Riekstkodis zem Ziemassvētku egles

Šogad izlasīju vairākus ar Ziemassvētkiem saistītus darbus. Laikam pie vainas rudenīgi pavasarīgie laika apstākļi, bet svētku sajūtu īsti nekur nesajutu. Kad Spīgana uzdāvināja “Riekstkodi” padevos kārdinājumam izlasīt arī to. Dikenss paķērās līdzi uz tā paša viļņa.

NutcrackerThe Nutcracker by E.T.A. Hoffmann. 1816.gads

Ziemassvētkos mazai meitenītei no visām dāvanām visvairāk iepatīkas Riekstkodis, kurš pusnaktī atdzīvojas kopā ar pārējām rotaļlietām. Riekstkodis nav parasts Riekstkodis, bet tikai meitenīte ir gatava to saskatīt. Kā īstā pasakā, stāstā ir labie un ļaunie, mīlestība un nodevība, un visādas brīnumu lietas.

Skaisti sarakstīta un skaisti ilustrēta šī grāmatiņa ir ideāla lasīšanai kopā ar bērniem Ziemassvētkos. Stāstā ir mazliet vardabības, mazliet sāpju, bet vienlaicīgi arī daudz prieka, stāstot par sirds skaidrību, labsirdību un līdzjūtību. Ne velti “Riekstkodis” grāmatas, filmas vai baleta veidā gadiem ilgi daudziem ir neatņemama Ziemassvētku daļa. Vērtējums: 4,5/5

christmas treeA Christmas Tree by Charles Dickens. 1850. gads

Raugoties kā bērni apbrīno krāšņi izgreznoto eglīti, Dikenss atceras savus bērnības Ziemassvētkus. Viņam prātā nāk dažnedažādas rotaļlietas. Mazajam Dikensam ļoti patika leļļu māja un Noasa šķirsts ar dzīvniekiem.

Dikenss pļāpā līdz aizpļāpājas līdz spoku stāstiem, ko mēdza stāstīt ziemas vakaros pie kamīna. Tās acīmredzot ir ļoti jaukas atmiņas, jo viņš pamatīgi aizraujas un aizmirst par eglīti. Šīs viņa aizklīšanas dēļ stāsts diemžēl zaudē sākotnējo jēgu, tomēr man patika atmiņas par rotaļlietām un spoku stāstiem. Arī šis stāsts ir izdots grāmatiņā ar skaistām ilustrācijām, diemžēl manā eksemplārā tādu nebija. Vērtējums 2,5/5

Abiem stāstiem ir kopīga iezīme – tiem piemīt brīnišķa spēja uzburt bērna prieku par dāvanām un ticību brīnumiem. Stāsti ļāva man ar nostaļģiju atcerēties bērnību, kad mamma slepus zem eglītes lika dāvanas, mandarīni bija zelts, eglīte smaržoja reibinošāk un svecītes dega spožāk.

 

 

A Christmas Carol. Charles Dickens

Christmas carol

Pirmā publikācija 1843.gadā, 89 lpp.

Skopulis, vientuļnieks un burkšķis Skrūdžs mīl katru peniju, bet ienīst visu un visus, kas liek izdot naudu un priecāties. Jo īpaši viņš ienīst Ziemassvētkus. Skrūdžam tie šķiet visbezjēdzīgākie svētki, kas prasa lielus tēriņus un traucē strādāt. Vēlu vakarā  pirms Ziemassvētkiem pie viņa ierodas sen mirušā darījumu partnera Mārlija spoks un paziņo – ja Skrūdžs nemainīs savu attieksmi, tad dabūs pēc nāves klīst apkārt kā tagad Mārlijs. Pēc tam pie Skrūdža viens pēc otra ierodas trīs gari: pagātnes Ziemassvētki, tagadnes Ziemassvētki un nākotnes Ziemassvētki, lai parādītu un atgādinātu, ko viņš aizmirsis un ko zaudē. To visu piedzīvojis, Skrūdžs saprot savas kļūdas, atmaigst, ir dāsns pret savu palīgu un priecīgs ierodas svinēt svētkus pie sava krustdēla.

Man ar Dikensu pēc maija ir drusku tādas love – hate attiecības. Man patīk viņa stāstnieka talants, bet tai pašā laikā traucē pārāk garie apraksti un lielā sentimentalitāte. Lai nu kā, bet pēc īpašības vārdiem un salīdzinājumiem Dikenss kabatā nelīda. Šoreiz viņam sanācis ļoti sulīgs tipāžs:

Oh! But he was a tight-fisted hand at the grind-stone, Scrooge! a squeezing, wrenching, grasping, scraping, dutching, covetous, old siner! Hard and sharp as flint, from which no steel had ever struck out generous fire; secret, and self-contained, and solitary as an oyster. The cold within him froze his old features, nipped his pointed nose, shrivelled his cheek, stiffened his gait; made his eyes red, his thin lips blue; and spoke out shrewdly in his grating voice.

Patika arī miglā tītās, aukstās Londonas apraksts un trešā gara parādītā drūmā nākotnes aina. Viens ir skaidrs – nauda laimi nenes.

Zinu, ka “Ziemassvētku dziesmu” daudzi mīl un pat regulāri pārlasa Ziemassvētku laikā, bet man laikam kaut kas pazuda tulkojumā, vai arī vecums nav tas, lai Dikenss man varētu ko iemācīt par labestību un svētku svinēšanu. Varbūt Dikenss ir pārāk sentimentāls, pārāk taisns savā morālē. Nav jau tā, ka visiem šis laiks ir nebeidzama prieka, spožu gaismu, dziesmu un deju pilns pat ja viņi labprāt svinētu Ziemassvētkus. Vientuļā nāve varētu Skrūdžu nobiedēt, bet īsti neticu, ka pirmo divu spoku dēļ viņš, priecīgi smaidīdams, ar dāvanām padusē mestos uz krustdēla māju. Labi, pietiks. Pati sāku izklausīties pēc Skrūdža :D. Nav slikts Ziemassvētku stāsts, bet mani neuzrunāja.

Vērtējums: 2,5/5

Sketches by Boz. Charles Dickens

Stāstu krājums publicēts 1836.gadā, 688 lpp. Tas ir pirmais Dikensa stāstu krājums, kas (likumsakarīgi) apkopo viņa pirmos stāstus, publicētus ar segvārdu Boz.

Stāsti krājumā sadalīti pa 7 daļām. Uzreiz gribu atzīties, ka, izņemot pirmo daļu, izlasīju tikai pa pāris stāstiem no katras daļas.

  1. daļa. “Mūsu ciems” vairākos stāstos raksturo kādu ciemu un tā iedzīvotājus. Interesanti un ar humoru. Jau šeit parādās Dikensa talants veidot netipiskus personāžus, saskatīt greizo un nepareizo it kā idilliskajā ciemata dzīvē. Interesanti un ar humoru.
  2. daļa. “Ainas” 25 stāstos attaino Londonu: ielas, Temzu, veikalus, atpūtas vietas, transportu, pasākumus….Labs ieskats 19.gs. Londonā. Autors pamanījis daudz sīku detaļu.
  3. daļa. “Tēli” 12 savā starpā nesaistīti stāsti par cilvēkiem un notikumiem, piemēram, kā norit Ziemassvētku pusdienas.
  4. daļa. “Stāsti” Daži smieklīgi, daži bēdīgi. Stāstā “The Boarding House” mēbelēto istabu saimniecei nekādi neveicas. Viņa atrod jaukus īrniekus, bet tie saprecas savā starpā un viņai jāmeklē jauni. Atrod nākošos, bet arī tie neuzvedas kā nākas…Savukārt citā stāstā, ģimene uzaicina ciemos bagātu brālēnu cerībā, ka tas atstās mantojumu viņu dēlēnam. Brālēnam, protams, nepatīk bērni, vispār nepatīk tā provinciālā ģimene, pa ceļam viņš pazaudē lietussargu, beigās vēl ir spiests naktī ar kājām iet mājās. Laikam lieki teikt, ka otrā dienā viņš uzraksta jaunu testamentu, kurā šo ģimeni pat nepiemin. Izsmējos no sirds.
  5. daļa. “Jaunu džentelmeņu skices”. Tāds kā īsais pamācības kurss, kā jaunām dāmām orientēties džentelmeņu izvēlē. Ir kautrīgais, slinkais, ļoti draudzīgais, teatrālais un citi tipāži. Atliek vien apbrīnot cik niansēti un pārdomāti Dikenss viņus izdala un raksturo.
  6. daļa. “Jaunu pāri skices”. Līdzīgi kā iepriekšējā nodaļā, tikai šoreiz zem Dikensa “lupas” ir jauni pāri: formālais pāris, mīlošais pāris, aukstais pāris un citi.
  7. daļa. Stāsti par Mudfogu un citi stāsti. Jautrs un pamācošs sanācis pirmais stāsts par visu mīlētu tirgoni, kuru ievēl par Mudfogas mēru. Sievas pamudināts viņš nolemj ienest Londonas vēsmas mierīgajā pilsētiņā, cenšas visādi izrādīties, iztaisīties smalkāks un mainīt pastāvošo kārtību. Beigās vairs neviens nevar viņu ciest, draugi uzgriež muguru un vecais tirgonis saprot savu kļūdu:

[…] puffed-up conceit is not dignity, and that snarling at the little pleasures they were once glad to enjoy, because they would rather forget the times when they were of lower station, renders them objects of contempt and ridicule.

Stāsti sniedz labu ieskatu 19.gs sadzīvē un tajā, ko cilvēki domāja, kā rīkojās. Spilgti parādās Dikensa talants cilvēku, vietu un notikumu portretējumos. Dodu 3/5. Man personīgi izlasīt grāmatu no vāka līdz vākam vienā piegājienā bija par grūtu. Varbūt vēlāk atgriezīšos un palasīšu vēl kādus stāstus.

Divi Čārlza Dikensa stāsti

Dikenss ir sarakstījis lērumu stāstu. Par viņa pirmo stāstu krājumu “Sketches by Boz” uzrakstīšu drusku vēlāk, bet tagad par diviem īsiem stāstiem.

Bezmiegs (1852)

Dikenss mocās ar bezmiegu un prātā nāk dažādas atmiņas un domas. Viņš stingri pūlas domāt tikai par miegu, bet domas visu laiku aizklejo neceļos. Beigās viņš atrod it kā drošu tematu – lidojumi ar gaisa balonu. Domājot par gaisa baloniem, viņš apcer kāpēc sabiedrībai patīk bīstamas izklaides. Pēkšņi atceras pakārtu noziedznieku pāri, atgriežas pie sabiedrības izklaižu apspriešanas, tad atmiņā uzplaiksnī vīrs ar pārgrieztu rīkli. Dikenss atgādina sev atgriezties pie nevainīgās tēmas par gaisa baloniem. Viss būtu labi, tikai kāpēc gaisa balonā parādījies noasiņojošs cilvēks? Beigās viņš neiztur un dodas naksnīgā pastaigā.

Tāds uzjautrinošs stāsts, kurā neiztikt arī bez pāris gudrām domām. Teiksim, ka miesas sodi un nežēlīga izturēšanās pret noziedzniekiem kaitē sabiedrībai pašai, jo agresivitāte atbalsojas ikdienas dzīvē. Vai arī doma, ka cilvēki smejas skatoties, kā izrādē ar kādu gadās nelaime, jo tas nav pa īstam. Skatītājs var atslābt, pa īstam nenotiek nekas slikts ne viņam, ne aktieriem.

Nekas (1853)

Upes krastā dzīvo un smagi strādā kāds vīrs (viens no daudzajiem, īsti pat nav zināms viņa vārds). Nabadzīgs un bez cerības kādreiz kļūt tik bagātam, lai kaut vienu mēnesi nebūtu smagi jāstrādā, tomēr viņš ar dzīvi bija apmierināts un nežēlojās. Augsta ranga ģimene nolēma atbrīvot viņu no rūpēm par sevi un sāka kārtot vīra dzīvi. Tika teiktas runas, uzstādītas statujas, pūstas taures. Vīrs maz ko saprata no notiekošā, bet domāja – tā noteikti vajag. Tad viņš nolēma izglītot savus bērnus, bet Augsta ranga ģimene sāka savā starpā strīdēties, kāda būtu labākā izglītība bērniem, ko vispār mācīt un vai mācīt. Atkal tika teiktas runas, rakstīti uzsaukumi, rīkotas sapulces un tiesas sēdes. Pa to laiku vīra bērni pagrima, kļuva dumji,  ļauni un viltīgi. Vīrs sāka domāt, ka tā nav pareizi – visapkārt tikai nogurums un garlaicība, un no tā dzeršana un viss pārējais. Viņš aizgāja pie Augsta ranga ģimenes un teica, ka strādājošajiem vajadzētu dot iespēju veselīgi atpūsties. Sākās vēl lielāki strīdi un nesaprašanās. Tad izplatījās epidēmija, daudzi nomira un tas nobiedēja Augsta ranga ģimeni, kura nosolījās veikt daudzus labus darbus. Tomēr “Но как только их страх поутих – а утихать он начал очень скоро, – они снова перессорились между собой и ничего не сделали.” 

Stāsts nav jāuztver burtiski. Dikenss pamanījies uzrakstīt ko tādu, ko varam attiecināt arī uz mūsdienām. Vīrs bez vārda – es, tu, jebkurš no vienkāršajiem sabiedrības slāņiem. Augsta ranga ģimene – tie, kas pār mums valda: politiķi, bagātnieki. To jau mēs paši esam piedzīvojuši un piedzīvosim vēl un vēl: kad krīze beidzas, solījumi ātri aizmirstas un sākas vecie “jociņi”.

The Mystery of Edwin Drood. Charles Dickenss

Pirmo reizi publicēts 1870. gadā, romāns palicis nepabeigts. 432 lpp ar pēcvārdu (lpp skaits var atšķirties pēcvārda dēļ). Lasīju krieviski.

Romāna darbība risinās izdomātā Anglijas mazpilsētā Klostergemā (prototips – Ročestera) pāris stundu brauciena ar vilcienu attālumā no Londonas. Ciemos pie sava aizbildņa radinieka mistera Džaspera un apraudzīt savu līgavu Rozu ierodas jaunais Edvins Druds. Edvins ir augstprātīgs, Roza kaprīza, bet Džaspers ārēji ļoti pieķēries Edvinam. Saderinātie nav laimīgi, jo šīs laulības ir paredzētas mirušo vecāku testamentā, nevis viņu pašu iecerētas. Pilsētiņā ierodas vēl divi bāreņi: dvīņi Nevils un Helēna no Ceilonas. Nevils ir lepns un ātrs dusmās, savukārt Helēna lepna, bet savaldīga un gudra. Visi jaunie cilvēki satiekas, uzliesmo kaislības. Pēc laika Edvins pazūd un aizdomas, protams, vispirms krīt uz Nevilu.

Tālāk notikumu attīstību nestāstīšu, bet viss nav tik vienkārši kā šķiet sākumā. Dikenss ir pamatīgi papūlējies dodams norādes un mājienus, un pēc tam uzreiz dodams citas norādes un maldinošus sīkumus. Paralēli Edvina pazušanas noslēpuma risināšanai, nākas lauzīt galvu par vēl 2 noslēpumiem: 1) kas ir misters Dečeri?, 2) kāpēc opija tirgotāja seko Džasperam?

Grāmatas pēcvārdā ir Dž. Kaminga Voltersa romāna analīze (vismaz man pieejamā izdevumā), kas man ļoti palīdzēja  pievērst uzmanību nepamanītajām detaļām un sniedza idejas, kāds varētu būt romāna nobeigums. Dikenss apgalvoja, ka izdomājis lielisku sižetu, kuru būs grūti uzminēt, sīki un smalki visu izplānojis, tomēr nav tikpat kā nekādu rakstisku liecību ko tieši viņš bija iecerējis. Viņš nepaspēja romānu pabeigt. Minējumu un risinājumu ir daudz un dažādi, tāpat kā mēģinājumi romānu pabeigt. Dikensa pamestos faktus un norādes var tulkot dažādi, pie tam daļa no tā visa ir neīsti fakti, jo viņš ļoti centās priekšlaicīgi neatklāt noslēpumu. Ar šo romānu Dikenss centās pierādīt, ka spēj izveidot labu sižetu ar spēcīgu dramatisko attīstību un motivētiem tēliem. Tieši sižeta dramatiskā attīstība bija Dikensa vājā vieta, par ko viņu bieži kritizēja. Ar “Edvina Druda noslēpumu” rakstnieks gribēja apklusināt kritiķus un izveidot tādu stāstu, kur neviens iepriekš nevar uzminēt tā attīstību. Tādu, kur dramatiskā spriedze lēnām pieaug un atrisinājums paliek autora noslēpums līdz pat beigām. Tāpēc tik daudz mājienu pareizā un nepareizā virzienā, sīki fakti, kas sākumā liekas nenozīmīgi. Katra detaļa un tēls ir rūpīgi izraudzīti un visi kalpo kādam mērķim, nejaušību nav. Dikenss ļoti baidījās vai nepasaka par daudz, tāpēc pēc katra nozīmīga fakta viņš “laiž miglu acīs”. Teiksim Džasperam ar kaklu ir melna zīda šalle, kas aprakstīta ļoti precīzi. Tūlīt pēc tam seko skaidrojums, ka Džasperam droši vien sāp kakls.

Šo romānu man bija ļoti interesanti lasīt un pārsteidza Dikensa izdomas veiklība. Atšķirībā no “Bleak House” nebija jācīnās ar gariem aprakstiem un tikpat garām runām. Tēli ir pārliecinoši un interesanti, nav lieku sižeta līniju. Viss ir smalki izplānots un labi pārdomāts. Patiešām žēl, ka Dikenss nepaspēja romānu pabeigt. Man ļoti patika, tāpēc dodu 4,5/5 (nav visaugstākais vērtējums tikai tāpēc, ka trūkst nobeiguma). Noskatījos arī 2 sēriju BBC ekranizāciju. Viss labi, tikai scenārista izdomātais nobeigums sagādāja pamatīgu vilšanos. Ņemot vērā visus faktus, tāds nobeigums ir stipri aiz matiem pavilkts.