Aptiekārs Melhiors un bendes meita. Indreks Hargla

Zvaigzne ABC 2022. gads, 380 lpp. Apteeker Melchior #3

Vēl nesen kaut kur izteicos, ka gribētos sagaidīt kārtējo aptiekāra Melhiora tulkojumu. Mans pārsteigums bija liels, kad novembra beigās ieraudzīju – ir iztulkots un jau pārdošanā. Skrēju pakaļ un ķēros pie lasīšanas. Šī bija patīkama atkaltikšanās ar apķērīgo aptiekāru, dažiem viņa draugiem un kolorīto viduslaiku Tallinas vidi. Rudens Tallinā iesākas nelāgi: gadatirgus laikā notiek slepkavības mēģinājums. Upuris izdzīvo, bet neko neatceras. Visi nesapratnē kasa galvas, arī Melhiors apjucis.

Apmēram līdz grāmatas vidum sižets virzās ļoti lēni. Tiek spriests, ko par atmiņas zudumiem raksta dominikāņiem pieejamās grāmatās, tiek iztaujāts nelaimīgais puisis un bendes meita, kura redzēja uzbrukumu, bet šķiet, ka autors vairāk aizrāvies ar vēlmi padalīties ar visiem faktiem, ko uzzinājis par to laiku politisko saspīlējumu, naudas maiņu, teoloģiskiem disputiem un tādā garā. Gandrīz sāku garlaikoties, jo vienīgā izklaide bija viduslaiku ārstniecības metodes. Toties ap grāmatas vidu sākas strauja darbība, kas neatlaiž lasītāju līdz pat pēdējai lapai un noved pie asprātīga atrisinājuma. Te beidzot ir mans mīļais Melhiors visā savā varenībā un traģiskumā.

Lai gan sākumā drusku piktojos par autora vēlmi tik pamatīgi stāstīt par to seno laiku dzīvi, tomēr tieši daudzās detaļas, ko uzzinu no šīs detektīvsērijas, man patīk un vilina. Kur gan vēl es tik viegli uzzinātu par pilsētnieku pirts paražām un noteikumiem, par pusaizliegtām kauliņu un kāršu spēlēm, bendes darbu, siļķu tirgu un daudz ko citu? “Man kā vēsturniecei” ļoti patīk. Protams, man patīk arī Melhiors un viņa godīguma un taisnīguma izjūta, kas gan netraucē būt viltīgam, kad tas vajadzīgs. Viņa dzimtas lāsts šķiet diezgan traks autora fantāzijas auglis. Interesanti, vai Harglam ir padomā tam kāds atrisinājums.

Starp visiem brutālajiem un vardarbīgajiem skandināvu detektīviem sērija par Melhioru ir patīkams izņēmums. Protams, slepkavo un diezgan brutāli, bet noskaņa ir savādāka. Gaidu un ceru, ka iztulkos un izdos arī ceturto daļu.

Vērtējums: 3,5/5

Pilsēta un pilsēta. Čaina Mjēvils

Prometejs 2018. gads, 336 lpp.

Katru reizi, kad redzu Čainas Mjēvila vārdu, turpat netālu tekstā ir arī vārdi “dīvains” vai “dīvainā daiļliteratūra”, un tagad sāku apjaust, kāpēc tā. Tik neparastu kriminālromānu kā “Pilsēta un pilsēta” vēl nebiju lasījusi, lai gan arī “Leksikons” bija neparasts, bet savādākā veidā.

Tās pilsētas, mjā. Regulāri bija deja vu sajūta, ka šīs vietas ir zināmas, redzētas, ka tādi politiskie un ekonomiskie apstākļi ir bijuši. Viss ir tik pazīstami un tomēr tik citādi. Iedomājieties – dzīvot mazāk attīstītā pilsētā un visu laiku izlikties, ka neredzi krietni labākos dzīves apstākļus turpat degungalā otrā pilsētā. Kur mēs to esam redzējuši? Kaut kā atgādināja Dzelzs priekškaru un sadalīto Eiropu. Tomēr romāns īsti nelasās kā distopija. Ir Bešela, ir Ulkoma – divas pilsētas, kas pārklājas, un ir vēl kaut kas starp šīm pilsētām. Ierašanās vienā vai otrā tiek strikti reglamentēta, otras pilsētas neignorēšana tiek sodīta. Šāda lietu kārtība stipri apgrūtina jaunas sievietes slepkavības izmeklēšanu.

Izmeklēšanu veic pieredzējušais inspektors Tjadors Borlū, kurš nemaz negrib ķēpāties ar šo lietu, tomēr fakti šķiet aizdomīgi un instinkts dzen uz priekšu. Ir viens patīkams sīkums – Mjēvils radījis detektīva tēlu bez traģisma. Arī viņa “kolēģim” Ulkomā dzīvē viss ir kārtībā. Ja skatīsieties mini seriālu “The City and the City”, tad tur gan BBC ir padevies dažām klišejām.

Jāsaka, ka romāna atrisinājums ir loģisks, bet atbilstoši neparasts, un esmu dusmīga, ka šim stāstam nav turpinājuma. Mana vēlme gan nav saistīta ar sižetu, tur viss smuki noslēdzas. Es vienkārši esmu ziņkārīga un gribētos vairāk saprast to vietu, kur beigās nonāk inspektors Borlū.

Kā jau teicu, pilsētu iedzīvotājiem nākas izlikties, ka neredz to, kas ir otrā pilsētā. Romānā to sauc par atmanīšanu. Šī regulārā atkārtošanās par to, ko Borlū mana un ko atmana un kāpēc, ap grāmatas vidu sāka apnikt, bet es saprotu, ka savādāk nebija iespējams – tā atmanīšana ir neatņemama radītās pasaules sastāvdaļa. Vispār lasīšana gāja lēni. Nav viegli aptvert šķērssvītrojumu, izspiedes, robežlaušanu un citas vides īpatnības. (Šajā brīdī iedomājos kā romāna tulkotājs Vilis Kasims ar pieri dauza klaviatūru, mēģinot iztulkot Mjēvila radītos vārdus, jo kaut kā neškiet, ka tas bija viegli. Tulkojums ir sanācis lielisks, paldies!) Man bija sajūta, ka netieku iekšā pilsētās, bet tad Ulkomā notikumi sāka risināties straujāk un grāmatas pēdējo trešdaļu izrāvu pieklājīgā tempā.

Pēc romāna izlasīšanas palika spēcīga pēcgarša. Negaidīju, ka grāmatas fantastiskā puse tā liks iespringt smadzenēm. Patika kā Mjēvils izaicina manu iztēli, kuru jau bija pamatīgi pārsteiguši Čajkovska saprātīgie zirnekļi. Ko es varu teikt – vairāk šādu labu, izaicinošu grāmatu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

R.I.P. XII beidzies, lai dzīvo R.I.P.

Līdz ar oktobra beigām beidzas arī “tumšās” literatūras lasīšanas izaicinājums. Tas gan neliedz turpināt lasīt spoku stāstus, trillerus, gotiskos romānus un tumšo fantāziju, jo veļu laiks vēl turpinās un dienas paliek tikai tumšākas.

Šogad plānoju lasīt tikai divas grāmatas, bet sanāca trīs un izvēlētās grāmatas – detektīvs un divas tumšās fantāzijas grāmatas mani patiesi iepriecināja.

The Bloody Chamber and Other Stories. Angela Carter

Penguin Books 1990, 128 lpp.

Gotisko stāstu krājumu man uzdāvināja Lasītāja. Paldies! Aizmirsu saskaitīt, bet laikam bija kādi padsmit stāsti, kas savādākā, vēl tumšākā, pieaugušākā veidā pasniedz mums zināmās pasakas par Zilbārdi, Skaistuli un Briesmoni, Runci zābakos, Sniegbaltīti, Sarkangalvīti un citiem. Tumši, vardarbīgi un pat mazliet erotiski. Pēc pēdējā laika ažiotāžas esmu apmulsusi, kas ir un kas nav feminisms, bet, manuprāt, stāstos pavīd arī feminisma idejas: meitenes apzinās sevi kā patstāvīgas būtnes, egoistiskas, arī seksuālas, brīvas, spējīgas pašas lemt un ņemt no dzīves to, ko vēlas. Visvairāk mani patīkami nošokēja viena versija par Sarkangalvīti un Sniegbaltīti. Tie bija īsi stāsti, bet ar negaidītām, nenormālām beigām. Savukārt par Runci zābakos bija ļoti uzjautrinošs stāsts un man patika pat labāk par oriģinālu.

Stils ir diezgan cakains, ar daudziem salīdzinājumiem un īpašības vārdiem, lai veidotu vajadzīgo tumšo atmosfēru, bet reizēm teikumi tā aizvijas, ka var arī pazaudēties. Man nešķita, ka stāsti ir vienlīdz labi. Daži vairāk atgādināja ātrumā uzmestas skices, kuras nav sanācis vēlāk rūpīgāk izstrādāt. Kopumā krājums atstāj labu iespaidu un ir lasāms, ja patīk pasaku pārstāsti.

Vērtējums: 3,5/5

The Silkworm. Robert Galbraith

Mulholland Books 2014, 455 lpp. Cormoran Strike #2

“The Silkworm” ir otrā grāmata sērijā par detektīvu Kormorānu Straiku. Mani biedēja, ka šī būs ļoti tumša un briesmīga, bet nebija tik traki, jo Roulinga raksta loti labi, tomēr viņas tekstā nav tā izteiktā brutalitātes un ļaunuma sajūta, kas mani biedē un kas tik bieži sastopama citos, īpaši skandināvu, kriminālromānos. Noziegums gan ir briesmīgs un romāns labi iederējās  kopējā R.I.P. noskaņā. Protams, noskatījos arī seriālu. Vairāk par “The Silkworm” rakstīšu, kad izlasīšu arī trešo grāmatu un taisīšu vienu kopēju rakstu.

Vērtējums: 4,5/5

Trešā grāmata R.I.P. lasīšanas akcijai pievienojās pilnīgi neplānoti, jo saņēmu lasīšanai Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēku”, kas izrādījās traki melns un dulls fantāzijas romāns par neparastiem bibliotekāriem. Iedomājieties būdīgu džeku, aukstasinīgu slepkavnieku baletbruncīšos, iesmērējušos ar asinīm un zarnu pār plecu….Neaizmirstams tēls. Sajūsmas pilnu atsauksmi jau uzrakstīju, tāpēc neatkārtošos.

Lūk, tā man gāja šajā rudenī. Iespējams, ka nākamajā R.I.P. vairāk pievērsīšos izzinošai literatūrai. Piemēram, Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē”. Tomēr nākamais rudens vēl tālu un kas zina kādas feinas grāmatas tas atnesīs.