Pamestais bērns. Kamilla Lekberga

pamestais bērnsJumava 2014. gads, 448 lpp. Fjällbacka #5

Stāsts par pamesto bērnu aizsākas, Ērikai atrodot savas mātes lādē nacistu medaļu un senu zīdaiņa apģērbu. Tā kā māte ir mirusi un abu atrasto lietu izcelsme ir neskaidra, Ērika dodas pie vietējā vēstures skolotāja, lai uzzinātu ko vairāk vismaz par medaļu. Izrādās, šis skolotājs reiz pazinis Ērikas māti. Sākas nekontrolējamu un šausminošu notikumu virkne — tā aizved pie 70 gadu seniem noslēpumiem, kas radušies Otrā pasaules kara laikā…(no oficiālās anotācijas)

Rudeņos rodas vēlme lasīt kriminālromānus un šķiet, ka ne man vienai, jo liela daļa šī žanra romānu tiek izdoti tieši rudeņos (vismaz pie mums tāda sajūta rodas; statistiku, ja tāda ir, neesmu pētījusi). Tas liecina, ka arī citi rudeņos vēlas “pamieloties” ap kādu noziegumu, jo kāpēc lai savādāk izdevniecības nopūlētos. Kāda internetā pamanīta anotācija mani spontāni aizveda pie apgāda Jumava nesen izdotās Kamillas Lekbergas “Pamestā bērna”. Manu, tāpat kā galvenās varones Ērikas, ziņkāri ierosināja nacistu medaļa asiņainā zīdaiņa krekliņā. Ziņkāri apmierināju, tomēr romāns neizrādījās tāds kā cerēju. Arī nekā nekontrolējama un šausminoša tur nebija, tikai parastās cilvēku cūcības.

“Pamestais bērns” ir ļoti lēns kriminālromāns, kur vienā katlā samesti līķi, sens noslēpums, radikāls nacionālisms un bērnu audzināšana. Pa vidu sadzīviskām situācijām Ērika mēģina noskaidrot mātes Elsijas pagātnes noslēpumu, kamēr viņas vīrs Patriks ar meitu uz rokām piepalīdz kolēģiem izmeklēt pensionēta vēstures skolotāja Ērika slepkavību. Caur 1943. – 1945. gada ainām no Ērika brāļa Aksela un Elsijas skatupunkta pamazām atklājas sena traģēdija, kuru neatlaidīgi cenšas paturēt noslēpumā pat pēc 70 gadiem.

Tas ir tik skumji, ka visu slikto izraisa akls naids – sākumā pret vāciešiem, ebrejiem, pēc tam – Zviedrijā sabraukušajiem imigrantiem un radikālu nacionālistisku ideju pretiniekiem. Tieši kara laika zviedru – vāciešu attiecības un rasisms mūsdienu Zviedrijā ir romāna interesantākie aspekti. Saindēt savu mūžu ar naidu… tas ir nejēdzīgi, bet večuku rīcība ir ticama. Savukārt Elsijas mātes liktenis ir oda gļēvulībai, stulbumam un ačgārnām iedomām.

Varoņi ir rīcībā cilvēcīgi, tomēr šabloniski un viendimensionāli. Uzkrītoši, ka visas jaunās sievietes vai nu auklē bērnus vai ir stāvoklī, izņemot policijas iecirkņa sekretāri, kurai nekādi nesanāk tikt pie bērna. Vecās ir pārlaimīgas omītes. Savukārt vīrieši vai nu auklē bērnus, gatavojas kļūt par tēviem vai arī ir agresīvi un naidpilni tipi neatkarīgi no vecuma. Sen nebija trāpījusies tāda vienveidība. Vienīgais patiesi interesantais tēls, kurā jūtamas gan labās, gan sliktās īpašības, ir policijas priekšnieks, vecais īgņa, bet pat viņš pamanās iepīties darīšanās ar bērniem. Kas attiecas uz policistiem, tie ir līdz komiskumam neprofesionāli. Sižets stiepjas un velkas pateicoties tam, ka viņi aizmirst laicīgi noskaidrot elementāras lietas. Skaidrs, ka mazā pilsētiņā nestrādā policijas spožākie prāti, tomēr viņi noteikti skatās policijas seriālus un vismaz no tiem varēja mācīties kā rīkoties. Kriminālintrigai nebūtu ne vainas, tikai autore tā aizraujas ar bērnu tēmu, ka lasītājam nesniedz nekādus pavedienus attiecībā uz noziegumu. Tajā pašā laikā diezgan ātri top skaidrs, ka nav daudz variantu, kurš varētu būt vainīgais.

Kamilla Lekberga šķiet apmaldījusies starp žanriem. Viņa vienlaikus grib būt dāmu romānu un kriminālromānu autore. Rezultāts ir viduvējs melodramatisks detektīvstāsts, kurš vairāk varētu iet pie sirds dāmām labākajos gados. Lai gan “Pamestais bērns” ir piektais romāns sērijā par Ēriku un Pīteru, to var lasīt arī kā atsevišķu detektīvromānu. Iepriekšējo darbu sižeta atbalsis nebija būtiski jūtamas atšķirībā no Jū Nesbē un Jusi Adlera-Olsena detektīviem, kuros katrā nākamajā darbā ir atsauces uz pagātnes notikumiem galveno varoņu dzīvēs.

Mani kaitināja autores nevēlēšanās fokusēties uz nozieguma risināšanu (kam būtu jābūt kriminālromāna mērķim, vai ne?), upura un galvenās varones vārdu līdzība (Ēriks un Ērika) un salkani melodramatiskās beigas. Es detektīvos meklēju interesantu noziegumu, kolorītus galvenos varoņus un spraigu darbību. “Pamesto bērnu” iesaku tikai tad, ja jums ir patikuši citi autores detektīvi vai meklējat mierīgi sadzīvisku romānu, kur pa vidu iepīts noziegums.

Vērtējums: 2,5/5

Būris. Alberts Bels

BūrisLiesma 1972. gads, 198 lpp.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1972. gads

Pēc ciemošanās pie vecākiem mājās neatgriežas pazīstamais arhitekts Edmunds Bērzs. Viņa sieva dodas uz miliciju un tiek sākta izmeklēšana.

Šķiet, tas bija vidusskolas literatūras eksāmens, kurā savu sacerējumu balstīju uz Alberta Bela citātu par cilvēku dzīvošanu būros. Gan sacerējums, gan “Būris” ar laiku pagaisis no manas atmiņas, tomēr doma par dzīvošanu iedomātos būros iespiedusies apziņā. Nolēmu, ka laiks pārlasīt šīs domas ierosinātāju.

“Būra” pirmā daļa ir vienkāršs padomju gadu krimiķis. Precīzos, asos psiholoģiskos portretējumos tiek iezīmēti galvenie varoņi – kriminālmeklēšanas daļas izmeklētājs Valdis Strūga, pazudušais arhitekts Edmunds Bērzs un viņa sieva Edīte, daži draugi, kolēģi un kaimiņi. Caur varoņu rīcību, izjūtām, pārdomām spilgti attēlota 1960. – 1970. gadu ikdiena un to lasīt man bija interesanti. Kaimiņiem ir dīvāns, mums arī vajag, draudzenei ir tāds mētelis, man arī vajag, radiem ir vasarnīca, mums arī pēdējais laiks par to domāt un tā tālāk. Visi salīdzina, visi grib līdzināties, dzīvot pēc kaut kādiem standartiem. Vidējās inteliģences ģimenes standarts: apmēram 300 rubļu ģimenes budžets, 2 – 3 istabu dzīvoklis, mašīna, mēbeles, 1 – 2 bērni, ceļojumi, blata sistēma, ārēji saskanīga un priekšzīmīga ģimenes dzīve. Pēc šabloniem dzīvot ir izdevīgāk un vieglāk. Izteikt savas domas, meklēt jaunus risinājumus nav vajadzības.

Otrā daļa, manuprāt, ir emocionāli spēcīgāka par pirmo un pārsvarā sastāv no Bērza ieslodzījuma dzīves būrī. Būris ir pavisam fizisks un īsts, palicis aizaugušā gravā vēl no 1944. gada. Kas sākumā šķiet kā pat tīri patīkama atpūta no sabiedrības, Bērzam drīz pārvēršas fiziskā un garīgā cīņā par izdzīvošanu. Viņš saprot, ka viņa līdzšinējiem sasniegumiem, naudai, sabiedrībā pieņemtiem uzskatiem nav nekāda vērtība, jo “te tagad viņa dzīvība atkarājās no tā, cik gudrs viņš būs ar savu prātu”. Nesekmīgi ar būri izcīnījies, viņš fiziski pielāgojas apstākļiem cik labi var. Grūtāk ir ar atmiņām, vientulību un bailēm. Ar tām viņš cīnās, domājot un analizējot līdzšinējo dzīvi, un beigās nonāk pie atziņas, ka mēs paši sevi mēdzam ieslodzīt būrī. Viņš ir ieslodzīts būrī, bet arī tie tur ārā dzīvo būros. Lai tiktu ārā no iedomu būra, jābūt godīgam pret sevi un citiem.

Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju. Jo tikai tā var būrī dzīvot.

Tas, ko nesapratu, bija izmeklētāja un arhitekta lielā līdzība. Strūgam pat rodas sajūta, ka viņš meklē pats sevi. Nespēju līdz galam uztvert šīs paralēles jēgu. Iespējams, atslēga slēpjas Strūgas dzīves filozofijā “Galvenais – palikt uzticīgam pašam sev”. Līdz šādai domai beigās nonāk arī Bērzs (vismaz es tā domāju). Pēc rūpīgas un detalizētas “skatuves gatavošanas”, atrisinājums pienāca mazliet par ātru. Ārpus kadra palicis meklēšanas process, par ko mazliet žēl.

Ja lasītājs nespēj uztvert slēptās līdzības un filozofisko domu, tad “Būris” varētu pat garlaikot, jo, mūsdienu izpratnē, izmeklēšanas un aktīvas darbības ir maz. Nodevas padomju ideoloģijai tiešā veidā nav jūtamas, tomēr tā laika gars ir iezīmējis cilvēku dzīves. Kādam tas būs interesanti, bet kādam varētu piešķirt romānam seniluma piegaršu. Protams, tajā laikā nedrīkstēja dot mājienu, ka politiskais režīms ir būris, kurā ievietoti visi plašās un draudzīgās valstu savienības iedzīvotāji.

“Būris” ir detektīvs ar spēcīgu filozofisko ievirzi un noteikti iekļaujams “Top 100 latviešu literārie darbi”, ja tāds tops pastāvētu.

Vērtējums: 4/5

Phantom. Jo Nesbø

PhantomKnopf 2012, 378 lpp. Harry Hole #9

Kad Harijs no Oslo devās uz Honkongu, viņš nebija plānojis atgriezties. Tomēr notiek neiedomājamais – viņa mīļotās sievietes dēls Oļegs tiek apsūdzēts slepkavībā. Harijs atgriežas, lai veiktu neoficiālu, bīstamu izmeklēšanu un pierādītu, ka Oļegs nav vainīgs.

Par skandināvu literatūru man kaut kādā veidā izveidojies priekšstats kā par nelaimīgu, skarbu, pat brutālu, tāpēc to lasu maz. Šī iemesla dēļ trako sajūsmas vilni par Jū Nesbē kriminālromāniem mierīgi palaidu garām un vispār tikai šogad sāku skatīties skandināvu detektīvu virzienā. Piesardzīgi sāku ar Jusi Adleru-Olsenu. Iepatikās. Nolēmu turpināt. Pie šī konkrētā romāna lasīšanas gan “vainīga” Inese, kura man uzdāvināja “Phantom” Ziemassvētkos 🙂 Sanāca sēriju par Hariju Holu sākt gandrīz no beigām, nevis sākuma.

Šo romānu Nesbē veidojis kā noslēgtu apli. Beigas ir sākums un, jaucot pagātnes notikumus ar tagadnes izmeklēšanu, viss saplūst kopā un noslēdzas tāpat kā sācies: ar žurkas izmisīgiem mēģinājumiem tikt garām mirstošam cilvēkam, lai nokļūtu alā pie saviem izsalkušajiem bērniem. Situācija tā pati, tikai cilvēks cits. Sākotnēji mazliet mulsināja dažādie notikumu skatu punkti, bet kopumā tie deva spriedzi un krietni dziļāku izpratni par notiekošo, nekā, ja stāstījums būtu tikai no bijušā policijas izmeklētāja Harija Hola puses. Ar visu to, ka lasītājam tiek sniegts plašs skatupunkts, es līdz beigām nebiju pārliecināta, kurš nogalināja Gusto. Manu uzmanību novērsa citi uzbrukumi un citi motīvi. (Noslēpumaino narkotiku tirgotāju bosu gan izkalkulēju pirms Harija atklāsmes.) Kad beigās atklājās patiesība, tas bija smagi un skumji. Tik bezjēdzīgas nāves. Ar Gusto, Oļegu un Hariju notiekošais spilgti parāda, kurp noved narkotiku atkarība. Nekas vairs nav svēts, vajadzība pēc nākamās devas stāv augstāk par ģimeni un mīlestību. Narkomānam vispār ir tikai viena mīlestība – narkotikas.

Patiesībā, ja nebūtu šo satriecošo beigu un autora veiklā spēlēšanās ar mani, es romānu vērtētu zemāk, jo tīri subjektīvi man lielākā daļa nepatika. Nepatika tāpēc, ka ļoti negribējās lasīt par narkomāniem, narkotiku tirgotājiem un korumpētiem policistiem. Autors tik ļoti sabiezinājis krāsas, ka šķita – Oslo ielās pārvietojas  vieni vienīgi narkomāni un slepkavas, nekā cita tur nav. Intereses pēc drusku pameklēju gūglē un, velns, vismaz 2002. gadā Oslo tik tiešām bija tā, kā Nesbē raksta. Romānā darbība gan risinās 2011. gadā.

Attiecībā uz Hariju Holu man nav skaidra viedokļa. Būtu jālasa no pirmās grāmatas, lai viņu labāk iepazītu. Pagaidām man ir skaidrs, ka viņš ir tāds kā spītīgs vientuļais vilks, kura izmeklēšanas metodes ne vienmēr tikušas kolēģu atbalstītas (vai nav klišejiski?). Viņš mīl Rakeli un tās dēlu, bet “Sniegavīrā” notikušais viņus satricinājis un šķīris. Harijam ir atkarība no alkohola, arī narkotikas viņam nav svešas, bet nu jau trīs gadus viņš ir tīrs. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Kristīne “Purva bridējā” rīkojās muļķīgi domājot, ka spēs glābt un pārtaisīt Edgaru. Arī Harijā es vairāk saskatīju Edgaru un tāpēc nespēju just īpašas simpātijas. Tomēr beigās man viņa bija žēl, jo vīrietis, kurš kā savu pieņēmis sveša vīrieša dēlu un viņa dēļ riskē ar savu dzīvību, ir cieņas vērts. Nojauta arī saka, ka ne sava gļēvā rakstura dēļ viņa dzīvē viss sagājis šķērsām.

In any conflict we instinctively take the side of those who look most like us.

Kopumā romāns atstāja ļoti nomācošu iespaidu un man jāatzīst Jū Nesbē meistarība. Domāju nākamgad izlasīt arī vismaz “The Bat” – pirmo romānu no šīs sērijas.

Vērtējums: 4/5

Fazānu slepkavas. Jusi Adlers-Olsens

Fazānu slepkavasZvaigzne ABC 2012. gads, 415 lpp. Afdeling Q #2

1987. gadā kādā vasarnīcā atrod nežēlīgi nogalinātus māsu un brāli. Izmeklēšanā noskaidrojas, ka slepkava meklējams starp smalkas internātskolas audzēkņiem no Dānijas bagātākajām ģimenēm. Viens no aizdomās turamajiem atzīstas un lietu slēdz kā atrisinātu. Pēc daudziem gadiem dokumenti nonāk uz Q nodaļas vadītāja galda. Dažu apstākļu sakritības dēļ Karls Merks uzsāk papildus izmeklēšanu. Aizdomās turamie kļuvuši bagāti un ietekmīgi, bet vienīgā sieviete jau gadiem pazudusi. Viņu meklē visi. Jautājums tikai – kurš būs pirmais, kurš uzvarēs medībās?

Kad izlasīta pirmā un trešā grāmata par Q nodaļu, tad pilnīgi noteikti ir jāizlasa arī otrā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka anotācija ir ļoti intriģējoša.

Kāds noliek Karlam Merkam uz galda mapi ar teorētiski jau atrisinātu lietu: slepkavības notikušas pirms divdesmit gadiem, kāds vīrietis tajās atzinies un cietumā izcieš savu vainu. Kāda velna pēc tad lieta atkal izcelta laukā un kurš to izdarījis? Karls un Asads ir pietiekoši ziņkārīgi, lai noskaidrotu šo jautājumu. Tomēr lieta nešķiet uzmanības vērta, līdz brīvībā esošie līdzdalībnieki pacenšas atstādināt Karlu no izmeklēšanas. Tas nu viņam ir kā sarkana lupata bullim un Q nodaļa dodas “uzbrukumā” bijušo internātskolas audzēkņu bandai.

Saistībā ar Q nodaļu jāpiemin divas svarīgas lietas. Pirmkārt, viņiem tiek piekomandēta ekscentriskā sekretāre Roze, pret kuru jau pirmajā mirklī Karls jūt antipātijas. Tā īsti gan nesapratu, kāpēc viņam Roze nepatīk. Varbūt kaut kas izskatā, vai varbūt tāpēc, ka viņa neuzlūko savu priekšnieku ar maigu cieņas pilnu skatienu. Roze pieprasa cieņu pret sevi un dažus uzlabojumus nodaļas ikdienā, lai varētu labāk pildīt savu darbu, un patiesībā viņa savus pienākumus veic tik efektīvi, ka laipns paldies no Karla puses būtu tikai normāli. Bet nekā. Viņi rīvē viens otram kantes, krīt uz nerviem un rada spriedzi līdz šim mierīgajā Karla un Asada divvientulībā. Otrkārt, slepkavību nodaļā darbu uzsāk irākietis Samīrs un pēc dažiem neskaidriem izteicieniem var nojaust, ka Asadam pret Samīru ir naids. Viņa nepatiku pret Samīru atceros no “Vēstules pudelē”, kur tā kļuva izteiktāka, bet jautājums paliek atklāts – kāds tam iemesls?

Jau romāna sākumā iepazīstamies ar trim amorāliem vīriešiem un bijušo bandas locekli Kimiju, kura desmit gadus dzīvo uz ielas un slēpjas no viņiem. Ātri top skaidrs, ka agresīvie vīrieši baudu gūst sadistiskā veidā un uzskata, ka ir neaizskarami un ar naudu iespējams panākt pilnīgi visu – gan sarīkot ekskluzīvas medības, kur galvenā trofeja ir kāds eksotisks dzīvnieks, gan apklusināt smagi piekautos uzbrukumu upurus. Sākumā šķiet, ka arī Kimija ir upuris, bet vēlāk viss kļūst neviennozīmīgs. Kimijas rīcību jaunībā nav iespējams attaisnot, bet viņas rīcību grāmatas beigās var saprast. Interesants tēls.

Kas attiecas uz nozieguma izmeklēšanu, tad šoreiz tas mani nesajūsmināja. Tēma par sadistiskiem, bezatbildīgiem, ciniskiem bagātnieku bērneļiem, kuri vēlāk kļūst par varenām biznesa haizivīm un nesodīti turpina strādāt visādas cūcības, šķita jau vairākkārt dažādās variācijās dzirdēta un lasīta literatūrā un ikdienas ziņu izlaidumos. Es baidos izklausīties traka, bet gaidīju nevis dzīvnieku, bet gan cilvēku medības. Tas būtu patiesi amorāli un piedienīgi šai slimajai kompānijai. Tas radītu asumu un spriedzi romānā. “Fazānu slepkavās” bija vairākas vecas un jaunas slepkavības un uzbrukumi, tomēr man pietrūka noslēpumainības un aizrautības. Gribu gan uzsvērt, ka šie iebildumi ir pilnīgi subjektīvi, jo manas smadzenes prasa sarežģītākas mīklas par šai romānā piedāvāto.

Kopumā interesants romāns par iedomātiem mūsu pasaules varenajiem un viņu visatļautību. Savā ziņā ļoti ticami. Tagad gaidu ceturto daļu. Pārņem viegls, patīkams satraukums iedomājoties kādu noziegumu autors pasniegs kā nākamo un kādas atbildes vai jaunus jautājumus tā varētu sniegt par Q nodaļas darbiniekiem.

Vērtējums: 3,5/5