Īsās atsauksmes #17

Regulāras sazvanīšanās sapulces jaunajā darbā ir krietni uztrenējušas manu klausīšanās spēju, tāpēc šogad vairāk pievēršos audiogrāmatām. Vienīgi ievēroju, ka noklausītais man sliktāk paliek atmiņā nekā izlasītais, tāpēc jāsteidz pierakstīt.

Советский секс. Теория и практика. Денис Драгунский

Вимбо 2017. gads, 3h 38min. Lasa autors pats.

Šī noteikti nav kvalitatīva literatūra, bet izklaidei paklausīties var. Grāmatu klubā bija seksa tēma un iepazīties ar padomju gadu seksuālo dzīvi šķita intriģējoši. Kā zināms, tolaik “seksa nebija” un tad nu autors apspēlē, kas tur bija un kas nebija. Izsargāšanās līdzekļi bija, bet tos pirka maz, jo kauns prasīt aptiekā. Sekss arī bija, bet tam bieži traucēja sadzīviski apstākļi, īpaši komunālajos dzīvokļos. Piemēram, jauns pāris četros no rīta aizlavās uz virtuvi nodoties mīlas priekiem, bet tur jau priekšā pāra vecāki tieši ar tādu pašu mērķi. Diezgan praktiska un pragmatiska visa tā padarīšana, romantikas maz.

Pārsvarā viņš stāsta par 1970. gadiem un tad vēl arī ar higiēnu bija tā švakāk, jo dažkārt nebija kur nomazgāties. Turklāt presē rakstīja, ka dušā mazgāties vēlams ne biežāk kā reizi nedēļā, jo uzbudina nervu sistēmu. Var nojaust, ka daži “fakti” un piemēri ietiecas 1990. gados, bet vispār autors ar laiku operē brīvi un šī noteikti nav pat populārzinātniskā grāmata, drīzāk atmiņu un dzirdētu vai lasītu stāstiņu savārstījums. Grāmatas pirmā daļa veltīta “faktiem”, otrā daļa ir “stāsti iz dzīves”. Nesapratu – īsti vai izdomāti, bet vietām diezgan humorīgi.

Vērtējums: 2/5

Kilmeny of the Orchard. L.M. Montgomery

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 3,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1910. gadā.

Man Montgomerijas darbi saistās ar siltumu, komfortu un labestību, un ļauj man justies labi. Pat traģiski notikumi nešķiet tik traģiski viņas izpildījumā, labais uzvar un visi dzīvo laimīgi. Tāds ir arī viņas mazāk zināmais romāns “Kilmeny of the Orchard”. Bezgala salds un nereāls pēc mūsdienu mērauklas, bet tik mīlīgs un patīkams. Cilvēki ir labi, mīlestība tīra un cēla, viss laimīgi atrisinās. Sižets pasakai līdzīgs: bagāta rūpnieka dēls atbrauc uz Prinča Edvarda salu aizstāt savu sasirgušo draugu skolotāja amatā, aizaugušā ābeļdārzā ierauga skaistu, mēmu sievieti un iemīlas. Tālāk, protams, neliela drāma, sens ģimenes noslēpums, bet īsta mīlestība vienmēr uzvar – kā mēs zinām. Atliek vien maigi nopūsties, ka tas bija cits gadsimts, citi tikumi un citi likumi.

Vērtējums: 3,5/5

The Colors of Space. Marion Zimmer Bradley

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 5,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1963. gadā.

No romantikas devos dziļā kosmosa ceļojumā. Ļoti viegli klausāma grāmata, sižeta ziņā vienkārša, notikumi risinās strauji. Stāstam ir interesants vēstījums par to, kāpēc augsti attīstītā Lhari rase slēpj no cilvēkiem kosmosa ceļošanas tehnoloģiju. Sižets apmēram šāds: galvenais varonis Bārts iefiltrējas uz Lhari kuģa ar nolūku izzināt noslēpumu kā iespējams ceļot ātrāk par gaismas ātrumu. Viņš un citi cilvēki drusku tā kā ienīst Lhari un uzskata viņus par sliktajiem tieši tāpēc, ka viņi neatklāj savas zināšanas. Seko visādi piedzīvojumi un gan Bārtam, gan Lhari nākas pārvērtēt savus uzskatus vieniem par otru. Man patika šis pavērsiens un ētiskā dilemma. Patika arī tas, ka nebija tāds izteikts ļaunums, pārāk sakāpināta spriedze, kā tas ir mūsdienu romānos. Šī tomēr vairāk ir no tām grāmatām, kas ļauj izklaidēties un justies labi. Iespējams, ka var šķist naivs stāsts mūsdienu izpratnē, bet man ļoti patika stāstā iestrādātais morālais kompass un utopiskā cerība, ka visi var draudzīgi sadzīvot (arī cilvēki, ja pacenšas).

Vērtējums: 4/5

Greenlights. Matthew McConaughey

Random House Audio 2020, 6h, 46min. Ierunājis autors pats.

Alright, alright, alright. Nav tā, ka es būtu baigā Metjū fane, patiesībā neesmu redzējusi lielāko daļu viņa filmu, bet es nenormāli raudāju pēc “Interstellar” un domāju, ka tas ir pilnīgi legāls iemesls, kāpēc man viņa autobiogrāfija bija jānoklausās. Teikšu uzreiz, ka kopumā man ļoti patika. Ļoti iesaku klausīties, jo Metjū ir fantastiski labi ierunājis (būtu brīnums, ja tā nebūtu). Vienīgi, manuprāt, audio veidā slikti nolasās tie “bumperstickers”, “prescription time” un kas nu tur vēl viņam bija kā gudrās dzīves atziņas. Tās es patiesībā lielu daļu nesapratu un laidu gar ausīm, jo tomēr es un Metjū – mēs esam no dažādām pasaulēm. Viss pārējais – lieliski! Viņš ir ļoti labs stāstnieks ar interesantu dzīves pieredzi.

Man patika tā doma par zaļo un sarkano gaismu dzīvē un, ja no Metjū var kaut ko mācīties, tad tas ir kā neatlaidīgi iet uz savu mērķi un izmantot iespējas, nekad nepadoties. Reiz viņš vairāk nekā gadu (piedošanu, ja te mani atmiņa pieviļ par laika periodu) bija bez darba, jo kategoriski atteica visiem projektiem. Viņš gribēja no romantiskām komēdijām pāriet uz citu lomu spēlēšanu, bet viņam piedāvāja tikai tādas. Viņš spītīgi turējās pie sava mērķa un panāca savu – principā salauza Holivudu. Vispār daudz interesanta, klausīties šo grāmatu bija kā tikties ar asprātīgu, gudru draugu, kuru slava un panākumi nav padarījuši iedomīgu.

Vērtējums: 4/5

The Phoenix Project: A Novel About IT, DevOps, and Helping Your Business Win. Gene Kim, Kevin Behr, George Spafford

Audible Audio 2015, 345 pages, 14h 46min

Kā jau rāda garais grāmatas nosaukums – šis ir diezgan šauras un specifiskas tēmas darbs. Diez vai to var nojaust, bet ļoti interesants romāns, kas vienlaicīgi māca, cik svarīgi ir sadarboties dažādiem IT departamentiem, cik nozīmīga loma un cik ļoti IT ir iesaistīts visos uzņēmuma procesos, ja uzņēmums vēlas biznesa izaugsmi. Lai šo informāciju pasniegtu, autori izdomājuši uzņēmumu, kurš tirgo auto detaļas un smagi atpaliek no konkurentiem, jo nespēj laicīgi palaist nozīmīgu IT projektu. Uzņēmumam ir strauji jāmaina tas, kā strādā IT, kā uzprogrammētais nonāk no programmētājiem līdz gala lietotājam, un vispār jāmaina domāšana par procesu. Ļoti aizraujoši, bet ja neesat jomai tuvu stāvošs cilvēks, tad gan diez vai jēga lasīt.

Vērtējums: 5/5

Laika bērni. Adrians Čajkovskis

Prometejs 2018. gads, 496 lpp. Children of Time #1

Kādu brīdi man bija traka doma nerakstīt neko, tikai sajūsmas kliedzienu, tomēr mēģināšu izteikties sakarīgāk un tas būs gari. Īsumā – “Laika bērni” ir lieliski, ņemiet un lasiet.

Romāns sākas ar to, ka pēdējie Zemes iedzīvotāji kosmosa kuģī pamet mirstošo planētu, lai dotos izmisīgā, tūkstošiem gadu ilgā ceļojumā ar cerību atrast apdzīvojamu planētu, ko teraformējuši Vecās Impērijas augsti attīstītie prāti. Tādu planētu viņi atrod, tikai tā ir aizņemta un tās apdzīvotāju attīstības līmenis ir kaut kas tāds, ko parastam cilvēkam grūti aptvert un “sagremot”.

“Laika bērni” uzspridzināja manas smadzenes, pārrakstīja sapratni, izglītoja un aizveda fantastiskā ceļojumā cauri zvaigznēm. Lasīju mēnesi, jo man bija daudz jādomā un nevēlējos steigties. Parasti izlasīju vienu vai divas cilvēku nodaļas, tikpat zirnekļu nodaļu un liku nost līdz nākamai reizei.

Manuprāt, Adrians Čajkovskis ir ļoti gudrs autors. Var, protams, konsultēties ar dažādu jomu speciālistiem, bet, ja nesaproti, ko fiziķis vai biologs saka, tad izdomātais stāsts tāpat sanāks nepārliecinošs. Čajkovskis (starp citu, zoologs pēc izglītības) saprot, ko raksta, un visi attīstības procesi, notiekošais šķiet loģisks un iespējams. Varbūt, ka tādu iespaidu rada pašas ierobežotais zināšanu apjoms un kāds zinātnieks par šo romānu varētu iesmiet, bet tā ir zinātniskā fantastika, tai nav jābūt reālai, tomēr tai nekaitē radīt ticamības efektu un tas šeit ir panākts.

Romāna sižets risinās tūkstošiem gadu un tādu laika apjomu autors ir veiksmīgi atrisinājis, lasītājiem pastāstot galvenos notikumus, svarīgākos pagriezienus gan kosmosa kuģī, gan zirnekļu civilizācijā. Cilvēku pasauli skatām ar klasicista Holsteina acīm, kurš ik pa laikam tiek izrauts no sasaldēšanas kameras, lai kaut ko patulkotu. Bieži viņa pirmais jautājums ir “kas, pie velna, te notiek?” un tieši tāpat var jautāt lasītājs, jo nezina vairāk par Holsteinu.

Cilvēki kā jau cilvēki – kosmosa kuģis “Gilgamešs” ir viņu vienīgās mājas, tomēr viņi pamanās kašķēties, šķelties un ņemties kā jau parasti cilvēki to dara. Mani pārsteidza divas lietas. Pirmkārt, kuģa spēja funkcionēt un nodrošināt cilvēkiem dzīvību tūkstošiem un tūkstošiem gadu ilgi. Otrkārt, cilvēku sasaldēšana un atsaldēšana, kas izklausās tikpat vienkārši kā, kad es iemetu gaļu saldētavā un pēc kāda laika izvelku atsaldēt. Ir daži galvenie varoņi, kas atkal un atkal pamostas, lai savestu kārtībā kuģi, vai piedzīvotu kādus vairāk vai mazāk nervus kutinošus notikumus, bet lielākā daļa guļ sasaldēti kā krava. Viens no nozīmīgajiem tēliem ir Vecās Impērijas zinātniece, kura man uzreiz nepatika un es par viņu domāju tikai kā par zirnekļu prātu čakarētāju, tomēr autors beigās pamanījās pārsteigt.

Notikumus zirnekļu pasaulē pārsvarā stāsta Poršija, Bianka un Fabians (pareizāk sakot, tik lielā laika nogrieznī tās ir vairākas Poršijas, Biankas un Fabiani). Tie ir gudri zirnekļi, kas katrs savā veidā sniedz milzu ieguldījumu zirnekļu attīstībā. Es tagad varētu izplūst garum garā stāstījumā par zirnekļu pasauli, jo tā ir tik pārsteidzoša, bet nedrīkstu, jo laupīšu jums prieku iepazīt šo pasauli pašiem. Man ļoti, ļoti patika kā autors visu to zirnekļu padarīšanu un civilizācijas attīstību bija izdomājis, bet beigas vispār norāva jumtu.

Mēģinu atcerēties, vai esmu lasījusi jebkādu citu romānu par notikumiem kosmosā (ja neskaita A. Orlova humorīgos gabalus) un nevaru, tomēr bija radies priekšstats, ka šādi romāni ir vairāk kā bojeviki. Droši vien vainīga Holivuda. “Laika bērnos” pārsvarā viss rit mierīgi (dažas kaujas ir un tās ir prātā paliekošas), tomēr ir tik interesanti, ka grūti atrauties.

Lai cik neparasta būtu zirnekļu civilizācija un viss pārējais, pārsteidzošākais romānā ir cilvēcība. Nespēju beigt domāt, ka tikpat labi mēs varētu būt zirnekļi, ja nebūtu tik savtīgi. Pret smadzenēm skrāpējas cilvēciskās īpašības, kas piemīt zirnekļiem šajā romānā un tas, cik daudz labāk viņi saprot empātijas un “cilvēcīguma” nozīmi. Ar cilvēkiem ir sarežģītāk. Var teikt, ka savā īpatnā veidā tūkstošu gadu laikā kuģī attīstās jauna civilizācija, bet pavisam gluds tas process nav.

Vai es jau teicu, ka “Laika bērni” ir lieliski? Tieši tā – l i e l i s k i. Bet neticiet man, citādi vēl iestāsies tas skumjais “gaidīju pārāk daudz” efekts. Piebildīšu vien to, ka romāns noslēdzas tik labi, ka turpinājumu var arī nelasīt, jo sākotnēji tāds nemaz nebija plānots. Lasiet “Laika bērnus” un ļaujiet, lai Čajkovskis jūs pārsteidz.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Endera spēle. Orsons Skots Kārds

White book 2012. gads, 304 lpp. (Ender`s Saga #1)

Lai uzvarētu pēdējā sadursmē ar citplanētiešu armiju, topošos virsniekus apmāca kopš agras bērnības. Prestižajā Kaujas skolā tiek uzņemts arī brīnumbērns Enders. Kopā ar citiem audzēkņiem sākas smagas apmācības, tiek dibinātas trauslas draudzības un Enders kļūst par spējīgāko skolas audzēkni, uz kuru vienīgo tiek likta cerība par citplanētiešu armijas sakaušanu. Ko tas prasa no Endera? Tas nevienu tā īsti neinteresē….

No zinātniskās fantastikas literatūras tieši kosmisko karu lauciņš mani īpaši neinteresē. Vismaz tā es domāju, tāpēc kādu laiku par “Endera spēli” teicu, ka to nelasīšu. Priecājos, ka šis prāta aptumsums nevilkās ilgi un šķiet tieši Ineses atsauksmes iespaidā tomēr bibliotēkā paņēmu šo slaveno romānu. Ak visu svētais fantastikas dievs, kas tā bija par superīgu izvēli! Es apriju grāmatu gandrīz vienā piegājienā. Tikko pabeidzu, tā gribēju sākt no jauna un pat pēc vairākiem mēnešiem šī vēlme nav pārgājusi. Ļoti spēcīgs iespaids.

Es vienlaicīgi pārdzīvoju par Enderu un vēroju notikumus no malas. Tā it kā autors būtu lasītāju padarījis par vienu no tiem, kuri novēro Endera progresu. Jāsaka, ka vērot bija aizraujoši. Tai pašā laikā man mazliet bija žēl, kā šis mazais puika tiek izmantots, atšķirts no ģimenes un draugiem, mācīts un trenēts. Pārējiem bērniem klājas līdzīgi, tomēr tieši uz Enderu tiek izdarīts vislielākais spiediens, viņš tiek apmācīts un nodarbināts visneatlaidīgāk. Viņam tiek melots par datorspēli un kaujas simulācijām un ir saprotams, kāpēc. Kad jāizvēlas starp dažu bērnu un visas cilvēces likteni, tad šķiet, ka izvēle ir pilnīgi skaidra. Tomēr pakrūtē paliek kņudošs morāles un ētikas jautājums. Vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus? Vai bērniem jādara tas, ko pieaugošie nespēj vai negrib uzņemties? Vai ir taisnīgi tā izrīkoties ar Enderu? Puikam tiek atņemta bērnība un viņš tiek nolemts vientulībai.

Viņam nebija nekādas varas pār savu dzīvi. Tā visa bija viņiem. Viņi izdarīja visas viņa izvēles. Enderam bija palikusi tikai spēle.

Lai gan viņa griba tiek lauzta, locīta un pakļauta augstākam mērķim, tomēr man šķiet, ka viņš vismaz daļu no savas brīvās gribas saglabā un tas izpaužas pašās beigās. Tomēr viņš nekad nebūs patiesi brīvs. Pagātne viņam ir uzlikusi smagu nastu, izmainījusi viņu tik tālu, ka viņš nekad vairs nespēs būt parasts cilvēks.

Paralēli Endera apmācībai kosmosā, uz Zemes kā vienmēr draud izcelties milzu kašķis starp valstīm. Šai sižeta blakuslīnijā lielu lomu spēlē Endera brālis Pīters ar māsu Valentīnu, kuri, izmantojot interneta identitātes, virza divas atšķirīgas sabiedriskās domas un aktīvas polemikas rezultātā panāk mieru. Vispārsteidzošākais ir tas, ka miera nesējs ir sadistiskais un varaskārais brālis. Bērnu manipulācijas izglābj Zemi. Man līdz galam nav īsti skaidrs, kāpēc autors izvērš šādu paralēlo sižetu. Vai lai parādītu, kā iespējams manipulēt ar sabiedrisko domu un iegūt varu? Ja kāds saprata, tad es labprāt uzzinātu jūsu domas.

Vienīgā vara, kurai ir jelkāda nozīme, balstās uz sāpēm, tā ir vara nogalināt un iznīcināt, un, ja tu nespēj nogalināt, tad tevi pakļauj tie, kas spēj, un nekas un neviens nekad tevi neglābs.

Tā jau ir. Vienmēr kāds iedomājas, ka ir pārāks par citu un tas viņam dod tiesības apspiest pārējos. “Endera spēlē” viena valsts iedomājas, ka ir pārāka par citu, cilvēki iedomājas, ka ir pārāki par citplanētiešiem (citplanētieši gan vienreiz jau ir gandrīz uzvarējuši, bet tas neliedz cilvēkiem būt iedomīgiem par savu pārākumu).

Lai gan virspusēji varbūt izskatās pēc kosmiskā bojevika, tomēr romāns ir dziļi filozofisks, skarot jautājumus par indivīda izvēli, brīvu gribu un varas dažādām izpausmēm. Es sapratu daudz vairāk nianšu nekā te spēju pastāstīt. Lasīju, ka autors ticis kritizēts par grāmatā aprakstīto vardarbību un to, ka radījis “nevainīgu slepkavu”. Tas ļoti izskatās pēc tā, ka kritiķi reizēm kritizē vienkārši tāpēc, ka kaut kas negatīvs viņiem ir jāpasaka. Ļoti paštaisna rīcība un brīnos, ka romāns nav aizliegto grāmatu sarakstā, jo mums taču patīk aizliegt to, kas pārāk precīzi ataino cilvēku tumšākās dziņas. Romānā nav vairāk vardarbības par to, kas mums katru dienu gāžas pāri galvai, pat mazāk. Attiecībā uz otro piezīmi, gribu oponēt, ka Enders tika turēts neziņā, un kad uzzināja, tad pārdzīvoja notikušo. Kritiķiem vairāk patiktu, ja Kārds nosodītu Endera rīcību, bet tad tas nesaskanētu ar visu iepriekš notikušo, varoņa raksturu un apmācību mērķi.

“Endera spēle” pelnīti ieguvusi Hugo un Nebulas balvas, iekļauta visu laiku labāko grāmatu sarakstos. Prieks, ka iztulkota (un man radās sajūta, ka labi iztulkota) latviski. Viena no tām grāmatām, kuru es ļoti gribētu taustāmā veidā novietot savā grāmatplauktā blakus Le Gvinas “Tumsas kreisā roka”.

Vērtējums: 5/5