Singapore Dream and Other Adventures: Travel Writings from an Asian Journey. Hermann Hesse

Shambhala 2018, 160 lpp.

Laiku pa laikam man patīk palasīt ceļojumu literatūru un 20. gs. sākuma ceļojums uz Āziju šķita pietiekoši kārdinošs, lai šo grāmatu paņemtu no bibliotēkas. Pēc tam ilgu laiku tā nostāvēja plauktā, līdz beidzot saņēmos izlasīt, jo kauns vēl vienu reizi pagarināt termiņu bibliotēkā.

“Singapore Dream and Other Adventures” sastāv no divdesmit viena ziņojuma par ceļojumu, dažiem dzejoļiem un stāsta par naivu misionāru. Rakstnieka 1911. gadā veiktais ceļojums uz Ceilonu (Šrilanka) un Austrumindiju (Malaizija, Singapūra, Sumatra) iedvesmoja viņu sarakstīt “Sidhartu” un citus romānus. Tolaik šīs teritorijas bija eiropiešu kolonijas un vietējie iedzīvotāji padarīti par kalpotājiem. Koloniālā “virskārta” nesaskanēja ar Heses priekšstatiem par Āziju un rietumniekiem kā “civilizācijas” nesējiem. Viņš priecājās par klusajiem, neuzkrītošajiem ķīniešiem, sirsnīgajiem malajiešiem, bet Eiropas stila arhitektūru nodēvēja sliktāku par netīrību un drudzi. Viņš visā meklēja autentisko, tāpēc šis ceļojums emocionāli izvērtās ne tieši tāds, kādu viņš gaidīja.

Būtībā šī plānā grāmata ir par to, kā, iedomāto austrumu sajūsmināts, rietumu vīrietis mazliet viļas Āzijā. Ceļojuma sākumā Hese par Āziju domā kā par teiksmainu, idealizētu vietu. Ceļojuma laikā viņš sajūsminās par tradicionālo arhitektūru, džungļiem, tauriņiem un vietējiem iedzīvotājiem, bet asi izjūt atsvešinātību un pat nepatiku pret Āzijā dzīvojošajiem eiropiešiem. Beigās Hese ir tā piekusis no karstuma un dizentērijas, ka atmet Indijas ceļojumam ar roku un dodas mājās ātrāk kā plānojis.

Ļoti meistarīgi vides apraksti, tos bija prieks lasīt. Tomēr kopumā atstāja pavirša tūrista iespaidu (lai gan Hese kā vērotājs un pierakstītājs ir rūpīgs un ieinteresēts, veidojas tāda jocīga disonanse), jo tas ir mazliet pārāka, gadsimtu sena eiropieša skatu punkts ar sev interesējošiem akcentiem. Heses darbu cienītājiem šī grāmata būs vērtīgs ieguvums, kas sniegs ieskatu slavenā rakstnieka humānisma pasaules uztverē.

Vērtējums: 3/5

Trīs dienas Viļņā: pilsēta un grāmatnīcas

Vilnius

Maija vidū nepilnas trīs dienas pavadīju Viļņā un šis solo brauciens izrādījās viens no labākajiem lēmumiem pēdējā laikā. Pieļauju, ka Lietuvas galvaspilsētā ir bijuši daudzi, tomēr pastāstīšu par to, kas mani tur ieinteresēja un sajūsmināja. Sākumā domāju rakstīt tikai par grāmatnīcām, bet gribu pastāstīt arī par muzejiem un pārējo, tāpēc par Viļņu būs vismaz divi raksti.

Pilsētās mani pārsvarā interesē arhitektūra, muzeji un grāmatnīcas, tāpēc Viļņā mans plāns bija tieši ar šādu ievirzi, klāt pieķerot cepelīnus. Vairākas vietas palika neapskatītas un gribu Viļņā atgriezties vēlreiz.

Eiropeiskā Viļņa

Pirms pastāstu par grāmatnīcām, mazliet par pilsētu. Viļņa ir eiropeiska, sakopta un zaļa pilsēta ar patīkamu atmosfēru. Bomži un alkāni gan tādi paši kā pie mums. Varbūt, ka citos rajonos ir savādāk, bet centrā es neizjutu to stresa pilno atmosfēru, ko parasti izjūtu Rīgā. Cilvēki šķiet mierīgāki un smaidīgāki. Man ir klusas aizdomas, ka šo atmosfēru ļoti palīdz uzturēt daudzās ēstuves ar āra terasēm, dažiem galdiņiem, vai kaut vai leti ar pāris beņķiem. Smaržo pēc kafijas un ēdiena, cenas pārsvarā tikpat patīkamas kā atmosfēra. Viļņa ir vieta, kur pieēsties nebankrotējot un vienkārši mierīgi pasēdēt, vai tieši otrādi – izbraukāties pa pilsētu ar velo vai eletroskūteri.

Vilnius

Pa Viļņu ir jāstaigā ar degunu gaisā, lai nepalaistu garām skaistās baroka, jūgendstila un citu stilu ēku fasādes, skulptūras, dekorus, laternas. Ir vērts uzrāpties Ģedimina kalnā (tur gan pašlaik remonts un visu nevar apskatīt, tomēr skats uz pilsētu ir simpātisks), izstaigāt Viļņas universitātes kompleksu, Bernardīnu dārzu un vienkārši paklīst šurpu turpu pa vecpilsētu.

Vilnius

Grāmatnīcas

Viļņā ir daudzas vienkāršas grāmatnīcas, bet es atradu trīs pieminēšanas un apskatīšanas vērtas.

Mint Vinetu

Lietoto grāmatu veikals-kafejnīca vecpilsētā (Šv. Ignoto g. 16), kas man atsauca atmiņā Rīgas “Robert`s Books”. Daudz grāmatu lietuviski, angliski neatradu sev neko interesējošu, tomēr vieta ir interesanta pati par sevi. Ja gribat atrast neparastas, mākslinieciskas kartītes un klades, kas izskatās pēc grāmatām, tad jums uz šejieni. Pasūtītā liepziedu tēja tika pagatavota tik lielā kannā, ka knapi izdzēru. Ir vilinošas nišas un vietiņas, kur piesēst. Domāju, ka lietainā laikā šeit mierīgi varētu pavadīt pāris stundas.

Mint Vinetu

Mint Vinetu

Eureka!

Šim nelielajam grāmatu veikalam netālu no Viļņas universitātes (Universiteto g. 10) var viegli paskriet garām, jo nav izteiktas, acīs krītošas izkārtnes, bet es iesaku iegriezties. “Eureka!” ir daudz grāmatu angļu valodā par dažādām tēmām (redzēju interesantas grāmatas par mūziku, kino, psiholoģiju utt.), viena siena atvēlēta daiļliteratūrai (pārsvarā tā, ko sauc par literary fiction, dzeja), nopērkami plakāti, citi sīkumi. Ir arī grāmatas lietuviski, starp tām pamanīju Joņeva “Jelgava 94”. Šajā grāmatnīcā nopirku Orhana Pamuka romānu, gribēju vēl dažas citas grāmatas, tomēr noturējos pretī kārdinājumam.

Eureka!

Eureka!

Viļņas universitātes grāmatnīca

Šī grāmatnīca ir ievērības cienīga ar saviem griestu gleznojumiem. Diemžēl tieši apskates dienā grāmatnīca bija slēgta, tāpēc neko vairāk pastāstīt nevaru. Ak jā, lai tiktu uz grāmatnīcu (Universiteto g. 5), jānopērk ieejas biļete (1,50 eiro pieaugušajam) uz universitātes pagalmu kompleksu. Arhitektūras cienītājiem patiks, biļete ļauj arī apskatīt grezno Sv. Jāņa baznīcu no iekšpuses.

Literātu iela – Literatu gatve

Protams, ka man bija jāapskata arī Literātu iela. Jāsaka godīgi – iela pati ir simpātiska, bet literātu sienu varu atzīmēt kā redzētu ķeksīša pēc. Man pietrūka konteksta – kas un kāpēc. Tagad izlasīju, ka 2008. gadā mākslinieki sāka dekorēt šo ielu ar literātiem veltītiem maziem mākslas darbiem. Par Literātu ielu to sāka saukt 19. gs. par godu dzejniekam Adam Mickiewicz.

Literatu street

***

Nobeigumā grāmatnīcu pirkumi. Klade Baletas no “Mint Vinetu” un O. Pamuka “My Name is Red” no “Eureka!”. Tie tad arī vienīgie suvenīri no Lietuvas.

Viļņas pirkumi

***

Nākamajā daļā pastāstīšu par muzejiem, ēstuvēm un varbūt vēl šo to.

Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā. Kriss Stjuarts

Spānija, Andalūzija, ceļojumu atmiņasBaibaBooks 2013. gads, 271 lpp. Driving Over Lemons Trilogy #1

Manā sirdī ir īpaša vieta ceļojumu/ekspatu atmiņu grāmatām, tāpēc jau sen gribēju izlasīt Krisa Stjuarta “Pāri citroniem”. Ja pati nepārceļos audzēt aitas Spānijas kalnos, tad vismaz varu palasīt kā tas izdodas citiem.

Jāsaka, ka Kriss atstāj vieglprātīga un dulla cilvēka iespaidu, bet diez vai kāds apdomīgais un piesardzīgais būtu savā dzīvē pieedzējis to, ko viņš: no “Genesis” grupas dibināšanas līdz aitu cirpšanai dažādās valstīs. Tāpat ir jāpiemīt krietnai dulluma devai, lai nopirktu nolaistu saimniecību Andalūzijā. Lai būtu vēl aizraujošāk, saimniecība ir nepareizajā upes krastā un tilts pār upi ir visai nosacīts. Iespējams, ka pat pašiem par lielu pārsteigumu, Krisam un Annai izdodas iekārtoties un pat attīstīt aitu audzēšanu un viesu uzņemšanu brīvdienu mājā. Domāju, ka lielu lomu spēlē Krisa pozitīvisms un pāris lielisku kaimiņu, kuri viņiem daudz palīdz.

Kriss daudz un ļoti kolorīti apraksta vietējos iedzīvotājus un sadzīvi. Zemnieki šajā Spānijas daļā dzīvo tik vienkārši, ka reizēm pat brīnījos. Dažkārt šķita, ka daži cilvēki ir mazliet kariķēti, lai paspilgtinātu notikumus, bet varbūt viņam vienkārši veicās. Protams, daudz tiek rakstīts par saimniekošanu. Pilsētā dzimušajiem un augušajiem šajā ziņā “Pāri citroniem” varētu nešķist pievilcīga, bet man bija ļoti interesanti lasīt.

Uz beigām gan drusku apnika, dažas epizodes šķita izstieptas un neesmu pārliecināta, vai tik gari vajadzēja rakstīt par meitas piedzimšanu, bet skaidrs, ka jaunais tēvs ir pilnīgā sajūsmā un bērna dzimšana iespiedusi pamatīgu rievu viņa smadzenēs (varbūt arī burtiski – no ģībšanas dzemdību zālē).

Patīkami, ka autors nekautrējas pasmieties par sevi un ir ironisks. Man šāds humors patīk, bet kopējo sajūtu ziņā Pītera Meila atmiņas “Gads Provansā” šķiet veiksmīgākas. Tomēr, ja dabūšu rokā Andalūzijas piedzīvojumu turpinājumu, ar prieku lasīšu.

Vērtējums: 3,5/5

Mana turku kafija. Laima Kota

Laima Kota, TurcijaDienas Grāmata 2012. gads, 218 lpp.

Nedomājot paņēmu bibliotēkā Laimas Kotas “Mana turku kafija” un tikai tad aptvēru, ka manī gruzd vēlme vairāk uzzināt par Turciju, kopš izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu”. Domāju, ka latviešu rakstnieces dzīves iespaidi svešā zemē varētu būt gan interesanti un labi uzrakstīti, gan sniegt daudz informācijas. Tā gluži tomēr nav, bet grāmata palīdz saprast turkus ar eiropietes acīm.

Jāsaka, ka no citiem Laimas Kotas (bij. Muktupāvela) darbiem lasīju tikai “Mīla. Benjamiņa”, bet laikam nekādas iebildes pret autores izteiksmes stilu tolaik nebija. Šoreiz man ļoti acīs dūrās tāds emocionāli haotisks draudzeņu pļāpu līmenis. Man personīgi tas nepatika un nejutu nekādu vajadzību pēc autores domu atreferējuma izsaucienu līmenī. No rakstnieces gaidīju labāku valodu. Tomēr nevar aizmirst grāmatas nosaukumā minēto “mana”. Tā ir šīs grāmatas atslēga – tie ir autores pirmie iespaidi, viņas skatījums uz dzīvi Stambulā, notikumi un lietas, kas viņai tobrīd svarīgas. Tāpēc arī tik daudz papīra veltīts valodu skolas nodarbību drāmai.

Kāda tad ir Stambula un turki Laimas Kotas acīm? Laima ir samīlējusies un tas ir tā dikti mīlīgi, tikai šķiet, ka Turcija tiek skatīta caur rozā brillēm. Pieļauju, ka viņa ir laimīga tikt vaļā no ikdienas rūpēm, no mūžīgās atbildības par visu, tāpēc ir tik priecīga par Turcijā valdošo vīrieša un sievietes lomu sadalījumu. Eiropeiskā feministe var atlaist grožus un atpūsties. Intervijā Laima saka, ka jūtoties kā sultāniete.

Starp pļāpīgām klačām ir daudz sadzīvisku faktu par Stambulu un turkiem, kas ļauj mazliet iepazīt šo lepno tautu. Diemžēl rakstniece nav tik laba stāstniece un Stambulas kolorītu nesajutu. Tradīcijas, ģimenes lomas, tirgošanās, kultūra un reliģija – visa kā pa druskai, tādā līmenī, kā eiropiete to uzzina un ierauga, ieprecoties austrumnieku ģimenē. Šis ir arī noderīgs līmenis tiem, kuri dodas ceļojumā uz Turciju. Zināsiet, ka tirgū labāk nevajag apstāties un sākt pētīt preci, ja negrasāties to pirkt. Būs labāk saprotamas tējas dzeršanas tradīcijas, tradicionālie ēdieni un svētki, lakatu valkāšana. Par sociālo nodrošinājumu turkus var apskaust, bet viņu attieksme pret suņiem galīgi nesaskan ar manējo. Turki ļoti rūpējas par tuviniekiem, viņi nav individuālisti. Kāzas rīkot sanāk viss ciems. Stambula ir rietumnieciskāka, bet tik un tā galvenais ir ģimene.

Daudz kas paliek neiepazīts un būtu interesanti palasīt, ko autore par Turciju domā tagad – pēc 5 gadiem.

Vērtējums: 3/5

Sapņu sala: Stāsts par dzīvi un mīlestību Grieķijā. Dženifera Bārkleja

Dženifera Bārkleja "Sapņu sala"

BaibaBooks 2014. gads, 279 lpp.

Iespējams, tieši kārtējā lietainā un vēsā vasaras diena pamudināja mani ķerties pie “Sapņu salas”, lai tā mani aizvestu uz saulaino Grieķiju. Neesmu bijusi Grieķijā, bet iemīlējos Itālijas dienvidu maigajā siltumā un gaismā kāda pasena septembra beigās. Tagad, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, es labprāt pati izstaigātu Tilos, vietējā restorānā ēstu astoņkāji, no zemniekiem pirktu dārzeņus un bezgalīgi vērotu jūru.

Grieķija ir autores mūža mīlestība un to ļoti var just viņas sirsnīgajā stāstījumā par Tilos salu un tās iedzīvotājiem.Ļoti interesanti lasīt par ikdienišķu dzīvi mazā salā. Gadu gaitā vietējo iedzīvotāju skaits ir pamatīgi samazinājies, nesezonā liela daļa vietējo uzņēmumu tiek slēgti, lai klusām pārlaistu ziemas mēnešus. Vasarā dzīvību ienes tūristi, lai gan Tilos nav tik populāra kā dažas citas Grieķijas salas, kuras ir vieglāk un ātrāk sasniedzamas. Salinieki audzē kazas un bites, dārzeņus un augļus, ķer zivis. Iedomājieties, kā noejat lejā līdz ceļam no savas mājas, lai no piebraukušā vietējā grieķa nopirktu tomātus, kazas sieru, medu un jūras veltes, bet, atpakaļ nākot, gar takas malu saplūktu garšaugus. Apmēram tā darīja Dženifera Bārkleja, kad apmetās Tilos uz dzīvi. Viņa īsumā pastāsta arī par salas vēsturi. Īpaši interesants fakts saistās ar ziloņiem – senatnē salā dzīvojuši pundurziloņi.

Starp iesaistīšanos vietējās sabiedrības ikdienā, garām pastaigām un peldēm Vidusjūrā, autore turpina attālināti strādāt kādā Anglijas firmā. Gandrīz perfekta dzīve, bet pirms tam bija garāka un īsāka ciemošanās salā, vairāki vīrieši un privātās dzīves nedienas, kas pamudināja viņu vairāk pievērsties saviem sapņiem un vēlmēm.

Ar vīriešiem viņai neveicas. Viņa gadu ir kopā ar vīrieti, ar kuru viss pēc viņas vārdiem esot super (!), viņa domā par kopīgu nākotni, bet baidās viņam to teikt, lai neaizbiedētu. Tiešām?! Īsteni stabilas un mīlošas attiecības. Tad nākamais ar tik daudz sarkanām brīdinājuma zīmēm, kuras viņa spītīgi izliekas nemanām ilgu laiku. Šis kungs vismaz bija ļoti interesants tipāžs. Viņas lielā vēlme pēc attiecībām ir saprotama, jo pulkstenis tikšķ un tādā garā. Cepuri nost par viņas drosmi savu mīlas dzīvi izlikt uz papīra, lai gan, manis pēc, varēja to krietni saīsināt, jo Tilos un grieķi ir krietni interesantāki. Ceru, ka vēlāk ar vīriešiem viņai veicies labāk, vai arī viņa par to raksta mazāk, jo es labprāt izlasītu arī Dženiferas otro grāmatu par Tilos: “An Octopus in my Ouzo”. Starp citu, autore raksta blogu, kur var sekot līdzi kā viņai klājas. Dženifera joprojām dzīvo Tilos, ik pa laikam aizbraucot arī uz citām Grieķijas salām. Godīgi sakot, es viņu mazliet apskaužu, bet nesatraucieties – zinu, ka nekur dzīve nav rožaina un katrā vietā savas problēmas.

Neteikšu, ka Dženifera Bārkleja ir talantīga rakstniece, bet par Grieķiju viņa raksta jauki. Diemžēl, autores ne pārāk izcilās spējas sastādīt smukus teikumus mazinās, tiklīdz stāstījumā uzpeld kārtējais vīrietis. Bet varbūt teksta daļa ir pazudusi tulkojumā, radot maldīgu iespaidu par autores ierobežoto vārdu krājumu. Tracināja stāstījuma vienkāršās tagadnes/pagātnes lietošana (vietām haotiski, vietām varēja pārprast darbības laiku) un nevaru piekrist, ka “ej uz to virzienu, uz kuru raugies”. Parasti neievēroju tulkošanas sīkās kļūdas, ja teksts ir aizraujošs un ātri lasāms, bet šo pērli nespēju ignorēt.

Lasot ceļojumu atmiņas, ļoti gribas redzēt tās vietas, kurās autors bijis. “Sapņu salā” nav fotogrāfiju, bet Dženiferas blogā to ir diezgan daudz. Labas fotogrāfijas un daudz informācijas par Tilos atrodamas šajā vietnē, bet visreālākās bildes var atrast Instagramā.

Kopumā “Sapņu sala” ir viegli un ātri lasāma grāmata, piemērota pludmalei un liek ilgoties pēc Vidusjūras.

Vērtējums: 3/5