Turpinu pandēmijas dienasgrāmatu. Iepriekšējās daļas: 1. daļa, 2. daļa, 3. daļa, 4. daļa.
Pieraksta vieta: Valmiera. LFK droši drīkst manus “Pandēmijas dienasgrāmatas” ierakstus ņemt un iekļaut savā kolekcijā.
Pandēmijas dienasgrāmata
16.04.2020.
Visu dienu aiz loga plosās vējš, gaudo ventilācijā. Vakarā pārstāj un iestājas šokējošs klusums. Skaists saulriets, ugunīgi dzelteni un rozīgi mākoņi. Strādāju pie savas mājaslapas, iet lēni, viss jauns un pētāms.
17.04.2020.
Pamodos agri, gribu atsākt agros rītus. Laikam visas šīs situācijas dēļ pēdējo mēnesi nespēju pamosties. Brokastoju un domāju, ka esmu dusmīga. Dusmas un bailes – spilgtākās emocijas kopš marta. Dusmas uz ķīniešiem par šitā draņķa palaišanu, dusmas uz itāļiem un pārējiem, kuri tik ilgi to uztvēra vieglprātīgi, dusmas uz visādiem pajoliņiem ar 5G, brīnumūdeņiem un ko tik vēl ne, vienkārši dusmas uz visu pasauli. Vai kaut reizi dzīvē varētu neiestāties krīze tad, kad dzīve sāk iet kalnā? Bailes – vai par to vispār ir vērts rakstīt? Bailes no cilvēkiem, bailes no durvju rokturiem, bailes no tā, cik ilgi un cik dziļi kritīsim. Vislielākās bailes par sev mīļajiem. Izlasīju arī rakstu par to, ko darīt, ja mājsaimniecībā visi saslimuši un nav, kas izved suni. Trauksmes līmenis = kosmoss. Kā viņi to iedomājas – suni var nodot patversmē? Suns nav mēbele! Suns ir ģimenes loceklis. Nav padomājuši par to, kāda trauma tā ir saimniekam, kurš jau tā jūtas maksimāli sūdīgi, un sunim, kurš pēkšņi tiek iemests svešā vidē, pamests. Ai, respektīvi, riktīgi uzcepos.
29.04.2020.
Nejutu vajadzību rakstīt, jo visas dienas šķiet vienādas. Ne kur braukt, ne kur iet. Tik, cik uz mežu. Saslimušo skaits lēni kāpj. Īsti nelasu, kas notiek citur pasaulē, bet laikam apmēram tas pats. Mazāk ziņu – mierīgāk. Dažas valstis no maija pamazām mīkstinās ierobežojumus, laikam mēs arī. Pagājušajā nedēļas nogalē cīnījos ar ilgstošu trauksmi, ko noteikti veicināja arī pašreizējā saspringtā situācija. Laiks pieturas vēss, viss pamazām plaukst. Uzsāku ainavu projektu, tas dod mērķi. Šodien pakoju kartīšu pasūtījumus un priecājos, ka tāds sīkums – ar roku rakstīta kartīte – var cilvēkiem noderēt.
30.04.2020.
Gaisā jūtams pilnīgs atslābums no ierobežojumiem. Daudziem laikam šķiet, ka pēc 12. maija, kad tā kā varētu beigties ārkārtas stāvoklis, viss maģiski beigsies, slimība izzudīs, piesargāties nevajadzēs. Kaitinoši maldi. Pamazām taisīs vaļā robežas, atsāks lidojumus. Viļņa centra lielāko daļu atdos āra kafejnīcām, dažas citas Eiropas pilsētas pārkārto ielas, lai prioritāte būtu gājējiem un velobraucējiem. Brīdina arī par nākamo vīrusa vilni rudenī. Vai dzīve vispār vairs būs tāda kā 2019. gadā?
*****
Uz 1. maiju saslimušo skaits LV – 870, LT – 1399, EE – 1694, pasaulē kopā: pāri par 3 miljoniem, izveseļojušies 1 miljons, miruši vairāk kā 230 tūkstoši. LV izveseļojušies 348, miruši 16.
Ar šo arī noslēdzu dienasgrāmatas rakstīšanu. Vismaz pagaidām. Varbūt atsākšu, ja notikumi krasi mainīsies un gribēsies par tiem izteikties. Paldies LFK garamantas.lv par projektu un jums par lasīšanu, ja kāds šo lasa. Turpmāk atpakaļ pie grāmatām.