Kalpones stāsts. Mārgareta Atvuda

Zvaigzne ABC 2015. gads, 368 lpp.

Beidzot pie mums iztulkota un izdota viena no spožākajām fantastikas zvaigznēm – Mārgaretas Atvudas “Kalpones stāsts”. Tas ir skarbs un neaizmirstams kādas sievietes stāsts par viņas dzīvi monoteokrātiskajā Gileādā. Romāns skar ētiskus, politiskus un reliģiskus jautājumus, skaidri pierādot, ka fantastika var būt un bieži arī ir literāri augstvērtīga un nopietna literatūra viegli uztveramā formā.

Lasītājs tiek ieaicināts galvenās varones Zemfredas dzīvē bez iepazīstināšanas un paskaidrojumiem, tāpēc pasaules aina veidojas palēnām. Zemfreda stāsta par savu ikdienu, gremdējas atmiņās, ļaujot lasītājam vākt faktus un atklāt pasauli. Visu mums nav lemts uzzināt, jo Zemfredai ir ierobežotas iespējas pārvietoties un kaut ko uzzināt. Daļa jautājumu paliek neatbildēti pat pēc pētnieku ziņojuma grāmatas beigās, jo Gileādas režīms sev nevēlamo informāciju sistemātiski iznīcināja. Tas skan absurdi, bet ziņa, ka Gileāda nepastāvēja pārāk ilgi, man bija patiess mierinājums. Atvudas izdomātais Gileādas režīms ir reliģiski militārs un bez kādas žēlsirdības. Viens nepareizs skatiens un cilvēks jau sev parakstījis nāves spriedumu. Prātā nāk Ziemeļkoreja, reliģiskie fanātiķi un visādas slimas varaskāru politiķu fantāzijas. Sievietes ir pilnīgā vīriešu žēlastībā un pakļautībā, sadalītas sociālajās grupās pēc noderīguma un apģērba krāsas, viņu viedoklis pilnīgi nebūtisks. Dažādu apstākļu iespaidā pastāv milzīgas dzimstības problēmas, tāpēc izveidots Kalpoņu dienests – ar varu atlasītas dzemdētspējīgas sievietes, kuras tiek piešķirtas pietiekoši augstu statusu ieņemošiem vīriešiem, ja to sievas nav spējīgas tikt pie bērniem. Zemfreda ir viena no šīm Kalponēm. Dzīvi Gileādā nosaka dažādi īpatnēji rituāli, no kuriem man metās slikta dūša. Vispār jāsaka, ka šo romānu bija ļoti neomulīgi lasīt.

Romāns pirmo reizi tika izdots 1985. gadā, bet tā vēstījums diez vai kādreiz novecos. “Kalpones stāsts” ir spilgts piemērs tam, ko esam gatavi mainīt un upurēt it kā cēlu mērķu vārdā (vai tad nav jauki, ka sievietes atkal ir “pavarda sargātājas” un pasargātas no “ļaunās ārpasaules”?) un pie kā noved sabiedrības pasivitāte, saskaroties ar radikālām idejām, kas ierobežo visa veida brīvību. Tāpēc nedrīkst klusēt, ja kāda sabiedrības grupa vēlas panākt abortu aizliegumu, aktīvu reliģijas mācīšanu skolās, sāk pārāk aizrauties ar nacionālisma idejām, norādīt “īstas” sievietes pienākumus, vai kādā veidā ierobežot tiesības uz brīvu informācijas iegūšanu, apmaiņu un cilvēku pārvietošanos.

Atvudas stils ir emocionāli slāpēts, neizcakināts un trāpīgs. Zemfreda stāsta par savu dzīvi kā skatīdamās no malas un pēc laika, kad emocijas jau aprimušas. Tādejādi autore izvairās no melodrāmas un histērijas. Gan stila, gan satura ziņā jutu zināmu līdzību ar le Gvinas “Tumsas kreiso roku” un Orvela “1984”. Domāju, ka romāns derēs arī tiem, kas fantastiku nelasa, jo nav ne citplanētiešu, ne tāltālas nākotnes, ne visādu tehnoloģisku brīnumu. “Kalpones stāsts” jūs aizvedīs 20.gs. beigu Amerikā, kur viss ir pazīstams, bet situācija ir krietni sliktāka, nekā bija realitātē tajā laikā, un liks padomāt par daudzām lietām.

“Kalpones stāsts” atstāja spēcīgu emocionālu iespaidu. Gribu pārlasīt un negribu pārlasīt. Gribu atcerēties un gribu aizmirst. Uzreiz pēc izlasīšanas, Goodreads atsauksmē ierakstīju “Man gribas raudāt. Tas bija tik labi” un jutu lielu kārdinājumu vairāk neko neteikt, jo būtībā viss bija pateikts. Jūtu, ka viss, ko uzrakstīju tagad, ir tikai skrāpēšanās pa aisberga virsmu. Mudinu jūs lasīt “Kalpones stāstu”, ja tas jau nav noticis.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

1984. George Orwell

Penguin Books 2008, 326 lpp.

Šausminoša vīzija par totalitāru nākotni, kurā viss un ikviens tiek novērots un kontrolēts. Šādos apstākļos divi Mīlestības ministrijas darbinieki negaidīti iemīlas, slepus satiekas un sāk šaubīties par Lielā Brāļa tiesībām uz varu.

Beidzot izlasīju slaveno Orvela darbu par Lielo Brāli. Tas mani tik dziļi satricināja, ka patiesībā nevēlos neko par “1984” rakstīt. Bez tam, šis romāns jau ir tik daudz apspriests, ka vairs nav vajadzības vēl ko piebilst. Ne pārāk sen Anete rakstīja savas domas par šo romānu. Tāpēc pastāstīšu tikai to, kas mani personīgi aizķēra visvairāk.

Aptuveni zināju, par ko ir šis romāns, tāpēc sižets pats par sevi nebija pārsteigums. Tāpat zināju, ka tas nevar beigties labi. Mani šokēja citas lietas:

1) necilvēcīgums – visi šie partijas locekļi, kas pakļaujas Lielā Brāļa režīmam. KĀ vispār viņi ko tādu pieļāva? (Tas ir retorisks jautājums, jo mēs paši radām un pieļaujam šādus režīmus, mēs vēsā mierā esam spējīgi to viens otram nodarīt.) Visi tā kā aitas barā. Smadzeņu “skalošana”, jūtu noliegšana, nemitīgā kontrole, sausā valoda, prieks par bērniem, kuri nodod savus vecākus. Beigās vēl tās sarunas starp Vinstonu un Obraienu. Visa mana cilvēcīgā būtība saceļas pret ko tādu. Trakākais, ka tas viss tiešām ir iespējams un tādā vai citādā veidā noticis mūsu vēsturē 20. gadsimtā un var atkārtoties atkal.

2) ārkārtīgi pārdomātais teksts un perfektās detaļas – šķiet, neviens vārds nebija lieks (ja nu vienīgi Goldšteina grāmatas fragments man bija nevajadzīgs, jo visu jau biju sapratusi no pārējā teksta). Patiesības ministrija, kas ražo melus. Mīlestības ministrija, kas spīdzina un nogalina. Domu policija, jo lielākais noziegums ir domāt. Cik perfekti ir šie nosaukumi! Un tad vēl Newspeak – oficiālā, saīsinātā valoda, kas izskauž emocijas apzīmējošus vārdus un darbības vārdus. Divu minūšu naids, Naida nedēļa, doublethink, facecrime…..

3) sajūta, ka lasi par reālu pagātni, nevis autora izdomātu nākotni – tikpat labi romāns varētu būt sarakstīts un izdots 1990. – 2000. gados (nevis 1949. gadā), kad autors balstītu savas zināšanas pagātnes notikumos. Protams, Orvela izdomātā valsts Okeānija ir fikcija, ko pamudināja radīt autora uztraukums par fašisma nemirstību, un nav domāta kā versija par Padomju Savienību (un ne tikai tā), tomēr ļoti pēc tādas izskatās. Ēdnīcas ainas (mīnus pāris detaļas) man šķita kā izkāpušas no Turaidas ēdnīcā redzētām padomju gadu bildēm.

Vai jums ir bijis tā, ka izlasāt grāmatu un vēlaties, kaut nebūtu lasījuši? Ne tāpēc, ka izlasītais būtu vājš, slikts darbs, bet tieši otrādi. Tas ir ģeniāls, briesmīgs, šķebinošs, pretīgs un šausminoši reāls. Tā man bija ar “1984”. Vienīgais mierinājums, ka neviens režīms nav mūžīgs.

Ja kāds vēl nav izlasījis, ejiet un lasiet. Un “Dzīvnieku fermu” arī. Lasiet, paturot prātā vēsturi un to, kas pašlaik notiek pasaulē.

Vērtējums: 5/5

Divergent. Veronica Roth

Katherine Tegen Books 2011, 496 lpp. Divergent #1 Latviski: “Citādie”, Zvaigzne ABC

Nākotnes Čikāgā sabiedrība ir sadalīta piecās grupās ar noteiktām rakstura un morāles īpašībām.  Sešpadsmit gadu vecumā pusaudži izvēlas savu piederību un to izdara arī Batrise (Trisa) Priore. Jaunā frakcija sniedz Trisai gan negaidītu brīvības sajūtu un jaunus draugus, gan smagas ievadapmācības un pat dzīvības briesmas. Atklājot augošo konfliktu sabiedrības iekšienē, Trisa saprot, ka viņas noslēpums var būt nāvējošs, bet tas var arī glābt draugu dzīvības.

Grāmatas izdošana latviski pamudināja mani beidzot pieķerties populārajai YA distopijai, kas jau krietnu laiku angļu mēlē skumīgi gaidīja savu rindu lasītājā. Ļoti ātri izlasīju un uzreiz gribēju ķerties pie otrās daļas, tomēr kāda cita grāmata aizlika kāju priekšā. Tas jau kļūst par hronisku paradumu – izlasīt pirmo grāmatu sērijā un tad “marinēt” pārējās. Šķiet, tas saistīts ar bailēm, ja pēc pirmās grāmatas tūlīt ķeršos klāt turpinājumam, tad tā iegrimšu tai pasaulē, ka kļūs sāpīgi izrauties realitātē un ilgi nevarēšu atgūties.

Lai gan “Divergent” nav tik labs kā “Hunger Games” (ar kuru to kaut kādu iemeslu dēļ salīdzina), tomēr lasīju ar lielu aizrautību un satraukumu. Kā var noprast, pagātnē ir notikusi pamatīga katastrofa, daudz kas ir izpostīts, tomēr ir arī dažas jomas,  kurās cilvēces attīstība pavirzījusies uz priekšu. Teiksim ticamu simulāciju radīšanā un cilvēku prātu kontrolēšanā ir labi panākumi. Interesants šķita cilvēku sadalījums piecās frakcijās pēc viņu spējām, lai tādā veidā sniegtu pēc iespējas efektīvāku labumu sabiedrībai. Vēl ir gandrīz bomžu stāvoklī mītoši pie frakcijām nepiederīgi melnā darba darītāji, kuri nav spējuši iziet izvēlētās frakcijas apmācības. Te būtu gribējies kādu paskaidrojumu kā un kāpēc tādas frakcijas izveidotas, bet varbūt pagātne atklājas nākamajās triloģijas daļās. Vēl mani interesē, kāpēc bezbailīgie tik ļoti ārēji līdzinās gotiem?

Tie jau nebūtu cilvēki, ja ilgstoši spētu vienlīdzīgi savā starpā sadzīvot. Erudītu frakcija iedomājas, ka ir gudrāki par pārējiem un pienācis laiks pasaules kārtību mainīt, pakļaujot sev pārējās frakcijas. Tieši šai trauksmainajā laikā galvenajai varonei Trisai un viņas brālim Kalebam ir jāizvēlās frakcijas piederība. Uzauguši nesavtīgo frakcijā, viņi pārsteidz savu ģimeni izvēloties citu ceļu dzīvē. Kalebs pievienojas erudītiem, bet Trisa pēc ilgām pārdomām izvēlas bezbailīgo frakciju, nemaz neapzinādamās, cik smagas apmācības viņu gaida. Jaunajā frakcijā viņa sadraudzējas ar apmācību vadītāju Four (Tobiass). Abiem jauniešiem ir kāds bīstams noslēpums un pamazām viņi nojauš, ka kaut kas nav kārtībā ar apmācībām, baiļu simulācijām un attiecībās starp frakcijām.

“Divergent” pasaules iemītnieku lielākā daļa ir kā aitas, neko daudz nedomā un dzīvo, domā tā, kā konkrētā frakcijā paredzēts: “Without a faction, we have no purpose and no reason to live”. Ir neliela daļa tādu, kuri piederības testu laikā parāda derīgus rezultātus vairākām frakcijām. Varat iedomāties, cik tādi cilvēki kļūst bīstami vienvirziena domāšanas sabiedrībā. Viņu domas, rīcību un jūtas nevar tik viegli paredzēt. Neērtības tiem, kuri sagribētu kontrolēt tautu. Ko tur slēpt, tieši šie citādie arī sajauc erudītu varas sagrābšanas plānus. Cik var nojaust, tad otrajā daļā sāksies tāds kā partizānu karš.

Lasās raiti, sižets ātri virzās uz priekšu un spriedze pieaug. Uzsvars vairāk uz notiekošo, nevis varoņu iekšējo pasauli un domām. Trisa man šķita tīri patīkams tēls, kura spējīga rīkoties vajadzības gadījumā, vienīgi reizēm pārsteidza viņas nespēja saskatīt acīmredzamo. Viņa ir gudra un spēj teju intuitīvi uzminēt seruma nozīmi, bet nespēj saprast, par ko viņu “lieliem burtiem” brīdina Tobiass. Neloģiski. Patika, ka Tobiasam ir savas vājības. Tobiasam ir vairāk personības kā Trisai  un tas ir savādi, jo viņa taču ir galvenā varone.

Lai gan prasītos aizpildīt dažus sižeta robus, kopumā tā ir aizraujoša lasāmviela un lasīšu arī pārējās daļas #2 Insurgent, #3 Allegiant. Atmiņā gan nepaliek tik ļoti kā “Bada spēles”. Un tas man atgādina, ka neesmu izlasījusi “Bada spēļu” turpinājumu….

Vērtējums: 4/5