Ūdens atmiņa. Emmi Iteranta

jauniešu romānsJāņa Rozes apgāds 2016. gads, 240 lpp.

Šī grāmata ir kā ūdens – tā diezgan rāmi izplūst cauri lasītāja prātam un vairs nav notverama. Paliek tikai atmiņas par skaistu tekstu, mierīgu noskaņu un visuresošo ūdeni, jo ūdens ir šī romāna centrālā tēma. Viss grozās ap ūdeni – tējas ceremonija, sena ekoloģiskā katastrofa, ūdens trūkums, ūdens iegūšanas kontrole un slepeni ūdens resursi. Visu varoņu likteni nosaka ūdens.

Tīri teorētiski pēc mūsdienu grāmatu mārketinga dalījuma var teikt, ka somu rakstnieces Emmi Iterantas debijas romāns ir domāts jauniešiem, jo galvenajām varonēm Noriai un Sanjai ir ap 16 gadiem, tomēr šajā romānā tik spilgti izpaliek bieži izmantotā dumpīgu jauniešu sacelšanās un uzvara pār sistēmu, nav arī mīlas līnijas, ka romānu nekādi nevajag iegrožot kādā lasītāju vecuma kategorijā. Interesanti būs visiem.

Salasījos dažādas atsauksmes, tomēr mani tik un tā pārsteidza ūdens plūdumam līdzīgā liriskā romāna noskaņa, kurā ieskanas gan cerība, gan nolemtība. Darbības vide mulsina un intriģē. It kā Skandināvija, it kā Āzija, bet sajūtas vairāk uz Āzijas pusi vilka. Kaut kas ir noticis un Eirāzija tagad ir viena liela valsts. Autore izskaidro maz, viņa vairāk parāda nekā pasaka, liek nojaust, tomēr jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Romāns neprasa sīku radušās situācijas un darbības vides aprakstu, bet ziņkārīgam prātam gribas zināt, kas tieši notika, kāpēc ir tāds ass kontrasts starp atsevišķām tehnoloģijām un pagrimumu, ko slēpj militāristi.

Domāju, ka no “Ūdens atmiņas” varētu sanākt labs eiropiešu kino, bet Holivudas līmenim sižetā ir par maz asiņu un cīņas. Man patika, negaidīts un atšķirīgs distopijas romāns, savdabīga ideja un viegls izpildījums būtībā skumjam stāstam.

Vērtējums: 3,5/5

Īsās atsauksmes #12

Ar šausmām pamanīju, ka man par pēdējiem gadiem ir sakrājušās daudzas neuzrakstītas grāmatu atsauksmes. Tas nozīmē tikai vienu – laiks atkal ķerties pie īsajām atsauksmēm.

fantāzijas romāns, vēstules, maģija

Apburtā šokolādes krūze. Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra

Zvaigzne ABC 2009. gads, 279 lpp. Cecelia and Cate #1

Šī ir jauka, neliela grāmatiņa ar divu jaunu lēdiju saraksti par skandāliem, kas saistīti ar burvestībām 19. gs. sākuma Anglijā. Galvenās varones ir māsīcas Sesīlija un Keita. Sesīlija paliek lauku muižā, kamēr Keita tiek ievesta Londonas augstākajā sabiedrībā. Meitenes apmainās aizraujošām vēstulēm, kas no augstākās sabiedrības garlaikotās ikdienas sīkumiem ātri pievēršas aizdomīgām personām un savādiem notikumiem. Neiztikt bez noslēpumaina un suģestējoša svešinieka un pāris ļaundariem. Viss, protams, beidzas laimīgi un ārkārtīgi romantiski.

Šis romāns radies neparasti – autores uzsākušas literāru vēstuļu spēli un tā nejauši radījušas “Apburto šokolādes krūzi”. Cik tur leģendas, cik patiesības, bet iznākums ir viegls, varbūt mazliet naivs izklaides romāns, kas man gāja pie sirds stipri vairāk nekā gaidīju. Daļēji Ostinisko noskaņu dēļ (reizēm gan varones runā un uzvedas diezgan mūsdienīgi), daļēji tāpēc, ka galvenās varones ir tik dzīvelīgas un darbīgas. Daļēji arī tāpēc, ka reizēm man gribas romantiskas muļķības vēsturisku romānu izpildījumā. Esot arī turpinājums, bet latviski nav. Tā nav liela bēda, jo romānu var uztvert kā noslēgtu.

Vērtējums: 3,5/5

Giver, jauniešu romāns, distopija, filma

Devējs. Luisa Lorija

Zvaigzne ABC 2012. gads, 192 lpp. The Giver Quartet #1

Kurš gan nezina “Devēju”? Īpaši pēc tam, kad iznāca filma. Man sanāca vispirms noskatīties filmu un jāsaka, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad varu teikt – filma ir gandrīz labāka par grāmatu.

Tātad, stāsts par ideālu, kontrolētu pasauli bez emocijām un izvēlēm. Katram cilvēkam kopienā uz mūžu iedalīta loma. Jona 12 gadu vecumā tiek izraudzīts saņemt īpašu apmācību pie Devēja. Devējs vienīgais glabā atmiņas par patiesām emocijām, ko var sniegt dzīve. Vai tiešām labāk dzīvot, katru dienu iedzerot tableti, kas notrulina jūtas un visas alkas? Tāda mierīga, bezkrāsaina dzīve sākumā var izskatīties ideāla – ne stresa, ne agresijas, – tomēr Jona grib just un seko tas, kas parasti seko šādos distopiju stāstos.

Vienkārši uzrakstīts stāsts ar spēcīgu vēstījumu par cilvēka izvēles brīvību. “Devējs” tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem bērnu un jauniešu literatūras darbiem. Man bija doma lasīt arī turpinājumus, bet laikam to nedarīšu, jo Jona stāsts ir pabeigts.

Vērtējums: 4/5

spāņu literatūra, romantisks romāns, Barselona

Vēja ēna. Karloss Ruiss Safons

Zvaigzne ABC 2010. gads, 526 lpp. The Cemetery of Forgotten Books #1

Romāns, ko var dēvēt par grāmatmīļu saldo ēdienu, jo tajā ir slepena bibliotēka, daudzas grāmatas, rakstnieks ar traģisku dzīvesstāstu un grāmatnīca. Stāsts sākas 1945. gada agrā rītā Barselonā, kad Daniels Sempere dodas tēvam līdzi uz Aizmirsto grāmatu kapsētu. Tur viņš atrod savādu grāmatu “Vēja ēna”, kas viņam turpmāk jāsargā. Gadiem ejot ap šo grāmatu savijas satraucoši notikumi, pamazām atklājas skumji noslēpumi un pat tiek apdraudētas dzīvības.

Romānā ir viss – noslēpumi, mīlestība, draudzība, naids, greizsirdība, spāniskas kaislības, politiskas briesmas, interesantas vēsturiskas detaļas, pakaļdzīšanās un visādi piedzīvojumi. Atmosfēra ir gotiski krāšņa, Barselonas ielas gandrīz ar kāju pēdām sataustāmas un notikumi liek asinīm satraukumā straujāk ritēt. Izlasīju dažās dienās ar lielu baudu. Man patika gan sižets (šo to uzminēju, bet ne viss bija paredzams), gan varoņi un autora stils. Tagad pat šķiet, ka varētu pārlasīt. Runā, ka turpinājumi neesot vairs tik labi.

Vērtējums: 5/5

klasika, obligātā literatūra, romantika

Džeina Eira. Šarlote Brontē

Liesma 1991. gads, 447 lpp.

Klasiskā klasika. Tik slavens romantiski vēsturiskais romāns, ka īsti vairs nav ko piebilst. Stāsts man šķita tik pazīstams, ka nākas secināt – agrā jaunībā pāris reizes jau būšu izlasījusi. Īsumā – bārene Džeina tiek izskolota labdarības skolā, pieņem guvernantes vietu Tornfīldā, iemīlas tās saimniekā misterā Ročesterā, kurš ir krietni vecāks par viņu un izrādās arī izmisīgi negodīgs. Seko traka melodrāma.

Vietām garlaikojos, bet kopumā, par spīti dažiem iebildumiem, “Džeina Eira” ir brīnišķīga lasāmviela, savam laikam drosmīga, pat feministiska, sliecas uz ārkārtēju melodramatismu, bet tas piedien gotikai. Džeina un Ročesters ir vieni no spilgtākajiem personāžiem, kādus literatūrā gadījies sastapt. Neteiktu gan, ka viņi vienmēr rīkojas saprātīgi, bet viņi ir sava laika tradīciju pārstāvji.

Vērtējums: 4/5

Īsās atsauksmes #11

Īsi par trim ātri izlasāmām grāmatām.

Krišjānis Zeļģis "Zvēri"

Zvēri. Krišjānis Zeļģis

Neputns 2016. gads, 152 lpp.

Kādā atmiņas stūrī bija aizķēries, ka no jauno dzejnieku krājumiem “Zvēri” ir lasāms. Lasāms tiešām ir, pie tam pārsvarā ar lieliem burtiem. Daži dzejoļi ir četrrindes izplestas pa visu lapaspusi. Pozitīvi, ka krājumam ir vienota tēma – pilsētnieks, pilsēta un daba. Lasot prātā pazibēja Čaks un haikas. Diezgan nesakarīgi, bet kaut kādas līdzīgas nianses uztvēru pilsētas tēlā un dzejoļu aprautībā. Man patika stils, bet spēju “sakonektēties” tikai ar dažiem dzejoļiem. Nodaļas “zvēri” un “tu smaržo pēc priedes” patika vairāk, jo likās pārdomātākas un dzejoļiem stingri izteikts motīvs. Pārējās nodaļas šķita haotiskākas. Īpaši atzīmēju dzejoli par putniem, kas izvelk cilvēkam no somas pusdienas, dzejoli par drūmu ainu vilcienā, “Kundziņsalu” un šo:

xxx

starp kanēli un kafiju tu stāvi

bērnības lūpām

tikpat skaista kā atceros

caur aizkaru

un laukā žūstošiem deķiem

laiks kā telefona numurs garš

Vērtējums: 3/5

Himna. Aina RendaHimna. Aina Renda

Ascendum 2014. gads, 128 lpp.

Pirmais, ko gribas pateikt par “Himnu” – īpatnējs zinātniskās fantastikas darbs. Būtībā tā ir antiutopija – kārtējā pasaule, kurā diezgan primitīva sabiedrība ir stingri sakārtota un sadalīta pēc noderības, nekādas brīvas izvēles. Atšķirībā no citām distopijām, šajā ideoloģija neparedz pat visniecīgāko savu “es”, tāds jēdziens pat nepastāv, jebkurš sabiedrības loceklis domā kā “mēs”: “visi cilvēki ir viens un nav citas gribas kā vien visu cilvēku kopīgā griba”. Protams, atrodas viens ziņkārīgs brīvdomātājs Vienlīdzība 7-2521 (mēs lasām viņa dienasgrāmatu), kurš pamazām no “mēs” pārtop par “es” un šis sevis apzināšanās process ir platforma autores racionālā egoisma idejas paušanai. Interesants ir Ilmāra Šlāpina priekšvārds, kas nezinātājam ļoti palīdz izprast Ainas Rendas daiļradi. Kas attiecas uz viņas radikālo filozofiju, tā nevar nošokēt cilvēku, kuru pusaudžu gados nosauca par egoisti, jo viņa cukurbiešu vagās smagā darbā sapelnīto naudu gribēja izlietot sev jaunām kurpēm.

Himna ir plāna grāmata ar “biezu” saturu un idejām, par kurām vērts padomāt. Žēl, ka pašas beigas ar varoņa politiski ideālistiskajiem nākotnes plāniem drusku nokāva labo sajūtu.

Vērtējums: 3/5

Pirmā reize. Daina TabūnaPirmā reize. Daina Tabūna

Mansards 2014. gads, 152 lpp.

Salasījos tik daudz labu atsauksmju par Dainas Tabūnas stāstu krājumu, ka baidījos lasīt pašus stāstus. Tagad varu teikt – visām labajām atsauksmēm ir taisnība. Tabūna raksta ļoti dzīvīgi, viegli un ticami par vienkāršo un reizē tik sarežģīto pieaugšanu un mirkļiem, kas maina dzīvi, ka stāsti kļūst reāli. Stāstu varones atrodas uz tā neredzamā sliekšņa, kad šķiet – tūlīt, tūlīt notiks kas liels. Dažkārt notiek, dažkārt nē, bet arī man ir bijusi šī gaidīšanas sajūta, tāpēc spēju ar stāstiem identificēties. Neatceros otru stāstu krājumu, kurā visi stāsti šķistu gandrīz vienlīdz labi. Labs ir pat īsākais stāsts “Tekstu meitene”, kurš man šķita mazliet par īsu.

Gards kumosiņš, kas ļauj atgūt ticību mūsdienu latviešu literatūrai. Tiešām, ja patika “Jelgava 94”, tad patiks arī šis.

Vērtējums: 4,5/5

Kalpones stāsts. Mārgareta Atvuda

Kalpones stāsts. Mārgareta AtvudaZvaigzne ABC 2015. gads, 368 lpp.

Beidzot pie mums iztulkota un izdota viena no spožākajām fantastikas zvaigznēm – Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāsts”. Tas ir skarbs un neaizmirstams kādas sievietes stāsts par viņas dzīvi monoteokrātiskajā Gileādā. Romāns skar ētiskus, politiskus un reliģiskus jautājumus, skaidri pierādot, ka fantastika var būt un bieži arī ir literāri augstvērtīga un nopietna literatūra viegli uztveramā formā.

Lasītājs tiek ieaicināts galvenās varones Zemfredas dzīvē bez iepazīstināšanas un paskaidrojumiem, tāpēc pasaules aina veidojas palēnām. Zemfreda stāsta par savu ikdienu, gremdējas atmiņās, ļaujot lasītājam vākt faktus un atklāt pasauli. Visu mums nav lemts uzzināt, jo Zemfredai ir ierobežotas iespējas pārvietoties un kaut ko uzzināt. Daļa jautājumu paliek neatbildēti pat pēc pētnieku ziņojuma grāmatas beigās, jo Gileādas režīms sev nevēlamo informāciju sistemātiski iznīcināja. Tas skan absurdi, bet ziņa, ka Gileāda nepastāvēja pārāk ilgi, man bija patiess mierinājums. Atvudas izdomātais Gileādas režīms ir reliģiski militārs un bez kādas žēlsirdības. Viens nepareizs skatiens un cilvēks jau sev parakstījis nāves spriedumu. Prātā nāk Ziemeļkoreja, reliģiskie fanātiķi un visādas slimas varaskāru politiķu fantāzijas. Sievietes ir pilnīgā vīriešu žēlastībā un pakļautībā, sadalītas sociālajās grupās pēc noderīguma un apģērba krāsas, viņu viedoklis pilnīgi nebūtisks. Dažādu apstākļu iespaidā pastāv milzīgas dzimstības problēmas, tāpēc izveidots Kalpoņu dienests – ar varu atlasītas dzemdētspējīgas sievietes, kuras tiek piešķirtas pietiekoši augstu statusu ieņemošiem vīriešiem, ja to sievas nav spējīgas tikt pie bērniem. Zemfreda ir viena no šīm Kalponēm. Dzīvi Gileādā nosaka dažādi īpatnēji rituāli, no kuriem man metās slikta dūša. Vispār jāsaka, ka šo romānu bija ļoti neomulīgi lasīt.

Romāns pirmo reizi tika izdots 1985. gadā, bet tā vēstījums diez vai kādreiz novecos. “Kalpones stāsts” ir spilgts piemērs tam, ko esam gatavi mainīt un upurēt it kā cēlu mērķu vārdā (vai tad nav jauki, ka sievietes atkal ir “pavarda sargātājas” un pasargātas no “ļaunās ārpasaules”?) un pie kā noved sabiedrības pasivitāte, saskaroties ar radikālām idejām, kas ierobežo visa veida brīvību. Tāpēc nedrīkst klusēt, ja kāda sabiedrības grupa vēlas panākt abortu aizliegumu, aktīvu reliģijas mācīšanu skolās, sāk pārāk aizrauties ar nacionālisma idejām, norādīt “īstas” sievietes pienākumus, vai kādā veidā ierobežot tiesības uz brīvu informācijas iegūšanu, apmaiņu un cilvēku pārvietošanos.

Atvudas stils ir emocionāli slāpēts, neizcakināts un trāpīgs. Zemfreda stāsta par savu dzīvi kā skatīdamās no malas un pēc laika, kad emocijas jau aprimušas. Tādejādi autore izvairās no melodrāmas un histērijas. Gan stila, gan satura ziņā jutu zināmu līdzību ar le Gvinas “Tumsas kreiso roku” un Orvela “1984”. Domāju, ka romāns derēs arī tiem, kas fantastiku nelasa, jo nav ne citplanētiešu, ne tāltālas nākotnes, ne visādu tehnoloģisku brīnumu. “Kalpones stāsts” jūs aizvedīs 20.gs. beigu Amerikā, kur viss ir pazīstams, bet situācija ir krietni sliktāka, nekā bija realitātē tajā laikā, un liks padomāt par daudzām lietām.

“Kalpones stāsts” atstāja spēcīgu emocionālu iespaidu. Gribu pārlasīt un negribu pārlasīt. Gribu atcerēties un gribu aizmirst. Uzreiz pēc izlasīšanas, Goodreads atsauksmē ierakstīju “Man gribas raudāt. Tas bija tik labi” un jutu lielu kārdinājumu vairāk neko neteikt, jo būtībā viss bija pateikts. Jūtu, ka viss, ko uzrakstīju tagad, ir tikai skrāpēšanās pa aisberga virsmu. Mudinu jūs lasīt “Kalpones stāstu”, ja tas jau nav noticis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

1984. George Orwell

1984Penguin Books 2008, 326 lpp.

Šausminoša vīzija par totalitāru nākotni, kurā viss un ikviens tiek novērots un kontrolēts. Šādos apstākļos divi Mīlestības ministrijas darbinieki negaidīti iemīlas, slepus satiekas un sāk šaubīties par Lielā Brāļa tiesībām uz varu.

Beidzot izlasīju slaveno Orvela darbu par Lielo Brāli. Tas mani tik dziļi satricināja, ka patiesībā nevēlos neko par “1984” rakstīt. Bez tam, šis romāns jau ir tik daudz apspriests, ka vairs nav vajadzības vēl ko piebilst. Ne pārāk sen Anete rakstīja savas domas par šo romānu. Tāpēc pastāstīšu tikai to, kas mani personīgi aizķēra visvairāk.

Aptuveni zināju, par ko ir šis romāns, tāpēc sižets pats par sevi nebija pārsteigums. Tāpat zināju, ka tas nevar beigties labi. Mani šokēja citas lietas:

1) necilvēcīgums – visi šie partijas locekļi, kas pakļaujas Lielā Brāļa režīmam. KĀ vispār viņi ko tādu pieļāva? (Tas ir retorisks jautājums, jo mēs paši radām un pieļaujam šādus režīmus, mēs vēsā mierā esam spējīgi to viens otram nodarīt.) Visi tā kā aitas barā. Smadzeņu “skalošana”, jūtu noliegšana, nemitīgā kontrole, sausā valoda, prieks par bērniem, kuri nodod savus vecākus. Beigās vēl tās sarunas starp Vinstonu un Obraienu. Visa mana cilvēcīgā būtība saceļas pret ko tādu. Trakākais, ka tas viss tiešām ir iespējams un tādā vai citādā veidā noticis mūsu vēsturē 20. gadsimtā un var atkārtoties atkal.

2) ārkārtīgi pārdomātais teksts un perfektās detaļas – šķiet, neviens vārds nebija lieks (ja nu vienīgi Goldšteina grāmatas fragments man bija nevajadzīgs, jo visu jau biju sapratusi no pārējā teksta). Patiesības ministrija, kas ražo melus. Mīlestības ministrija, kas spīdzina un nogalina. Domu policija, jo lielākais noziegums ir domāt. Cik perfekti ir šie nosaukumi! Un tad vēl Newspeak – oficiālā, saīsinātā valoda, kas izskauž emocijas apzīmējošus vārdus un darbības vārdus. Divu minūšu naids, Naida nedēļa, doublethink, facecrime…..

3) sajūta, ka lasi par reālu pagātni, nevis autora izdomātu nākotni – tikpat labi romāns varētu būt sarakstīts un izdots 1990. – 2000. gados (nevis 1949. gadā), kad autors balstītu savas zināšanas pagātnes notikumos. Protams, Orvela izdomātā valsts Okeānija ir fikcija, ko pamudināja radīt autora uztraukums par fašisma nemirstību, un nav domāta kā versija par Padomju Savienību (un ne tikai tā), tomēr ļoti pēc tādas izskatās. Ēdnīcas ainas (mīnus pāris detaļas) man šķita kā izkāpušas no Turaidas ēdnīcā redzētām padomju gadu bildēm.

Vai jums ir bijis tā, ka izlasāt grāmatu un vēlaties, kaut nebūtu lasījuši? Ne tāpēc, ka izlasītais būtu vājš, slikts darbs, bet tieši otrādi. Tas ir ģeniāls, briesmīgs, šķebinošs, pretīgs un šausminoši reāls. Tā man bija ar “1984”. Vienīgais mierinājums, ka neviens režīms nav mūžīgs.

Ja kāds vēl nav izlasījis, ejiet un lasiet. Un “Dzīvnieku fermu” arī. Lasiet, paturot prātā vēsturi un to, kas pašlaik notiek pasaulē.

Vērtējums: 5/5