Fazānu slepkavas. Jusi Adlers-Olsens

Fazānu slepkavasZvaigzne ABC 2012. gads, 415 lpp. Afdeling Q #2

1987. gadā kādā vasarnīcā atrod nežēlīgi nogalinātus māsu un brāli. Izmeklēšanā noskaidrojas, ka slepkava meklējams starp smalkas internātskolas audzēkņiem no Dānijas bagātākajām ģimenēm. Viens no aizdomās turamajiem atzīstas un lietu slēdz kā atrisinātu. Pēc daudziem gadiem dokumenti nonāk uz Q nodaļas vadītāja galda. Dažu apstākļu sakritības dēļ Karls Merks uzsāk papildus izmeklēšanu. Aizdomās turamie kļuvuši bagāti un ietekmīgi, bet vienīgā sieviete jau gadiem pazudusi. Viņu meklē visi. Jautājums tikai – kurš būs pirmais, kurš uzvarēs medībās?

Kad izlasīta pirmā un trešā grāmata par Q nodaļu, tad pilnīgi noteikti ir jāizlasa arī otrā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka anotācija ir ļoti intriģējoša.

Kāds noliek Karlam Merkam uz galda mapi ar teorētiski jau atrisinātu lietu: slepkavības notikušas pirms divdesmit gadiem, kāds vīrietis tajās atzinies un cietumā izcieš savu vainu. Kāda velna pēc tad lieta atkal izcelta laukā un kurš to izdarījis? Karls un Asads ir pietiekoši ziņkārīgi, lai noskaidrotu šo jautājumu. Tomēr lieta nešķiet uzmanības vērta, līdz brīvībā esošie līdzdalībnieki pacenšas atstādināt Karlu no izmeklēšanas. Tas nu viņam ir kā sarkana lupata bullim un Q nodaļa dodas “uzbrukumā” bijušo internātskolas audzēkņu bandai.

Saistībā ar Q nodaļu jāpiemin divas svarīgas lietas. Pirmkārt, viņiem tiek piekomandēta ekscentriskā sekretāre Roze, pret kuru jau pirmajā mirklī Karls jūt antipātijas. Tā īsti gan nesapratu, kāpēc viņam Roze nepatīk. Varbūt kaut kas izskatā, vai varbūt tāpēc, ka viņa neuzlūko savu priekšnieku ar maigu cieņas pilnu skatienu. Roze pieprasa cieņu pret sevi un dažus uzlabojumus nodaļas ikdienā, lai varētu labāk pildīt savu darbu, un patiesībā viņa savus pienākumus veic tik efektīvi, ka laipns paldies no Karla puses būtu tikai normāli. Bet nekā. Viņi rīvē viens otram kantes, krīt uz nerviem un rada spriedzi līdz šim mierīgajā Karla un Asada divvientulībā. Otrkārt, slepkavību nodaļā darbu uzsāk irākietis Samīrs un pēc dažiem neskaidriem izteicieniem var nojaust, ka Asadam pret Samīru ir naids. Viņa nepatiku pret Samīru atceros no “Vēstules pudelē”, kur tā kļuva izteiktāka, bet jautājums paliek atklāts – kāds tam iemesls?

Jau romāna sākumā iepazīstamies ar trim amorāliem vīriešiem un bijušo bandas locekli Kimiju, kura desmit gadus dzīvo uz ielas un slēpjas no viņiem. Ātri top skaidrs, ka agresīvie vīrieši baudu gūst sadistiskā veidā un uzskata, ka ir neaizskarami un ar naudu iespējams panākt pilnīgi visu – gan sarīkot ekskluzīvas medības, kur galvenā trofeja ir kāds eksotisks dzīvnieks, gan apklusināt smagi piekautos uzbrukumu upurus. Sākumā šķiet, ka arī Kimija ir upuris, bet vēlāk viss kļūst neviennozīmīgs. Kimijas rīcību jaunībā nav iespējams attaisnot, bet viņas rīcību grāmatas beigās var saprast. Interesants tēls.

Kas attiecas uz nozieguma izmeklēšanu, tad šoreiz tas mani nesajūsmināja. Tēma par sadistiskiem, bezatbildīgiem, ciniskiem bagātnieku bērneļiem, kuri vēlāk kļūst par varenām biznesa haizivīm un nesodīti turpina strādāt visādas cūcības, šķita jau vairākkārt dažādās variācijās dzirdēta un lasīta literatūrā un ikdienas ziņu izlaidumos. Es baidos izklausīties traka, bet gaidīju nevis dzīvnieku, bet gan cilvēku medības. Tas būtu patiesi amorāli un piedienīgi šai slimajai kompānijai. Tas radītu asumu un spriedzi romānā. “Fazānu slepkavās” bija vairākas vecas un jaunas slepkavības un uzbrukumi, tomēr man pietrūka noslēpumainības un aizrautības. Gribu gan uzsvērt, ka šie iebildumi ir pilnīgi subjektīvi, jo manas smadzenes prasa sarežģītākas mīklas par šai romānā piedāvāto.

Kopumā interesants romāns par iedomātiem mūsu pasaules varenajiem un viņu visatļautību. Savā ziņā ļoti ticami. Tagad gaidu ceturto daļu. Pārņem viegls, patīkams satraukums iedomājoties kādu noziegumu autors pasniegs kā nākamo un kādas atbildes vai jaunus jautājumus tā varētu sniegt par Q nodaļas darbiniekiem.

Vērtējums: 3,5/5

Advertisements

Sieviete būrī. Jusi Adlers-Olsens

Sieviete būrīZvaigzne ABC 2011. gads, 392 lpp. Afdeling Q #1

Kamēr kāda cietumniece gadiem bezcerīgi cenšas nesajukt prātā, Kopenhāgenas izmeklētājs Karls Merks tiek iecelts par jaunas īpašās nozīmes lietu nodaļas Q vadītāju. Par jaunās nodaļas pirmo lietu kļūst politiķes Merētes Lingordas pazušana pirms pieciem gadiem. Sākumā viss liecina par to, ka lietas izmeklēšana ir lieka laika nosišana, tomēr izmeklēšanas gaitā rodas aizvien vairāk neskaidru jautājumu. Patiesība izrādās daudz baisāka par visiem minējumiem.

Izskatās, ka beidzot esmu ielēkusi skandināvu kriminālromānu vilcienā. Jusi Adlers-Olsens ir tik pamatīgi piesaistījis manu uzmanību, ka pēc “Vēstule pudelē” izlasīšanas uzreiz gribēju ķerties pie sērijas par Q nodaļu pirmajām divām grāmatām. Tagad arī “Sieviete būrī” izlasīta un “Fazānu slepkavām” jau pavērti vāki.

Tātad “Sieviete būrī” ir pirmais romāns par Q nodaļu. Viss sākas ar Q nodaļas izveidošanu, kas top gandrīz nejauši. Politiķi vēlas uzspodrināt savas spalvas, savukārt slepkavību izmeklēšanas nodaļas priekšniekam kaut kas steidzami jādara ar nīgro komisāru Karlu Merku, kurš pēc apšaudes ir zaudējis interesi par darbu un kļuvis neciešams saskarsmē ar kolēģiem. Kur nu vēl labāk, kā iecelt Merku par jaunas nodaļas vadītāju un iedalīt viņam telpas pagrabā. Sākumā neviens neņem nopietni šo projektu un Karls netaisās pat pieskarties kaudzē saliktajām vecajām neatrisinātajām lietām. Tad negaidīti uzrodas jauns palīgs sīrietis Asads ar “doktora grādu gumijas cimdu un plastmasas spaiņu nozarē”. Izrādās, viņš vienkārši veselu mēnesi gājis pie Karla priekšnieka vietnieka un diedelējis darbu! Vārds pa vārdam, viena nejauša darbība noved pie nākamās un drīz jau abi vīrieši pilnā sparā mēģina atklāt kas patiesībā notika 2002. gadā, kad pazuda daudzsološā jaunā politiķe Merēte Lingorda.

Ir pagājuši pieci gadi un visi domā, ka Merēte izdarījusi pašnāvību vai arī uz prāmja noticis nelaimes gadījums. Kolēģi lietu izmeklējuši pavirši un nekāda acīmredzama motīva nav, lai gan ne vienam vien politiķe bija kā dadzis acī. Visu apgrūtina tas, ka viņas brālis Ufe pēc bērnībā piedzīvotās traumas nav īsti pieskaitāms un nerunā, tātad nevar neko pastāstīt. Karls ar Asadu jau gandrīz liekas mierā, bet tad atklājas, ka kāds cilvēks nav tas, par ko uzdodas. Kas ir šis cilvēks? Kāpēc bojā gājuši vēl vairāki? Un kas galu galā noticis ar Merēti?

Mūžīga gaisma bija simt reižu ļaunāka par mūžīgu tumsu. Gaisma atklāja viņas nožēlojamo dzīvi.

Atšķirībā no izmeklētājiem, lasītājs jau no sākuma var nojaust, ka Merēte ir dzīva, lai gan paiet zināms laiks, līdz top skaidrs kur viņa atrodas. Man patika, ka Merēte ir cīnītāja, nevis vienkārši asaraina gaudotāja, lai gan to ir grūti aptvert, kā nesajukt prātā piecus gadus sēžot spiediena kamerā un gaidot nāvi. Šīs nodaļas ir skarbas, skumjas, neticamas ļaunprātības un sīku nepatīkamu ieslodzījuma detaļu pilnas. Tas ir smags psiholoģisks pretstats sarkasma un viegla humora pilnajai Q nodaļas ikdienai. Interesants salikums un romāns no tā pilnīgi noteikti tikai iegūst. Vispār es diezgan daudz smējos, kas varētu šķist jocīgi, jo tas taču ir kriminālromāns par ārkārtīgi nežēlīgu un necilvēcīgu noziegumu, bet Karls ar Asadu reizēm ir vienkārši rēcīgi.

Lai gan autors pārdomāti pasviež informācijas druskas un pat cenšas maldināt, tomēr es vainīgo uzminēju pirms to saprata Karls Merks. Tas mani mazliet saskumdināja. Vainīgo rīcība šķita pamatota, tomēr tā kā pārspīlēta savā ļaunumā, bet var uzskatīt, ka darīšana ar psihopātiem, tāpēc viss ir iespējams. Man ir sajūta, ka trešais romāns kaut kādā mērā ir labāks par pirmo.

Protams, mani interesēja noziegums (šķiet oriģināls), tomēr galvenais iemesls, kāpēc ķēros pie sērijas sākuma bija vēlme uzzināt, kā radās Q nodaļa. Par Asadu vairāk jautājumu nekā atbilžu, bet par Merku man tagad skaidrs kāpēc viņa draugs Hārdijs ir paralizēts un pašu Merku piemeklē panikas lēkmes. Pēc visa spriežot Roza abiem vīriešiem pievienosies “Fazānu slepkavās”. Nevaru vien sagaidīt. Domāju, ka tas varbūt tā tikai vienā romānā, bet izskatās, ka autors nolēmis radīt reālistisku izmeklēšanas nodaļas vidi, kur tiek izmeklēti vairāki noziegumi vienlaicīgi. Šoreiz Karla kolēģi no trešā stāva izmeklē kāda velosipēdista slepkavību, kamēr cits departaments cenšas atrast tos, kuri šāva uz Karlu un diviem viņa kolēģiem. Tāds interesants piegājiens. Man patīk. Līdz šim lasītajos krimiķos visa uzmanība tika pievērsta tikai vienam noziegumam un ir forši, ka rakstnieki mēģina atrast jaunus piegājienus šai diezgan vienveidīgajā jomā.

Kopumā man bija ļoti interesanti, lai gan manas dedukcijas spējas izrādījās labākas par Karla dedukcijas spējām 🙂 Ja gribat lasīt Jusi Adleru-Olsenu, tad iesaku sākt ar šo romānu. Vismaz atkritīs daži jautājumi par Q nodaļu un būs iespējams pamazām iepazīties ar galvenajiem varoņiem.

Vērtējums: 4/5

Vēstule pudelē. Jusi Adlers-Olsens

Vēstule pudelēZvaigzne ABC 2013. gads, 480 lpp. Afdeling Q #3

Pudele. Pudelē vēstule ar gandrīz nesalasāmu tekstu. Papētot tuvāk izskatās pēc palīgā sauciena. Papētot vēl tuvāk tas nemaz vairs neizskatās pēc joka. Tā Q nodaļas vadītājs Karls Merks ar palīgiem sāk šķetināt iepriekš neeksistējušu lietu par divu zēnu nolaupīšanu pirms vairākiem gadiem. Kas bija šie zēni? Kāpēc neviens neziņoja par viņu pazušanu? Mēģinot saprast pagātnes notikumus, atklājās, ka noziedznieks joprojām turpina savus briesmu darbus un nākamais upuris ir tikai laika jautājums.

Līdz šim kaut kā nebija sanācis iepazīties ar šobrīd tik populārajiem skandināvu kriminālromāniem. Gribēju rudenī beidzot pamēģināt Jū Nesbē, bet Adlers-Olsens viņu apsteidza. Tas notika tikai tāpēc, ka Zvaigzne ABC tikko izdeva viņa jaunāko latviski tulkoto romānu “Vēstule pudelē”, mani ieinteresēja anotācija un ar izdevniecības laipnu gādību tiku pie grāmatas.

Romāni par Q nodaļu nav cieši saistīti, tāpēc var sākt arī ar trešo darbu. Pēc romāna izlasīšanas skaidri zinu, ka meklēšu rokā pirmo un otro daļu: “Sieviete būrī” un “Fazānu slepkavas”. Mēģināšu pastāstīt sīkāk, kāpēc man “Vēstule pudelē” patika.

Manu kriminālromānu lasīšanas gaumi pamatīgi iespaidoja Agata Kristi un Artūrs Konans Doils, kuru darbiem ir divas spilgtas iezīmes: kolorīts detektīvs, kurš izmanto prāta spējas nevis brutālu spēku, noziegums, kur pierādījumi jāsavāc kopā kā puzles gabaliņi. Pēc šādiem diviem klasiķiem man ir grūti atrast viņiem cienīgus konkurentus. Parasti nākas vilties, jo: nepatīk izmeklētāji, noziegums un tā atrisinājums pārāk vienkāršs, neloģiski sižeta pavērsieni, nepietiekoša noziedznieka motivācija, tikusi līdz pusei jau zinu, kurš ir vainīgais. Te nu esam nonākuši līdz dānim Adleram-Olsenam, kura “Vēstulei pudelē” manis pieminētās sliktās īpašības nepiemīt ne mazākajā mērā.

Ja grib uzzināt cilvēku noslēpumus, vienmēr jāpievērš uzmanība lietām, kas atšķiras.

Šoreiz būtu noziegums iedziļināties sižetā (ha!), būs jāmēģina tā vispārīgi pa virsu. Galvenais iemesls, kāpēc mani romāns ieinteresēja bija nozieguma vecums. Q nodaļa nodarbojas ar vismaz dažus gadu vecām lietām, kuras bieži vien ir mazas cerības atrisināt. Tātad viņiem ir jāokšķerē un jārok, jāliek kopā sīkas informācijas driskas, jāmēģina saprast. Tieši tas, kas man patīk. Kur nu vēl bezcerīgāka lieta par apmēram 10 gadus vecu gandrīz izplūdušu vēstules tekstu pudelē, kas varētu būt vienkāršs bērnu joks. Tā sākumā šo lietu uztver nodaļas vadītājs Karls, kurš vēstuli uzgrūž savai ekscentriskajai palīdzei Rozei. Jāsaka, ka es nezinu, ko īsti domāt par Rozi un Irsu, bet tēls ir interesants, jauc gaisu, mulsina un ik pa brīdim tomēr sniedz vērtīgu palīdzību izmeklēšanā. Otrs palīgs Asads ir saprotamāks, bet viņam arī ir kaut kāds noslēpums. Labi, ka Karlu autors nav uztaisījis mūžīgi dzerošu un depresijas pārņemtu. Karls man šķita miermīlīgs, tomēr ar stingru mugurkaulu. Viņi ir cilvēcīgi un tā forši cits citu papildina, lai gan Karla sarunas ar Rozi man šķita pārāk kokainas, bet varbūt dāņiem ir tāds stils. Man patika, ka paralēli ar vēstuli saistītajam noziegumam, risinājās citas izmeklēšanas lietas un nedaudz tika kārtotas arī privātās darīšanas. Patīkami pārsteidza neuzmācīgais, drusku raupjais humors (darba inspekcija, no caurulēm birstošais azbests, mēslu mušas un citas nebūšanas ļauj ik pa brīdim pasmaidīt). To es nebiju gaidījusi.

Notikumi risinās gan no Karla, gan noziedznieka, viņa sievas un dažu citu personāžu skatupunkta un tas, manuprāt, ir veiksmīgs risinājums. No vienas puses es neesmu sajūsmā, ka jau no paša sākuma autors ļauj iepazīties ar vainīgo. No otras puses – šī informācija sākumā neko daudz nepalīdz. Noziedznieka motīvi, personība, pagātne, nodarītais atklājas pamazām un tas ir ļoti interesanti. Līdz pat beigām nebiju pārliecināta, kurš uzvarēs. Visu cieņu, autors ir ļoti rūpīgi un pārdomāti veidojis noziedznieka motivāciju. Ar dažiem spilgtiem bērnības notikumiem autors parāda, kāpēc šis vīrietis ir tāds, kāds ir. Man nebija nekādu šaubu kāpēc noziedznieks tā rīkojas. Aukstas tirpas pārskrien pār kauliem, iedomājoties, ka noziegumi vispār nekad nebūtu pamanīti, ja ne tā nelaimīgā vēstule. Noslēgtas reliģiskās sektas izrādās ļoti izdevīgs uzbrukumu lauks.

Reizēm smējos, reizēm baiļojos un saņēmu tieši tik labu atpūtu uz kādu biju cerējusi. Romānam piemīt īpatnējs skandināvisks šarms un atstāj ar domām par to, kas patiesībā varētu notikt tepat līdzās, klusajā kaimiņa mājā ar aizaugušo teritoriju….Domāju, patiks visiem detektīvromānu cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Sapņi, noslēpumi un piedzīvojumi no 2008. gada krājumiem

Pēc trim intensīvām brīvdienām pienācis laiks mazliet atpūsties no saules un aktivitātēm. Īsti nevaru savākties sakarīgiem aprakstiem par nesen izlasītajām grāmatām, bet atcerējos, ka man ir parāds vēl no 2008. gada. Tad nu pavisam īsi par dažām no tām grāmatām, kuras palikušas nepieminētas, jo šādi tādi pieraksti ir saglabājušies.

Divdesmitā gs sapņu vēstureDivdesmitā gadsimta sapņu vēsture. Pēters Hēgs. Atēna 2005. gads, 370 lpp.

Hēga pirmais romāns, ar kuru viņš sevi spoži pieteica dāņu literatūrā. Tāds kā dāņu maģiskais reālisms.

Dāņu Sapņu Vēsture aizsākas kādā muižā un izseko vairāku savstarpēji saistītu varoņu dzīvei daudzu gadu garumā līdz mūsdienām. Realitāte sajaukusies ar ilūziju, cilvēku sapņiem, iedomām par to, kā būtu jādzīvo. Viena no grāmatas varonēm, Amālija kļūst par bagātu vīriešu izklaidētāju, jo vēlas turpināt dzīvot pārticībā. Vēl kāds cits maldīgi iedomājas, ka bez noteikta statusa vai lietas, viņa dzīvei nebūs jēga. Nu un tādā garā. “Turpmākajos mēnešos Adonīds pirmo reizi mūžā piedzīvoja plaši izplatītās dāņu ilgas atrasties nevis tur, kur esi, bet gan kaut kur citur.” Tikpat labi šos sapņus var attiecināt uz citām tautām, jo cilvēkam vienmēr kaut kā trūkst un citur zāle šķiet zaļāka. Neesmu liela skandināvu literatūras cienītāja, bet šis romāns savulaik ļoti patika. Vērtējums: 5/5

Lietu vēstureLietu vēsture. Keita Atkinsone. Zvaigzne ABC 2008.gads, 247 lpp. Jackson Brodie #1

Cik nojaušams, angliski lasošajā sabiedrības daļā par Atkinsoni zina un runā, viņa tiek vērtēta atzinīgi. Šķita, ka no viņas neko neesmu lasījusi, bet redz kā atmiņa mani pievīla. Domāju, ka vajadzētu palasīt vēl kādu viņas detektīvu.

Detektīva darbība pārsvarā risinās Kembridžā, kur privātdetektīvs Džeksons Broudijs cenšas atrast dažādos laikos pazudušas meitenes. Trīs dažādās lietas pamazām kļūst savstarpēji saistītas un apdraud Broudija dzīvību. Lai gan es te pieminu Broudiju kā galveno varoni, tomēr romāns uzbūvēts tik asprātīgi, ka nav īstas pārliecības, kurš tad īsti ir galvenais – privātdetektīvs vai meitenes. Atainotās traģēdijas ir nepanesami cilvēcīgas, cilvēki un notikumi ļoti reāli. Par cilvēku kaislībām Atkinsone raksta asprātīgi, godīgi un ironiski. “Mišela viņus mīlēja, kā nu ne. Tikai nespēja to sajust!” Acīmredzot romāns man paticies un atrisinājums nav bijis viegli uzminams, jo vērtēju 4,5/5

Uzburtā vietaUzburtā vieta. Tālis Tisenkopfs. Neputns 2007. gads, 267 lpp.

Tādi pusdokumentāli, pusfilozofiski stāstiņi, kas lavierē starp publicistiku un pilnīgu fantāziju laikam ir 21. gs. latviešu literatūras iezīme. Nesaku, ka slikti, bet diezgan vienveidīgi, ja tā nav pirmā tāda veida grāmata, ko lasāt.

“Uzburtā vieta” apkopotas esejas par dažādām vietām. Daļa spriedelējumu, sajūtu un asociāciju varētu būt tikai autoram pašam saprotami. Jēgu saskatīju “Ceļojums”, “Izraidīšana no supermārketa”, “Jocīgais kalns”, “Krievu pirts” un dažās citās esejās, kur bija vismaz kaut kādas sabiedrības, laika plūduma un kultūras pieturzīmes. Vēl labas bija esejas par Venēciju, kurās autors tiešām uztvēris turienes elpu, mūžīgo svētku sajūtu un iemeslus, kāpēc cilvēki dodas uz Venēciju. Vērtējums: 3,5/5

Sirsnīgie suņiSirsnīgie suņi. Elvita Ruka. Dienas grāmata 2006. gads, 192 lpp.

Mani saista ceļojumu literatūra un mežonīgā un maz zināmā Sibīrija un Tālie Austrumi ir patiešām saistoša vieta lasītājam. Vispirms lasīju Lato Lapsas ceļojumu un tad nespēju atturēties nepalasījusi vēl, jo apgabals taču milzum plašs, vienā grāmatā var ietvert labi, ja desmito daļu.

“Sirsnīgie suņi” stāsta par Vides filmu studijas žurnālistu braucieniem uz Tofolāriju 2003. un 2004. gadā, Jakutiju 2005. gadā un Pievolgu 2005. un 2006. gadā. Kolorīta vide un kolorīti cilvēki, skarbs klimats, Sibīrijas plašumi, taiga, alkohols un vietējo iedzīvotāju vienkāršā sirsnība. “To mums bieži nāksies dzirdēt – tautība sibirjak. Būtībā tas ir daļēji mitoloģizēts cilvēka raksturojums – stiprs, izturīgs, plašu dvēseli, neuzticīgs pret svešiem un taisnīgs pret savējiem, bezbailīgs, tāds, kuram visu vajag lielu – zemi, darbu, piedzīvojumus un pārdzīvojumus, spītīgs un pašlepns.” Aizraujošs stāstījums ar īstiem piedzīvojumiem, bez liekiem izpušķojumiem. Cik atceros, tad grāmata šķita par īsu. Vērtējums: 5/5

Turpinājums sekos, klusiņām gaida vēl 7 grāmatas.