Burvja zeme. Levs Grosmans

Prometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

1. Kventins pieaug
2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #13

Pastāstīšu īsi par četrām ne pārāk sen lasītām grāmatām.

Nights of Rain and Stars. Maeve Binchy

Orion Books 2005, 400 lpp.

Vienu brīdi man bija uznākusi vēlme palasīt ko romantisku. Atcerējos, ka man patika viens cits Binčijas romāns, tāpēc diezgan drošu roku paņēmu šo. Patika arī anotācija – četri ārzemnieki satiekas Grieķijas salā un šī tikšanās izmaina viņu dzīvi. Apmēram pie 70. lappuses sapratu, ka tomēr nebūs. Kā teiktu Mirtas tante “Es tev saku, Dagnija – salta sirds, salta!”, bet sapratu, ka man pilnīgi vienaldzīgas tās varoņu sirdssāpes un tipiskās problēmas. Visi tik labiņi, visi tik laipni, sliktais džeks tāda klišeja, viņa draudzene tipiska zostiņa, vēl ir jauna, veiksmīga sieviete, kura bēg no savas mīlestības, tipisks nūģis brillēs, kurš nesaprotas ar saviem vecākiem un restorāna īpašnieks grieķis, kurš pirms 9 gadiem sastrīdējies ar savu dēlu un vairs ar viņu nav runājis. Skaidrs, ka īstie cilvēki atradīs viens otru, visas problēmas atrisināsies un viņi dzīvos ilgi un laimīgi Grieķijas salā. Ak, ļaujiet man elpot! Es gribēju romantiku un laimīgas beigas, bet ne šo dīvaino pasaku. “Sapņu sala” bija krietni reālistiskāka un dzīvāka, lai gan nebūt ne talantīgi uzrakstīta. Tur arī uzreiz bija jūtams vietas kolorīts.

Vērtējums: 1/5

So You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

Picador 2015, 306 lpp.

Kamēr lasīju šo grāmatu par publisko kaunināšanu, man bija interesanti, bet jo ilgāks laiks pagājis, jo mazāk vēlos vispār kaut ko teikt. Autors apskata vairākus gadījumus, kad cilvēks pieķerts melos, vai ne tā izteicies sociālajos tīklos un nokļūst virtuālā linča tiesā. Parasti šo cilvēku dzīves tiek nepatīkami apgrūtinātas uz īsāku vai ilgāku laika sprīdi. Ir viens kungs, kurš atsakās tikt kaunināts un iesūdz tiesā informācijas izplatītājus. Tie gadījumi ir dažādi, teksts pa lielam izglītojošs, bet autors tā arī netiek līdz problēmas saknei vai kādai formulai kā rīkoties, ja gadās nonākt līdzīgā situācijā. Sapratu, ka publiska kaunināšana cauri gadsimtiem līdz mūsdienām ir sabiedrības pašregulācijas veids, kas mēdz pieņemt grotesku formu. Īpaši tagad, kad par vienas jaunas sievietes neveiksmīgo tvītu par Āfriku puse pasaules vienojās kopējā aizvainotā bļāvienā. Liek padomāt gan ko publicējam, gan par ko metamies publiski bļaut un lamāt. Spīgana par šo grāmatu izteikusies plašāk.

Vērtējums: 3,5/5

The Help. Kathryn Stockett

Amy Einhorn Books 2009, 444 lpp.

Iespējams, ka romāna sižets ir par lēnu, lai spētu noturēt manu uzmanību audiogrāmatas formātā, bet “Kalponi” klausījos ļoti ilgi un beigās jau sāku pārtīt, lai tikai vienreiz pabeigtu. Vispār man romāns patika un bija interesanti. 1960. gadi ASV dienvidos ir tāds īpatnējs laiks – rasisms vēl pilnā plaukumā, bet parādās brīvdomīgas vēsmas. Melnie kalpotāji, baltie kungi, visvarenas dāmu komitejas un tādā garā. Baltās dāmas dzīvo tādos smukos zelta būrīšos un varbūt pašas nemaz to neaptver. Būtu derējusi arī Hillijas vai kādas citas dāmas perspektīva, jo Skīterai nav gluži standarta domāšana, tāpēc viņa neskaitās. Izņemot Eibelinu un Skīteras māti, pārējās dāmas ir jaunas un īsti nesapratu, kur tad vecākā paaudze palikusi. Šī noteikti ir tikai viena versija par ASV dienvidiem, piegludināta autores vajadzībām. Bet ko nu es te tik daudz runāšu, gandrīz visi ir šo grāmatu lasījuši, vai redzējuši filmu un var spriest paši.

Vērtējums: 4/5

Harry Potter and the Sorcerer`s Stone. J.K. Rowling

Pottermore Limited 2012, 324 lpp. Harry Potter #1

Par šo ir vēl mazāk jēgas izteikties kā par “Kalponi”. 2016. gada augustā pirmo reizi mūžā izlasīju pirmo Harija Potera grāmatu un man ļoti patika. Esmu savaldzināta. Negaidīju, ka pieaugušam cilvēkam būs tik patīkami lasīt bērniem domātu stāstu. Man patika pilnīgi viss un nezinu kāpēc tik ilgi atlieku otrās daļas lasīšanu.

Mani mulsināja grāmatas nosaukuma divas versijas. Kā noskaidrojās, izdevums, ko lasīju, bija ASV tirgum un tāpēc ir “sorcerer`s stone” nevis “philosopher`s stone”. Dīvaiņi.

Vērtējums: 5/5

Burvju karalis. Levs Grosmans

Prometejs 2017. gads, 432 lpp. Burvji #2, The Magicians #2

Levs Grosmans “Burvjus” esot sarakstījis bez sākotnējas domas par turpinājumu. Panākumu iedvesmots viņš tomēr vēlreiz aizved mūs uz Filoriju. Ne visi pirmās daļas fani ir sajūsmā par otro daļu, tā esot savādāka. Nezinu, kas tika gaidīts, bet, ņemot vērā autora veiklo spēlēšanos ar ierastajiem fantāzijas elementiem un pasmaidīšanu par tradicionālo domāšanu, uzskatu, ka “Burvju karalis” ir tieši tāds turpinājums, kādam tam vajadzēja būt. Neko citu no Grosmana negaidīju, lai gan tas tāpat nemazina manu sāpi par grāmatas beigām.

Pasakainā Filorija
Jā, jā, mēs esam atpakaļ Filorijā. Brīnišķīgajā, skaistajā, maģiskajā, mierpilnajā Filorijā, kas vienlaikus ir idilliski ideāla un slēpj sevī arī šo to šausminošu. Kventins, Džūlija, Eliots un Džanete vada savas dienas Baltsmailes pilī kā Filorijas karaļi un karalienes, ēd, dzer, slīkst greznībā, mazliet vada valsti un dažkārt dodas maģisko dzīvnieku medībās. Man un mūsu cienījamajiem burvjiem Filorija šķiet kā pasaku paradīze. Tur ir runājoši dzīvnieki, maigs klimats, skaistas ainavas, pulksteņkoki, visādas dīvainas radības un citi brīnumi. Dzīve ir viegla, sapnis kļuvis par īstenību. Aiz laimes var apraudāties. Izlasot grāmatas pirmo lapu, jutos kā nokļuvusi mājās. Kad Kventins un pārējie dodas iekšā jaunā piedzīvojumā, uzzinām par Filoriju daudz ko jaunu.

Vai viegli būt Burvju karalim?
Iespējams, ka pārāk viegli. Filorijas pārvaldīšanā nekādu grūtību un sarežģījumu nav, un tas dara Kventinu nemierīgu. Kventinam ir viss, sapnis piepildīts, dzīve ideāla, bet ar to kļūst par maz. Viņš alkst pēc kā vairāk. Pēc kaut kā nozīmīga, ievērojama, pēc piedzīvojuma. Godīgi sakot, piedzīvojumus viņš beigās dabū pilnu pakaļu un tie nemaz nav tik rožaini.

Autoram ir lieliski izdevies parādīt kā mums nekad nav gana, kā mēs visu laiku alkstam vairāk un vairāk. Citur vienmēr zāle zaļāka un tādā garā. Ja grūtību nav, tās vajag radīt. Tu piepildi savu sapni, bet izrādās, ka pēc laika ar to nav pietiekoši. Ja nu ir kas labāks par vienkāršu laiskošanos Filorijā? Ironiski bija tie brīži, kad Kventins aizdomājās, ka arī dažās vietās uz Zemes nemaz tik sūdīgi nav, vienīgi nevar būt par karali.

Kā jau rakstīju, manuprāt, “Burvju karalis” ir pilnīgi loģisks un pareizs “Burvju” turpinājums. Tā vairs nav bezbēdīgā burvju skola ar zaļo mauriņu, šeit akcents likts uz Džūlijas izmisīgajiem burvju spēju meklējumiem. Ir zudis maģijas mācīšanās, studentu izklaižu un Filorijas pirmatklāšanas prieks. Tā vietā nākusi lielāka nopietnība, tomēr varoņi vēl nav līdz galam pieauguši un tas ir jūtams. Pieaugt vai palikt fantāziju pasaulē? Bet kāpēc gan būtu jāizvēlas? Vai vispār var pieaugt, ja dzīvo pasaku pasaulē? Stāsts šķiet skumjāks un traģiskāks, lai gan netrūkst gaišu brīžu un draugu jociņu. Ja tā padomā, “Burvjos” bija pietiekoši daudz traģēdijas, bet tur tomēr dominēja sapnis par skaisto nākotni, valdīja zināma bohēma. Šajā daļā varoņi ir visu sasnieguši, bet šķiet, ka Džanete vienīgā ir mierā ar sasniegto un neko vairāk nevēlas. Arī Eliots augstā karaļa lomā jūtas ļoti ērti. Varbūt Kventinam šķiet, ka viņš nav sevi vēl pietiekoši pierādījis, ka ir spējīgs uz ko vairāk un tas viņu dzen uz priekšu visu laiku meklēt kaut ko vēl. Protams, Kventins ir mazliet par daudz augstās domās par sevi un drusku pelnījis sakāvi. Varonim būt nav nemaz tik viegli.

Kārklu ragana
Nozīmīga “Burvju karaļa” daļa veltīta Džūlijas stāstam. Uzzinām, kas notika ar viņu laikā no izgāšanās Breikbilas eksāmenā līdz planēšanai pie Kventina biroja loga. Tas ir skumjš stāsts par laušanos aizslēgtās durvīs, dzīvi saēdošu apsēstību, citiem “trakajiem” un traģiskiem maģijas meklējumiem. Visi ar maģiju apsēstie ir vientuļi un nelaimīgi. Daļai slepeno slēptuvju apmeklētāju burvestību mācīšanās ir tikai jautra, slepena nodarbe, kas liek justies īpašākiem, bet elitārajai grupai, kurā iekļūst Džūlija, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Esošā realitāte viņus neapmierina un maģijas esamība, bet neaizsniedzamība, dzen viņus smagā depresijā. Brīdī, kad Džūlijas draugu grupa īstās maģijas avota meklējumos ķērās pie reliģijas, sāku uztraukties, bet Grosmans nebūtu Grosmans, ja šo motīvu nepasniegtu negaidītā izpildījumā. Džūlijas liktenis ir neparasts un žēlošanas vērts, bet Embers pareizi saka, ka viņa pati izvēlējās savu ceļu. Pati vainīga, tā teikt.

Burvju triku meistars
Lielākais no burvjiem ir autors pats. Visi sižeta pavērsieni ir kā baltā trusīša izvilkšana no pilnīgi neparedzamām vietām. Pie tam, jūs gaidāt baltu trusīti, bet viņš izvelk melnu, vai vispār kaķēnu vai balodi. Grosmans spēlējas ar visu ierasto fantāzijas literatūrā. Katru reizi, kad prāts saka “ahā! būs x”, autors smejas “nekā! še jums y”. Es viņu par to mīlu. Tomēr bail iedomāties, ko viņš izstrādās triloģijas noslēgumā. Stipri šaubos, ka tās būs “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” beigas.

Savukārt Vilis Kasims ir lielisks iluzionista asistents, ļaujot personāžiem runāt viņu valodā, nesatraucoties, ka tā ne vienmēr ir literāri pareiza un korekta. Teksts plūst tik brīvi un viegli aizmirstas, ka tas ir tulkojums.

“Burvju karalis” ir lielisks jauno burvju piedzīvojumu turpinājums. Es smējos, es gandrīz raudāju, jutos laimīga un ārkārtīgi dusmojos uz to stulbo Emberu. Stulbais, stulbais, paštaisnais auns. Ak, bet tā jau tam bija jānotiek, Grosmanam patīk pasmieties par naivo lasītāju. Ceru, ka trešajā daļā viņš galīgi nesalauzīs manu sirdi.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Paldies par iespēju romānu izlasīt vēl pirms tā iznākšanas.