The Lost Continent: Travels in Small Town America. Bill Bryson

Lost continentWilliam Morrow Paperbacks 2001., 314 lpp.

Uzjautrinoša viena cilvēka Amerikas atkal atklāšana un perfektās mazpilsētas meklējumi. Ceļojums pa ASV plašumiem divos piegājienos, izbraucot cauri lielākajai daļai štatu.

Ar Bilu Braisonu iepazinos, lasot viņa „Skarbās takas vilinājums” par pārgājienu pa Apalaču taku. Kad regulāri biju ķiķinājusi un smējusies līdz asarām, iedomājos, ka arī citi viņa ceļojumu apraksti varētu būt labi. Šoreiz izvēle krita uz Amerikas road-trip. Jāatceras, ka Braisons ceļoja 1987. – 1988. gadā, tāpēc daļēji situācija ASV mazajās pilsētās varētu būt mainījusies. Domāju gan, ka būtība un noskaņa varētu būt tā pati.

Braisons vēlas apskatīt tās vietas, kur viņš bērnībā ceļojis ar ģimeni, bet vēl vairāk viņš vēlas atrast to ideālo amerikāņu mazpilsētu, kuru rādīja vecās filmās pirms 1960. gada. Tas izrādās gandrīz neiespējami, jo 99% pilsētu izskatās vienādi: viena galvenā iela ap kuru satupuši veikali, degvielas uzpildes stacija, kāda ēstuve un dažas mājas, vienmuļa atmosfēra bez dzīvības un „odziņas”, vietējie, kuri samierinājušies ar dzīvi nekurienē. Nekā skaista, interesanta un iedvesmojoša. Braisons ir vīlies, pukst par tūristu pūļiem, neglītām mājām un dzīvīguma trūkumu.

Ceļojuma piezīmes mijas ar Braisona bērnības atmiņām un dažiem faktiem par apskates vietām. Viņš pamanās sarkastiski pasmieties par visu un visiem. Pieļauju, ka daļai amerikāņu, kuri nespēj par sevi pasmieties, šī grāmata varētu būt kā dadzis acī. Ceļojuma sākumā viņš tik neglaimojoši izsakās par Aiovas štata sievietēm (like elephants dressed in children`s clothes), ka nemaz nebrīnītos, ja, kādā citā reizē apciemojot māti, viņš dabūtu no kaimiņienes ar rokassomiņu pa galvu. Man gan patīk, ka viņš pasaka tieši kā ir ar to Ameriku – resni un aprobežoti cilvēki, kuri nespēj piecus soļus paspert prom no mašīnas un komforta, vēstures imitācija, nožēlojamas un neglītas pilsēteles. Protams, medaļai ir arī otra puse un ik pa brīdim Braisons pārsteigumā atklāj ko interesantu un vērtīgu. Pagadās arī ļoti laipni un gudri cilvēki. Man klusībā gribas cerēt, ka bilde nav tik drūma, kā to Braisons mālē. Šķiet, šoreiz viņam vienkārši bija mērķis pasmieties par savu dzimteni. Es gandrīz ļaunā priekā pasmaidīju, kad pēc 38 štatu apbraukāšanas, viņš atgriezās dzimtajā Des Moines, Aiovas štatā un pēkšņi dzimtā vieta viņam šķita tik skaista un mīļa. Ja sākumā viņš domā, ka „citur zāle zaļāka”, tad beigās saprot, ka mājās tomēr ir vislabāk.

Lai nu kā, grāmata sniedz interesantu ieskatu Amerikas mazpilsētu un lauku dzīvē. Dienvidos viņš pabrīnās, cik ļoti pa 25 gadiem ir mainījusies attieksme pret melnajiem. Viņš arī ievēro, ka ir pamatīga atšķirība starp melno trūcīgumu un balto trūcīgumu. Baltais ir trūcīgs, ja viņam ir māja, bet nav mašīna, melnais ir trūcīgs, ja viņš dzīvo pussabrukušā būdelē ceļa malā kā bomzis. Smoky Mountains Braisons sodās par milzu kemperiem ar visām ērtībām un smejas, ka šiem cilvēkiem ir līdzi pārvietojami tenisa korti, pretodu uguns metēji un izrullējami zālāji. Nedrīkst nobraukt no lielceļa, jo mazie ceļi pārsvarā nav kartē iezīmēti un viegli apmaldīties. Arī daudzi miesti nemaz nav kartē. Grūti bija tais laikos bez GPS. Savukārt Detroitā ir augstākais slepkavību skaita rādītājs valstī (pieļauju, ka statistika nav mainījusies….). Jau 1988. gadā tur viss gāja uz grunti. Interesanta ir Mackinac sala, uz kuras nav atļautas mašīnas, tikai zirgu pajūgi.

Tai pašā laikā grāmata ir diezgan vienmuļa, jo pats Braisona ceļojums ir vienmuļš: ceļš-pilsēta nekurienē-ceļš-nākamā pilsēta nekurienē.

It`s just flat and hot, and full of corn and soybeans and hogs. Every once in a while you come across a farm or some dead little town where the liveliest thing is the flies.

Milzīgi plašumi ar kukurūzas laukiem vai tuksnešaini un kalnaini apvidi, klusums, vienāda ainava, ko pārtrauc tikai retas fermas un graudu glabāšanas torņi. Beigās viss saplūst kopā un visas vietas šķiet vienādas. Reti izņēmumi ir Savanna, Detroitas nomale, neliels izbrauciens ar autobusu uz Ņujorku, Lasvegasa. Būtu daudz jautrāk, ja viņš ceļotu ar kādu kopā. Mani personīgi būtu ļoti priecējušas ceļojuma bildes tekstā vai grāmatas beigās, bet to nav. Kopumā es uzzināju daudz ko jaunu, jo Braisons paver skatu uz sapņu zemi ASV no sētas puses, un vietām arī pasmējos, tomēr gaidīju drusku vairāk vai savādāk.

Vērtējums: 4/5

Advertisements

Why You No Scream Viva?! My Big Mexican Adventure That Taught Me How to Live, Love, and Laugh Again. Brooke Martellaro

VivaHugo House Publishers 2013, 222 lpp. 

Atmiņas par škiršanās un atgūšanās procesu un jaunas dzīves meklējumiem Meksikas kūrortā. Autore iepazīst sevi un citus cilvēkus, mēģina uzsākt savu biznesu un atklāj, ka dzīve paradīzē tomēr var spēcīgi atšķirties no izsapņotā.

Cilvēka atgūšanās process pēc kāda smaga dzīves trieciena ir intriģējošs temats. Pie tam, autore mani solīja aizvest uz Meksiku. Nolēmu, ka vajadzētu būt labai grāmatai un ķēros klāt. Nav jau tā, ka vīlos, tomēr man ir sajūta, ka kaut kādā mērā tiku apmānīta.

Vispirms par labo. Man ļoti patika grāmatas vidusdaļa, kurā autore apraksta dzīvokļa meklēšanu Meksikas kūrortā, tā iekārtošanu, pārcelšanos un mēģinājumus uzsākt savu īpašumu apsaimniekošanas biznesu. Viņa ir pārāk naiva savos četrdesmit gados, pārāk aizrāvusies ar savu sapni par dzīvi paradīzē, pārāk uzticās cilvēkiem un tāpēc nākas piedzīvot dažas nepatīkamas mācības, kas pamazām viņai atver acis uz reālo dzīvi un liek kritiskāk izvērtēt apkārtējos cilvēkus.

Visiting paradise and living in paradise are two totally different experiences.

Tagad par visu pārējo. Man piemīt niķis izlasīt grāmatu priekšvārdus. Šoreiz autore savā priekšvārdā norādījusi, ka daži notikumi ir izdomāti, lai paspilgtinātu viņas tā laika izjūtas vai palīdzētu atspoguļot tādu atziņu vai iespaidus. It kā labi, ka viņa godīgi pasaka, ka viss grāmatā aprakstītais nav 100% patiesība, tomēr man tas lika visu laiku apšaubīt katru teikumu. Vai tiešām nekustamo īpašumu aģents bija tāds rasists, vai tiešām viņas ar draudzeni restorānā viesmīļiem atstāja savas biksītes, vai tiešām bija tāds brīdis?….Nav jau tā, ka citi savās atmiņās nemānās, tomēr viņi ļauj lasītājam noticēt, ka viss ir patiess nevis manipulācija labākam rezultātam. Tad vēl grāmatas sākumā viņas vairāku mēnešu histērija pēc šķiršanās šķita mākslīgi uzspēlēta. Iespējams, ka autore pati mocījusies ar grāmatas sākumu, jo tagad dzīvo ar pilnīgi citām emocijām un bijis grūti rekonstruēt šo skumjo dzīves posmu. Savukārt grāmatas beigas ar pēkšņām intuitīvām dzīves gudrību atklāsmēm un no okeāna skrejošo nesen mirušā suņa garu gandrīz lika smieties.

Tātad, vidus daļa bija laba, bet viss pārējais šķita mākslīgi izkalkulēts – sākumā, lai aizkustinātu, izraisītu līdzjūtību, pēc tam, lai parādītu kā autorei izdevies tapt gudrākai un kāpēc tagad viņai ir visas tiesības vadīt dzīves kvalitātes uzlabošanas un biznesa uzsākšanas pamācību kursus (es te vispārinu, bet ar kaut ko tamlīdzīgu viņa tagad nodarbojas). Vēl bija radies iespaids, ka būs vairāk runas par Meksiku, bet viņa netiek tālāk par Playa del Carmen un kaut kādām maiju celtņu drupām. Priekš manis šīs atmiņas nešķita tik patiesas un godīgas, kādām tām vajadzētu būt. Un tad vēl tā suņu vārdošana…. Es negribu teikt, ka nekas tāds nav iespējams, jo pasaule ir pilna ar savādām lietām un mēs droši vien nezinām pat pusi no tā visa, tomēr laikam esmu pārāk skeptiska, lai šoreiz noticētu tādam veidam kā to pasniegusi autore.

Varbūt tās ir tikai manas uztveres īpatnības, tāpēc teikšu tā: varat lasīt, ja ir interese par (ceļojumu) atmiņu žanru un viss labākais jau ir izlasīts.

Vērtējums: 2,5/5

Boat Girl: A Memoir of Youth, Love & Fiberglass. Melanie Neale

Boat Girl

Beating Windward Press LLC 2012, 246 lpp.

Atmiņas par neparastu bērnību un jaunību, dzīvi uz buru jahtas, vasaras pavadot pie ASV krastiem, bet ziemas Bahamu salās. Tāda dzīve nav tikai skaisti saulrieti, ruma dzeršana un snorkelēšana. Ir pietiekoši daudz problēmu, neizpratnes un grūtību pieaugot.

Pilnīgi negaidīti tiku pie nopietnas, bet interesantas lasāmvielas. Droši vien nav noslēpums, ka man patīk ceļojumu literatūra, pie tam dzīvei uz jahtas piemīt īpašs vilinājums, tāpēc izmantoju iespēju izlasīt „Boat Girl”.

Ir dažādi iemesli kāpēc cilvēki izvēlas kādu laiku vai visu dzīvi pavadīt uz jahtas, bet pārsvarā visus vieno vēlme izrauties no ierastās dzīves, būt brīviem. Liela daļa uz ūdeņiem pavada pusgadu vai gadu un tad atgriežas krastā līdz nākamai ceļojuma reizei. Visu dzīvi pavadīt uz jahtas var atļauties vien bagātie vai tādi, kuri var strādāt no jebkuras vietas. Melānijas ģimene šai ziņā ir veiksminieki. Tēvs jaunībā smagi strādāja, sakrāja līdzekļus ar skaidru mērķi dzīvot uz jahtas un audzināt bērnus ārpus sabiedrības nelabvēlīgās ietekmes. Protams, patstāvību ieguvusī Melānija grib dzīvot uz jahtas un kādu laiku tas arī izdodas, tomēr viņas profesijas izvēle nespēj uzturēt šo salīdzinoši dārgo dzīvesveidu un viņai nākas kļūt par sauszemes žurku. Nesaprotu, kāpēc viņa ieguva kapteiņa licenci, bet neizmantoja iespēju strādāt ostā/uz bagātnieku jahtas/uz kuģa. Melānijas pieredze brīdina visus sajūsminātos sapņotājus, ka šāda sapņa realizācijai ir vajadzīgs spēcīgs materiālais pamats. Var jau skaisti aizpeldēt saulrietā ar uzvilktām burām, bet ko pēc tam?

Atmiņu stāstījums sadalīts 3 daļās. Man vislabāk patika pirmā daļa par Melānijas bērnību uz jahtas un ziemu pavadīšanu Bahamu salās. 1980-tos gados Bahamu salās ir jāievēro zināma piesardzība, jo vēl dzīvs ir narkotiku karteļa rēgs. Labāk nebāzt savu degunu kur nevajag. Māte mājskolo Melāniju un viņas māsu, tēvs snorkelē, ķer zivis un tīra gliemenes, viņi sapazīstas ar visādiem īpatnējiem cilvēkiem un laiks rit idilliski uz priekšu. Padsmit gadu vecumā Melānija nolemj krasi notievēt, badojas un noņemas ar ēdiena atvemšanu. Parādās pirmie zēni. Žēl, ka ļoti maz tiek stāstīts par Bahamu salām, bet acīmredzot Melāniju vēsture un kultūra maz interesē.

We lived in the real world and they lived in the rat race.

Otrajā daļā tiek aprakstīts laiks no 15 līdz 22 gadu vecumam, kuru iezīmē vairākas lietas – pašmācība pēc vidusskolas programmas un mācības koledžā, alkohols, vieglās narkotikas un puiši. Dumpiniecisks un sarežģīts periods. Tēvs raksta grāmatas un rakstus žurnāliem par ideālu ģimenes dzīvi uz jahtas. Realitātē gan ir dažas atšķirības un pamazām meitas un tēva attiecībās rodas plaisa, kas ar gadiem plešas plašumā. Tēva attieksme iedragā meitas uzskatus un vēlāk rada zināmas problēmas viņas attiecībās ar pretējo dzimumu un ģimeni. Melānija nopietni sapņo par savas jahtas iegādi kopā ar labāko draudzeni, bet kā saka kāds ģimenes draugs: „Life happens and you don`t really know how things are going to work out.”  

Trešās daļas raksturojošie lielumi: dzīvošana lētā dokā pie Maiami uz savas jahtas, postošas vētras, visādi puiši, un apzināšanās, ka tā tālāk vairs nevar turpināt. Šī daļa man patika vismazāk, lai gan nevaru teikt, ka lasīt nebija interesanti. Dzeršana un ballēšanās iet mazumā, bet spēja pasmaidīt un pasmieties par sevi tā arī nav parādījusies. Šķita, ka Melānija vienkārši plūst pa straumi, nekur īsti nepiederot, ne par ko īsti neuzņemoties atbildību. Pieļauju, ka tās ir šādas brīvas dzīves blakusparādības. Pozitīvi, ka beigās viņa beidzot spēja tikt galā ar savu dzīvi un noteikt prioritātes.

Humora trūkums man traucēja visvairāk. Viņa ir tik nopietna, ka jau robežojas ar garlaicīgu. Protams, nevar atcerēties bērnības un agrās jaunības jokus, bet pēdējā daļā gan taču atmiņas vēl ir diezgan svaigas. Nevar būt, ka savdabīgie Maule Lake B doka kaimiņi nepastrādāja kādu joku vai nenotika kas cits aizraujošs. Bet nu labi, Melānijai ir šausmīgi nopietna un sarežģīta dzīve. Pabīdot malā šo mazo iebildi, viss cits man patika, varētu teikt, ka bija pat vērtīgi izlasīt. Labi, ka viņa pārāk neiedziļinās jahtu uzbūvē un vadīšanā, jo tad nezinošam cilvēkam varētu būt apgrūtinoši lasīt.

Vērtējums: 4/5

Dubļi, sviedri un asaras. Bēra Grilla autobiogrāfija. Bear Grylls

Dubļi, sviedri un asaras

Zvaigzne ABC 2013, 376 lpp.

Trakā piedzīvojumu meklētāja un izdzīvošanas speciālista Bēra Grilla autobiogrāfiju savā īpašumā gribēju iegūt kopš brīža, kad ieraudzīju tās anglisko izdevumu un biju patiesi sajūsmināta to vēlāk ieraugot Zvaigzne ABC “Drīzumā” sarakstā. Domāju, Bērs ir labi pazīstams tiem, kuri regulāri skatās Discovery. Viņa patiesums un aizrautība izdzīvošanas šovus padara ļoti ticamus. Šķiet, ka kalnos vai džungļos esi tikai tu un Bērs. Nevis kā reiz skatījos divus večus velkamies pa Meksikas tuksnesi un nakšņojam kalnu pakājē smagi pukstot, ka viņiem jāizdzīvo vēl cik tur dienas līdz civilizācijai…. tikmēr fonā skaidri redzams ceļš un tālumā pāris ēkas….

Tikpat patiess, tiešs un aizrautīgs kā raidījumos Bērs ir arī savā autobiogrāfijā. Viņš ar dziļu sirsnību stāsta par saviem vecvecākiem, vecākiem un māsu, un bērnību diezgan skarbajā Īrijas piekrastē. Kā viņi ar tēvu gājuši pārgājienos, kāpuši kalnos un diezgan nejauki izjokojuši tēvoci un tanti. Tad seko skolas laiks, kas savā ziņā Bēram izvēršas par pamatīgu izdzīvošanas skolu, līdz viņš iegūst melno jostu karatē. Fiziskas aktivitātes viņam patikušas jau no mazām dienām, savukārt vectēvs parādīja lielu drošsirdību 2. pasaules kara laikā. Tāpēc Bēra nokļūšana SAS atlasē ir diezgan likumsakarīga. Tie viņa dzīvē ir fiziski un garīgi ļoti smagi un mokoši mēneši, kad viņš paplašina savu spēju robežas un iemācās noiet papildus kilometru tieši tad, kad liekas – viss, vairāk nevaru. Ar milzu gribasspēku viņam izdodas sasniegt savu mērķi. Bēram ir tikai 20 gadi un viņš ir viens no elitārajiem SAS kareivjiem. Tad seko neveiksmīgs lēciens ar izpletni, sāpju un izmisuma pilns laiks, bet Bēram ir sapnis par uzkāpšanu Everestā. Šis sapnis dzen viņu uz priekšu, dod gribasspēku atkopties un doties uz priekšu. Un viņam atkal izdodas. Pēc vairākkārtējām nāves briesmām, viņš ir viens no dažiem savas komandas biedriem, kuri saulainā 1998. gada 26. maija rītā sasniedz Everesta virsotni. Seko lekcijas un uzstāšanās, kurās viņš stāsta par piedzīvoto Everestā, iedvesmojot cilvēkus mērķu sasniegšanai. Sākumā viņš ir ļoti skeptisks pret darbību televīzijā, tomēr tagad daudzi miljoni pazīst viņu kā Ultimate Survival, Man vs. Wild un Burn Survivor zvaigzni.

Stāstā par Everestu ir daudz paralēļu ar dzīvi un uzņēmējdarbību, un tas vienmēr darbojas kā metafora. Jāstrādā kopīgi, smagi un jānoiet tas papildu kilometrs. Jārūpējas citam par citu, jābūt mērķtiecīgam un jāriskē apdomīgi.

Jāatdod mērķi sava sirds, un tas jums atmaksāsies.

Vai mēs tagad runājam par biznesu vai alpīnismu?

Tieši to es domāju.

Par dienesta laiku SAS ir tikai viena maza nodaļa, jo par to viņš nedrīkst runāt. Arī par darbu televīzijā Bērs īpaši nestāsta un autobiogrāfijas saturu raksturo apmēram šādi – viņš gribēja uzrakstīt par notikumiem, cilvēkiem un it kā nenozīmīgām detaļām, kas pamatīgi iespaidoja viņa dzīvi un izveidoja viņu par to cilvēku, kas Bērs Grills ir tagad. Man, protams, grāmata bija par īsu un labprāt lasītu arī par viņa piedzīvojumiem filmēšanas laikā un citiem projektiem – došanos ekspedīcijā uz Dienvidamerikas džungļiem, peldēšana gumijas laivā pāri Ziemeļu ledus okeānam. Daļa šo notikumu ir aprakstītas citās grāmatās, bet vispār man ir klusa cerība, ka vecumdienās Bērs uzrakstīs autobiogrāfijas otro daļu. Patiešām gribētos zināt, ko viņš domā par visiem tiem apēstajiem tārpiem 😀

Bērnības un studiju gadu atmiņas bija uzjautrinošas un trakulīgas. SAS atlase un kāpšana Everestā aizraujoša (laikam pat labākais, cilvēciskākais no kalnā kāpšanas gabaliem, kādu esmu lasījusi). Man ļoti patika Bēra atklātība. Viņš necenšas izlikties labāks. Viņš runā par saviem panākumiem, bet nebaidās atzīt biežās kļūdas, šaubīšanos, sāpes, vājuma brīžus. Bēra neatlaidība un optimisms ir iedvesmojoši. Tas, ko viņš ir spējis panākt, neatstāj nekādu ticamības ēnu mūsu dažādajām atrunām. Kā atlasē puišiem vairākkārt atkārtoja SAS virsnieki – iespējas visiem ir vienādas, jūs paši sevi iegāžat. Manuprāt, Bēra piemērs ir vērtīgāks par daudzām pašpalīdzības grāmatām:

  • “Tieši sākums bieži vien ir grūtākais gara, biedējoša ceļojuma posms.”
  • “Mūsu sasniegumus visvairāk ierobežo neticība sev.”
  • “Visspožāk ir jāmirdz brīdī, kad apkārt valda vislielākā tumsa.”
  • “Paliec tu pats, runā no sirds un vienkārši, un tad absolūti nav svarīgi, kas tev mugurā.”

Lai nebūtu tikai mani bezgalīgie sajūsmas spiedzieni, jāsaka, ka sākumā mani samulsināja vienkāršā valoda. Nevaru salīdzināt ar anglisko izdevumu, bet ja tā padomā – Bērs nav nekāds filozofs. Viņš ir parasts puisis, kurš nealka mācīties universitātē. Tad pieradu, un kopumā varēja labi just autora izteiksmes stilu un “balsi”. Beigas pienāca pārāk strauji un šķita tādas kā sasteigtas, tāpēc labi, ka Bērs paskaidroja autobiogrāfijas mērķi un izvēlēto saturu. Kas attiecas uz latvisko grāmatas vāka noformējumu – gaumes jautājums. Man šoreiz saturs bija daudz svarīgāks. Attiecībā uz Bēru Grillu un viņa autobiogrāfiju esmu pilnīgi neobjektīva, jo man patīk tas, ko viņš dara, patīk viņa skatījums uz pasauli un lietām, patīk viņa personība.

Iesaku visiem piedzīvojumu mīļotājiem un kārotājiem (pat tad, ja jūsu piedzīvojumi notiek tikai grāmatu lapaspusēs).

Vērtējums: 5/5

Wild: From Lost to Found on the Pacific Crest Trail. Cheryl Strayed

Knopf 2012. gads, 315 lpp.

Spēcīgas un godīgas autores atmiņas par savu vairāk kā tūkstots jūdžu solo pārgājienu pa Pacific Crest Trail. Šerilas dzīve iegrimusi purvā – viņa nespēj tikt pāri mātes nāvei, radinieki izklīduši, pašas laulība šķirta, kaut kāds drauģelis heroīna lietotājs, vienas nakts sakari, viesmīles darbs un tukšums sirdī. Viņai vairs nav ko zaudēt, tāpēc 1995. gadā 26 gadu vecumā Šerila dodas nepārdomātā 3 mēnešus ilgā ceļojumā no Mojave tuksneša caur Kaliforniju un Oregonu uz Portlendu Vašingtonas štatā. Atmiņas par pagātni mijas ar takas realitāti – apkārtnes skaistumu, briesmām no lāča un klaburčūskām, fizisku pārgurumu, sniegu un karstumu.

Viņas iecere šķiet pilnīgi traka un pati Šerila ir vai nu ļoti drosmīga vai tik ļoti muļķe, lai līdz galam neapzinātos visas briesmas. Pēc grāmatas izlasīšanas varu teikt, ka viņa ir gan drosmīga, gan muļķe. Viņa tikpat kā neievāc informāciju pirms ceļojuma, sapako līdzi bezjēdzīgi daudz mantu, gandrīz neprot apieties ar kompasu un iedomājas, ka vienas dienas pārgājiens pa laukiem vai tuksnesi ir pietiekoši viņu sagatavojis garajam ceļam. Šerilu ceļojuma sākuma posmā lieliski raksturo līdzi paņemtais prezervatīvu iepakojums un zilums pie potītes no heroīna adatas dūriena dažas dienas pirms ceļojuma sākuma. Tai pat laikā viņa noiet visu iecerēto gabalu, kad vairāki citi sastaptie ceļotāji izstājas pusceļā. Pie Dievu tilta Portlendā viņa nonāk jau kā pilnīgi cits cilvēks.

I was amazed that what I needed to survive could be carried on my back. And most surprising of all, that I could carry it. That I could bear the unbearable [….] That my complicated life could be made so simple was astounding.

Ja neskaita fiziskās mocības, ko sagādā smagā mugursoma (ja pareizi atceros tā svēra tikpat cik viņa, ja ne vairāk) un pārāk šaurie zābaki, tad bija tikai divi brīži, kad es patiešām par Šerilu satraucos – kad viņa apmaldījās un kad uz takas sastapās ar diviem aizdomīgiem tipiem. Vispār viņai ļoti, ļoti paveicās visa ceļojuma laikā, jo sievietei ceļot vienatnē pa mežiem un kalniem nav diez ko prātīgi. Ceļā sastaptie cilvēki ir šokēti par viņas uzņēmību un beigās Šerilu nosauc par takas karalieni.

Autore daudz fokusējas uz pagātni un personīgo drāmu, lai gan viņai izdodas pārāk neieslīgt sīkumos. Bez pieredzes garos pārgājienos un pietiekamas sagatavotības, pārgājiens izrādās fiziski daudz smagāks kā viņa gaidīja, tomēr fiziskie pārbaudījumi izdziedē viņas emocionālās problēmas un pēc pārgājiena Šerila sāk jaunu dzīvi (kas arī bija viņas mērķis). Pati taka gan bieži paliek fonā. Īsumā tiek pastāstīta takas vēsture un svarīgākie fakti, reizēm arī Šerila spēj priecāties par dabas skaistumu, tomēr tāds kārtīgs ceļojuma apraksts izpaliek, tāpēc daļa šai grāmatā vilsies.

Vērts pieminēt, ka šī ir viena no retajām grāmatām, kurā grāmatas dedzina. Šoreiz ne aiz politiska iemesla, bet eksistenciālas nepieciešamības. Šerila mīl lasīt un ceļojuma laikā izlasa kādas 10 grāmatas, bet uz kalnu takas katrs grams kļūst par kilogramu un tāpēc viņa sadedzina tās daļas, ko paspēj izlasīt.

I`d loved books in my regular, pre-PCT life, but on the trail, they`d taken on even greater meaning. They were the world I could lose myself in when the one I was actually in became too lonely or harsh or difficult to bear.

Grāmatas beigās ir saraksts ar grāmatām, kas Šerilai palīdzēja aizmirst vientulību un sāpes.

Atradu video par PCT un grāmatā pieminētajiem cilvēkiem Šerilas dzīvē: mammu, brāli un māsu. Lai gan grāmatā viņa saka, ka iepakotais fotoaparāts vismaz pusi takas tā arī paliek neizmantots, tomēr dažas bildes no ceļojuma laika ir. Interesanti paskatīties, cik milzīga bija mugursoma, ko viņa nodēvēja par Monstru. Tāpat bildēs redzamas elpu aizraujošas kalnu ainavas un takas skaistums. Video ir labs papildinājums grāmatai, jo tieši tās pietrūka pilnīgai grāmatas baudīšanai.

 

Beigās pavisam īsi par pašu Pacific Crest Trail. Taka oficiāli izveidota 1968. gadā, bet pabeigta pilnībā 1993. gadā un stiepjas 2663 jūdžu (slinkums pārvest uz km) garumā no Meksikas – ASV robežas Kalifornijas štatā līdz Kanādas – ASV robežai Vašingtonas štatā šķērsojot 9 kalnu grēdas.

Vērtējums: 4,5/5

P.S. Ja patīk lasīt par pārgājieniem, tad iesaku arī Bila Braisona “Skarbās takas vilinājums” par viņa traģikomiskajiem piedzīvojumiem uz Apalaču takas.