Laika bērni. Adrians Čajkovskis

Adrians Čajkovskis, izdevniecība Prometejs, fantastikaPrometejs 2018. gads, 496 lpp. Children of Time #1

Kādu brīdi man bija traka doma nerakstīt neko, tikai sajūsmas kliedzienu, tomēr mēģināšu izteikties sakarīgāk un tas būs gari. Īsumā – “Laika bērni” ir lieliski, ņemiet un lasiet.

Romāns sākas ar to, ka pēdējie Zemes iedzīvotāji kosmosa kuģī pamet mirstošo planētu, lai dotos izmisīgā, tūkstošiem gadu ilgā ceļojumā ar cerību atrast apdzīvojamu planētu, ko teraformējuši Vecās Impērijas augsti attīstītie prāti. Tādu planētu viņi atrod, tikai tā ir aizņemta un tās apdzīvotāju attīstības līmenis ir kaut kas tāds, ko parastam cilvēkam grūti aptvert un “sagremot”.

“Laika bērni” uzspridzināja manas smadzenes, pārrakstīja sapratni, izglītoja un aizveda fantastiskā ceļojumā cauri zvaigznēm. Lasīju mēnesi, jo man bija daudz jādomā un nevēlējos steigties. Parasti izlasīju vienu vai divas cilvēku nodaļas, tikpat zirnekļu nodaļu un liku nost līdz nākamai reizei.

Manuprāt, Adrians Čajkovskis ir ļoti gudrs autors. Var, protams, konsultēties ar dažādu jomu speciālistiem, bet, ja nesaproti, ko fiziķis vai biologs saka, tad izdomātais stāsts tāpat sanāks nepārliecinošs. Čajkovskis (starp citu, zoologs pēc izglītības) saprot, ko raksta, un visi attīstības procesi, notiekošais šķiet loģisks un iespējams. Varbūt, ka tādu iespaidu rada pašas ierobežotais zināšanu apjoms un kāds zinātnieks par šo romānu varētu iesmiet, bet tā ir zinātniskā fantastika, tai nav jābūt reālai, tomēr tai nekaitē radīt ticamības efektu un tas šeit ir panākts.

Romāna sižets risinās tūkstošiem gadu un tādu laika apjomu autors ir veiksmīgi atrisinājis, lasītājiem pastāstot galvenos notikumus, svarīgākos pagriezienus gan kosmosa kuģī, gan zirnekļu civilizācijā. Cilvēku pasauli skatām ar klasicista Holsteina acīm, kurš ik pa laikam tiek izrauts no sasaldēšanas kameras, lai kaut ko patulkotu. Bieži viņa pirmais jautājums ir “kas, pie velna, te notiek?” un tieši tāpat var jautāt lasītājs, jo nezina vairāk par Holsteinu.

Cilvēki kā jau cilvēki – kosmosa kuģis “Gilgamešs” ir viņu vienīgās mājas, tomēr viņi pamanās kašķēties, šķelties un ņemties kā jau parasti cilvēki to dara. Mani pārsteidza divas lietas. Pirmkārt, kuģa spēja funkcionēt un nodrošināt cilvēkiem dzīvību tūkstošiem un tūkstošiem gadu ilgi. Otrkārt, cilvēku sasaldēšana un atsaldēšana, kas izklausās tikpat vienkārši kā, kad es iemetu gaļu saldētavā un pēc kāda laika izvelku atsaldēt. Ir daži galvenie varoņi, kas atkal un atkal pamostas, lai savestu kārtībā kuģi, vai piedzīvotu kādus vairāk vai mazāk nervus kutinošus notikumus, bet lielākā daļa guļ sasaldēti kā krava. Viens no nozīmīgajiem tēliem ir Vecās Impērijas zinātniece, kura man uzreiz nepatika un es par viņu domāju tikai kā par zirnekļu prātu čakarētāju, tomēr autors beigās pamanījās pārsteigt.

Notikumus zirnekļu pasaulē pārsvarā stāsta Poršija, Bianka un Fabians (pareizāk sakot, tik lielā laika nogrieznī tās ir vairākas Poršijas, Biankas un Fabiani). Tie ir gudri zirnekļi, kas katrs savā veidā sniedz milzu ieguldījumu zirnekļu attīstībā. Es tagad varētu izplūst garum garā stāstījumā par zirnekļu pasauli, jo tā ir tik pārsteidzoša, bet nedrīkstu, jo laupīšu jums prieku iepazīt šo pasauli pašiem. Man ļoti, ļoti patika kā autors visu to zirnekļu padarīšanu un civilizācijas attīstību bija izdomājis, bet beigas vispār norāva jumtu.

Mēģinu atcerēties, vai esmu lasījusi jebkādu citu romānu par notikumiem kosmosā (ja neskaita A. Orlova humorīgos gabalus) un nevaru, tomēr bija radies priekšstats, ka šādi romāni ir vairāk kā bojeviki. Droši vien vainīga Holivuda. “Laika bērnos” pārsvarā viss rit mierīgi (dažas kaujas ir un tās ir prātā paliekošas), tomēr ir tik interesanti, ka grūti atrauties.

Lai cik neparasta būtu zirnekļu civilizācija un viss pārējais, pārsteidzošākais romānā ir cilvēcība. Nespēju beigt domāt, ka tikpat labi mēs varētu būt zirnekļi, ja nebūtu tik savtīgi. Pret smadzenēm skrāpējas cilvēciskās īpašības, kas piemīt zirnekļiem šajā romānā un tas, cik daudz labāk viņi saprot empātijas un “cilvēcīguma” nozīmi. Ar cilvēkiem ir sarežģītāk. Var teikt, ka savā īpatnā veidā tūkstošu gadu laikā kuģī attīstās jauna civilizācija, bet pavisam gluds tas process nav.

Vai es jau teicu, ka “Laika bērni” ir lieliski? Tieši tā – l i e l i s k i. Bet neticiet man, citādi vēl iestāsies tas skumjais “gaidīju pārāk daudz” efekts. Piebildīšu vien to, ka romāns noslēdzas tik labi, ka turpinājumu var arī nelasīt, jo sākotnēji tāds nemaz nebija plānots. Lasiet “Laika bērnus” un ļaujiet, lai Čajkovskis jūs pārsteidz.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Endera spēle. Orsons Skots Kārds

Endera spēleWhite book 2012. gads, 304 lpp. (Ender`s Saga #1)

Lai uzvarētu pēdējā sadursmē ar citplanētiešu armiju, topošos virsniekus apmāca kopš agras bērnības. Prestižajā Kaujas skolā tiek uzņemts arī brīnumbērns Enders. Kopā ar citiem audzēkņiem sākas smagas apmācības, tiek dibinātas trauslas draudzības un Enders kļūst par spējīgāko skolas audzēkni, uz kuru vienīgo tiek likta cerība par citplanētiešu armijas sakaušanu. Ko tas prasa no Endera? Tas nevienu tā īsti neinteresē….

No zinātniskās fantastikas literatūras tieši kosmisko karu lauciņš mani īpaši neinteresē. Vismaz tā es domāju, tāpēc kādu laiku par “Endera spēli” teicu, ka to nelasīšu. Priecājos, ka šis prāta aptumsums nevilkās ilgi un šķiet tieši Ineses atsauksmes iespaidā tomēr bibliotēkā paņēmu šo slaveno romānu. Ak visu svētais fantastikas dievs, kas tā bija par superīgu izvēli! Es apriju grāmatu gandrīz vienā piegājienā. Tikko pabeidzu, tā gribēju sākt no jauna un pat pēc vairākiem mēnešiem šī vēlme nav pārgājusi. Ļoti spēcīgs iespaids.

Es vienlaicīgi pārdzīvoju par Enderu un vēroju notikumus no malas. Tā it kā autors būtu lasītāju padarījis par vienu no tiem, kuri novēro Endera progresu. Jāsaka, ka vērot bija aizraujoši. Tai pašā laikā man mazliet bija žēl, kā šis mazais puika tiek izmantots, atšķirts no ģimenes un draugiem, mācīts un trenēts. Pārējiem bērniem klājas līdzīgi, tomēr tieši uz Enderu tiek izdarīts vislielākais spiediens, viņš tiek apmācīts un nodarbināts visneatlaidīgāk. Viņam tiek melots par datorspēli un kaujas simulācijām un ir saprotams, kāpēc. Kad jāizvēlas starp dažu bērnu un visas cilvēces likteni, tad šķiet, ka izvēle ir pilnīgi skaidra. Tomēr pakrūtē paliek kņudošs morāles un ētikas jautājums. Vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus? Vai bērniem jādara tas, ko pieaugošie nespēj vai negrib uzņemties? Vai ir taisnīgi tā izrīkoties ar Enderu? Puikam tiek atņemta bērnība un viņš tiek nolemts vientulībai.

Viņam nebija nekādas varas pār savu dzīvi. Tā visa bija viņiem. Viņi izdarīja visas viņa izvēles. Enderam bija palikusi tikai spēle.

Lai gan viņa griba tiek lauzta, locīta un pakļauta augstākam mērķim, tomēr man šķiet, ka viņš vismaz daļu no savas brīvās gribas saglabā un tas izpaužas pašās beigās. Tomēr viņš nekad nebūs patiesi brīvs. Pagātne viņam ir uzlikusi smagu nastu, izmainījusi viņu tik tālu, ka viņš nekad vairs nespēs būt parasts cilvēks.

Paralēli Endera apmācībai kosmosā, uz Zemes kā vienmēr draud izcelties milzu kašķis starp valstīm. Šai sižeta blakuslīnijā lielu lomu spēlē Endera brālis Pīters ar māsu Valentīnu, kuri, izmantojot interneta identitātes, virza divas atšķirīgas sabiedriskās domas un aktīvas polemikas rezultātā panāk mieru. Vispārsteidzošākais ir tas, ka miera nesējs ir sadistiskais un varaskārais brālis. Bērnu manipulācijas izglābj Zemi. Man līdz galam nav īsti skaidrs, kāpēc autors izvērš šādu paralēlo sižetu. Vai lai parādītu, kā iespējams manipulēt ar sabiedrisko domu un iegūt varu? Ja kāds saprata, tad es labprāt uzzinātu jūsu domas.

Vienīgā vara, kurai ir jelkāda nozīme, balstās uz sāpēm, tā ir vara nogalināt un iznīcināt, un, ja tu nespēj nogalināt, tad tevi pakļauj tie, kas spēj, un nekas un neviens nekad tevi neglābs.

Tā jau ir. Vienmēr kāds iedomājas, ka ir pārāks par citu un tas viņam dod tiesības apspiest pārējos. “Endera spēlē” viena valsts iedomājas, ka ir pārāka par citu, cilvēki iedomājas, ka ir pārāki par citplanētiešiem (citplanētieši gan vienreiz jau ir gandrīz uzvarējuši, bet tas neliedz cilvēkiem būt iedomīgiem par savu pārākumu).

Lai gan virspusēji varbūt izskatās pēc kosmiskā bojevika, tomēr romāns ir dziļi filozofisks, skarot jautājumus par indivīda izvēli, brīvu gribu un varas dažādām izpausmēm. Es sapratu daudz vairāk nianšu nekā te spēju pastāstīt. Lasīju, ka autors ticis kritizēts par grāmatā aprakstīto vardarbību un to, ka radījis “nevainīgu slepkavu”. Tas ļoti izskatās pēc tā, ka kritiķi reizēm kritizē vienkārši tāpēc, ka kaut kas negatīvs viņiem ir jāpasaka. Ļoti paštaisna rīcība un brīnos, ka romāns nav aizliegto grāmatu sarakstā, jo mums taču patīk aizliegt to, kas pārāk precīzi ataino cilvēku tumšākās dziņas. Romānā nav vairāk vardarbības par to, kas mums katru dienu gāžas pāri galvai, pat mazāk. Attiecībā uz otro piezīmi, gribu oponēt, ka Enders tika turēts neziņā, un kad uzzināja, tad pārdzīvoja notikušo. Kritiķiem vairāk patiktu, ja Kārds nosodītu Endera rīcību, bet tad tas nesaskanētu ar visu iepriekš notikušo, varoņa raksturu un apmācību mērķi.

“Endera spēle” pelnīti ieguvusi Hugo un Nebulas balvas, iekļauta visu laiku labāko grāmatu sarakstos. Prieks, ka iztulkota (un man radās sajūta, ka labi iztulkota) latviski. Viena no tām grāmatām, kuru es ļoti gribētu taustāmā veidā novietot savā grāmatplauktā blakus Le Gvinas “Tumsas kreisā roka”.

Vērtējums: 5/5