Mis Peregrīne

Kad 2012. gada ziemas sākumā izlasīju “Miss Peregrine`s Home for Peculiar Children”, nebija pārliecība, ka triloģiju turpināšu, tomēr ziņkārība ir maita un R.I.P. ietvaros nolēmu atgriezties pie īpašajiem bērniem un viņu piedzīvojumiem. Mis Peregrīne no citiem pusaudžiem domātiem fantāzijas darbiem atšķiras ar izmantotajām savādajām fotogrāfijām. Tieši fotogrāfijas piesaistīja manu uzmanību pirmajai grāmatai un ļāva stāstam palikt atmiņā. Dažas ir vienkārši mazliet jocīgas, citas savāduma auru iegūst kontekstā ar tekstu, bet daļa ir tiešām dīvainas un liek neomulīgi brīnīties. Arī stāsta ideja par tādu kā paralēlo pasauli un laika cilpām, kur patvērumu raduši bērni un pieaugušie ar īpašām spējām, un ļaunajiem spēkiem, kas grib iznīcināt šo pasauli, ir teicama. Klibo vien izpildījums.

Ransom RiggsHollow City. Ransom Riggs

Quirk Books 2015, 416 lpp. Miss Peregrine`s Peculiar Children #2

Pēc tam, kad ļaunie wights (pus-cilvēki, pus-zombiji) nolaupa mis Peregrīni, bērniem izdodas viņu atbrīvot, bet mis Peregrīne ir iesprostota putna veidolā un bērni dodas uz Londonu meklēt citu laika cilpas uzturētāju, kas varētu palīdzēt viņu “auklītei”. Viņiem ir vien pāris dienas, lai šo uzdevumu izpildītu, ceļš ir tāls un briesmu pilns – nav īsti zināms, kur meklēt palīdzību, bet viņiem pakaļ dzenas ļaundari.

“Hollow City” stipri cieš no divām lietām. Pirmkārt, tā ir otrā daļa un pa lielam rodas sajūta, ka autors vien aizpilda lapas, lai panāktu attiecīgo lappušu skaitu un izkārtotu figūras uz spēļu laukuma trešajai daļai. Otrkārt, autors nav spējīgs sakarīgi “operēt” ar 10 bērniem vienlaicīgi. Abas lietas noved pie traka skrējiena no salas līdz Londonai, kura laikā bērni iekuļas daudzās nepatikšanās, visu laiku kašķējas un vienkārši uzvedas stulbi, kas, protams, ir dikti ērti sižeta virzībai. Dialogi ir tracinoši. Nav pat iespējams aizbildināties ar “tie taču ir bērni”, jo šie “bērni” pārsvarā ir vismaz 50 gadus veci un zina, kādas briesmas viņiem draud. Domās šo grāmatu neskaitāmas reizes metu pret sienu. Tomēr jāsaka, ka starp visām muļķībām ir pa kādai spožai epizodei, kas liek iemirdzēties acīm un neļauj grāmatu pamest nelasītu. Viena tāda epizode ir pašās beigās ar Džeikobu un hollowghast (tukšrēgu? kāds var pateikt, kā šis vārds iztulkots latviski pirmajā grāmatā?) un tāpēc man nācās lasīt arī trešo grāmatu.

Vērtējums: 2/5

Ransom RiggsLibrary of Souls. Ransom Riggs

Quirk Books 2015, 458 lpp. Miss Peregrine`s Peculiar Children #3

Džeikobs, Emma un cilvēksuns dodas pa pēdām pārējiem sagūstītajiem bērniem uz laika cilpu Londonā, kas tiek uzskatīta par īpašo cilvēku elli. Tur viņi atrod negaidītu palīdzību un iekļūst ļaundaru cietoksnī. Kā jau pēdējai daļai pienākas, tiek atklāts ļaundaru mērķis un visa šī lielā trača iemesls. Seko episka cīņa, kurā lielu lomu spēlē Džeikobs un viņa spēja sazināties ar rēgiem.

Nevaru teikt, ka man tapa pilnīgi skaidra visa tā jezga ap īpašajiem bērniem, dvēselēm un visu pārējo kaut kāda ūberļauna mērķa vārdā, bet varbūt lasīju pārāk pavirši. Šī daļa patīkami pārsteidza ar diezgan nopietnu rīcību – autors spēja savākties, jo grāmatas lielāko daļu visa darbība grozās tikai ap Džeikobu, Emmu un dažiem pieaugušajiem. Bija interesanti. Pašās beigās sižets mudināja domāt par viltīgu lasītāja apmānu, tomēr autors pieturējās pie tradicionāla atrisinājuma, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 3/5

Par visu triloģiju. Fotogrāfijas vairs nešķita tik īpatnējas, laikam visas labākās bija iztērētas pirmajā grāmatā. Džeikobs šķiet pārāk pieaudzis savam vecumam un tas savādi kontrastē ar pārējo bērnu uzvedību. Vispār visa triloģija ir savādu kontrastu pilna. Bērnišķīgais pret nobriedušu rīcību, muļķīgais pret dzīves atziņām, reālā pasaule pret “aizspoguliju”. Fantāzijas triloģija ne īsti bērniem (vardarbīgas epizodes), ne pieaugušajiem. Autoram vajadzēja vienkārši rakstīt, nevis mēģināt savu darbu ielikt noteikta vecuma plauktiņā. Beigas kopumā triloģiju izglāba, smuki savijot un noslēdzot sižeta pavedienus. Domāju, ka pusaudžiem mis Peregrīne šķitīs aizraujoša (to apliecina arī Goodreads augstais vērtējums), jo stāsts ir neparasts un risinās raiti.

Advertisements

Svešzemniece. Diāna Gabaldone

SvešzemnieceZvaigzne ABC 2013. gads, 832 lpp. Outlander #1

Izrādās, ka leģendās tomēr slēpjas zināma deva patiesības. Par to pārliecinās Klēra, izejot caur kromlehu un nokļūstot 200 gadus senā pagātnē. No sākuma viņa domā, ka nokļuvusi filmēšanas laukumā, tomēr sastaptie cilvēki rīkojas pārāk reālistiski un agresīvi. Nonākot skotu kalniešu klanā, Klēra sāk jaunu dzīvi – briesmu, piedzīvojumu, un mīlestības pilnu….

Patiesību sakot, šo populāro romānu no izdevniecības paņēmu lasīt ar zināmu uztraukumu sirdī – dikti jau nu visi sajūsminājās. Un ja nu man nepatiks? Ja nu būs pārāk romantisks un salds, vai muļķīgs, vai man nepatiks galvenie varoņi? Mani taču nolinčos fanu pūļi! Nu labi, es pārspīlēju, bet zināmas šaubas mani tik un tā māca. Tagad zinu, ka briesmas man nedraud – grāmata patika.

“Svešzemnieci” ļoti grūti ielikt viena žanra rāmjos. Uz Skotijas vēsturiskā fona risinās aizraujoši piedzīvojumi un kaislīga mīlas līnija. No fantastiskā ir pavisam maz – Klēras pārceļošana laikā, zemnieku māņticība par fejām, ūdenszirgiem un raganām. Pieļauju, ka tieši šī “kokteiļa” dēļ grāmata ieguvusi lielu daļu savas burvības lasītāju acīs. Arī manās. Otrs iemesls noteikti ir dikti simpātiskie galvenie varoņi Klēra Bīčema (meitas uzvārdā) un Džeimijs Freizers. Es būtu drausmīgi vīlusies, ja Klēra izrādītos kārtējā “es nezinu ko gribu” neloģiskā vaimanājošā būtne. Paldies autorei, ka viņai pietika saprāta izveidot normālu Klēras raksturu. Tieši tas pats jāsaka par Džeimiju. Divi apķērīgi, patīkami, spēcīgi, asprātīgi, loģiski, mērķtiecīgi galvenie varoņi vienā romānā ir diezgan neparasta parādība. Klēra ir mazliet emocionālāka un gan savas labās sirds, gan spītības dēļ reizēm izdara lietas, kas sarežģī dzīvi, bet arī Džeimijs nav labāks un mēdz kļūdīties. Pieļaut kļūdas ir tikai cilvēcīgi un kopā viņi ir lielisks pāris. Vēl kāds pārsteigums – viņi ir spējīgi salikt kopā divi plus divi, izdarīt secinājumus un diezgan veikli lavierēt pa intrigu jūru. Tas, ka Klēra ir medmāsa, ir ļoti veiksmīgs risinājums, jo ļauj viņai būt noderīgai jebkurā laikā un nekrist panikā krīzes situācijās. Domāju, ka medmāsas rūdījums, spēcīgais izdzīvošanas instinkts un praktiskais prāts nosaka to, ka viņa ātri iejūtas jaunajā dzīvē un stundām nesēž pinkšķēdama.

No brīža 1945. gadā, kad Klēra caur akmens plaisu nokļūst 1743. gadā, un grāmatas beigām notikumi risinās apmēram 6 mēnešu garumā. Pa šo laiku notiek ļoti daudz, bet nebūtu īsti godīgi, ja es ielaistos detaļās. Teikšu tikai, ka Klēras dzīve spēcīgi izmainās, vairākas reizes viņa nonāk nāves briesmās, tomēr sajūtas šai laikā un vietā laimīga, un atsakās no iespējas doties atpakaļ pie (pirmā) vīra Frenka. Sliecos domāt, ka viņa Frenku patiesībā nemaz tik ļoti nemīl. Kas attiecas uz laika plūdumu, tas ir mans vienīgais iebildums pret autori. Ar laiku viņa svaidās diezgan brīvi, to izstiepjot un saspiežot kā viņai ērtāk. Vienu brīdi Klēra saka, ka ir pavasaris, otrā brīdī jau viņa ar citām sievām Leohas pils dārzā vāc ķiršus un aprikozes, pēc pāris nedēļām ar vīriem atceļo uz citu vietu Hailendā un tur ķirši tikai zied. Tas man kaut kā iekrita acīs. Varbūt vienkārši īpaši ķirši? Bet nu tas tikai tāds sīkums un kopumā nemazināja lasīšanas baudu. Ja bija vēl kādi “caurumi”, tos nepamanīju.

Laiks, kurā nonāk Klēra, ir vēsturiski ļoti interesants. Skotu kalniešu klani ir spēcīgi, bet valda nerimstošs kašķis starp skotiem un angļiem. Bez tam klanu iekšienē risinās intrigas. Jakobīti slepus vāc naudu troņa pretendenta prinča Čārlza Edvarda Stjuarta atbalstam, tiek gatavota sacelšanās. Klēra tiek uzskatīta par spiedzi, savukārt Džeimijs izsludināts ārpus likuma par angļu karavīra slepkavību (tas gan ir tikai aizsegs kapteiņa Rendela sadistiskajām iegribām un atriebībai) un teorētiski var pretendēt uz Makenziju klana vadoņa vietu. Ļoti bīstama situācija viņiem abiem. Jāsaka gan, ka neesmu nekāda Skotijas vēstures speciāliste, tāpēc nevaru noteikt cik patiesas ir vēsturiskās detaļas. Tas, ka autore sākusi rakstīt iepriekš smalki nesavākusi un neizpētījusi vēsturisko materiālu, manuprāt, ir zināma priekšrocība, jo ļāvis patiesāk atainot 18. gs. nonākuša 20 gs. cilvēka izjūtas un zināšanu druskas. Klēra taču neko daudz par to laiku nezina, kāpēc lai autore ieslīgtu garos, precizējošos aprakstos?

Attiecībā uz romantisko (un mazliet erotisko) līniju autore nav metusies pārāk dziļi rožainajā sīrupā ar ko pilni citi romantiskie dāmu romāni. Lasītājam tiek aiztaupītas pirmās tuvības nakts salkanās un nereālās banalitātes. Nav rožu ziedlapiņām kaisītas gultas, kaislīgas nopūtas un miljons sveču. Viena svece ir, bet tā kalpo kā praktisks gaismas avots. Ir tikai divi veselīgi cilvēki un viņu vēlme būt kopā. Vienu brīdi ar kapteini Rendelu gan autore, tēlaini izsakoties, iekāpj otrā grāvī un epizode cietumā ir viena no pretīgākajām cilvēciskā ziņā, kādu nācies lasīt. Labprāt būtu bez tās ainas savā galvā iztikusi. Zināju kā viss beigsies, jo jau sen biju ielūrējusi grāmatas beigās (sasprindzinājums mani beidza nost), tomēr tik un tā sirds lūza.

Varu droši teikt, ka romānam ir sīki trūkumi, tomēr kopumā man ļoti patika gan sižets, gan varoņi, gan autores stils, gan tulkojums. Tas bija aizraujošs piedzīvojums nedēļas garumā. Iesaku labu vēsturisko romānu cienītājām (puišiem varbūt īsti nederēs, bet droši dāviniet meitenēm). Pati lēnām noskaņošos uz nākamo daļu lasīšanu, jo nekas nav beidzies, viss tikai sākas.

Vērtējums: 5/5

Plašu atsauksmi par šo darbu uzrakstījusi Doronike. Viņa romānu nosauc par “aizraujošu un nedaudz palaidnīgu izklaidi inteliģentām meitenēm”. Pilnīgi piekrītu 🙂

Miss Peregrine`s Home for Peculiar Children. Ransom Riggs

Miss Peregrine

Quirk 2011. g., 352 lpp. Miss Peregrine #1

Latviski: “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”, izdevusi Zvaigzne ABC 2013.g.

Pusaudzim Džeikobam vectēvs Abrahams vienmēr stāstījis fantastiskus stāstus par monstriem un īpašiem bērniem mis Peregrīnes namā uz salas pie Velsas krastiem, kur viņš pavadījis kādu laiku bērnībā līdz 1940. gada septembrim. Vectēvam pat saglabājušās dažas fotogrāfijas no tiem laikiem. Sākumā Džeikobs tic, bet, kļūstot vecākam, šie stāsti aizvien vairāk atgādina pasakas un arī fotogrāfijas šķiet viltotas. Kurš gan spētu ticēt vietai, kas līdzinās paradīzei, kur dzīvo bērni ar neparastām spējām: kāds ir neredzams, kāds ļoti spēcīgs, kāds lido pa gaisu, no kāda lido laukā bites….? Tad kādu dienu vectēvs tiek nogalināts, bet paspēj mazdēlam pateikt, lai viņš obligāti dodas uz mis Peregrīnes māju. Nespējot tikt galā ar piedzīvoto, Džeikobs dodas uz Kairnholmas salu sameklēt mis Peregrīni un bērnus, vai arī beidzot pārliecināties, ka vectēvs visu izdomājis.

Miss Peregrine backMani pievilināja nosaukums un grāmatas vāks ar drūmo, levitējošo meiteni. Sākums bija labs. Prologs patiesībā bija lielisks un lika man sajūsmā pāršķirt nākošo lapu patīkamās gaidās. Bet tālākajā vīlos. Ideja interesanta par īpašajiem bērniem, laika cilpu un monstriem + piemest antīkas fotogrāfijas stāstījuma ilustrēšanai (piemērs pa kreisi), bet laikam tieši fotogrāfiju dēļ radās iespaids, ka tas viss ir meli, ka rakstnieks čakarē man smadzenes. Ironiski, kad fantāzijai zūd ticamības moments. Tai pašā laikā fotogrāfijas palīdzēja radīt tādu spokainu un šaušalīgu noskaņu. Gaidīju spokus, šausmas, apsēstu māju, ļaunus bērnus. Nu kaut ko tādu. Vismaz grāmatas sākums vedināja domāt par ko tumšu. Piemēram, monstri tika aprakstīti kā salīkuši zombiji, trūdošu miesu, smirdoši, melniem acu dobumiem, ar garām mēlēm mutē. Arī sala bija pietiekoši noslēpumaina un drūma vieta: bez elektrības, miglā tīta, vecu ēku ciemats, lietus, purvs. Atrastā pussabrukusī mis Peregrīnes māja ar tumšu pagrabu, kurā plauktos mēģenēs glabājas orgāni (cilvēku, vai kādi citi) vispār šķita ļoti daudzsološa. Diemžēl tad laikam autors sabijās un viss tālākais ir nenoliedzami interesants, bet daudz mazāk biedējošs. Nav jau slikti, bet varēja sanākt labāk, ja grāmata tiktu rakstīta bez kaut kādas vecuma robežas autora prātā.

Diemžēl arī grāmatas varoņi ir plakanāki par plakanu un prasās pēc uzlabošanas. Džeikobs ir egocentrisks tīnis ar retu spēju (neteikšu kādu), viņa bagātie vecāki nesaprotoši, īpašie bērni vairāk līdzinās statiskām lellēm. Viņu neparastās īpašības ir vienīgais, kas viņus atšķir viens no otra. Nu labi, tas ir YA romāns un nav ko gaidīt pārdomātus, dziļi izstrādātus un sarežģītus tēlus. Neiztikt arī bez romantiskām attiecībām, bez kurām šoreiz gan vajadzēja iztikt, jo Emmai patiesībā ir vismaz 70 gadu un viņa bija iemīlējusies Džeikoba vectēvā…. Par pašu mis Peregrīni gan neko neteikšu, jo viņa ir viens no grāmatas centrālajiem tēliem un pastāstīt par viņu nozīmētu atklāt gandrīz visu stāstu. Tas nebūtu labi.

Fotogrāfijas pašas par sevi man patika. Grāmatas pirmā puse sniedza gaidīto tumšo noskaņu un līdz ar to izpelnās tīri labu kopējo vērtējumu. Arī otrā daļa būtu tīri tā nekas, ja tas būtu atsevišķs stāsts. Laba ideja vājā izpildījumā. Arī Tējtasīte šo grāmatu izlasīja un domā līdzīgi. Mēs abas gaidījām ko citu.

2013. gada pavasarī gaidāms turpinājums. Neesmu pārliecināta, ka lasīšu. Starp citu, ja uztaisīs filmu, tad filma varētu būt labāka par grāmatu.

Vērtējums: 3/5