizi saka, ka viņa pati izvēlējās savu ceļu. Pati vainīga, tā teikt.

Burvju triku meistars
Lielākais no burvjiem ir autors pats. Visi sižeta pavērsieni ir kā baltā trusīša izvilkšana no pilnīgi neparedzamām vietām. Pie tam, jūs gaidāt baltu trusīti, bet viņš izvelk melnu, vai vispār kaķēnu vai balodi. Grosmans spēlējas ar visu ierasto fantāzijas literatūrā. Katru reizi, kad prāts saka “ahā! būs x”, autors smejas “nekā! še jums y”. Es viņu par to mīlu. Tomēr bail iedomāties, ko viņš izstrādās triloģijas noslēgumā. Stipri šaubos, ka tās būs “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” beigas.

Savukārt Vilis Kasims ir lielisks iluzionista asistents, ļaujot personāžiem runāt viņu valodā, nesatraucoties, ka tā ne vienmēr ir literāri pareiza un korekta. Teksts plūst tik brīvi un viegli aizmirstas, ka tas ir tulkojums.

“Burvju karalis” ir lielisks jauno burvju piedzīvojumu turpinājums. Es smējos, es gandrīz raudāju, jutos laimīga un ārkārtīgi dusmojos uz to stulbo Emberu. Stulbais, stulbais, paštaisnais auns. Ak, bet tā jau tam bija jānotiek, Grosmanam patīk pasmieties par naivo lasītāju. Ceru, ka trešajā daļā viņš galīgi nesalauzīs manu sirdi.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Paldies par iespēju romānu izlasīt vēl pirms tā iznākšanas.

Nakts sardze. Sergejs Lukjaņenko

Sergejs Lukjaņenko "Nakts sardze"

Jumava 2005. gads, 455 lpp. Дозоры #1

Ir tādas grāmatas, par kurām nekas konkrēts nav zināms, tomēr tās šķiet pazīstamas. Tā man bija ar Sergeja Lukjaņenko “Nakts sardzi”, ko pamanīju, klīstot gar bibliotēkas plauktiem. Pamanīju un nolēmu, ka pienācis laiks izlasīt. Vēlāk sāku šaubīties, tomēr iesāku un ātri aizrāvos.

Lukjaņenko raksta viegli, vienkārši un ātri lasāmi. Vide šķiet ļoti pazīstama no agrāk skatītiem mentu seriāliem un kaut kādām filmām. Līdz saproti, ka neko nesaproti, ka redzamā Maskava ir tikai viens realitātes slānis, blakus pastāv citi slāņi, kuros uzturas Citādie. Nakts sardze, Dienas sardze, mijkrēslis, magi, vilkači, vampīri, raganas. Mūžīgā cīņa starp labo un ļauno. Jau kādus 100 gadus starp Gaismas un Tumsas spēkiem ir noslēgts pamiera līgums, izstrādāti stingri noteikumi par pieļaujamo iejaukšanos otras puses darbā, lai saglabātu spēku līdzsvaru. Pārsvarā abas sardzes uzmana viena otru un pārējos Citādos, tomēr neizpaliek bez šaha gājienu cienīgām intrigām. Grāmatas beigās lasītājs kopā ar galveno varoni Antonu var sākt šaubīties, cik patiesībā labi ir gaišie, vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus.

Antons ir mazliet dumpinieks un nav sevišķā sajūsmā par saviem operatīvā darbinieka pienākumiem, jo uzskata sevi par nepiemērotu tādam darbam un vāju magu. Vēlāk pierādās, ka tieši šī šaubīšanās ļauj viņam domāt un rīkoties savādāk, atrisināt dažas intrigas un palīdzēt nodaļas šefam plānu īstenošanā.

Grāmata sastāv no trim saistītiem stāstiem. Katram stāstam ir noteikta centrālā problēma. Pirmo divu stāstu notikumi noved pie lielās intrigas trešajā stāstā. Pārsteidzoši, ka “Nakts sardze” nebeidzas ar cliffhanger. Protams, gaismas un tumsas pretstāvēšana turpināsies mūžīgi, tomēr grāmatas notikumus var uzskatīt par noslēgtiem.

Autors neielaižas dziļos skaidrojumos. Viņš raksta, ko varoņi dara, kādi ir, pamet pa kādai Nakts sardzes vēstures druskai, bet neskaidro kā tas viss ir iespējams. Daļai cilvēku ir kādas īpašas spējas, tad viņiem jāizvēlas gaisma vai tumsa un pa lielam viss. It kā pietiek un tomēr gribas zināt vairāk. Droši vien, izlasot “Dienas sardzi” un “Mijkrēšļa sardzi”, aina “izzīmējas” precīzāka. Interesants ir spēku līdzsvara princips – izdarot ko labu, tiek dota iespēja izdarīt ko ļaunu. Jo lielāks labais darbs, jo lielāku slikto darbu drīkst paveikt tumšā puse. Trešajā stāstā Lukjaņenko sapludina un sajauc labā un ļaunā robežas – gaišo plāns neko labs neizklausās un tumšie mīl, ne tikai savtīgi izmanto.

Vai var pastāvēt labais bez ļaunā? Ja nebūs ļaunums, kā tad mēs zināsim, kas ir labs? Grāmatas vidū man zuda interese, jo sapratu, ka būtībā abu pušu cīņa ir nebeidzama, uzvara neiespējama un varbūt pat nevajadzīga. Kamdēļ turpināt lasīt šo vāveres riteni? Tomēr sižets ir interesants un, atsākot lasīt, bez piespiešanās grāmatu pabeidzu, jo, kad “Nakts sardze” iesākta, grūti atrauties.

Kopumā jāsaka, ka Lukjaņenko radījis aizraujošu urbāno fantāziju ar cilvēcīgiem varoņiem, pat, ja viņiem risināmas pilnīgi cita līmeņa problēmas.

Vērtējums: 3,5/5

Mežonīgā puse. Sallija Grīna

27797754Zvaigzne ABC 2015. gads, 400 lpp. The Half Bad Trilogy #2

Apmēram pirms pusotra gada varenu ažiotāžu jauniešu fantāzijas literatūras lauciņā sacēla Sallijas Grīnas debijas romāna “Tumšā puse” izdošana daudzās pasaules valstīs vienlaicīgi. Pavisam nesen pie mums krietni mierīgākā gaisotnē tika izdota triloģijas otrā daļa “Mežonīgā puse”, kas turpina atkarību raisošo stāstu par melnasiņu un baltasiņu burvju cīņu.

“Mežonīgās puses” sižetu veido trīs problēmas. Neitans ir ieguvis savu talantu un daudz laika pavada cenšoties to aptvert, saprast, pārvarēt savu riebumu un iemācīties talantu pārvaldīt. Otrā problēma ir saistīta ar Merkūrijas gūstā esošo Annalīsu un Neitana vēlmi viņu izpestīt. Turpinās arī nedienas ar baltasiņu burvjiem, kas uz grāmatas beigām pārtop asiņainās cīņās starp baltasiņu padomes medniekiem un brīvo burvju aliansi.

Joprojām galvenais stāsta fokuss ir Neitans, bet ne tik intensīvā veidā kā pirmajā daļā, jo viņš ir brīvs un atradis sabiedrotos, savukārt abu burvju šķiru nesaskaņas tiek paceltas kolektīvā līmenī – tagad apdraudēti ir visi melnasiņi. Domāju, ka šo iemeslu dēļ man neradās trauksmainai atkarībai līdzīga sajūta, kā lasot pirmo daļu. Tad es biju gatava grauzt nagus un neiet gulēt, kamēr grāmata nebūs izlasīta. Šoreiz es to mierīgi varēju nolikt malā. Protams, mani uztrauca Neitana liktenis, tomēr grāmatas lielāko daļu viņš ir relatīvā drošībā.

Neitana attiecības ar Gabrielu un Nesbitu šķita simpātiskas un loģiskas. Labāku draugu par Gabrielu vispār laikam nemaz nevar vēlēties. Neitana tikšanās ar tēvu bija viena no foršākajām grāmatas epizodēm. Tomēr, kas attiecas uz Neitana lielo mīlu Annalīsu, mani tā joprojām nepārliecina. Varbūt esmu netaisna, bet nespēju ticēt meitenei, kura puisim saka “tu esi mans princis”. Vai nu viņa ir galīga zoss vai veikla manipulatore. Vēl neesmu izšķīrusies, kas īsti ir Annalīsa, bet Neitanu viņa noteikti nemīl. Un mani tracina, ka Neitans ir tik akls un neaptver – ja nevari otram cilvēkam par sevi pastāstīt visu bailēs, ka netiksi pieņemts, tad ar šo cilvēku nav iespējams būt kopā tā kā vēlies. Ceru, ka tagad viņš ir varen apmierināts ar sevi (ja izlasījāt grāmatu, tad sapratīsiet šo manu sarkastisko piezīmi).

“Mežonīgā puse” ir labs un aizraujošs triloģijas turpinājums, kas mazliet ļauj lasītājam atvilkt elpu pēc pirmās daļas adrenalīna pilnā skrējiena. Protams, lasīšu trešo daļu, jo vēlos zināt, uz ko Neitans vēl ir spējīgs un kā atrisināsies cīņa ar baltasiņiem.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.