R.I.P. XII beidzies, lai dzīvo R.I.P.

rip800

Līdz ar oktobra beigām beidzas arī “tumšās” literatūras lasīšanas izaicinājums. Tas gan neliedz turpināt lasīt spoku stāstus, trillerus, gotiskos romānus un tumšo fantāziju, jo veļu laiks vēl turpinās un dienas paliek tikai tumšākas.

Šogad plānoju lasīt tikai divas grāmatas, bet sanāca trīs un izvēlētās grāmatas – detektīvs un divas tumšās fantāzijas grāmatas mani patiesi iepriecināja.

the bloody chamberThe Bloody Chamber and Other Stories. Angela Carter

Penguin Books 1990, 128 lpp.

Gotisko stāstu krājumu man uzdāvināja Lasītāja. Paldies! Aizmirsu saskaitīt, bet laikam bija kādi padsmit stāsti, kas savādākā, vēl tumšākā, pieaugušākā veidā pasniedz mums zināmās pasakas par Zilbārdi, Skaistuli un Briesmoni, Runci zābakos, Sniegbaltīti, Sarkangalvīti un citiem. Tumši, vardarbīgi un pat mazliet erotiski. Pēc pēdējā laika ažiotāžas esmu apmulsusi, kas ir un kas nav feminisms, bet, manuprāt, stāstos pavīd arī feminisma idejas: meitenes apzinās sevi kā patstāvīgas būtnes, egoistiskas, arī seksuālas, brīvas, spējīgas pašas lemt un ņemt no dzīves to, ko vēlas. Visvairāk mani patīkami nošokēja viena versija par Sarkangalvīti un Sniegbaltīti. Tie bija īsi stāsti, bet ar negaidītām, nenormālām beigām. Savukārt par Runci zābakos bija ļoti uzjautrinošs stāsts un man patika pat labāk par oriģinālu.

Stils ir diezgan cakains, ar daudziem salīdzinājumiem un īpašības vārdiem, lai veidotu vajadzīgo tumšo atmosfēru, bet reizēm teikumi tā aizvijas, ka var arī pazaudēties. Man nešķita, ka stāsti ir vienlīdz labi. Daži vairāk atgādināja ātrumā uzmestas skices, kuras nav sanācis vēlāk rūpīgāk izstrādāt. Kopumā krājums atstāj labu iespaidu un ir lasāms, ja patīk pasaku pārstāsti.

Vērtējums: 3,5/5

the silkwormThe Silkworm. Robert Galbraith

Mulholland Books 2014, 455 lpp. Cormoran Strike #2

“The Silkworm” ir otrā grāmata sērijā par detektīvu Kormorānu Straiku. Mani biedēja, ka šī būs ļoti tumša un briesmīga, bet nebija tik traki, jo Roulinga raksta loti labi, tomēr viņas tekstā nav tā izteiktā brutalitātes un ļaunuma sajūta, kas mani biedē un kas tik bieži sastopama citos, īpaši skandināvu, kriminālromānos. Noziegums gan ir briesmīgs un romāns labi iederējās  kopējā R.I.P. noskaņā. Protams, noskatījos arī seriālu. Vairāk par “The Silkworm” rakstīšu, kad izlasīšu arī trešo grāmatu un taisīšu vienu kopēju rakstu.

Vērtējums: 4,5/5

Trešā grāmata R.I.P. lasīšanas akcijai pievienojās pilnīgi neplānoti, jo saņēmu lasīšanai Skota Hokinsa “Ogļu kalna bibliotēku”, kas izrādījās traki melns un dulls fantāzijas romāns par neparastiem bibliotekāriem. Iedomājieties būdīgu džeku, aukstasinīgu slepkavnieku baletbruncīšos, iesmērējušos ar asinīm un zarnu pār plecu….Neaizmirstams tēls. Sajūsmas pilnu atsauksmi jau uzrakstīju, tāpēc neatkārtošos.

Lūk, tā man gāja šajā rudenī. Iespējams, ka nākamajā R.I.P. vairāk pievērsīšos izzinošai literatūrai. Piemēram, Bārbalas Simsones “Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē”. Tomēr nākamais rudens vēl tālu un kas zina kādas feinas grāmatas tas atnesīs.

Advertisements

Kīns un Satertveits pret Mārplu

Erkils Puaro ir plaši pazīstams, daudzi noteikti zina arī mis Mārplu, bet Agatas Kristi savērptos noziegumus šķetina ne tikai viņi vien. Jāsaka, ka tas bija pārsteigums man pašai. Ilgu laiku spītīgi turējos pie jokainā beļģu detektīva, pagājušajā rudenī izlasīju “A Pocket Full of Rye” un sapratu, ka arī ar veco kundzīti varu sadraudzēties. Iesaistīšanās Maidens of Murder Instagram klubiņā ieveda manā redzeslokā vēl divus Agatas Kristi galvenos varoņus – noslēpumaino Arleju Kīnu un ziņkārīgo džentlmeni misteru Satertveitu.

Vispirms par abiem kungiem un tad pāriešu pie dāmas, ignorējot labo toni, ka dāmām priekšroka.

565278

The Mysterious Mr. Quin. Agatha Christie

Minotaur Books 2002, 272 lpp. Harley Quin #1

Krājumā apkopoti padsmit stāsti par dažādiem noslēpumiem, par kuru aculiecinieku un atšķetinātāju kļūst misters Satertveits. Izšķirīgos brīžos uzrodas Kīns un ievirza Satertveita domas pareizajā virzienā, palīdzot ieraudzīt nozīmīgus faktus vai likumsakarības. Misters Satertveits ir tipisks angļu džentlmenis – turīgs kultūras un mākslas baudītājs, labi audzināts augstākās sabiedrības loceklis, kurš taktiski bāž degunu citu darīšanās, jo viņam ir īpaša spēja “saost” drāmas. Ne vienmēr tie ir asiņaini noziegumi, dažkārt tikai lepnuma izraisīta mīlas drāma, krāpšanās vai pašnāvības mēģinājums.

Stāstiem ir vienojoša nots – mīla un naids, kaislības, Arlekīna tēls. Tiek doti mājieni, ka Kīns izskatās kā Arlekīns. Arlekīns itāļu improvizācijas teātrī bija naivais kalps, tomēr Kristi laikam vairāk būs smēlusies iedvesmu no Dantes vai viduslaiku mistērijām, jo misteram Kīnam šajos stāstos nav nekādas līdzības ar naivu kalpu. Vienu brīdi šķita, ka Kīns ir sievišķīgā Satertveita iedomu draugs. Vispār, šī doma man ļoti patika, tomēr izrādījās nepatiesa.

Līdz šim nedomāju, ka detektīvžanra karaliene spēj būt garlaicīga. Nākas šo maldīšanos atzīt, kad jau trešo reizi e-lasītājs uzkrīt degunam. Apnika apraksti par Kīnu un Satertveitu, kas atkārtojās katrā stāstā – kā viņi satiekas, kā izskatās viens, kāds ir otrs un tādā garā. Acīmredzot, sākotnēji stāsti tika publicēti periodikā un autore juta nepieciešamību katrreiz no jauna lasītāju iepazīstināt ar galvenajiem varoņiem. Dažas vietas nežēlīgi uzdzina miegu, tomēr labākie stāsti ir labākajās Kristi detektīvu tradīcijās, tāpēc kopumā iespaids izlīdzinās.

Vērtējums: 3/5

31309

The Thirteen Problems. Agatha Christie

Harper 2002, 315 lpp. Oriģinālais nosaukums: The Tuesday Club Murders. Miss Marple #2

Pēc garlaicīgajiem večiem ar nelielu satraukumu ķēros pie šī stāstu krājuma. Ja nu atkal nāksies atsist degunu? Viss izvērtās pavisam citādi – nespēju no grāmatas atrauties un bieži sev teicu: “vēl vienu stāstu un tad gan iešu gulēt”. Kā lai guļ, ja mis Mārplas viesistabā tiek stāstīti un šķetināti neatrisināti noziegumi?

Krājumā ir trīspadsmit stāsti ar ļoti līdzīgu uzbūvi – tiek pastāstīts noslēpumains gadījums, kura atrisinājumu zina tikai stāstītājs, un klausītāji cenšas uzminēt vainīgo. Protams, nevienam nav tik spīdošas dedukcijas spējas kā kautrīgajai mis Mārplai. Viņa “ieliek kloķi” pat bijušajam Skotlendjarda izmeklētājam Henrijam Kliteringam. Pirmie 6 stāsti tiek stāstīti draugu lokā Otrdienas vakara klubā pie mis Mārplas, otrie 6 – pie vakariņu galda Bantriju mājā, bet trīspadsmitais stāsts ir savādāks. Tā kā stāstiem ir vienojošs motīvs, tad grāmata rada epizodiska romāna sajūtu.

Visi stāsti nav atmiņā paliekoši, tomēr visi ir aizraujoši. Lai gan stāstu uzbūve atkārtojas, tomēr noziegumi ir dažādi un dažkārt stāstīšanu iespaido stāstītāja personība. Piemēram, blondo aktrisi Džeinu Heljeri neviens tā īsti neņem par pilnu, bet viņas stāsts izrādās ļoti asprātīgs un iznākums pilnīgi negaidīts. Tik viegli neaizmirstas vieglās šausmu stāstu noskaņās ieturētais The Blue Geranium, klasiskie neveiksmīgu laulību iznākumi The Blood-Stained Pavement, A Christmas Tragedy un daži citi stāsti. Kopumā visi stāsti šķita vienlīdz interesanti un ieturēti labākajās Kristi tradīcijās.

Vērtējums: 5/5

6121956

A Pocket Full of Rye. Agatha Christie

Berkley Books 1991, 185 lpp. Miss Marple #7

Negaidīti nomirst bagātais Reks Forteskjū. Protams, uzreiz ir aizdomas par noindēšanu, motīvs ir vairākiem cilvēkiem, bet kurš ir vainīgais? Vienīgais pavediens ir sauja rudzu graudu upura kabatā. Inspektors Nīls kasa pakausi, līdz uzrodas mis Mārpla un lēnām saliek visu pa plauktiņiem.

O, šis bija dikti labi. Klasiska Kristi, klasisks detektīvs. Man bija aizdomas, bet autore ļoti viltīgi šīs aizdomas novirzīja. Ļoti labas beigas, tumšas un negantas, atrisinājums dažas lietas apgrieza kājām gaisā un faktus parādīja jaunā gaismā. Bērnu skaitāmpantiņa izmantošana ir asprātīga, tikai uz beigām drusku nepārliecināja pantiņa sasaiste ar slepkavas rīcības iemesliem. Bet es neesmu speciāliste angļu skaitāmpantiņos, tāpēc varbūt kādu niansi palaidu garām.

Domāju, ka Forteskjū ģimene nekad nepieļautu mis Mārplas uzturēšanos viņu mājā, ja nojaustu, ka aiz nevainīgās, šarmantās kundzītes ārienes slēpjas izmeklēšanas monstrs.

Vērtējums: 5/5

Šajā brīdī jums noteikti ir skaidrs, ka mis Mārpla ar savu detektīvtalantu bez piepūles uzvar ziņkārīgo Setertveitu un viņa noslēpumaino kompanjonu Kīnu. Kamēr Mārplas detektīvos risinās aizraujoši notikumi un tiek ķerti noziedznieki, tikmēr Setertveits apžļembā savas kārtējās pārdomas par mūziku vai Kīna parādīšanos.

 

 

Īsās atsauksmes #6

Pašlaik man ārkārtīgi svarīgi šķiet skatīties, kā tiek grauzta cūkas auss, bet strauji tuvojas gada beigas, neuzrakstītā ir daudz, tāpēc jāķeras atkal pie īsajām atsauksmēm. Šoreiz par dažām pagājušo Ziemassvētku dāvanām.

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Akmens kļavas. Ļena Eltanga

Jānis Roze 2014. gads, 365 lpp.

“Akmens kļavas” saņēmu dāvanā no Lasītājas un, salasījusies slavinošas atsauksmes, ar prieku ķēros klāt. Jāsaka, ka Velsa, Īrija, Skotija man šķiet burvīgas mistikas apvītas un vilinošas vietas, tāpēc stāsts šķita kā radīts manai gaumei. Tomēr klikšķis nenotika. “Akmens kļavu” teksts ir ļoti skaists, bet saturs palika mīkla. Lēkāšana laikā un starp varoņiem bija pārāk liela, lai līdz grāmatas beigām man saglabātos vēlme tam visam sekot līdzi. Ko lai saku par Sašu Sonliju? Vientuļa, dīvaina jauna sieviete par kuru palika sajūta, ka viņa speciāli veido savu dzīvi tik nožēlojamu. Lasiet, ja patīk postmoderns teksts, skaista proza un aizlauzti cilvēki. Grāmatai ļoti gaumīgs vāks.

Vērtējums: 3/5

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Vēstījumi par sargāšanu. Eriks Fosness Hansens

Atēna 2002. gads, 560 lpp.

No Sibillas saņemtie “Vēstījumi par sargāšanu” noskaņu un stila ziņā ir daļēji līdzīgi “Akmens kļavām”. Bez cakainās valodas, bet tikpat intelektuāli stāsti, kas pieskaras viens otram, paužot ideju kā cilvēku dzīves satuvina un maina nejaušības (jeb liktenis). Varbūt tieši otrādi – nekādu nejaušību nav, viss ir saistīts un cikliski atkārtojas. Man patika stāsts par bākas sarga ģimeni, teksta daļa par biškopību un renesanses laika mākslinieku, jo no šiem stāstiem varēja uzzināt ļoti interesantas detaļas par attiecīgajām tēmām un laika periodiem. Kopumā “Vēstījumi par sargāšanu” prasīja zināmu cīņu, jo vēstījums ir lēns un dažas vietas mani garlaikoja līdz miega stāvoklim. Šo man vajadzēja lasīt pirms desmit gadiem, jo tad stāstos iztirzātās filozofiskās idejas aizķertu krietni dziļāk.

Vērtējums: 3/5

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Pēters Hēgs

Atēna 1997. gads, 462 lpp.

Nezinu, kāpēc Smillu neizlasīju tad, kad tā iznāca, tāpēc priecājos par Doronikes dāvāto iespēju izlasīt šo neparasto detektīvu. Vairāk par pašu izmeklēšanu (Smilla nav policiste un viņas aizdomas balstītas vairāk uz īpatnējām sajūtām nevis pierādījumiem) mani interesēja dāņu kultūra vs. grenlandiešu kultūra un abu šo pasauļu sāpīgā saskaršanās. Stāsts ir neparasts, vietām zinātnisks, vietām tehnisks un kopumā ļoti interesants. Grenlandiete Smilla ir vienlaikus fascinējoša un nesimpātiska dāma, kas kā tēls man ļoti patika. Pamatīgie kuģu un ledus apraksti gan beigās bija tā kā par daudz, novirzīja no izmeklēšanas, iebuksēja sižetu un atņēma manam lasītpriekam vienu zvaigzni.

Vērtējums: 4/5

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Klauns Šalimars. Salmans Rušdi

Atēna 2007. gads, 400 lpp.

Iespējams, ka par šo Andra iedāvināto grāmatu man nemaz nevajadzētu izteikties, jo otro reizi pierādījās, ka viss indiskais vienkārši nav man saprotams un izraisa nepatiku. Romāna darbība notiek Kašmirā (pārsvarā Indijas kontrolētajā teritorijā) un ASV, kas man ļāva grāmatu izlasīt līdz beigām. Stāsts ir ļoti kolorīts, vieglprātīgu kaislību un fanātiska naida caurstrāvots. Īpaši interesantas bija epizodes par Kašmiras pretošanās grupu rašanos un kā tās, afgāņu talibu iespaidā, pārauga par ko briesmīgu. Rušdi raksta krāšņi, var just, ka viņš ir ļoti zinošs un gudrs, tāpēc nevaru teikt, ka viņa stils man nepatika. Vispār man žēl, ka nespēju baudīt tik atšķirīgu kultūru pat grāmatas formā.

Vērtējums: 2,5/5

Atvainojos, ka visas dāvanas joprojām neesmu izlasījusi, lai gan ļoti gribēju to šogad izdarīt.

 

 

Lieta Nr. 64. Jusi Adlers-Olsens

lieta nr. 64Zvaigzne ABC 2015. gads, 448 lpp. Afdeling Q #4

1987. gads. Nete Rozena ir pārliecināta, ka visi pārdzīvojumi palikuši pagātnē. Līdz kādu dienu uzrodas vīrs no pagātnes un draud izpostīt Netes laimi. Tomēr Nete neļaus sevi atkal ievilkt šausmu murgā, viņa negrasās vēlreiz būt par upuri… 2010. gads. Detektīvs Karls Merks pēta Ritas Nilsenas, eskorta firmas īpašnieces, pazušanu. Izmeklēšanā atklājas, ka Ritas nozušana ir nevis atsevišķs gadījums, bet gan cieši saistīta ar noziegumiem, kuri aizsākušies pirms vairāk nekā divdesmit gadiem un turpinās joprojām.

Iepriekšējo Q nodaļas piedzīvojumu iepriecināta, ar nepacietību gaidīju šo romānu. Pēc izlasīšanas jāsecina, ka, it kā viss ir un tomēr kaut kā nav. Autors ir paņēmis nesmuku Dānijas vēstures epizodi un uz tās uzbūvējis noziegumu ķēdi, paralēli tam turpinot risināt pneimatisko āmuru slepkavnieku lietu. Tik skumjš stāsts par sievietēm un večiem, kuri iedomājas sevi dieva vietā. Kas gan var noiet greizi?

Nevar īsti teikt, ka Jusi Adlers-Olsens būtu “sabojājies”, tomēr šoreiz nesaņēmu ne spriedzi, ne smieklus kā pirmajās trīs daļās. Romāns gluži vienkārši neaizrāva. Tā vien šķiet, ka autoram sakāpuši galvā žilbinošie Q nodaļas sērijas pārdošanas apjomi un viņš ir steidzies “uzcept” nākamo romānu. Varbūt pie vainas ir trīs dažādie skatpunkti – Karls, ļaundaris, atriebējs. Romāns sanācis saraustīts, ar lēnu sižeta virzību un strauju nobeigumu.

Ja iepriekšējos romānos Q nodaļas darbā dzirkstīja humors, tad šoreiz no tā ir palikusi tikai vāja atblāzma. Mazliet dzīvības ienes Asada izdarības, bet tas arī viss. Atriebējas lomā esošās sievietes dzīves stāsts bija traģisks, tomēr kā tēls viņa galīgi neaizkustināja. Vai viņas rīcība ir ticama? Ir dzirdēti vēl trakāki stāsti par to kā cilvēki ieciklējas pagātnē un nespēj piedot. Savukārt ļaundaris reāli tracināja. Nelaimīgas sagadīšanās dēļ, romāns ir iznācis neilgi pēc tam, kad daži mūsu politiķi pamatīgi nokaitināja ar savu vēlmi grābstīties gar sieviešu dzemdēm. Tāpēc man ļaundara nodaļas vienkārši riebās. Kārtējais aptaurētais tēviņš, kurš iedomājas, ka var lemt pār sievietēm un viņu tiesībām dzemdēt! Nezinu, vai autors šo tēlu ir balstījis uz reālu vēsturisku personu, bet neglītā Sprogē salas epizode gan Dānijas vēsturē ir bijusi un tas bija vienīgais, kāpēc spēju sižetu “sagremot”. Te nu nonākam līdz tam, ka lielā mērā manu nespēju izbaudīt “Lietu Nr. 64” nosaka mana attieksme pret romānā paustajiem sakāpinātajiem nacionālisma un šovinisma uzskatiem. Pilnīgi ticams, ka citiem romāns patiks krietni labāk.

Noliekam malā manu personīgo nepatiku, un pāri paliek šokējošs sižets, kurš tomēr ātri pabāl no atmiņas. Atceros Sprogē salu ar tur ieslodzītajām meitenēm, bet pārējais jau pagaisis. To pašu nevaru teikt par “Sievieti būrī”, vai “Vēstuli pudelē”, vai pat par “Fazānu slepkavām”, kurš, manuprāt, bija vājākais no pirmajiem trijiem romāniem.

Q nodaļas cienītājiem romāns ir noteikti jālasa, jo atklājas šis tas interesants par Asadu un Rozi, un ļoti aizdomīgs pavērsiens notiek pneimatisko āmuru slepkavu lietā, kas ož pēc daža laba nepatīkama atklājuma nākotnē. Protams, ka lasīšu nākamo daļu. Kopumā kriminālromānu sērija ir interesanta, uzrakstīta viegli lasāmā stilā un noziegumi nav viegli atrisināmi.

Vērtējums: 3/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pamestais bērns. Kamilla Lekberga

pamestais bērnsJumava 2014. gads, 448 lpp. Fjällbacka #5

Stāsts par pamesto bērnu aizsākas, Ērikai atrodot savas mātes lādē nacistu medaļu un senu zīdaiņa apģērbu. Tā kā māte ir mirusi un abu atrasto lietu izcelsme ir neskaidra, Ērika dodas pie vietējā vēstures skolotāja, lai uzzinātu ko vairāk vismaz par medaļu. Izrādās, šis skolotājs reiz pazinis Ērikas māti. Sākas nekontrolējamu un šausminošu notikumu virkne — tā aizved pie 70 gadu seniem noslēpumiem, kas radušies Otrā pasaules kara laikā…(no oficiālās anotācijas)

Rudeņos rodas vēlme lasīt kriminālromānus un šķiet, ka ne man vienai, jo liela daļa šī žanra romānu tiek izdoti tieši rudeņos (vismaz pie mums tāda sajūta rodas; statistiku, ja tāda ir, neesmu pētījusi). Tas liecina, ka arī citi rudeņos vēlas “pamieloties” ap kādu noziegumu, jo kāpēc lai savādāk izdevniecības nopūlētos. Kāda internetā pamanīta anotācija mani spontāni aizveda pie apgāda Jumava nesen izdotās Kamillas Lekbergas “Pamestā bērna”. Manu, tāpat kā galvenās varones Ērikas, ziņkāri ierosināja nacistu medaļa asiņainā zīdaiņa krekliņā. Ziņkāri apmierināju, tomēr romāns neizrādījās tāds kā cerēju. Arī nekā nekontrolējama un šausminoša tur nebija, tikai parastās cilvēku cūcības.

“Pamestais bērns” ir ļoti lēns kriminālromāns, kur vienā katlā samesti līķi, sens noslēpums, radikāls nacionālisms un bērnu audzināšana. Pa vidu sadzīviskām situācijām Ērika mēģina noskaidrot mātes Elsijas pagātnes noslēpumu, kamēr viņas vīrs Patriks ar meitu uz rokām piepalīdz kolēģiem izmeklēt pensionēta vēstures skolotāja Ērika slepkavību. Caur 1943. – 1945. gada ainām no Ērika brāļa Aksela un Elsijas skatupunkta pamazām atklājas sena traģēdija, kuru neatlaidīgi cenšas paturēt noslēpumā pat pēc 70 gadiem.

Tas ir tik skumji, ka visu slikto izraisa akls naids – sākumā pret vāciešiem, ebrejiem, pēc tam – Zviedrijā sabraukušajiem imigrantiem un radikālu nacionālistisku ideju pretiniekiem. Tieši kara laika zviedru – vāciešu attiecības un rasisms mūsdienu Zviedrijā ir romāna interesantākie aspekti. Saindēt savu mūžu ar naidu… tas ir nejēdzīgi, bet večuku rīcība ir ticama. Savukārt Elsijas mātes liktenis ir oda gļēvulībai, stulbumam un ačgārnām iedomām.

Varoņi ir rīcībā cilvēcīgi, tomēr šabloniski un viendimensionāli. Uzkrītoši, ka visas jaunās sievietes vai nu auklē bērnus vai ir stāvoklī, izņemot policijas iecirkņa sekretāri, kurai nekādi nesanāk tikt pie bērna. Vecās ir pārlaimīgas omītes. Savukārt vīrieši vai nu auklē bērnus, gatavojas kļūt par tēviem vai arī ir agresīvi un naidpilni tipi neatkarīgi no vecuma. Sen nebija trāpījusies tāda vienveidība. Vienīgais patiesi interesantais tēls, kurā jūtamas gan labās, gan sliktās īpašības, ir policijas priekšnieks, vecais īgņa, bet pat viņš pamanās iepīties darīšanās ar bērniem. Kas attiecas uz policistiem, tie ir līdz komiskumam neprofesionāli. Sižets stiepjas un velkas pateicoties tam, ka viņi aizmirst laicīgi noskaidrot elementāras lietas. Skaidrs, ka mazā pilsētiņā nestrādā policijas spožākie prāti, tomēr viņi noteikti skatās policijas seriālus un vismaz no tiem varēja mācīties kā rīkoties. Kriminālintrigai nebūtu ne vainas, tikai autore tā aizraujas ar bērnu tēmu, ka lasītājam nesniedz nekādus pavedienus attiecībā uz noziegumu. Tajā pašā laikā diezgan ātri top skaidrs, ka nav daudz variantu, kurš varētu būt vainīgais.

Kamilla Lekberga šķiet apmaldījusies starp žanriem. Viņa vienlaikus grib būt dāmu romānu un kriminālromānu autore. Rezultāts ir viduvējs melodramatisks detektīvstāsts, kurš vairāk varētu iet pie sirds dāmām labākajos gados. Lai gan “Pamestais bērns” ir piektais romāns sērijā par Ēriku un Pīteru, to var lasīt arī kā atsevišķu detektīvromānu. Iepriekšējo darbu sižeta atbalsis nebija būtiski jūtamas atšķirībā no Jū Nesbē un Jusi Adlera-Olsena detektīviem, kuros katrā nākamajā darbā ir atsauces uz pagātnes notikumiem galveno varoņu dzīvēs.

Mani kaitināja autores nevēlēšanās fokusēties uz nozieguma risināšanu (kam būtu jābūt kriminālromāna mērķim, vai ne?), upura un galvenās varones vārdu līdzība (Ēriks un Ērika) un salkani melodramatiskās beigas. Es detektīvos meklēju interesantu noziegumu, kolorītus galvenos varoņus un spraigu darbību. “Pamesto bērnu” iesaku tikai tad, ja jums ir patikuši citi autores detektīvi vai meklējat mierīgi sadzīvisku romānu, kur pa vidu iepīts noziegums.

Vērtējums: 2,5/5