Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 2. daļa

igaunijas rietumkrasts

Pirmās dienas iespaidi šeit.

Otrās dienas rīts pienāca saulains, ar kūpošu miglu. Piestātnē viss bija klusu, izņemot to pašu večuku, kas sarkanā žigulī atkal atbrauca un aizīrās līcī.

piestatne

Osterby piestātnes mols, pāri - Hāpsalu

Tur pāri ir Hāpsalu.

Pabrokastojām un devāmies uz Saare, kur kartē tika solīta dabas taka, muiža un putnu vērošanas torņi. Taka Silmas dabas rezervātā pie Sāres ir īsa, ar diviem skatu torņiem (skats uz niedrāju un ūdeņiem), bet putnu migrēšanas laikā noteikti ārkārtīgi aizraujoša vieta.

sares torni

Vispār, cik sapratu, Igaunijas piekrastē ir daudz putnu vērošanas vietu – piekraste pārsvarā zema, līdzena, daudz purvainu vietu. Savukārt Sāres muiža ir smuka un sakopta. Ja mēs jau nebūtu pabrokastojuši, tad muižas kafijas istabā iedzertu kafiju.

Sāres muiža

Pēc Sāres aizbraucām uz Puise ragu (Matsalu nacionālajā parkā) pa rallija cienīgiem ceļiem. Vietas tur ainaviski skaistas.

Puise rags

Kīdeva muiža

Kīdevas muiža. Pašreizējā muižas ēka celta 19. gs. beigās no koka. Unikāla ar to, ka sienas izliktas ar zivju zvīņu veidā sakārtotām lubiņām.

Kiideva nespējām atrast kārtējo apskates torni jūras krastā – visur “ķieģeļi” un laikam tikai vietējie zina ceļu. Noskumuši nolēmām doties mājās. Pērnavā piestājām Subway iestiprināties un pēc Pērnavas izlocījām kājās pie Rannametsa-Tolkuse dabas takas. Izrādās, ka, piestājot ceļa pusē virzienā uz Rīgu un uzkāpjot pa taku uzkalnā aiz pieminekļa, ir piknika vietas, labierīcības un var uzkāpt augstā kāpā no kuras caur priedēm redzama jūra.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Tipiska Igaunijas atpūtas vieta.

Tootusemae takas atpūtas vieta

Viss tā klusi noslēpies, bez norādēm. Rannametsa-Tolkuse taku (2,2 km gara) bijām staigājuši divreiz, bet par ceļa otru pusi līdz šim neinteresējāmies. Taku, starp citu, iesaku. Pēcpusdienā saguruši, bet apmierināti atgriezāmies mājās.

Ko ņēmām līdzi road-trip diviem cilvēkiem ar suni:

– pases (arī sunim), nauda
– maiņas veļa, zeķes
– vējjakas
– pārtika un ūdens (nopirkām pa ceļam)
– aptieciņa (citramons, plāksteri, ogle)
– nazis, krūzes, tējkarote
– elektriskā tējkanna (domāta mašīnai, tehnikas brīnums, ko mums uzdāvināja)
– sausā barība un bļoda sunim
– mīksta sega uz kuras gulēt mašīnā
– 2 guļammaisi
– telefoni, planšete ar navigāciju HERE, vads lādēšanai
– papīra salvetes
– pretkukaiņu līdzeklis
– neliels dvielis, higiēnas līdzekļi (ķemme, zobubirstes utml)

Esam sapratuši, ka mums pilnīgi pietiek ar minimumu. Noteikti šādi brauksim vēl. Ja varat ieteikt interesantas apskates vietas Igaunijā, labprāt par tām uzzinātu.

Šis nebija iespaidīgu tūrisma objektu brauciens, tomēr mums patika. Kadiķu audzēs, akmeņainajā jūrmalā un sarkanajās koka mājās ir patiess un kluss ziemeļniecisks šarms, ko mēs pratām novērtēt. Mums jau ir plāns citai reizei – apskatīt Hāpsalu, aizbraukt līdz Paldisku klinšainajam krastam un sameklēt kādu garāku dabas taku.

Advertisements

Klejojumi Igaunijas rietumkrastā. 1. daļa

igaunijas rietumkrasts

Ja tikai nosprauž virzienu un par mērķi izvēlas Hāpsalu, neko vairāk nepētot, tad sanāk tā, ka pilsētā ierodies tieši uz džeza festivālu. Tieši tā mums gadījās divu dienu klejojumā pa Igaunijas rietumu piekrasti ar moto “braucam, kur acis rāda”. Igaunijas akmeņainajam rietumkrastam ar kadiķu audzēm un diezgan regulāri sastopamo tradicionālo apbūvi piemīt īpatnējs, neuzbāzīgs šarms.

Mums vispār Igaunija ļoti patīk. Ceļi tik labi, ka taisni riebjas, tualetes tīras, satiksme mierīga, iepirkties nav problēmu. Arī dažus vārdus zinām, lai gan būs jāpamācās vēl, jo noteikti vairākām interesantām vietām pabraucām garām, tāpēc ka nebijām pirms tam internetā izpētījuši potenciālās apskates vietas un nezinājām, ko nozīmē tas vai cits vārds uz brūnās norādes plāksnes. Ar kirik (baznīca) un mōis (muiža) ir par maz. Bija arī apskates vietas, ko redzējām Hāpsalu dabūtajā tūristu kartē, bet dabā nevarējām atrast – vai nu trūka norāžu, vai taciņa uz objektu sen aizaugusi. Tā nu mēs apskatījām, ko pa ceļam spējām atrast un kas ieinteresēja. Savā ziņā tas sniedza lielu brīvības sajūtu, bet nākamreiz pirms braukšanas drusku tomēr papētīsim visitestonia.com.

kafijas pauze pie Pērnavas

Rīta kafija un maizītes. Lēti un gardi.

Piektdienas vakarā nolēmām, ka brauksim par spīti tam, kādus laika apstākļus sola un katram gadījumam paredzējām, ka varētu gulēt mašīnā. Tas bija ļoti pareizs lēmums, bet par to vēlāk. Kā navigāciju izvēlējāmies HERE, kuru planšetē var lietot bez interneta. Salikām somā visu nepieciešamo un sestdien pēc pieciem startējām Ainažu virzienā un tad pa veco šoseju caur Iklu Igaunijā. Pa ceļam var apskatīt fifīgas mājiņas un burinieku. Braucot no Valmieras tik agri, pirmo kafiju atradām pirms pašas iebraukšanas Pērnavā nelielā mājiņā, kas strādā 24h režīmā. Turpat arī tikām pie siļķmaizītēm brokastīs. Tā neierasti, bet patiesībā gardi.

Iestiprinājušies, apbraucām Pērnavu pa apvedceļu. Pērnavas centrs ir smuks, vietām atgādina Vecrīgas un Jūrmalas sajaukumu, bet esam tur jau bijuši. Tālāk sākās klejojumi pa piekrastes mazajiem ceļiem un ciematiem. Pie Lindi purva uzkāpām skatu tornī.

lindi purva kolāža
Lindi purvs

Nobraucām lejā aiz Lao līdz zemesraga galam, tad uz Tōstamaa un tālāk pa piekrasti.

Selistes baznīca

Selistes baznīca. Rīts patumšs un vēl līst, bet ēkas kā sarkanas ogas spīd.

Ārkārtīgi skaistā piekrastē starp kadiķiem atradām skatu torni un Sōmeri bāku.

Someri skatu tornis
kadiķos
bāka

Pēc tam braucām gar Komsi augšā uz Saastna. Pēc norādēm šķita, ka tur kaut kam ir jābūt, beigās atradām tikai muižas drupas. Krastā bija jābūt milzu akmeņiem Näärikivid, bet aizaugušai takai, kas pāri pļavai, iespējams, veda uz akmeni, priekšā bija elektriskais “gans”. Nolēmām necīnīties ar govju ganībām. Aiz Lihulas nogriezāmies uz 31. šoseju un devāmies uz Hāpsalu.

Hāpsalu izrādījās aizslēgta. Nu labi, ne aizslēgta, bet pārpildīta. Centrs ciet, visur mašīnas un cilvēki. Atradām Jahtas hosteli un tur mums pastāstīja, ka pilsētā notiek slavenais džeza festivāls un nekur vietu nav. Hosteli paturēsim prātā citai reizei, jo vieta izskatījās laba. Nolēmām pa pilsētu nebakstīties, jo ne mašīnu kur nolikt, ne mierīgi pastaigāt. Kur tālāk? Laika vēl daudz, diena tikai pusē, braucam vēl pa piekrasti uz augšu. Pēc lielveikala apmeklējuma, aizbraucām līdz Österby, konstatējām, ka tur ir laba piestātne ar stāvlaukumu, kur varētu arī nakšņot. Aizbraucām augšā uz Ramsi ragu un Telise ragu un beigās līdz Dirhami, bet, jo tuvāk Tallinai, jo vairāk “ķieģeļu” uz mazajiem ceļiem, kas aizved līdz jūrai.

Ramsi rags
Ramsi rags

Izpriecējuši acis pie sakoptajiem privātīpašumiem ar mājām kā izkāpušām no pagājušiem gadsimtiem (igauņiem acīmredzot tik ļoti nevelk uz moderno arhitektūru kā mūsu bagātniekiem) un viegliem koka žogiem, atgriezāmies Österby piestātnē uz nakšņošanu.

Osterby piestātne

Šī piestātne ar bezmaksas stāvlaukumu ir labiekārtota – soli ar galdiem, ūdens krāns un pāris elektrības kontakti, tīra WC, atkritumu konteineri. Pāris vietējie makšķerēja, vakarā večuks laivā aizīrās līcī pārbaudīt tīklus, no mola redzama Hāpsalu un pat varējām mazliet paklausīties džezu. Bez mums šeit kemperī nakšņoja zviedru ģimene. Tējkannā uzvārījām ūdeni, paēdām vakariņas un iekārtojāmies mašīnā gulēt. Jāsaka, ka suns bija traki apmierināts par iespēju uzņemt mūs savos “apartamentos” mašīnas aizmugurē. Naktī mūs divas reizes pamodināja spēcīgs lietus gāziens un nopriecājos, ka neguļam teltī.

Turpinājums sekos.

Ļoti aizkavējušās atsauksmes

Laiks tikt galā ar pēdējām astēm no 2008. gada. Jā, man ir talants kavēties ar atsauksmju rakstīšanu. Īsumā pastāstīšu par četrām grāmatām, cik nu to ļaus piezīmes un atmiņa.

Krievijas dienasgrāmataKrievijas dienasgrāmata. Anna Poļitkovska

Dienas Grāmata 2008. gads, 360 lpp.

Iespējams, žurnālisti nogalināja šīs grāmatas dēļ. Smags dokumentāls vēstījums, kas skaudri parāda Krievijas “demokrātijas” virtuvi – netīro politiku, korupciju, asinsizliešanu, naida kurināšanu utml., lai tikai vadošā elite nopelnītu vairāk. Vai nu autore sabiezināja krāsas, vai jau ap 2007. gadu likums, taisnīgums un cilvēktiesības bija vien tukša skaņa. Ticamāks varētu būt otrais variants. Drosmīga sieviete.

Vērtējums: 4/5

EšafotsEšafots. Andris Grūtups

Atēna 2007. gads, 264 lpp.

Grūtupa hobijs – rakstīt par vēsturē vairāk vai mazāk zināmām tiesas prāvām, – man simpatizēja. Pirms šīs izlasīju “Beilisādi”. “Ešafots” ir viņa sīkumains pētījums par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā. Smaga tēma. Autors centies būt objektīvs, bet, ņemot vērā visu teatralizēto procesu, viltus lieciniekus un padomju funkcionāru zvērības, var just, ka simpātijas ir vācu pusē. Labi attēlots laikmets un melu mašinērija. Daudzi no tiesas procesā iesaistītajiem to darīja aiz bailēm un gļēvulības – ja nedarīsi, pašu sodīs, ja apmelosi citu, varbūt tev vara būs labvēlīga. Vairums vienkārši gribēja izdzīvot.

Vērtējums: 4/5

Pārejam pie vieglākas literatūras.

Kurtizānes sabiedrotaisKurtizānes sabiedrotais. Sāra Dināna

Atēna 2007. gads, 439 lpp.

Nosaukums vedina domāt par čīzīgu mīlas romānu, tomēr nē – “Kurtizānes sabiedrotais” ir nopietnāks un labi uzrakstīts. Galvenie varoņi, kurtizāne Fjammeta un viņas sabiedrotais punduris Bučīno, no Romas bēg uz Venēciju un sāk tur jaunu dzīvi, atklājot kādu svarīgu noslēpumu. Lasītāju sagaida brīnišķīgs Renesanses laika Venēcijas portrets. Lai gan galvenie varoņi ir izdomāti, pavīd arī pa kādam reālam vēstures faktam. Esmu atzīmējusi šo kā labu vēsturisko romānu un nāksies sev ticēt.

Vērtējums: 4/5

Prospero celleProspero celle. Lorenss Darels

Nordik 2006. gads, 180 lpp.

Tā ir Lorensa Darela oda Korfu salai Grieķijā, kurā viņš pavadīja vairākus gadus. Daudzi šo pārdomu un iespaidu grāmatu uzskata par viņa skaistāko darbu un arī man patika. Diemžēl pieraksti ir ļoti skopi, ja neskaita citātu, kāpēc korfieši noņemas ar gultu greznošanu, un no atmiņas arī neko nevaru atsaukt – viss sajaucies ar viņa “Kipras rūgtajiem citroniem”. Būtu jāpārlasa.

Vērtējums: 4,5/5

Ar šo beidzu nolīdzināt parādu 2008. gadam. Vai esat šīs grāmatas lasījuši? Padalieties ar iespaidiem.

Top 10 Otrdiena: grāmatas par ceļojumiem

toptentuesdayEs zvēru, kāds ir nozadzis dažas nedēļas dienas, jo tikko bija otrdiena un jau atkal ir otrdiena! Lai būtu kā būdams, esmu nelielā atvaļinājumā un atvaļinājumam piestāv ceļošana. Ja ne pa īstam, tad vismaz caur grāmatu lappusēm. Esmu lasījusi par citu piedzīvojumiem gan tepat Eiropā, gan Indijā un tālajā Dienvidamerikā, un piedāvāju labāko grāmatu izlasi, jo šīs otrdienas tēmu izvēlējos par ceļošanu.

Top 10 grāmatas, kurās cilvēki ceļo vai apmetas uz dzīvi citā valstī

1. Aksels Munte “Stāsts par Sanmikelu”. Brīnišķīgs darbs. Daļēji Aksela Muntes autobiogrāfija, daļēji stāsts par viņa dzīvi Kapri salā, tā nav tipiska ceļojumu grāmata. Tā drīzāk ir dzīves ceļa grāmata, pēc kuras izlasīšanas gribēsies doties uz Kapri.

2. Lorenss Darels “Kipras rūgtie citroni”. Pirms braukšanas uz Kapri būs interesanti izlasīt arī par Lorensa Darela dzīvi uz šīs salas no 1953. līdz 1956. gadam. Savulaik lasot, mani neinteresēja salas politiskās problēmas, tomēr tagad uz to droši vien skatītos citādi.

3. Bils Braisons “Skarbās takas vilinājums”. Uzjautrinošas atmiņas par to kā Braisons nogāja apmēram 1/3 no vairāk kā 2000 jūdžu garās Apalaču takas. Izlasot šo, ļoti, ļoti gribēsies kravāt mugursomu un doties pārgājienā.

4. Cheryl Strayed “Wild. From Lost to Found on the Pacific Crest Trail”. Vēl viens traks pārgājiens. Autores atmiņas par vairāk kā 1000 jūdžu garu pārgājienu vienatnē pa Pacific Crest Trail. Latviski tulkota kā “Mežone” un 2014. gadā iznāca filma ar tādu pašu nosaukumu.

5. Džo Keins “Amazone. No iztekas līdz jūrai”. Dokumentāls un ļoti labs stāsts par to, kā pirmo reizi vēsturē kāda ekspedīcija izbrauc visu Amazoni no iztekas Andu kalnos līdz Atlantijas okeānam.

6. Melanie Neale “Boat Girl: A Memoir of Youth, Love & Fiberglass”. Savādāks dzīvesstāsts. Autore dalās savās bērnības un jaunības atmiņās par dzīvi uz jahtas starp Bahamu salām un Maiami. Izklausās pēc skaista sapņa, tomēr realitāte izrādās skarbāka.

7. Bill Bryson “The Lost Continent: Travels in Small Town America”. Braisona road trip iespaidi ASV 1987. – 1988. gadā. Nav pati aizraujošākā grāmata un informācija daļēji novecojusi, tomēr interesanti redzēt Ameriku no sētas puses. Braisonam droši var lasīt arī citus ceļojumu aprakstus.

8. Elvita Ruka “Sirsnīgie suņi”. Grāmatā piefiksēti Vides filmu studijas braucieni uz Tofolāriju 2003. un 2004. gadā, Jakutiju 2005. gadā un Pievolgu 2005. un 2006. gadā. Vietas un tradīcijas, par kurām varbūt nemaz neesat dzirdējuši. Ja velk uz Sibīrijas pusi, tad var palasīt arī Lato Lapsas “Zelta zeme, kuru pametusi Ziemeļblāzma”.

9. Harijs Sils “Saules vārti”. Par uzņēmīgu latviešu ceļojumu pa Centrālo un Dienvidameriku ar pārtaisītām ugunsdzēsēju mašīnām. Būtībā interesants stāsts, kurš stipri cieš no netalantīga autora rokas.

10. Bear Grylls “Dubļi, sviedri un asaras. Bēra Grilla autobiogrāfija”. Šī nav tipiska ceļojumu grāmata, tomēr nozīmīga ar to, ka piedzīvojumu meklētāja gars spraucas laukā no katras lapas. Dažādi pārgājieni, SAS atlase, kāpšana Everestā. Ļoti iespējams, ka pēc izlasīšanas sev teiksiet “jā, es arī varu un gribu doties kādā trakā piedzīvojumā”.

Kādas grāmatas par ceļošanu jūs varat ieteikt? Varbūt ir grāmata, kuras iespaidā devāties ceļojumā?

Muļķu princis. Marks Lorenss

muļķu princisPrometejs 2015. gads, 368 lpp. The Red Queen`s War #1, Sarkanās karalienes karš #1

Sarkanā karaliene ir sieviete gados, taču Sašķeltās impērijas karaļi no viņas baidās kā ne no viena cita. Visu savu valdīšanas laiku viņa ir cīnījusies slepenā karā pret spēkiem, kas varenāki par karaļiem. Viņas dižākais ierocis ir Nerunīgā māsa, kuru redz tikai retais un neapspriež neviens. Viņas mazdēls Džalens Kendets – gļēvulis, krāpnieks un meitu ģēģeris – ir viens no retajiem, kas spēj ieraudzīt Nerunīgo māsu. Būdams desmitais rindā uz troni un apmierināts ar savu mazsvarīgo statusu, princis Džalens izliekas, ka riebīgās vecenes nemaz nav. Līdz brīdim, kad viņš, bēgdams no Nerunīgās māsas nāvējošajām lamatām, burvestības rezultātā sapinas ar Snorri ver Snagasonu, milzīga auguma normaņu kareivi, un pret savu gribu tiek aizvilkts uz ledainajiem ziemeļiem. (no oficiālās anotācijas)

Fantāzija ir brīnišķīgs žanrs, bet es to nesaprotamu iemeslu dēļ lasu mazāk kā gribētos. Tāpēc ļoti gaidīju un tūlīt ķēros klāt svaigākajam latviešu izdevumam šajā žanrā – Marka Lorensa “Muļķu princim”. Manas cerības tika attaisnotas jau ar pašu pirmo teikumu, kas sola lielisku antivaroni un aizraujošus piedzīvojumus.

Iepazīstieties – princis Džalens! Sarkanās karalienes mazdēls, uzdzīvotājs, gļēvulis, egoists, tukšpauris un lielisks melis. Viņš jums sniegs lieliskas pamācības kā ņemt kājas pār pleciem un izkulties no problēmām. Tomēr ir viena ķeza, no kuras viņš netiek laukā – milzīgs vikingu karavīrs Snorri, kuram ir tikai viens mērķis – tikt līdz Melnajam fortam ziemeļos pie Bargā ledāja, kur varētu atrasties viņa sieva un dēls. Snorri ir ļoti simpātisks – bez liekām pārdomām cilā cirvi, bet ir uzticams un godīgs. Īsts pretstats Džalenam un kopā viņi veido ļoti interesantu tandēmu.

Uz grāmatas iekšējā vāka atrodama karte, kas jebkurā fantāzijas grāmatā ir milzīgs pluss. “Muļķu prinča” pasaule ir vienkārša un liekas pazīstama. Tā stipri atgādina alternatīvu viduslaiku Eiropu ar zināmu maģijas piedevu. Iespējams, ka pasaules atpazīstamības dēļ, izpaliek plaši apraksti un skaidrojumi, lasītājam tiek ļauts intuitīvi uztvert un savā iztēlē papildināt darbības vidi. Sākumā lasītājs ir tikpat nezinošs kā Džalens, kuru neinteresē ģeogrāfija, vēsture vai politika. Snorri ir krietni zinošāks un reizēm pat jāpabrīnās kā viņš tik daudz zina un kāpēc tik pārliecinoši secina noteiktas lietas. Tur gan varētu būt viens knifs, bet ļaušu jums to izsecināt pašiem, lasot romānu. Ceļojot uz ziemeļiem lasītājs līdz ar Džalenu uzzina daudz ko jaunu un pamazām no sīka personīga ceļojuma viņu gaitas pāraug daudz nopietnākā un ietekmīgākā pasākumā, kur uz spēles likts ļoti daudz. Tieši šī pāreja no divu cilvēku nelaimes uz visas pasaules problēmu piedod stāstam papildus vērtību un episkumu. Viss nav tik vienkārši kā sākumā šķiet.

Šī ir mana pirmā iepazīšanās ar Marku Lorensu un noteikti ne pēdējā. Man patika autora stils – bez liekvārdības un ar humoru. Romāns ir viegli un ātri lasāms, sižetā nejutu iebuksēšanu, jo notikumi raiti virzījās uz priekšu pat brīžos, kad nekas satraucošs nenotika. Un – uzmanību! – nav nekādu romantisku attiecību, nekādu mīlas divstūru vai trijstūru, nekādu nopūtu mēnesgaismā! Tā vietā saņemsiet lielu devu dubļu, sviedru un asiņu. “Muļķu princi” var ievietot dark fantasy lauciņā, lai gan pēc nostāstiem saprotu, ka ir vēl daudz tumšāki romāni. Tas, ka kādā grāmatnīcā romāns esot ievietots pie bērniem ieteicamās literatūras, ir kuriozs, bet jaunieši gan droši var lasīt un tas pat ir ieteicams, lai no jauniešu fantāzijas ātri pārlektu pieaugušo fantāzijas vilcienā.

Vai romānam ir kāds mīnuss? Jā, pat divi. Pirmkārt, romāns beidzas. Otrkārt, līdz otrajai daļai nāksies pagaidīt. Angliski “The Liar`s Key” iznāks šogad jūnijā, kad pie mums – nezinu. Ak jā, gandrīz piemirsu – kad kopā ar Džalenu un Snorri uzsāksiet ceļu pa ledainajām normaņu zemēm uz Melno fortu, iesaku nodrošināties ar pledu un karstas tējas krūzi, jo varat pamatīgi nosalt.

Silti iesaku “Muļķu princi” visiem fantāzijas cienītājiem kā labi uzrakstītu, tumšu “kvestu” ar interesantiem varoņiem un sarkastisku humoru. Šo romānu varu ieteikt arī fantāzijas nelasītājiem, jo “īstas fantāzijas” romānā ir maz, pasaule pazīstama, nav nekādas sarežģītas maģijas sistēmas, pret ko mēģināt salauzt prātu pirmajās piecdesmit lapās. Tikai elpu aizraujoša lasīšanas bauda.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.