Mātes piens. Nora Ikstena

Mātes piens. Nora Ikstena, romāns par LatvijuDienas Grāmata 2015. gads, 175 lpp. Mēs. Latvija, XX gadsimts #9

“Mātes piens” jau ir tik daudz aprunāta un aprakstīta grāmata, ka varbūt nemaz nav vērts vēl kaut ko teikt, tomēr gribu piefiksēt savas domas. Šī ir vienīgā grāmata ar autora veltījumu un autogrāfu manā plauktā, jo biju uz tikšanos ar rakstnieci Valmieras integrētajā bibliotēkā. Toreiz viņa ļoti interesanti stāstīja gan par pašu romānu, gan savām sajūtām un to, kā viņa līdz šīs grāmatas idejai nonāca. Diemžēl mana atmiņa ir caura kā siets, jo jāatceras daudz citu svarīgu lietu, tāpēc no tās sarunas vairs neko neatceros. Grāmata nostāvēja manā plauktā salīdzinoši neilgi – tikai pusotru gadu, līdz nolēmu, ka #lasilatviešus ir īstais brīdis romānam, kas tik personīgi izsaka tautas sāpi.

Pavisam mazliet skarot 1940. gadus, “Mātes piens” ir stāsts par triju paaudžu sievietēm līdz 1989. gadam. Mātes māte nepadodas, pielāgojas un izaudzina savu meitu, kura nespēj samierināties, sadzīvot ar realitāti un nevēlas dzīvot. Šī meita pati kļūst par māti, tomēr ir tik nevarīga, ka viņas meitai jau no mazotnes jākļūst par māti savai mātei. Pateicoties meitas un Jeses (vēl viena sieviete) dzīvespriekam un sīkstumam, romāns nepārvēršas vaidu dziesmā.

Man bija žēl meitas, kuras māte negribēja dzīvot un nespēja mīlēt. Gan meita, gan mātes māte dzīvo ar vainas apziņu par to, ka viņas nespēj noturēt dzīvē sievieti, kura redz tikai slikto un jūtas ieslēgta būrī. Pēc romāna izlasīšanas man palika jautājums, cik lielā mērā mātes depresiju ietekmēja pastāvošā iekārta un cik daudz šī slimība vispār ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Vieni dzīvo, kamēr citi nespēj un negrib, bet tā ir bijis visos laikos. Mūsdienās būtu iespējams meklēt palīdzību un to arī saņemt. Par padomju gadiem domājot, uzreiz nāk prātā psihenes ar brutālu ārstēšanu, kur neviens nevēlējās nokļūt. Vēl man nedod mieru jautājums, kāpēc māte palika stāvoklī, jo, medicīnas studente būdama, viņa zināja kā rodas bērni, tāpat kā viņa zināja, ka negrib kļūt par māti. Un šī bērna aizvilkšana līdzi uz laukiem – vai tas ir tāpēc, lai ciestu arī bērns? Būtu bijis interesantāk saņemt atbildes uz šiem jautajumiem, nekā lasīt pīšanos kārtējās alegorijās un simbolos par dievmāti, Ismaēlu un Vinstonu. Kāmis gan bija labs, tas bija ļoti spēcīgi.

Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi. Mums būtu bijusi cita dzīve, ja vien mēs būtu piedzimušas citur.

Smeldzīgi un diezgan lakoniski uzrakstīts romāns ar spēcīgu vēstījumu. Neesmu vēl lasījusi citus šīs sērijas darbus, bet “Mātes pienam” nebija pasūtījuma piegaršas, rakstīts no sirds. Ja vēl nav lasīts, tad jālasa.

Vērtējums: 4,5/5

Forgive Me, Leonard Peacock. Matthew Quick

forgive me leonard peacockLittle, Brown Books for Young Readers 2013. gads, 273 lpp.
Audiogrāmata: Hachette Audio, lasa Noah Galvin, ilgums ~ 6 h

Leonardam Pīkokam paliek astoņpadsmit. Un viņš grib atvadīties…. Ne no sava bijušā labākā drauga, kura rīcība vedina Leonardu paveikt ko šausmīgu, bet no 4 cilvēkiem, kuri viņam ir palīdzējuši nejusties tik vientuļam un dīvainam: ar Hemfrija Bogarta filmām apsēsta kaimiņa, skolasbiedra vijoļspēles virtuoza, mācītāja meitas un holokausta skolotāja.

Aizmirsu piebilst, ka man patika grāmatas ierunātāja balss – viņš ļoti labi iejutās dusmīga, nelaimīga, sarkastiska jaunieša “ādā”. Sižetam beigās pietrūkst izšķirošais solis vienā vai otrā virzienā, kas vēstījumu spētu pacelt augstākā līmenī, tomēr klausīties bija interesanti un par šo to vajadzēja arī padomāt.

Vērtējums: 3,5/5

Watch Over Me. Tara Sivec

Watch over mePublicēts 2013. gadā, 248 lpp.

Nāve izmaina katru. Kad nomirst Adisones māte, viņas līdz šim gandrīz ideālā dzīve sabrūk. Viņa un tēvs katrs savā destruktīvā veidā cenšas tikt galā ar sāpēm un vientulību. Kā dzīvot tālāk? Kad pie apvāršņa parādās puisis, kurš raksta viņai uzmundrinošus vārdus uz salvetēm, dzīve beidzot sāk mainīties uz labo pusi. Tomēr katram ir  noslēpumi, kas var viņus šķirt.

Grāmata ar vasarīgi skumīgo vāku un stāstu par to, kā jauniete tiek pāri tuvinieka zaudējuma sāpēm sagādāja vilšanos. Stāsts, no kura es gaidīju sāpes, atmiņas, jauna dzīves mērķa meklējumus, samierināšanos un pamazām optimisma atgūšanu, ātri pārvērtās par haotisku, emociju pilnu čīkstēšanu, pārāk perfektām psiholoģiski uzmundrinošām sarunām un sīrupainām beigām ar pārpasaulīgu piesitienu.

Astoņpadsmit gadu vecumā Adisone zaudē māti. Tēvs sāk dzert un nespēj tikt ar sevi galā, tāpēc Adisone jūtas kā zaudējusi abus vecākus un mēģina izdarīt pašnāvību. Pēc gada viņa vēl joprojām nespēj samierināties ar pagātni, ir noslēgusies sevī, slīgst depresijā, apmeklē psihologu un atbalsta grupu (bet nekad nerunā par savu problēmu), cenšas uzturēt ģimenes biznesu – kūkotavu un vairs nevienam neuzticas, jo visi viņu ir pametuši un atstājuši vienu. Tas viss ir saprotami un reāli. Tad kārtējo reizi no rehabilitācijas atgriežas tēvs un beidzot cenšas uzņemties atbildību, viņa tā kā sadraudzējas ar Mia, kura arī mēģinājusi izdarīt pašnāvību, un uzmanību pievērš kāds izskatīgs un sirsnīgs puisis Zanders. Te nu būtu jāsākas lēnam atgūšanās procesam, ar jauno draugu palīdzību Adisonei būtu jāatgūst dzīvesprieks un pēc izrunāšanās jāsalabst ar tēvu. Uz to pusi jau iet un viss būtu skaisti, ja ne autores pārmērīgā vēlme pamācīt un uzpūst drāmu, lai pēc tam to visu atrisinātu neticamā un steidzīgā veidā.

Adisone ir kārtējais “es nezinu, ko gribu” tēls. Es nepiesienos viņas emocionālajām svārstībām, jo depresija nav nekāda joka lieta, ko tā vienkārši var kontrolēt. Problēmas bija tieši ar viņas attiecībām ar Zanderu un to pozu “visi mani pametuši”. Jēziņ, bet tu taču pati visus esi atgrūdusi un turpini to darīt! Tā viņas lepnā cietējas poza vienā brīdī kļuva apnicīga.  Bet nu labi, viņai ir grūti, viņa cenšas tikt ar sevi galā, bet tas nav vienkārši un droši vien es te lieki piesienos tam, kā autore šo tēlu pasniegusi. Zanderu viņa ir uztaisījusi vienkārši perfektu un tur atliek tikai nopūsties un samierināties. Un kas tas vispār par vārdu Zanders? Reizēm autori ar neparastu vārdu domāšanu pārcenšas.

Mans lielākais iebildums (un vienlaicīgi tas noteikti ir tas, kāpēc daudzi šai grāmatai devuši augstu novērtējumu!) ir pamācības. Psiholoģe un Zanders vienmēr pasaka īstos padomus ar īstajiem vārdiem. Protams, psiholoģei tas ir darbs, bet džeks ir pilnīgi kaut kāds supermens. Pat Mia slimnīcā guļot dod attiecību padomu, kas šķiet precīzi nokopēts no sieviešu žurnālu pašpalīdzības rakstiem. Visi trīs viņi bārsta jau simtreiz internetā, žurnālos, televīzijā un citur dzirdētas un lasītas motivējošas pamācības kā savākties, kā veidot attiecības, piedot sev un citiem, kā dzīvot un tādā garā. Visu nobeidz odziņa, ka mirušie mūs vēro un sargā. Iespējams, ka tā ir un visi tie padomi, kas beigās lika Adisonei savākties, ir labi un noderīgi, bet romāns sanācis pārāk didaktisks un pat neticams.

Varētu patikt jauniešiem, kuri vēl nav salasījušies pārāk daudz optimistiski motivējošus tekstus, vai kuriem tieši vajag kādu uzmundrinājumu kā veidot attiecības ar cilvēkiem. Nu vai arī tiem, kas pašlaik nejūtas kā burkšķošas vecas piepes 😀

Vērtējums: 2/5

The Edge of Never. J.A. Redmerski

The Edge of NeverCreatespace 2012., 426 lpp. The Edge of Never #1

Kamrīna jau vairāk kā gadu ir depresijā pēc vecāku šķiršanās un mīļotā puiša nāves. Kad viņai uzmācas labākās draudzenes puisis un darbs veikalā sola vienmuļu dzīvi, viņa nolemj darīt ko tādu, ko nekad nedarītu – dodas viena ceļojumā pa ASV ar autobusu uz pirmo iedomāto galamērķi. Šai braucienā viņa cer sakārtot domas, varbūt beidzot tikt pāri dvēseles sāpēm un saprast, ko iesākt ar savu dzīvi. Ar citu galamērķi, bet līdzīgām domām autobusā brauc Endrjū. Viņa dzīvē kaut kas nogājis greizi un tagad viņš negribīgi brauc atvadīties no mirstošā tēva. Jaunieši piesardzīgi iepazīstas un dažu notikumu rezultātā uzsāk kopīgu road trip Endrjū vecajā auto, kas izvēršas vecu rētu dziedēšanā un jaunu dzīves mērķu atrašanā.

No šī new adults romāna negaidīju neko daudz un lielā mērā sāku lasīt tāpēc, ka man patīk road trip un Tējtasīte sniedza labu atsauksmi. Esmu ļoti patīkami pārsteigta par romāna kvalitāti un lasot patiesi aizrāvos. Varoņu problēmas bija ticamas, romantiskā līnija patīkama un dialogi asprātīgi. Pluss arī par vēstījumu no abu galveno varoņu skatu punkta. Beidzot viens romantiskais stāsts, kurā nav pārpasaulīgi skaisti varoņi un muļķīgas darbības. Kamrīna nestāv ieplestu muti mitrām biksītēm tiklīdz ierauga Endrjū, savukārt Endrjū nebūt netaisās viņu izģērbt tiklīdz abi tiek līdz pirmajam motelim. Neticami, bet fakts. Viņiem katram ir savas problēmas, dzīves ievilktas rētas un tuvināšanās notiek lēnām un piesardzīgi.

Kamrīna un Endrjū ir ļoti patīkami tēli. Kā jau varēja noprast iepriekšējā rindkopā, Kamrīna nav nekāda dumjā zostiņa, kurai kājas ļogās ieraugot skaistu puisi. Viņa vienkārši ir drusku apmaldījusies skumjās un cieņā pret mirušo puisi, jaucot to ar mūža mīlestību. Vēl viņa nav tā pa īstam dzīvojusi, nav atļāvusies darīt to, ko pati vēlas. Road trip ar Endrjū palīdz viņai to saprast un mainīties.

I don`t know what I want or how I feel or how I should feel and I don`t think I ever really have.

I think I`ve been afraid most of my life to be myself.

Endrjū… ar Endrjū ir drusku sarežģītāk un, lai nebūtu milzu spoileris, kas visu sabojātu, viņa noslēpumu neatklāšu. Tēvs viņu un brāļus audzinājis „īsti vīri neraud” garā un tas viņam drusku sačakarējis prātu. Lai arī dusmās straujš un ar problēmu bagāžu, Endrjū ir mazliet tāds kā modernais princis baltā zirgā (lasi, puisis amerikāņu muskuļvāģī, kurš klausās rokmūziku) – džentlmenis savā dziļākajā būtībā, sados pa muti sliktajiem un nēsās uz rokām savu meiteni. Un nesakiet man, ka tādu puišu nav. Es zinu vairākus, tāpēc spēju noticēt abiem varoņiem.

I think when you fall in love, like true love, it`s love for life. All the rest is just experience and delusions.

Fuck what everybody else thinks. You`re living for you, not them.

Lai cik tas ironiski nebūtu, vienīgais darvas piliens šai burvīgajā romantiskajā romānā bija pārāk saldās beigas. Es beigās apraudājos un jau paspēju nodomāt – nu nē, tas ir tik netaisni! pie velna!. Tomēr mans izmisums bija īss, jo epilogs sagādāja vienlaikus prieku un vilšanos ar pārāk saldu noskaņu. Protams, es priecājos, ka viss beidzās laimīgi, bet varēja tomēr atstāt kādu skumju noti, nepadarīt visu tik ideālu. Tomēr šoreiz autorei piedošu, jo romānam būs turpinājums „The Edge of Always”, kas gaidāms jau šī gada novembra sākumā. Ļoti labprāt atkal satikšos ar Kamrīnu un Endrjū. „The Edge of Never” pilnīgi noteikti ir viena no foršākajām vieglā gala grāmatām, ko esmu lasījusi pēdējā laikā.

Vērtējums: 5/5