Mana turku kafija. Laima Kota

Laima Kota, TurcijaDienas Grāmata 2012. gads, 218 lpp.

Nedomājot paņēmu bibliotēkā Laimas Kotas “Mana turku kafija” un tikai tad aptvēru, ka manī gruzd vēlme vairāk uzzināt par Turciju, kopš izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu”. Domāju, ka latviešu rakstnieces dzīves iespaidi svešā zemē varētu būt gan interesanti un labi uzrakstīti, gan sniegt daudz informācijas. Tā gluži tomēr nav, bet grāmata palīdz saprast turkus ar eiropietes acīm.

Jāsaka, ka no citiem Laimas Kotas (bij. Muktupāvela) darbiem lasīju tikai “Mīla. Benjamiņa”, bet laikam nekādas iebildes pret autores izteiksmes stilu tolaik nebija. Šoreiz man ļoti acīs dūrās tāds emocionāli haotisks draudzeņu pļāpu līmenis. Man personīgi tas nepatika un nejutu nekādu vajadzību pēc autores domu atreferējuma izsaucienu līmenī. No rakstnieces gaidīju labāku valodu. Tomēr nevar aizmirst grāmatas nosaukumā minēto “mana”. Tā ir šīs grāmatas atslēga – tie ir autores pirmie iespaidi, viņas skatījums uz dzīvi Stambulā, notikumi un lietas, kas viņai tobrīd svarīgas. Tāpēc arī tik daudz papīra veltīts valodu skolas nodarbību drāmai.

Kāda tad ir Stambula un turki Laimas Kotas acīm? Laima ir samīlējusies un tas ir tā dikti mīlīgi, tikai šķiet, ka Turcija tiek skatīta caur rozā brillēm. Pieļauju, ka viņa ir laimīga tikt vaļā no ikdienas rūpēm, no mūžīgās atbildības par visu, tāpēc ir tik priecīga par Turcijā valdošo vīrieša un sievietes lomu sadalījumu. Eiropeiskā feministe var atlaist grožus un atpūsties. Intervijā Laima saka, ka jūtoties kā sultāniete.

Starp pļāpīgām klačām ir daudz sadzīvisku faktu par Stambulu un turkiem, kas ļauj mazliet iepazīt šo lepno tautu. Diemžēl rakstniece nav tik laba stāstniece un Stambulas kolorītu nesajutu. Tradīcijas, ģimenes lomas, tirgošanās, kultūra un reliģija – visa kā pa druskai, tādā līmenī, kā eiropiete to uzzina un ierauga, ieprecoties austrumnieku ģimenē. Šis ir arī noderīgs līmenis tiem, kuri dodas ceļojumā uz Turciju. Zināsiet, ka tirgū labāk nevajag apstāties un sākt pētīt preci, ja negrasāties to pirkt. Būs labāk saprotamas tējas dzeršanas tradīcijas, tradicionālie ēdieni un svētki, lakatu valkāšana. Par sociālo nodrošinājumu turkus var apskaust, bet viņu attieksme pret suņiem galīgi nesaskan ar manējo. Turki ļoti rūpējas par tuviniekiem, viņi nav individuālisti. Kāzas rīkot sanāk viss ciems. Stambula ir rietumnieciskāka, bet tik un tā galvenais ir ģimene.

Daudz kas paliek neiepazīts un būtu interesanti palasīt, ko autore par Turciju domā tagad – pēc 5 gadiem.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

Sapņu sala: Stāsts par dzīvi un mīlestību Grieķijā. Dženifera Bārkleja

Dženifera Bārkleja "Sapņu sala"

BaibaBooks 2014. gads, 279 lpp.

Iespējams, tieši kārtējā lietainā un vēsā vasaras diena pamudināja mani ķerties pie “Sapņu salas”, lai tā mani aizvestu uz saulaino Grieķiju. Neesmu bijusi Grieķijā, bet iemīlējos Itālijas dienvidu maigajā siltumā un gaismā kāda pasena septembra beigās. Tagad, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, es labprāt pati izstaigātu Tilos, vietējā restorānā ēstu astoņkāji, no zemniekiem pirktu dārzeņus un bezgalīgi vērotu jūru.

Grieķija ir autores mūža mīlestība un to ļoti var just viņas sirsnīgajā stāstījumā par Tilos salu un tās iedzīvotājiem.Ļoti interesanti lasīt par ikdienišķu dzīvi mazā salā. Gadu gaitā vietējo iedzīvotāju skaits ir pamatīgi samazinājies, nesezonā liela daļa vietējo uzņēmumu tiek slēgti, lai klusām pārlaistu ziemas mēnešus. Vasarā dzīvību ienes tūristi, lai gan Tilos nav tik populāra kā dažas citas Grieķijas salas, kuras ir vieglāk un ātrāk sasniedzamas. Salinieki audzē kazas un bites, dārzeņus un augļus, ķer zivis. Iedomājieties, kā noejat lejā līdz ceļam no savas mājas, lai no piebraukušā vietējā grieķa nopirktu tomātus, kazas sieru, medu un jūras veltes, bet, atpakaļ nākot, gar takas malu saplūktu garšaugus. Apmēram tā darīja Dženifera Bārkleja, kad apmetās Tilos uz dzīvi. Viņa īsumā pastāsta arī par salas vēsturi. Īpaši interesants fakts saistās ar ziloņiem – senatnē salā dzīvojuši pundurziloņi.

Starp iesaistīšanos vietējās sabiedrības ikdienā, garām pastaigām un peldēm Vidusjūrā, autore turpina attālināti strādāt kādā Anglijas firmā. Gandrīz perfekta dzīve, bet pirms tam bija garāka un īsāka ciemošanās salā, vairāki vīrieši un privātās dzīves nedienas, kas pamudināja viņu vairāk pievērsties saviem sapņiem un vēlmēm.

Ar vīriešiem viņai neveicas. Viņa gadu ir kopā ar vīrieti, ar kuru viss pēc viņas vārdiem esot super (!), viņa domā par kopīgu nākotni, bet baidās viņam to teikt, lai neaizbiedētu. Tiešām?! Īsteni stabilas un mīlošas attiecības. Tad nākamais ar tik daudz sarkanām brīdinājuma zīmēm, kuras viņa spītīgi izliekas nemanām ilgu laiku. Šis kungs vismaz bija ļoti interesants tipāžs. Viņas lielā vēlme pēc attiecībām ir saprotama, jo pulkstenis tikšķ un tādā garā. Cepuri nost par viņas drosmi savu mīlas dzīvi izlikt uz papīra, lai gan, manis pēc, varēja to krietni saīsināt, jo Tilos un grieķi ir krietni interesantāki. Ceru, ka vēlāk ar vīriešiem viņai veicies labāk, vai arī viņa par to raksta mazāk, jo es labprāt izlasītu arī Dženiferas otro grāmatu par Tilos: “An Octopus in my Ouzo”. Starp citu, autore raksta blogu, kur var sekot līdzi kā viņai klājas. Dženifera joprojām dzīvo Tilos, ik pa laikam aizbraucot arī uz citām Grieķijas salām. Godīgi sakot, es viņu mazliet apskaužu, bet nesatraucieties – zinu, ka nekur dzīve nav rožaina un katrā vietā savas problēmas.

Neteikšu, ka Dženifera Bārkleja ir talantīga rakstniece, bet par Grieķiju viņa raksta jauki. Diemžēl, autores ne pārāk izcilās spējas sastādīt smukus teikumus mazinās, tiklīdz stāstījumā uzpeld kārtējais vīrietis. Bet varbūt teksta daļa ir pazudusi tulkojumā, radot maldīgu iespaidu par autores ierobežoto vārdu krājumu. Tracināja stāstījuma vienkāršās tagadnes/pagātnes lietošana (vietām haotiski, vietām varēja pārprast darbības laiku) un nevaru piekrist, ka “ej uz to virzienu, uz kuru raugies”. Parasti neievēroju tulkošanas sīkās kļūdas, ja teksts ir aizraujošs un ātri lasāms, bet šo pērli nespēju ignorēt.

Lasot ceļojumu atmiņas, ļoti gribas redzēt tās vietas, kurās autors bijis. “Sapņu salā” nav fotogrāfiju, bet Dženiferas blogā to ir diezgan daudz. Labas fotogrāfijas un daudz informācijas par Tilos atrodamas šajā vietnē, bet visreālākās bildes var atrast Instagramā.

Kopumā “Sapņu sala” ir viegli un ātri lasāma grāmata, piemērota pludmalei un liek ilgoties pēc Vidusjūras.

Vērtējums: 3/5

Ļoti aizkavējušās atsauksmes

Laiks tikt galā ar pēdējām astēm no 2008. gada. Jā, man ir talants kavēties ar atsauksmju rakstīšanu. Īsumā pastāstīšu par četrām grāmatām, cik nu to ļaus piezīmes un atmiņa.

Krievijas dienasgrāmataKrievijas dienasgrāmata. Anna Poļitkovska

Dienas Grāmata 2008. gads, 360 lpp.

Iespējams, žurnālisti nogalināja šīs grāmatas dēļ. Smags dokumentāls vēstījums, kas skaudri parāda Krievijas “demokrātijas” virtuvi – netīro politiku, korupciju, asinsizliešanu, naida kurināšanu utml., lai tikai vadošā elite nopelnītu vairāk. Vai nu autore sabiezināja krāsas, vai jau ap 2007. gadu likums, taisnīgums un cilvēktiesības bija vien tukša skaņa. Ticamāks varētu būt otrais variants. Drosmīga sieviete.

Vērtējums: 4/5

EšafotsEšafots. Andris Grūtups

Atēna 2007. gads, 264 lpp.

Grūtupa hobijs – rakstīt par vēsturē vairāk vai mazāk zināmām tiesas prāvām, – man simpatizēja. Pirms šīs izlasīju “Beilisādi”. “Ešafots” ir viņa sīkumains pētījums par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā. Smaga tēma. Autors centies būt objektīvs, bet, ņemot vērā visu teatralizēto procesu, viltus lieciniekus un padomju funkcionāru zvērības, var just, ka simpātijas ir vācu pusē. Labi attēlots laikmets un melu mašinērija. Daudzi no tiesas procesā iesaistītajiem to darīja aiz bailēm un gļēvulības – ja nedarīsi, pašu sodīs, ja apmelosi citu, varbūt tev vara būs labvēlīga. Vairums vienkārši gribēja izdzīvot.

Vērtējums: 4/5

Pārejam pie vieglākas literatūras.

Kurtizānes sabiedrotaisKurtizānes sabiedrotais. Sāra Dināna

Atēna 2007. gads, 439 lpp.

Nosaukums vedina domāt par čīzīgu mīlas romānu, tomēr nē – “Kurtizānes sabiedrotais” ir nopietnāks un labi uzrakstīts. Galvenie varoņi, kurtizāne Fjammeta un viņas sabiedrotais punduris Bučīno, no Romas bēg uz Venēciju un sāk tur jaunu dzīvi, atklājot kādu svarīgu noslēpumu. Lasītāju sagaida brīnišķīgs Renesanses laika Venēcijas portrets. Lai gan galvenie varoņi ir izdomāti, pavīd arī pa kādam reālam vēstures faktam. Esmu atzīmējusi šo kā labu vēsturisko romānu un nāksies sev ticēt.

Vērtējums: 4/5

Prospero celleProspero celle. Lorenss Darels

Nordik 2006. gads, 180 lpp.

Tā ir Lorensa Darela oda Korfu salai Grieķijā, kurā viņš pavadīja vairākus gadus. Daudzi šo pārdomu un iespaidu grāmatu uzskata par viņa skaistāko darbu un arī man patika. Diemžēl pieraksti ir ļoti skopi, ja neskaita citātu, kāpēc korfieši noņemas ar gultu greznošanu, un no atmiņas arī neko nevaru atsaukt – viss sajaucies ar viņa “Kipras rūgtajiem citroniem”. Būtu jāpārlasa.

Vērtējums: 4,5/5

Ar šo beidzu nolīdzināt parādu 2008. gadam. Vai esat šīs grāmatas lasījuši? Padalieties ar iespaidiem.

Top 10 Otrdiena: grāmatas par ceļojumiem

toptentuesdayEs zvēru, kāds ir nozadzis dažas nedēļas dienas, jo tikko bija otrdiena un jau atkal ir otrdiena! Lai būtu kā būdams, esmu nelielā atvaļinājumā un atvaļinājumam piestāv ceļošana. Ja ne pa īstam, tad vismaz caur grāmatu lappusēm. Esmu lasījusi par citu piedzīvojumiem gan tepat Eiropā, gan Indijā un tālajā Dienvidamerikā, un piedāvāju labāko grāmatu izlasi, jo šīs otrdienas tēmu izvēlējos par ceļošanu.

Top 10 grāmatas, kurās cilvēki ceļo vai apmetas uz dzīvi citā valstī

1. Aksels Munte “Stāsts par Sanmikelu”. Brīnišķīgs darbs. Daļēji Aksela Muntes autobiogrāfija, daļēji stāsts par viņa dzīvi Kapri salā, tā nav tipiska ceļojumu grāmata. Tā drīzāk ir dzīves ceļa grāmata, pēc kuras izlasīšanas gribēsies doties uz Kapri.

2. Lorenss Darels “Kipras rūgtie citroni”. Pirms braukšanas uz Kapri būs interesanti izlasīt arī par Lorensa Darela dzīvi uz šīs salas no 1953. līdz 1956. gadam. Savulaik lasot, mani neinteresēja salas politiskās problēmas, tomēr tagad uz to droši vien skatītos citādi.

3. Bils Braisons “Skarbās takas vilinājums”. Uzjautrinošas atmiņas par to kā Braisons nogāja apmēram 1/3 no vairāk kā 2000 jūdžu garās Apalaču takas. Izlasot šo, ļoti, ļoti gribēsies kravāt mugursomu un doties pārgājienā.

4. Cheryl Strayed “Wild. From Lost to Found on the Pacific Crest Trail”. Vēl viens traks pārgājiens. Autores atmiņas par vairāk kā 1000 jūdžu garu pārgājienu vienatnē pa Pacific Crest Trail. Latviski tulkota kā “Mežone” un 2014. gadā iznāca filma ar tādu pašu nosaukumu.

5. Džo Keins “Amazone. No iztekas līdz jūrai”. Dokumentāls un ļoti labs stāsts par to, kā pirmo reizi vēsturē kāda ekspedīcija izbrauc visu Amazoni no iztekas Andu kalnos līdz Atlantijas okeānam.

6. Melanie Neale “Boat Girl: A Memoir of Youth, Love & Fiberglass”. Savādāks dzīvesstāsts. Autore dalās savās bērnības un jaunības atmiņās par dzīvi uz jahtas starp Bahamu salām un Maiami. Izklausās pēc skaista sapņa, tomēr realitāte izrādās skarbāka.

7. Bill Bryson “The Lost Continent: Travels in Small Town America”. Braisona road trip iespaidi ASV 1987. – 1988. gadā. Nav pati aizraujošākā grāmata un informācija daļēji novecojusi, tomēr interesanti redzēt Ameriku no sētas puses. Braisonam droši var lasīt arī citus ceļojumu aprakstus.

8. Elvita Ruka “Sirsnīgie suņi”. Grāmatā piefiksēti Vides filmu studijas braucieni uz Tofolāriju 2003. un 2004. gadā, Jakutiju 2005. gadā un Pievolgu 2005. un 2006. gadā. Vietas un tradīcijas, par kurām varbūt nemaz neesat dzirdējuši. Ja velk uz Sibīrijas pusi, tad var palasīt arī Lato Lapsas “Zelta zeme, kuru pametusi Ziemeļblāzma”.

9. Harijs Sils “Saules vārti”. Par uzņēmīgu latviešu ceļojumu pa Centrālo un Dienvidameriku ar pārtaisītām ugunsdzēsēju mašīnām. Būtībā interesants stāsts, kurš stipri cieš no netalantīga autora rokas.

10. Bear Grylls “Dubļi, sviedri un asaras. Bēra Grilla autobiogrāfija”. Šī nav tipiska ceļojumu grāmata, tomēr nozīmīga ar to, ka piedzīvojumu meklētāja gars spraucas laukā no katras lapas. Dažādi pārgājieni, SAS atlase, kāpšana Everestā. Ļoti iespējams, ka pēc izlasīšanas sev teiksiet “jā, es arī varu un gribu doties kādā trakā piedzīvojumā”.

Kādas grāmatas par ceļošanu jūs varat ieteikt? Varbūt ir grāmata, kuras iespaidā devāties ceļojumā?

The Lost Continent: Travels in Small Town America. Bill Bryson

Lost continentWilliam Morrow Paperbacks 2001., 314 lpp.

Uzjautrinoša viena cilvēka Amerikas atkal atklāšana un perfektās mazpilsētas meklējumi. Ceļojums pa ASV plašumiem divos piegājienos, izbraucot cauri lielākajai daļai štatu.

Ar Bilu Braisonu iepazinos, lasot viņa „Skarbās takas vilinājums” par pārgājienu pa Apalaču taku. Kad regulāri biju ķiķinājusi un smējusies līdz asarām, iedomājos, ka arī citi viņa ceļojumu apraksti varētu būt labi. Šoreiz izvēle krita uz Amerikas road-trip. Jāatceras, ka Braisons ceļoja 1987. – 1988. gadā, tāpēc daļēji situācija ASV mazajās pilsētās varētu būt mainījusies. Domāju gan, ka būtība un noskaņa varētu būt tā pati.

Braisons vēlas apskatīt tās vietas, kur viņš bērnībā ceļojis ar ģimeni, bet vēl vairāk viņš vēlas atrast to ideālo amerikāņu mazpilsētu, kuru rādīja vecās filmās pirms 1960. gada. Tas izrādās gandrīz neiespējami, jo 99% pilsētu izskatās vienādi: viena galvenā iela ap kuru satupuši veikali, degvielas uzpildes stacija, kāda ēstuve un dažas mājas, vienmuļa atmosfēra bez dzīvības un „odziņas”, vietējie, kuri samierinājušies ar dzīvi nekurienē. Nekā skaista, interesanta un iedvesmojoša. Braisons ir vīlies, pukst par tūristu pūļiem, neglītām mājām un dzīvīguma trūkumu.

Ceļojuma piezīmes mijas ar Braisona bērnības atmiņām un dažiem faktiem par apskates vietām. Viņš pamanās sarkastiski pasmieties par visu un visiem. Pieļauju, ka daļai amerikāņu, kuri nespēj par sevi pasmieties, šī grāmata varētu būt kā dadzis acī. Ceļojuma sākumā viņš tik neglaimojoši izsakās par Aiovas štata sievietēm (like elephants dressed in children`s clothes), ka nemaz nebrīnītos, ja, kādā citā reizē apciemojot māti, viņš dabūtu no kaimiņienes ar rokassomiņu pa galvu. Man gan patīk, ka viņš pasaka tieši kā ir ar to Ameriku – resni un aprobežoti cilvēki, kuri nespēj piecus soļus paspert prom no mašīnas un komforta, vēstures imitācija, nožēlojamas un neglītas pilsēteles. Protams, medaļai ir arī otra puse un ik pa brīdim Braisons pārsteigumā atklāj ko interesantu un vērtīgu. Pagadās arī ļoti laipni un gudri cilvēki. Man klusībā gribas cerēt, ka bilde nav tik drūma, kā to Braisons mālē. Šķiet, šoreiz viņam vienkārši bija mērķis pasmieties par savu dzimteni. Es gandrīz ļaunā priekā pasmaidīju, kad pēc 38 štatu apbraukāšanas, viņš atgriezās dzimtajā Des Moines, Aiovas štatā un pēkšņi dzimtā vieta viņam šķita tik skaista un mīļa. Ja sākumā viņš domā, ka „citur zāle zaļāka”, tad beigās saprot, ka mājās tomēr ir vislabāk.

Lai nu kā, grāmata sniedz interesantu ieskatu Amerikas mazpilsētu un lauku dzīvē. Dienvidos viņš pabrīnās, cik ļoti pa 25 gadiem ir mainījusies attieksme pret melnajiem. Viņš arī ievēro, ka ir pamatīga atšķirība starp melno trūcīgumu un balto trūcīgumu. Baltais ir trūcīgs, ja viņam ir māja, bet nav mašīna, melnais ir trūcīgs, ja viņš dzīvo pussabrukušā būdelē ceļa malā kā bomzis. Smoky Mountains Braisons sodās par milzu kemperiem ar visām ērtībām un smejas, ka šiem cilvēkiem ir līdzi pārvietojami tenisa korti, pretodu uguns metēji un izrullējami zālāji. Nedrīkst nobraukt no lielceļa, jo mazie ceļi pārsvarā nav kartē iezīmēti un viegli apmaldīties. Arī daudzi miesti nemaz nav kartē. Grūti bija tais laikos bez GPS. Savukārt Detroitā ir augstākais slepkavību skaita rādītājs valstī (pieļauju, ka statistika nav mainījusies….). Jau 1988. gadā tur viss gāja uz grunti. Interesanta ir Mackinac sala, uz kuras nav atļautas mašīnas, tikai zirgu pajūgi.

Tai pašā laikā grāmata ir diezgan vienmuļa, jo pats Braisona ceļojums ir vienmuļš: ceļš-pilsēta nekurienē-ceļš-nākamā pilsēta nekurienē.

It`s just flat and hot, and full of corn and soybeans and hogs. Every once in a while you come across a farm or some dead little town where the liveliest thing is the flies.

Milzīgi plašumi ar kukurūzas laukiem vai tuksnešaini un kalnaini apvidi, klusums, vienāda ainava, ko pārtrauc tikai retas fermas un graudu glabāšanas torņi. Beigās viss saplūst kopā un visas vietas šķiet vienādas. Reti izņēmumi ir Savanna, Detroitas nomale, neliels izbrauciens ar autobusu uz Ņujorku, Lasvegasa. Būtu daudz jautrāk, ja viņš ceļotu ar kādu kopā. Mani personīgi būtu ļoti priecējušas ceļojuma bildes tekstā vai grāmatas beigās, bet to nav. Kopumā es uzzināju daudz ko jaunu, jo Braisons paver skatu uz sapņu zemi ASV no sētas puses, un vietām arī pasmējos, tomēr gaidīju drusku vairāk vai savādāk.

Vērtējums: 4/5