Kuģa žurnāls. Inese Zandere

latviešu grāmata

Neputns 2016. gads, 480 lpp.

Reizēm gadās tik labi grāmatu vāki, ka atturēties neiespējami. Tā es satikos ar “Kuģa žurnālu”. Sākuma fragmenta saintriģēta, es acīmredzami cerēju, ka Zandere būs tikpat viegli pieejama kā Hermanis. Kļūdījos. Gadi “Rīgas Laikā” nav tas pats, kas uzvest operu Milānā vai Parīzē. Būtībā grāmatas augstā cena jau pati par sevi pasaka, ka šī nav grāmata masām vai nejaušam garāmgājējam.

Lasāmajam tekstam, manuprāt, nav vienmēr jābūt ērtam, viegli uztveramam. Ik pa laikam ir veselīgi nopūlēt smadzenes, censties “sagremot” izlasīto. Pārsvarā “Kuģa žurnāla” piezīmes ir šādā vieglā līdz vidēji smagā “sagremošanas” līmenī, tomēr ir diezgan daudz teksta, kas runā par kaut ko, kas svarīgs autorei, bet ir tik augstā līmenī vai ārpus nojaušama konteksta, ka izslēdz iespēju zemākam prātam ko gūt. Es te, protams, runāju par savu prātu un man noteikti iegriež tas, ka “Rīgas Laiku” lasīju sen un neregulāri. Tā nu vietām spēcīgi apspiedu žāvas un turpināju lasīt, lai tiktu līdz interesantajiem gabaliem.

Sākums par Bulgāriju un Aspazijas kleitām bija dikti interesants. Tālāk gāja kā pa celmiem un jūtos vīlusies, ka pārējais saturs nav tikpat lasāms kā sākums. Grāmatas saturs ir ārkārtīgi saraustīts kā to jau var nojaust no apakšvirsraksta – no ārkārtīgi interesantām sarunām, ceļojumu piezīmēm un kultūrvēsturiskiem pētījumiem līdz kaut kādiem filozofiskas ievirzes teksta gabaliem, kas izkūp no prāta, tiklīdz acis tiek tiem pāri. Vislabāk man patika, kad Zandere kaut kur aizbrauca – Kosova, Bulgārija, Melnās jūras piekraste. Galamērķu izvēle (Kosova karadarbības laikā) mani izbrīnīja pietiekami, lai es iegūglētu par autores privāto dzīvi. Rezultāts daudz ko izskaidroja. Viņas (ne tūrista) ceļojumu piezīmēs priekšplānā iznāk detaļas, nianses, notikumi un krāsas, kas citos gadījumos paliktu apslēptas vai nemaz nešķistu tik romantiskas un interesantas.

Inese Zandere ir erudīta publiciste un laba stāstniece (arī viegli saprotama, kad nolaižas no augstā plaukta), tāpēc “Kuģa žurnālā” var daudz ko vērtīgu uzzināt par albāņiem, Aspaziju, vācu fotogrāfu Zanderu, Rūdolfa Blaumaņa nāvi, Krimas tatāriem, islāmu, Vizmu Belševicu un viņas vīru un daudz ko citu. Tas viss man patika un kustināja smadzenes. Interesanti bija arī viņas ar dažādiem pseidonīmiem sarakstītie īsie stāsti – tādas spilgtas skices. Ja vien saturs būtu viengabalaināks un vairāk turētos pie notikumiem, izpaliktu mana vilšanās. Nepamet arī sajūta, ka šis rakstu, piezīmju utt. krājums vairāk domāts autores tuvākajam lokam, vai cilvēkiem, kuri grozās tajās pašās aprindās. Varbūt “Rīgas Laika” cienītājiem šī grāmata sagādās lielāku baudījumu.

Vērtējums: 2,5/5

Bullet Journal sistēma

Mēģināšu izstāstīt, kas tad ir “bullet journal” un kā to izmantot. Atļaušos to latviskot kā punktu (vai aizzīmju) sistēmu, jo punkti ir šīs sistēmas pamatā, bet varbūt kāds tulkotājs var piedāvāt labskanīgāku variantu. Rakstā par plānotāju izvēli jau minēju, ka izmantoju parastu kladi un punktu sistēmu, lai piefiksētu savu ikdienu, bet tagad paskatīsimies, kas “lācītim vēderā”.

kaitlynmilloy

Bullet journal ideja

Punktu sistēmu izveidoja Ryder Carroll kā analogu atbildi digitālai pasaulei. Viņš šo sistēmu redz kā attīstošos, pielāgojamu metodi, ko katrs var mainīt pēc vajadzībām. Ryder pats raksta, ka sistēma tagad izskatās krietni savādāk nekā tā izskatījās pirms pieciem gadiem, kad viņš to izveidoja.

Punktu sistēmas žurnāls var kalpot dažādi: kā uzdevumu saraksts, kā skiču klade, kā piezīmju grāmatiņa, dienasgrāmata, vai kā visa iepriekšminētā kombinācija.

Kam der šī plānošanas un pierakstīšanas sistēma:
Cilvēkiem ar miljons darāmiem uzdevumiem.
Cilvēkiem, kuriem patīk visu pierakstīt uz papīra.
Cilvēkiem, kuri vēlas kontrolēt savus ieradumus.
Cilvēkiem, kuri vēlas rakstīt dienasgrāmatu, bet līdz šim tas nav izdevies ilgstoši.

Bullet journal vadlīnijas

Sistēmas pamatā ir īsu piezīmju ideja: uzdevumus izsaka pavēles izteiksmē, raksta īsiem teikumiem. Viss tiek strukturēts pa punktiem (līdzīgi kā apakšpunkti, aizzīmes) trīs kategorijās: uzdevumi, notikumi, piezīmes.

Oriģinālajā sistēmā uzdevumus apzīmē ar punktu “•”. Punktam ir trīs papildus stadijas:
× = uzdevums izpildīts
> = uzdevums migrēts
< = uzdevums ielikts kalendārā, ieplānots

Notikumi skaitās konkrētai dienai piesaistīti ieraksti un ir iepriekš ieplānoti, vai arī notikuši un tad tiek piefiksēti. Tie tiek apzīmēti ar “Ο”. Pieraksta īsi, objektīvi. Emocijās var izplūst vēlāk piezīmēs.

Piezīmes apzīmē ar “—”. Piezīmes ir viss, ko vēlas atcerēties (fakti, idejas, domas, novērojumi), bet kas neprasa tūlītēju darbību.

Pastiprinātāji – simboli, kas sniedz papildus kontekstu. Katrs var izdomāt savus variantus. Piemēram:
“*” piešķir uzdevumam prioritāti, lai, pārskatot ierakstus, uzreiz pamanītu svarīgāko.
“!” pie piezīmes var nozīmēt ģeniālu ideju, kaut ko iedvesmojošu.

Lai tas viss neizskatītos pēc kodētiem mežoņa skricelējumiem, kladei ir noteikta sistēma jeb moduļi. Pamatmoduļi:
Satura rādītājs – tam atvēl pāris lapas klades sākumā, kur piefiksē tēmu vai kolekciju un lappušu numurus.
Gada kalendārs – sadalīts mēnešos, ieraksta ilgi uz priekšu ieplānotos uzdevumus vai notikumus.
Mēneša plāns – sastāv no kalendāra un uzdevumu saraksta. Šim plānam izmanto nākamo brīvo klades atvērumu. Vienā pusē kalendārs ar īsiem pierakstiem, otrā pusē darāmo un iepriekšējā mēnesī nepadarīto uzdevumu saraksts.
Ikdienas pieraksti – klades sāls, sākas ar datumu, tālāk dienas gaitā seko visa veida pieraksti. Nākamo dienu sāk tur, kur pabeidza iepriekšējo, tāpēc iepriekšēja dienu saplānošana nenotiek (to var darīt mēneša plānā, ja kaut kam jānotiek konkrētā dienā un konkrētā laikā).

Ļoti svarīga sistēmas sastāvdaļa ir uzdevumu migrēšana. Kas nav izpildīts šodien -> uz nākamo dienu, kas nav izpildīts šajā mēnesī -> uz nākamo mēnesi. Kas jāizpilda noteiktā laikā nākotnē -> uz gada plānu. Tas viss ar domu, lai tiktu apdomāts katrs uzdevums un notikums, ja to negribas migrēt, tad varbūt vispār nav vērts tērēt laiku un spēku tās lietas darīšanai. Ja kāds uzdevums pārceļo no mēneša uz mēnesi, loģiski gribas uzdot sev jautājumu – vai tiešām es to gribu darīt, vai man to vajag, ja jau 4 mēnešus neesmu to izdarījis?

Vēl viena punktu sistēmas nozīmīga sastāvdaļa ir kolekcijas. Tās ir vienotas tematikas piezīmes, saraksti vai ilgstoši projekti. Kolekcijas var būt izmētātas pa visu kladi un to atrašanai kalpo satura rādītājs. Kolekcijās var savākt visas noteiktai tematikai atbilstošas piezīmes. Lai to darītu, jādodas uz nākamo brīvo lapu, jāuzraksta nosaukums un jāpārnes uz šo lapu viss, kas atbilst attiecīgajai kolekcijai.

Noteikumi zināmi, ko tālāk?

Iespējams, ka sākumā sistēma nebūt nešķiet vienkārša, bet tā nav. Punktu sistēma ir process, tāpēc tiek ieteikts izmēģināt sistēmu vismaz 2 mēnešus, lai saprastu, vai šāda pieeja savas dzīves pierakstīšanai der. Ņemiet kladi, pildspalvu un sāciet. Nevajag sarežģīt, viss ir vienkāršāk nekā šķiet.

Kādu kladi izvēlēties? Var ņemt jebkuru, bet es un sistēmas izveidotājs iesakām vidēja izmēra, kvalitatīvu un izturīgu kladi, lai varat nēsāt to līdzi, pierakstīt visu, ko vēlaties, iztikt ar vienu kladi apmēram gadu un pēc gadiem to pāršķirstīt, lai atsauktu atmiņā 2017. gadu.

Kad sākt? Kaut vai šodien. Ja gribēsiet klades glabāt un arhivēt, tad varbūt ērtāk jaunu kladi sākt ar 1. janvāri.

Mana pieredze

Kā jau rakstīju, es izmantoju Kristīnes Luīzes Avotiņas kladi un punktu sistēmā veicu pierakstus jau gadu. Akli nesekoju sistēmai, esmu to pielāgojusi savām vajadzībām. Rakstu ar jebkuru melno vai zilo pildspalvu, bet vienmēr somā līdzi ir daudzkodolu pildspalva (bildēs redzēsiet kāpēc).

klade un pildspalvas

Mana bullet journal saturs:
– Satura rādītājs
– Gada plāns
– Mēneša plāns
– Ikdienas pieraksti
– Cita informācija – dienasgrāmatas tipa piezīmes, grāmatu saraksti utml. Vairākus mēnešus pierakstīju un mazliet plānoju ēšanu, bet tad to atmetu kā nesvarīgu.

gads

8 mēneši vienā lappusē. Pirmajā kladē sanāca gadu sākt ar novembri.

index un kolekcija

Satura rādītājs un kolekcija – saraksts ar mājās esošām nelasītām grāmatām+dāvanām. Var redzēt, cik man švaki iet ar plāna pildīšanu 🙂

mēneša atvērums

Mēneša atvērums pielāgots manām vēlmēm un vajadzībām.

dienu skats

Ikdienas pieraksti. Ceturtdiena pabeigta, piektdiena iesākta un nav vēl pārnesti visi neizdarītie uzdevumi.

Izmantoju citus simbolus, jo man nepatika punktēšana:
[ ] (kvadrāts) – uzdevums
Ο – pasākums, tikšanās
× ievilkts kvadrātā vai aplī – izpildīts
⁄  ievilkts kvadrātā – uzdevums veikts daļēji
• – visādas piezīmes
→ izejošs no kvadrāta vai apļa – uzdevums vai notikums migrēts
Ja piezīmes saistītas ar grāmatām, tad papildus piezīmēju atvērtu grāmatu.
Reizēm papildus pielieku izsaukuma zīmi, ja tas ir kas ļoti svarīgs.
Ar sarkanu pildspalvu pierakstu to, kas attiecas uz blogošanu.
Reizēm kaut ko uzcakinu, bet ar skaistināšanu neaizraujos, tāpēc pieraksti man neaizņem daudz laika.

Man patīk, ka esmu ieguvusi kladi, kur varu pierakstīt visu, redzēt, ko darīju 16. jūnijā un saprast, ka lieta, ko taisos izdarīt jau pusgadu acīmredzot nemaz tik svarīga nav. Vai tieši otrādi, ka esmu bezgala slinka. Man patīk arī tas, ka šī sistēma ir maināma, ir tik daudz veidu un ideju kā visu pierakstīt. Iespējams, ka nākamajā kladē šo to darīšu savādāk.

Papildus lasīšanai: Bullet Journal Library, Bullet Journal Blog. Īpaši var noderēt šis raksts ar daudzām vizuālām idejām kā vēl iekārtot un papildināt punktu sistēmas kladi. Tur ir lieliski piemēri kā izveidot nedēļas plānu/pārskatu tiem, kuriem tas vajadzīgs.

Plānotāja grūtā izvēle

Tuvojoties jaunam gadam jāpērk jauns plānotājs. Gaumes ir dažādas, pēdējā laikā arī piedāvājums plašs – no klasiskiem biznesa dienu un nedēļu plānotājiem līdz krāšņām un iedvesmojošām pierakstu kladēm. Lieli, mazi, sarkani, zaļi, melni, puķaini, mīkstos vai cietos vākos, viena diena vienā lapā, viena nedēļa atvērumā un vēl visādi varianti. Skaistākie plānotāji ir diezgan dārgi, ja vien tos nepērk janvāra beigās. Godīgi sakot, var apjukt, ja nav skaidri zināms, ko tieši vēlas un cik daudz vietas pierakstiem vienā dienā vajadzīgs.

Jautājumi, ko sev uzdot pirms plānotāja izvēles

Kāda ir ikdiena, vai tajā ir daudz dažādu darbu?
Vai regulāri ir daudzas tikšanās noteiktā laikā un nepieciešams plānotāja sadalījums pa stundām?
Vai nepieciešams daudz vietas piezīmēm?
Cik lielu un smagu plānotāju vēlies nēsāt līdzi?
Cik būtisks ir vizuālais noformējums?

Iespēju pierakstīt uz papīra vienmēr esmu uzskatījusi par efektīvu atcerēšanās veidu, tomēr ilgu laiku dzīvoju bez kārtīga plānotāja. Starp darbu, ikdienu un blogošanu vienā brīdī sapratu, ka viss tas “ķīselis” jāsāk pierakstīt. Es stingri nodalu algotā darba pienākumus un visu pārējo, tāpēc man ir divi plānotāji, bet pagāja laiks, līdz tam nonācu. Vēlos dalīties pieredzē, kā es tiku līdz savam ideālajam plānotājam.

Klasiskais standarts

Sāku ar standarta A5 lieluma plānotājiem, kas nopērkami grāmatnīcās un citos veikalos – nekā radoša vai iedvesmojoša. Ātri sapratu, ka tie man perfekti der darba pienākumu pierakstīšanai. Viena diena lappusē ļoti labi der, ja pa dienu ir jāpieraksta daudzi uzdevumi un cita veida informācija, un A5 ir pietiekami liels, lai vieta pietiktu pat plašāka rokraksta īpašniekiem. Ja nepieciešams perspektīvā redzēt visu nedēļu, tad gan jāmeklē viena nedēļa atvērumā.

standarta plānotājs

Ko iesākt ar plānotāju visam pārējam? Veikalos nopērkamie standarta A5 neder, jo dažkārt man vienas dienas pieraksti aizņem pāris rindas, dažreiz veselu lapu. Savukārt mazāka izmēra plānotājos pietrūkst vietas. Vēl viena problēma – šie plānotāji jau ir daļēji aizpildīti – datums, vārda dienas, mēness fāzes, stundu grafiks utml. Ja es gribētu kādu lapu veltīt bloga rakstu idejām, es to nevarētu darīt, jo atņemtu vietu dienas pierakstiem. Standarta plānotājos piezīmēm ir atvēlētas vien pāris tukšas lapas, jo izdevējiem šķiet svarīgi iekļaut laika joslas, tālsarunu kodus un attālumus starp pilsētām. Noteikti kādam tas ir vajadzīgs, bet ne man. Tagad ir pieejami arī dažādi skaisti nestandarta plānotāji, bet arī tie jau ir daļēji aizpildīti. Man vajag kaut ko vairāk piemērojamu, vajag rīcības brīvību, tukšas lapas.

6 riņķu eksperiments

Ja Youtube ierakstīsiet “filofax” vai vienkārši “planner”, jūs garantēti kā Alise dosieties lejup Truša alā un nonāksiet fantastiskā pasaulē, kurā valda krāsaini un radoši iekārtoti 6 un vairāk attaisāmu riņķu plānotāji. Man ir aizdomas, ka pastāv Filofax kults, jo šis vārds no ražotāja brenda jau kļuvis par sugas vārdu. Šāda plānotāja iekārtošana un uzturēšana ir hobijs, kas pieprasa arī smukas uzlīmes, spiedogus un krāsainas pildspalvas. Sākas viss ar plānotāja vāku iegādi, iekšlapas katrs var pielāgot pēc savām vēlmēm. Ja nepatīk gatavais piedāvājums, var izdrukāt (pilns internets!) un lietot savas lapas. Tikai jāņem vērā izmēri, jo tie ir dažādi. Par laimi, ir šis ceļvedis riņķsējuma plānotāju izmēros. Iespēja pašai plānot plānotāju?! Jā, lūdzu!

Pēc tam, kad pārgāja pirmā eiforija, sapratu, ka negribu uzreiz ieguldīt naudu dārgā kaprīzē, jo pastāvēja niecīga iespēja, ka šis plānotājs pēc laika krās putekļus līdzīgi kā viņa priekšgājēji. Būdama latviete praktiskā, no Aliexpress pasūtīju 6 riņķu plānotāja lēto ķīniešu versiju ar iekšlapām (bez datumiem un citas info, tikai līnijas) un dažus smukus līmējamus štruntiņus.

riņķu plānotājs un sīkumi

Plānotāja izmērs – 12 x 18,5 cm, iekšlapas – 9,5 x 17 cm

Pēc mēneša ilgas gaidīšanas saņēmu sūtījumu un ar lielu entuziasmu ķēros klāt iekārtošanai. Nolēmu, ka vienā atvērumā ietilpināšu visu nedēļu. Izmantoju krāsu sistēmu (piemērs ekstrēmai krāsu kodu izmantošanai), lai izceltu noteiktu informāciju, izveidoju ieliekamas lapas bloga kalendāram, lipināju uzlīmes un citādi izskaistināju lapas. Tā tas turpinājās dažus mēnešus, līdz spēju savilkt šāda plānotāja plusus un mīnusus.

Plusi:
Iespēja iekārtot plānotāju tieši tā kā vēlies.
Saturu var sakārtot pa savam, papildināt, izņemt nevajadzīgo.
Nelielais izmērs parocīgs līdzņemšanai.
Cilpa pildspalvai un pāris iekškabatiņas uzlīmēm, piezīmju lapiņām.

Mīnusi:
“Čubināšanās” ap plānotāju aizņem daudz laika.
Riņķi traucē rakstīt.

Protams, no katra paša atkarīgs cik daudz laika tiek atvēlēts plānotāja iekārtošanai, pārkārtošanai, izskaistināšanai un citai -šanai. Vienā brīdī sapratu, ka man tas ir apnicis un sapratu to tad, kad pāris nedēļas plānotājs nogulēja mājās uz galda. Varbūt kādreiz pie šī plānotāja veida atkal atgriezīšos, jo būtība ir laba, tikai jāatrod piemērotākais plānotāja izmērs un izmantošanas stils.

Plānotājs no nulles

Tā es pamazām nonācu pie domas, ka man neder iepriekš sagatavotie plānotāji, man vajag tukšas lapas. Neder arī sistēma, kas prasa daudz darba. Neveiksmju nogurdināta klīdu pa internetu līdz uzdūros nākamajam kultam – bullet journal. Tas bija apgaismības mirklis, kuram tajā brīdī gandrīz nenoticēju, bet nolēmu pamēģināt šīs plānošanas sistēmas vienkāršotu variantu. Ir pagājis gads un man vēl nekad ārpus algota darba tik ilgi nav bijis plānotājs-dienasgrāmata, ko es aktīvi izmantotu katru dienu.

Šai lieliskajai sistēmai izmantoju Jāņa Rozes grāmatnīcā nopērkamās piezīmju grāmatas ar Kristīnes Luīzes Avotiņas darbu reprodukcijām uz vāka. Šīs klades ir brīnišķīgas! Brīnišķīgas! Stingri vāki un viegli punktotas iekšlapas bija tieši tas, ko vēlējos. Ar 96 lapām abpusējai rakstīšanai vajadzētu pietikt gadam, vismaz man pietiek. Pēc gada lietošanas klade joprojām stingri turas kopā un vāki nav pārāk apbružājušies. Vienīgi papīrs ir diezgan plāns, gēla un tintes pildspalvas var spīdēt cauri.

klades

Kristīnes Luīzes Avotiņas klades. Virsējā ir lietota gadu.

Plusi:
Pilnīga rīcības brīvība teksta izkārtojumā.
Papīrs tiek iztērēts lietderīgi, nepaliek tukšas vietas.
Nav jāstaipa līdzi smagi plānotāji, jo var izmantot jebkuru tīkamu kladi.
Plānotājs neprasa daudz laika un pierakstīt var VISU vienuviet.

Mīnusi:
Kad klade beidzas, svarīgā informācija jāpārnes uz nākamo (bet tieši tas pats jādara jebkurā parastajā plānotājā).
Parastā kladē nav grāmatzīmes, jāimprovizē.
Parastā kladē nav vārda dienas un svētku dienas, atkal jāimprovizē.

Oriģinālajā punktu sistēmā nav agrāk nebija, tagad ir minimāls gada un mēneša pārskats, bet neviens neliedz katram pašam izdomāt sev ērtāko risinājumu, tāpēc šo neuzskatu par mīnusu. Tāpat oriģinālajā variantā šie pieraksti ir ļoti askētiski, vienkārši, ar uzsvaru uz ātru un īsu pierakstīšanu, bet sistēmai kļūstot populārai, daudzi pielāgo sākotnējos noteikumus savām vēlmēm. Sistēmas īpatnība ir tāda, ka klades lapas netiek priekšlaicīgi aizpildītas un saplānotas, viss tiek rakstīts pirmajā brīvajā vietā. Bet var darīt arī savādāk, Pinterest ir 1000 iedvesmojošu piemēru.

mēneša atvērums

Iesākts mēneša plāna atvērums.

Manas klades sākumā ir satura rādītājs, tālāk seko gada plāns, tad mēneša atvērums, kur vienā pusē ir mēneša plāns un vēlamie darbi, otrā pusē bloga plāns, tālāk seko ikdienas pieraksti darāmo darbu saraksta un visādu dienasgrāmatai līdzīgu piezīmju veidā. Kad mēnesis beidzas, mēneša cikls sākas no jauna. Starp citu, jau gandrīz gadu punktu sistēmas darāmo darbu pierakstīšanas metodi izmantoju arī savā darba plānotājā un man tas strādā efektīvāk nekā vienkārša uzdevumu pierakstīšana.

Nākamajā rakstā pastāstīšu vairāk par to, kas ir “bullet journal” un kā es to daru.

Dienasgrāmata. Alvis Hermanis

Alvja Hermaņa "Dienasgrāmata"

Neputns 2016. gads, 247 lpp.

Šī būs ļoti personīga atsauksme, jo pēc Hermaņa viss, ko mēģināšu pateikt, būs diezgan lielas muļķības. Pagājusi tieši pusstunda, kopš aizvēru grāmatas pēdējo vāku. Kā man tagad vispār lasīt ko citu? Iespējams, ja uzreiz uzrakstīšu savas domas, spēšu atkal normāli funkcionēt. Kafija ir, šokolāde ir, sākam!

Pirmkārt, ir ļoti būtiski atzīmēt, ka ne reizi neesmu bijusi JRT un šķiet, ka ne reizi neesmu redzējusi Alvja Hermaņa izrādi. Tā nav mana ignorance vai nepatika pret teātri, nē. Man vienkārši ir slinkums medīt dārgās biļetes un kulties uz Rīgu, lai pēc tam vairākas stundas skatītos to, ko nesaprotu. Jā, man ir iracionālas bailes, ka viņa izrādes vienkārši nesapratīšu. Bez tam, tepat rokas stiepiena attālumā ir brīnišķīgais VDT. Ar visu šo gribēju pateikt, ka patiesībā pirms grāmatas lasīšanas gandrīz neko par Hermani nezināju. Tikai to, ka slavens, talantīgs un pēdējā laikā kaut kāds troksnis masu mēdijos ap viņa uzskatiem. Protams, garām nepaslīdēja informācija, ka izdota viņa dienasgrāmata. Un kur vēl, ja ne dienasgrāmatā, visātrāk iepazīt kādu cilvēku un uzzināt viņa uzskatus? Tāpēc nolēmu izlasīt, lai pati saprastu, ko un kā man domāt par pasaulslaveno režisoru.

Otrkārt, “Dienasgrāmatu” nopirku. Bez zināšanām par saturu vai atlaides. Tā es daru ļoti reti, tāpēc pašai nav īsti saprotama sava rīcība. Vainošu kaut kādu jocīgu impulsu, kas man lika paķert grāmatnīcā pēc skata pēdējo eksemplāru. Kā badā sāku uzreiz lasīt. Grāmata neliela izmēra, eleganta, patīkami nodrukāta. Tikai mana bijība pret grāmatas vizuālo estētiku neļāva pasvītrot daudzas vietas. Varbūt citreiz tā darīšu, jo vismaz pašlaik ir sajūta, ka pēc laika būs jāpārlasa.

Mazliet jāparunā arī par saturu. “Dienasgrāmatas” saturs ir brīnišķīgs balanss starp personīgo dzīvi, darba vidi, dažādām interesantām faktu druskām un autora uzskatiem. Praktiski par Hermani var neko nezināt un tik un tā izbaudīt šo grāmatu, jo svarīgāko par sevi viņš pats pastāsta, neieslīgstot nogurdinošās detaļās, kas kaut ko varētu nozīmēt tikai viņam pietuvinātajiem. No vairākām epizodēm sapratu, ka viņš ir tiešs, pat ass, tāpēc pieļauju, ka arī grāmatā viņš neslēpjas, lai gan jau no paša sākuma raksta ar apziņu, ka uzrakstītais tiks publicēts. Ziniet kāds vēl viņš ir? Spējīgs atzīt, ka ir kļūdījies, ka kaut ko neprot. Ne katrs cilvēks to publiski spēj, jo tur vajadzīgs mugurkauls. Viņa uzskati ir konservatīvi, tiem var piekrist vai nepiekrist, tomēr tie ir argumentēti un saprotami. Protams, šī dienasgrāmata ir viņa taisnība, paša zīmēta glezna ar ko ieiet vēsturē. Arī viņš ir tikai cilvēks un cilvēkus nevajag glorificēt.

Bija ļoti interesanti lasīt par izrāžu tapšanu, par operas un teātra aizkulisēm. Hermanis izsmeļoši pastāsta, ko nozīmē režisora, aktieru, dziedātāju, scenogrāfu darbs. Domāju, ka tagad ar savādākām acīm iešu uz teātri. Diriģenti operā ir svarīgāki par režisoriem. Slavenākie dziedātāji uz mēģinājumiem ierodas vien pāris nedēļas vai dienas pirms pirmizrādes. Operteātri plāno darbu četrus gadus uz priekšu, dramatiskie teātri mazliet īsāku laika periodu. Hermanis gada lielāko daļu pavada gandrīz nemitīgos braucienos un lidojumos pa Eiropu un uz ASV. Vai zinājāt, ka Eiropā teātra mērķis ir skatītājam parādīt, ka dzīve ir vēl briesmīgāka nekā viņš domā, savukārt Amerikā – izklaidēt? Tāpēc Amerikā Hermanis nestrādā, turp dodas tikai viesizrādes. Un vienreiz viņš Milānā iekārtoja kāda veikala milzīgos skatlogus. Dekorācijas paliek dekorācijas.

Jūtu, ka būšu “Dienasgrāmatu” izrakstījusi no savas sistēmas un laiks beigt. Vien pieminēšu, ka Alvis Hermanis lieliski raksta, bauda lasīt. Cerams, ka top arī 2016./2017. gada pieraksti publicēšanai. Vēl – gribu ar šo grāmatu uzbāzties katram.

Vērtējums: 5/5

Golden. Jessi Kirby

GoldenSimon & Schuster Books for Young Readers 2013, 278 lpp.

Neuzņēmīgās un pareizās Pārkeres Frostas rokās neilgi pirms skolas beigšanas nonāk pirms desmit gadiem mirušās “zelta” meitenes Džuliannas Farneti dienasgrāmata. Džuliannas un viņas puiša Šeina nāvi pilsētiņā joprojām piemin un Pārkere nespēj atturēties neielūkojusies mirušās meitenes domās.

Rudens grāmatu sarakstam šo YA romānu izvēlējos galvenokārt vāka dēļ, kas raisīja asociācijas ar zeltaino atvasaru. Godīgi sakot, pēc anotācijas šķita, ka saturs būs tumšāks, noslēpumaināks un smagāks.

Būtībā romāna ideja balstās uz Roberta Frosta dzejoļa “Nothing gold can stay” pēdējo rindiņu, kas sevī nes plašu metaforu par lietu mainīgo dabu. “Viss labais reiz beidzas” varētu būt idejiski tuvākā idioma. Romānā vispār ir daudzas atsauces uz Frosta dzeju, jo galvenā varone varētu būt attāla slavenā dzejnieka radiniece. Savukārt romāna darbību virza Mērijas Oliveras dzejoļa “The Summer Day” pēdējās divas rindiņas: Tell me, what is it you plan to do with your one wild and precious life? 

Oliveras dzejas rindas pirms desmit gadiem angļu valodas skolotājs uzrakstījis uz tāfeles kā uzvedinošu jautājumu vidusskolas beidzējiem un uzdevis viņiem īpatnēju projektu – līdz skolas beigām rakstīt dienasgrāmatu, kuras viņš izsūtīs absolventiem pēc 10 gadiem. Izsūtot dienasgrāmatas, galvenā varone Pārkere atrod pirms 10 gadiem pazudušās Džuliannas dienasgrāmatu. Džulianna, ideāla zelta jaunatnes pārstāve, ir kļuvusi par pilsētiņas leģendu un Pārkere krīt kārdinājumā izlasīt viņas dienasgrāmatu. Tas, ko viņa atklāj, sašķoba skaisto leģendu, liek Pārkerei apdomāt pašai savu necilo eksistenci un pieķerties gandrīz neticamai idejai. Pārkere ir ļoti pareiza meitene, kuru māte tur stingros grožos. Garlaicīga, uzcītīga un bailīga. Džuliannas īsais dzīvesstāsts viņai liek sasparoties. Krietni interesantāka persona man šķita Džulianna. Vismaz viņas dienasgrāmata bija romāna labākā daļa.

Autore risina šobrīd aktuālo “dari to, ko patiesi vēlies” tēmu. Kā mēs baidāmies riskēt, baidāmies pievilt citu cilvēku gaidas, aizmirstam savus sapņus. Kā mīlam kādu līdz izrādās, ka mīlam tikai tāpēc, ka nav bijušas izvēles iespējas. Un cik patiesībā muļķīgi ir dzīvot ar vainas apziņu un cik ļoti cilvēki tomēr mīl nest iedomātus krustus. Beigas, protams, laimīgas, bet savā ziņā man tās šķita muļķīgas.

Lasot un vēl brīdi pēc izlasīšanas man “Golden” ļoti patika. Pieļauju, ka zināma vaina tur ir bieži pieminētajai dzejai, bet man patika arī pats stāsts. Kad bija pagājušas dažas dienas, sapratu, ka visticamāk pēc mēneša šis romāns man atmiņā nebūs atstājis nekādas pēdas. Jauka lasāmviela konkrētam mirklim un tas arī viss. Jā, tās Oliveras dzejas rindas gan man lika padomāt un būs jāmēģina sameklēt kāds Frosta dzejoļu krājums, jo jau sen gribu viņu palasīt.

Vērtējums: 3,5/5