Līdz ar normālas piekļuves takas izveidi, Līču-Laņģu klintis šogad kļuvušas populāras. Un tur tiešām ir iespaidīgi un smuki. Tāda pērle paslēpusies mežā. Šoruden vēl var paspēt apskatīt.
Mēs tur bijām divreiz. Pirmo reizi 2015. gada rudenī, kad pie klintīm varēja nokļūt ejot caur Lodes ķieģeļu rūpnīcas teritoriju. It kā to drīkstēja, it kā ne visai, bet brīvdienā tur neviena nebija un mēs gājām. Otro reizi šogad augustā, civilizēti pa taku, kas sākas netālu no Lodes autobusu pieturas.
Taka vijas caur krūmāju un mežu gar Lodes ķieģeļu rūpnīcas māla karjera malu. Starp citu, tikai no šī karjera tiek ņemti māli Vaidavas keramikas traukiem. Vēl viens fun fact – atceros milzīgos sarkanā ķieģeļa un dakstiņu krāvumus rūpnīcas teritorijā 1980. gadu beigās. Man kā mazam bērnam tas šķita varen skaisti un iespaidīgi.
Caur lekni saaugušajam mežam nonākam līdz stāvai nokāpšanai klinšu pakājē. Tad seko pats iespaidīgākais – alas, avoti un augstā klinšu siena (līdz pat 30 m). Domāju, ka šeit ir skaisti visos gadalaikos.
Kad šķiet, ka taka beigusies, tā nemaz nav. Atliek apiet klinšu izliekumu un paveras jauni brīnumi. Tā mēs pirmajā reizē nemaz visu neizgājām, jo sķita, ka tālāk ceļa nav. Aiz viena no līkumiem pārsteigums – gandrīz mazā Gūtmaņala.
Kad paliks slapjāks un arī ziemā šī vieta varētu nebūt piemērota pastaigām, jo takai pārvarā ir zemes segums, tikai vietām izveidotas kāpnes un laipas, var slīdēt, īpaši stāvās vietās. Taka ir apļveida un beidzas turpat, kur sākusies (kopā ~5 – 6 km). Jārēķinās, ka pa ceļam nav kur piesēst, tikai baļķis pie lielās alas. Taka arī grūti/nav pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pastaigu var pagarināt, ejot līdz Grīviņiem un izbaudot mežu. Ar atpakaļnākšanu tas jau kopā ir pamatīgs gabals (ap 15 – 17 km varētu sanākt).
Lūdzu, ejiet saudzīgi, uzmanīgi un aiznesiet līdzi visu, ko atnesāt, lai arī citiem ir patīkami uzkavēties Līču-Laņģu klinšu apkārtnē.
Marii grāmatplaukts 