Ar velo un kājām pa Latviju

Apvienošu vienā ierakstā divas tematiski līdzīgas grāmatas – abas stāsta par to kā cilvēki ceļo pa Latviju.

Sākums mūs atrod pats. Kārlis Kazāks

Zvaigzne ABC 2021. gads, 336 lpp.

Pieļauju, ka visi Kārļa Kazāka cienītāji zina par “Velomūziku” – vasaras piedzīvojumu, ko aizsāka neliels draugu pulciņš ar domu ceļot pa Latviju ar velosipēdiem un mainīt naktsmājas pret dziesmām. Tagad “Velomūzika” ir izaugusi par tradīciju daudzu vasaru garumā un iemūžināta ne tikai sociālo tīklu ierakstos, bildēs, cilvēku atmiņās un filmā, bet arī grāmatā.

Grāmatā pierakstīti 5000 km jeb 10 velobraucieni no 2012. gada līdz 2020. gadam. Tekstu papildina maršrutu kartes (cepumiņš par šo) un paša Kārļa ilustrācijas (ļoti mīlīgi). Daudzpusīgi talantīgs cilvēks. Būtībā šī ir ceļojumu dienasgrāmata autoram raksturīgajā izteiksmes stilā (kuri bijuši uz Kārļa koncertiem – sapratīs).

“Sākums mūs atrod pats” ir brīnišķīga oda Latvijas laukiem, vasarai, vietējiem cilvēkiem, draudzībai un velobraucieniem. Domāju, man jūs jābrīdina, ka, pirmkārt, var rasties spēcīga vēlme kāpt uz velo un doties ceļā, un, otrkārt, ja neesat “Velomūzikas” cienītājs, kādā brīdī var rasties sajūta, ka viss atkārtojas: brauc, ēd, atpūšas, uzdzied un tā dienu no dienas. Ja tas netraucē, var domās ceļot līdzi, apskatīt kultūrvēsturiskus objektus, pēdējiem spēkiem pievārēt granteni un mesties ezerā atveldzēties.

Ceļošana ar velo ir lēnāka ceļošana, kas ļauj apkārtnē pamanīt to, kam ar auto patrauktos garām un Kārlis ir vērīgs. “Sākums mūs atrod pats” man atklāja daudzas jaunas vietas un interesantus objektus, ko gribētos apmeklēt. Grāmatu lasīju ziemā un tā uzdzina spēcīgas ilgas pēc vasaras.

Vērtējums: 5/5 (esmu totāli neobjektīva, jo man patika “Velomūzikas” filma un tāpēc patika arī šī grāmata, un eju uz Kārļa Kazāka koncertiem, kad vien iespējams)

Es eju. Lauma Melnace

Latvijas Mediji 2022. gads, 206 lpp.

Bibliotēkas plauktā blakus kārtējām Santjago ceļa atmiņām ieraugot “Es eju” sapriecājos – beidzot kāds uzrakstījis par pārgājienu tepat Latvijā.

“Es eju” ir dziļi personisks stāsts par jaunas sievietes 12 dienu pārgājienu vienatnē no Ērgļiem līdz Kārsavai. Viņa iet, jo izjūt dziļu nepieciešamību to darīt. Tas ir vienlaikus fizisks pārbaudījums, mēģinājums sev un pasaulei pierādīt “es varu, es esmu laba/spējīga utt.” un sevis meklējumi, mēģinājums mazināt savu mazvērtības kompleksu. Iešana esot vienatnē ar sevi ļoti raisa domas un palīdz sakārtot prātu. To daudzkārt ir izjutuši citi gājēji un to izjūt arī Lauma, viņai izdodas rast jaunus spēkus sevī, atvadīties no pagātnes žņaugiem. Viņa izbauda arī dzimtenes dabu, reflektē par latviešu sākotnējo aizdomīgumu un vēlāko sirsnību. Kā jau tādos piedzīvojumos – gadās visādi. Epizodiski iezīmējas situācijas un pārdomas ar ko sievietei jāsaskaras, ejot vienai.

Žēl, ka tekstam nebija pievienota karte un dažas fotogrāfijas. Esmu liela kājāmiešanas fane, lai gan pārāk liela zaķpastala, lai vienatnē dotos garā pārgājienā. Tādā ziņā Laumu var apbrīnot. Viņa baidās (dažkārt tiešām pamatoti), bet iet. Tajā pašā laikā pārsteidza viņas bailes, čīkstēšana, naivums un nesagatavošanās, jo šis nav viņas pirmais pārgājiens. Šis un citas nianses (piemēram, celšanās desmitos no rīta karstā dienā, privātīpašuma ignorēšana) man neļauj izlasīto novērtēt augstāk.

Vērtējums: 2/5

Singapore Dream and Other Adventures: Travel Writings from an Asian Journey. Hermann Hesse

Shambhala 2018, 160 lpp.

Laiku pa laikam man patīk palasīt ceļojumu literatūru un 20. gs. sākuma ceļojums uz Āziju šķita pietiekoši kārdinošs, lai šo grāmatu paņemtu no bibliotēkas. Pēc tam ilgu laiku tā nostāvēja plauktā, līdz beidzot saņēmos izlasīt, jo kauns vēl vienu reizi pagarināt termiņu bibliotēkā.

“Singapore Dream and Other Adventures” sastāv no divdesmit viena ziņojuma par ceļojumu, dažiem dzejoļiem un stāsta par naivu misionāru. Rakstnieka 1911. gadā veiktais ceļojums uz Ceilonu (Šrilanka) un Austrumindiju (Malaizija, Singapūra, Sumatra) iedvesmoja viņu sarakstīt “Sidhartu” un citus romānus. Tolaik šīs teritorijas bija eiropiešu kolonijas un vietējie iedzīvotāji padarīti par kalpotājiem. Koloniālā “virskārta” nesaskanēja ar Heses priekšstatiem par Āziju un rietumniekiem kā “civilizācijas” nesējiem. Viņš priecājās par klusajiem, neuzkrītošajiem ķīniešiem, sirsnīgajiem malajiešiem, bet Eiropas stila arhitektūru nodēvēja sliktāku par netīrību un drudzi. Viņš visā meklēja autentisko, tāpēc šis ceļojums emocionāli izvērtās ne tieši tāds, kādu viņš gaidīja.

Būtībā šī plānā grāmata ir par to, kā, iedomāto austrumu sajūsmināts, rietumu vīrietis mazliet viļas Āzijā. Ceļojuma sākumā Hese par Āziju domā kā par teiksmainu, idealizētu vietu. Ceļojuma laikā viņš sajūsminās par tradicionālo arhitektūru, džungļiem, tauriņiem un vietējiem iedzīvotājiem, bet asi izjūt atsvešinātību un pat nepatiku pret Āzijā dzīvojošajiem eiropiešiem. Beigās Hese ir tā piekusis no karstuma un dizentērijas, ka atmet Indijas ceļojumam ar roku un dodas mājās ātrāk kā plānojis.

Ļoti meistarīgi vides apraksti, tos bija prieks lasīt. Tomēr kopumā atstāja pavirša tūrista iespaidu (lai gan Hese kā vērotājs un pierakstītājs ir rūpīgs un ieinteresēts, veidojas tāda jocīga disonanse), jo tas ir mazliet pārāka, gadsimtu sena eiropieša skatu punkts ar sev interesējošiem akcentiem. Heses darbu cienītājiem šī grāmata būs vērtīgs ieguvums, kas sniegs ieskatu slavenā rakstnieka humānisma pasaules uztverē.

Vērtējums: 3/5

Trīs dienas Viļņā: pilsēta un grāmatnīcas

Maija vidū nepilnas trīs dienas pavadīju Viļņā un šis solo brauciens izrādījās viens no labākajiem lēmumiem pēdējā laikā. Pieļauju, ka Lietuvas galvaspilsētā ir bijuši daudzi, tomēr pastāstīšu par to, kas mani tur ieinteresēja un sajūsmināja. Sākumā domāju rakstīt tikai par grāmatnīcām, bet gribu pastāstīt arī par muzejiem un pārējo, tāpēc par Viļņu būs vismaz divi raksti.

Pilsētās mani pārsvarā interesē arhitektūra, muzeji un grāmatnīcas, tāpēc Viļņā mans plāns bija tieši ar šādu ievirzi, klāt pieķerot cepelīnus. Vairākas vietas palika neapskatītas un gribu Viļņā atgriezties vēlreiz.

Eiropeiskā Viļņa

Pirms pastāstu par grāmatnīcām, mazliet par pilsētu. Viļņa ir eiropeiska, sakopta un zaļa pilsēta ar patīkamu atmosfēru. Bomži un alkāni gan tādi paši kā pie mums. Varbūt, ka citos rajonos ir savādāk, bet centrā es neizjutu to stresa pilno atmosfēru, ko parasti izjūtu Rīgā. Cilvēki šķiet mierīgāki un smaidīgāki. Man ir klusas aizdomas, ka šo atmosfēru ļoti palīdz uzturēt daudzās ēstuves ar āra terasēm, dažiem galdiņiem, vai kaut vai leti ar pāris beņķiem. Smaržo pēc kafijas un ēdiena, cenas pārsvarā tikpat patīkamas kā atmosfēra. Viļņa ir vieta, kur pieēsties nebankrotējot un vienkārši mierīgi pasēdēt, vai tieši otrādi – izbraukāties pa pilsētu ar velo vai eletroskūteri.

Pa Viļņu ir jāstaigā ar degunu gaisā, lai nepalaistu garām skaistās baroka, jūgendstila un citu stilu ēku fasādes, skulptūras, dekorus, laternas. Ir vērts uzrāpties Ģedimina kalnā (tur gan pašlaik remonts un visu nevar apskatīt, tomēr skats uz pilsētu ir simpātisks), izstaigāt Viļņas universitātes kompleksu, Bernardīnu dārzu un vienkārši paklīst šurpu turpu pa vecpilsētu.

Grāmatnīcas

Viļņā ir daudzas vienkāršas grāmatnīcas, bet es atradu trīs pieminēšanas un apskatīšanas vērtas.

Mint Vinetu

Lietoto grāmatu veikals-kafejnīca vecpilsētā (Šv. Ignoto g. 16), kas man atsauca atmiņā Rīgas “Robert`s Books”. Daudz grāmatu lietuviski, angliski neatradu sev neko interesējošu, tomēr vieta ir interesanta pati par sevi. Ja gribat atrast neparastas, mākslinieciskas kartītes un klades, kas izskatās pēc grāmatām, tad jums uz šejieni. Pasūtītā liepziedu tēja tika pagatavota tik lielā kannā, ka knapi izdzēru. Ir vilinošas nišas un vietiņas, kur piesēst. Domāju, ka lietainā laikā šeit mierīgi varētu pavadīt pāris stundas.

Eureka!

Šim nelielajam grāmatu veikalam netālu no Viļņas universitātes (Universiteto g. 10) var viegli paskriet garām, jo nav izteiktas, acīs krītošas izkārtnes, bet es iesaku iegriezties. “Eureka!” ir daudz grāmatu angļu valodā par dažādām tēmām (redzēju interesantas grāmatas par mūziku, kino, psiholoģiju utt.), viena siena atvēlēta daiļliteratūrai (pārsvarā tā, ko sauc par literary fiction, dzeja), nopērkami plakāti, citi sīkumi. Ir arī grāmatas lietuviski, starp tām pamanīju Joņeva “Jelgava 94”. Šajā grāmatnīcā nopirku Orhana Pamuka romānu, gribēju vēl dažas citas grāmatas, tomēr noturējos pretī kārdinājumam.

Viļņas universitātes grāmatnīca

Šī grāmatnīca ir ievērības cienīga ar saviem griestu gleznojumiem. Diemžēl tieši apskates dienā grāmatnīca bija slēgta, tāpēc neko vairāk pastāstīt nevaru. Ak jā, lai tiktu uz grāmatnīcu (Universiteto g. 5), jānopērk ieejas biļete (1,50 eiro pieaugušajam) uz universitātes pagalmu kompleksu. Arhitektūras cienītājiem patiks, biļete ļauj arī apskatīt grezno Sv. Jāņa baznīcu no iekšpuses.

Literātu iela – Literatu gatve

Protams, ka man bija jāapskata arī Literātu iela. Jāsaka godīgi – iela pati ir simpātiska, bet literātu sienu varu atzīmēt kā redzētu ķeksīša pēc. Man pietrūka konteksta – kas un kāpēc. Tagad izlasīju, ka 2008. gadā mākslinieki sāka dekorēt šo ielu ar literātiem veltītiem maziem mākslas darbiem. Par Literātu ielu to sāka saukt 19. gs. par godu dzejniekam Adam Mickiewicz.

***

Nobeigumā grāmatnīcu pirkumi. Klade Baletas no “Mint Vinetu” un O. Pamuka “My Name is Red” no “Eureka!”. Tie tad arī vienīgie suvenīri no Lietuvas.

***

Nākamajā daļā pastāstīšu par muzejiem, ēstuvēm un varbūt vēl šo to.