Līču-Laņģu klintis

Līdz ar normālas piekļuves takas izveidi, Līču-Laņģu klintis šogad kļuvušas populāras. Un tur tiešām ir iespaidīgi un smuki. Tāda pērle paslēpusies mežā. Šoruden vēl var paspēt apskatīt.

Mēs tur bijām divreiz. Pirmo reizi 2015. gada rudenī, kad pie klintīm varēja nokļūt ejot caur Lodes ķieģeļu rūpnīcas teritoriju. It kā to drīkstēja, it kā ne visai, bet brīvdienā tur neviena nebija un mēs gājām. Otro reizi šogad augustā, civilizēti pa taku, kas sākas netālu no Lodes autobusu pieturas.

Taka vijas caur krūmāju un mežu gar Lodes ķieģeļu rūpnīcas māla karjera malu. Starp citu, tikai no šī karjera tiek ņemti māli Vaidavas keramikas traukiem. Vēl viens fun fact – atceros milzīgos sarkanā ķieģeļa un dakstiņu krāvumus rūpnīcas teritorijā 1980. gadu beigās. Man kā mazam bērnam tas šķita varen skaisti un iespaidīgi.

Skats uz Lodes ķieģeļu fabriku

Caur lekni saaugušajam mežam nonākam līdz stāvai nokāpšanai klinšu pakājē. Tad seko pats iespaidīgākais – alas, avoti un augstā klinšu siena (līdz pat 30 m). Domāju, ka šeit ir skaisti visos gadalaikos.

Līču-Lanģu klintis, dabas taka

Līču-Lanģu klintis, dabas taka

Līču-Lanģu klintis, dabas taka

Kad šķiet, ka taka beigusies, tā nemaz nav. Atliek apiet klinšu izliekumu un paveras jauni brīnumi. Tā mēs pirmajā reizē nemaz visu neizgājām, jo sķita, ka tālāk ceļa nav. Aiz viena no līkumiem pārsteigums – gandrīz mazā Gūtmaņala.

Līču-Lanģu klintis, dabas taka

Līču=Lanģu klintis

Kad paliks slapjāks un arī ziemā šī vieta varētu nebūt piemērota pastaigām, jo takai pārvarā ir zemes segums, tikai vietām izveidotas kāpnes un laipas, var slīdēt, īpaši stāvās vietās. Taka ir apļveida un beidzas turpat, kur sākusies (kopā ~5 – 6 km). Jārēķinās, ka pa ceļam nav kur piesēst, tikai baļķis pie lielās alas. Taka arī grūti/nav pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pastaigu var pagarināt, ejot līdz Grīviņiem un izbaudot mežu. Ar atpakaļnākšanu tas jau kopā ir pamatīgs gabals (ap 15 – 17 km varētu sanākt).

Lūdzu, ejiet saudzīgi, uzmanīgi un aiznesiet līdzi visu, ko atnesāt, lai arī citiem ir patīkami uzkavēties Līču-Laņģu klinšu apkārtnē.

Advertisements

Zoodārzs manā pagalmā. Ingmārs Līdaka

Zoodārzs manā pagalmāZvaigzne ABC 2014. gads, 400 lpp.

Kaut, 20 gadus veidojot televīzijas raidījumus “Dabas grāmata”, “Vides fakti” un citus, ar videokameru rokās apceļota ne tikai Latvija, bet arī Indonēzijas un Jaungvinejas džungļi, savas dzimtās mājas pagalmu Vecumniekos joprojām uzskatu par vispārsteidzošāko un interesantāko vietu dažādu dzīvnieku pētīšanai. Kāpēc? Izlasi šo grāmatu, un sapratīsi, ka katra Latvijas lauku viensēta ir apbrīnojams zoodārzs, kura patieso vērtību apjaust nav nemaz tik grūti. (no grāmatas oficiālās anotācijas)

Nedomāju, ka Ingmāra Līdakas vārds prasa kādus skaidrojumus. Visi, kuri kaut ko zina par zoodārzu, dzīvniekiem vai dzīvo dabu mums apkārt, noteikti būs dzirdējuši viņa vārdu. Viņš nepaguris stāsta un skaidro, kas tad tie ir par „zvēriem”, kuri dzīvo mums līdzās uz lauka, mežā un mājas pakšos. Nu beidzot viņš pieredzēto un piedzīvoto vienlaicīgi izglītojošā, aizraujošā, interesantā un pat uzjautrinošā veidā ir iemūžinājis savā pirmajā (ļoti ceru, ka ne vienīgajā) grāmatā. Grāmatas nobeigumā Līdaka saka, ka laikam nāksies rakstīt vēl vienu grāmatu, jo šajā par visu nav sanācis uzrakstīt. Es gan ceru, ka tādēļ autoram atkal nenāksies likties slimnīcas gultā.

Man bērnībā mīļa bija Vitālija Bianki „Meža avīze”, no kuras smēlos daudz gudrību par dzīvo dabu, pat daļu izkonspektēju burtnīcās, kuras droši vien mamma ir nokurinājusi krāsnī…Ļoti žēl, ka tad man nebija arī „Zoodārzs manā pagalmā”. Jau tad es instinktīvi zināju, ka runas par krupju indīgumu un neņemšanu rokās, ir muļķības, bet daudzas lietas palika nezināmas līdz šim brīdim.

„Diemžēl daudzi ļaudis, pat ikdienā dzīvojot līdzās „skaistam, pelēkam putniņam”, tā arī nekad neuzzina, kā to patiesībā sauc, un neapjauš, cik unikāla un savā daudzveidībā vērtīga ir Latvijas daba.”

Izlasiet grāmatu, lai uzzinātu:

  • cik liela nozīme daudzu sugu izdzīvošanā ir dzīvošanā līdzās cilvēkiem
  • ka atrastus dzīvnieku un putnu mazuļus 99% gadījumu nevajag stiept mājās!
  • ko ēd ezis un ar ko labāk piebarot putnus ziemā
  • ka kurmju iznīdēšana ir cīņa ar vējdzirnavām
  • par konservu bundžu slepeno otro dzīvi
  • kas notiek, ja mēģina stārķi „nokūpināt” no skursteņa
  • kā nokaitināt pūču tēvu
  • par krupju un varžu diezgan ekstrēmo (seksuālo) dzīvi
  • ērču „medību” paradumus un kā nekļūt par to upuri
  • un galu galā, lai ieraudzītu putnus, par kuru eksistenci pie mums jūs varbūt nemaz nenojautāt.

Lasīju ar lielu interesi un uzzināju daudz ko jaunu. Vienlaicīgi arī atsaucu atmiņā to, ko pati zinu un esmu redzējusi. Pārsvarā tās ir mīļas atmiņas no laukos pavadītas bērnības. Pavasarī strazda svilpošana un cīruļu treļļi tika gaidīti ar nepacietību, pēc bezdelīgu lidošanas augstuma noteica vai būs lietus, vīngliemežu un nātru lapu grauzošo kāpuru dzīve šķita ļoti aizraujoša, un vasaras vakarus pieskandināja sienāžu sisināšana. Domāju, lauku bērni sapratīs manu nostalģiju.

Līdakam ir bezgala daudz atmiņu un piedzīvojumu par un ap dzīvniekiem un viņš ar tām dalās ar sev piemītošo humora izjūtu. Šīs atmiņas un spēja pasmaidīt pašam par sevi piedod grāmatai papildus vērtību un tā kļūst nevis sausi enciklopēdiska (tāds mērķis gan nemaz nav bijis), bet dziļi cilvēcīga un aizraujoša. „Zoodārzs manā pagalmā” nav zinātniski akadēmisks darbs par Latvijas dabu un dzīvniekiem, tomēr noteikti var kalpot kā lielisks līdzeklis temata iepazīšanai. Pēc tam jau var vērt vaļā, piemēram, putnu enciklopēdiju un pētīt sīkāk. Teksts ir vienkāršs, viegli uztverams un piemērots lasīšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Kā stilistiski nevajadzīga acīs iekrita tikai autora politiskās darbības pieminēšana pāris vietās, jo tas tekstam nekādu pienesumu nesniedz. Kādam varētu būt iebildumi pret bilžu kvalitāti, jo tās ir ņemtas no video materiāliem. Man bildēm prasījās mazliet lielāku „asumu”, bet kopumā esmu ļoti, ļoti apmierināta ar lielo bilžu daudzumu un tās ir absolūti nepieciešamas šāda veida grāmatā. Ja taps nākamā grāmata, tad labāk, lai ir daudz bilžu no video materiāliem, nekā tikai dažas kvalitatīvi bildētas ar fotoaparātu. Kopumā vispār šoreiz ļoti gribas uzteikt grāmatas vizuālo noformējumu. Māksliniece ir paveikusi lielisku darbu.

Domāju, ka mēs jau sen bijām pelnījuši šādu grāmatu par Latvijas dabu. Silti iesaku izlasīt visiem, kuriem interesē dzīvnieki. Es noteikti šo grāmatu pārlasīšu vēlreiz, jo visu nevar uzreiz atcerēties.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.