Fahrenheit 451. Ray Bradbury

Ballantine Books  1991, 158 lpp. Pirmā publikācija 1953. gadā.

Ugunsdzēsējs Montāgs šķiet apmierināts ar dzīvi un darbu, līdz kādu vakaru satiek kaimiņu meiteni Klarisu. Vārds pa vārdam un pamazām atklājas distopiskā pasaule, kur grāmatas lasīt ir aizliegts, tās tiek dedzinātas, Montāga sieva Mildreda savu dzīvi pavada klausoties radio un skatoties televīzijas paneļos. Galvenais ir tukšas izklaides. Domāt un rīkoties atšķirīgi ir bīstami, bet tas ir tieši tas, ko Montāgs nolemj darīt.

A book is a loaded gun in the house next door.

Tāda ļoti biedējoša pasaule. Virtuālā vide un blenšana ekrānos ar izklaidējošu saturu padarījusi cilvēkus par tādām kā sazombētām būtnēm, kuras pa īstam vairs nesarunājas, bet iedomājas, ka ir laimīgas. We must all be alike. Klarisa aicina Montāgu paskatīties zvaigznēs un ir patiesi pārsteigta, kad viņš to izdara. To darot reti kurš, tur taču nav nekā izklaidējoša. Kāpēc grāmatas ir aizliegtas? Jo tās raisa argumentus, satrauc cilvēku prātus, rada atšķirīgus viedokļus. Grūti kontrolēt domājošu sabiedrību…. Tādi cilvēki kā Mildreda negrib domāt, negrib just, negrib, ka viņus traucē reālā dzīve, tāpēc Montāga rīcība viņai ir nepieņemama un viņa nostājas pret vīru. Vispār grāmatas tēma sasaucas ar nesen izskanējušo ziņu, ka LTV 1 pārceļ „100g kultūras” uz pusnakti, tā vietā rādot kārtējo izklaidējošo muļķu šovu.

„451 grāds pēc Fārenheita” ir lielisks zinātniskās fantastikas darbs un tiek slavēts pilnīgi pelnīti. Tāpēc jo dīvaināk ir tas, ko tālāk rakstīšu. Man ļoti patika stāsta ideja, bet nepatika izpildījums – pārsvarā jutos garlaikota (mjā, ironiski; par attaisnojumu – es daudz domāju par rakstīto) un kaitināja varoņu dialogi. Viss bija skaidrs jau no pirmajiem sarunu teikumiem, tāpēc pārējais likās nevajadzīgi izstiepts. Sākums ar Montāga nākšanu mājās un tikšanās ar Klarisu bija intriģējošs, bet tālāk sižets kļuva tik pašsaprotams un paredzams. Arī Bredberija spēlēšanās ar valodu, vārdu atkārtošana nesajūsmināja. Tā nenoliedzami piedeva tādu īpašu bezjēdzības noskaņu varoņu dzīvēm, bet kas par daudz, tas par skādi. Es spēju novērtēt Bredberija talantu, bet nespēju līdzpārdzīvot varoņiem un notikumiem. Laikam mums ar viņu nav īsti pa ceļam zinātniskās fantastikas lauciņā, bet es vēl pamēģināšu „The Illustrated Man”.

Ļoti gribēju, lai man grāmata patiktu un pēc smagām pārdomām ieliku vēl vienu punktu, jo kā jau teicu – ideja tik tiešām ir lieliska. Tikai man laikam šo darbu vajadzēja lasīt vismaz pirms gada vai arī pagaidīt vēl kādus gadus desmit.

Vērtējums: 3/5

Pāreja. Džastins Kronins

Zvaigzne ABC 2012. gads, 856 lpp. The Passage #1

Viss sākas ar Bolīvijas džungļos atrastu vīrusu, amorālu ASV militāristu un bēdu mākta zinātnieka vēlmi patēlot dievus. Katram gan ir savs mērķis – militāristi plāno ar vīrusu apstrādātus cilvēkus izmantot kā neuzveicamas kaujas mašīnas, zinātnieks – izskaust visas slimības un, tēlaini izsakoties, glābt pasauli. Projekts NOASS iet pēc plāna līdz brīdim, kad 12 ar vīrusu inficētie izlaužas brīvībā. Vēl ir ar vīrusu inficētā mazā Eimija – pēdējais militāristu eksperimenta upuris un viņa ir savādāka. Sākas īsta asinspirts, armija izrādās bezspēcīga pret vampīrveidīgajiem cilvēk-monstriem. Pēc gandrīz simts gadiem aiz augsta žoga ar prožektoriem Kalifornijas kalnos dzīvo pēdējie cilvēki. Kas noticis ar pārējo Ameriku un pasauli vispār, nav īsti skaidrs. Viņi zina tikai vienu – ja izdzisīs gaismas, ar viņiem ir cauri: deviņus apēdīs, desmito pataisīs par vīrusaino.

Zobi, alkas pēc asinīm, nemirstīga vienotība ar tumsu – ja nu tā nebija fantāzija, bet gan dziļi cilvēkā apslēptas atmiņas vai pat instinkti, sajūtas, kas pirms veselas mūžības tikušas iegravētas DNS, kāds tumšs spēks, kas paslēpts cilvēkā-dzīvniekā? Un ja nu šo spēku var aktivizēt, uzlabot, pakļaut kontrolei?

Tas, ko es tikko aprakstīju, ir tikai sākums. Rakstīt vairāk jau nozīmētu pamatīgu spoilerošanu. Vienīgi laikam jābrīdina – šai vampīrsāgā vampīri nav nekādi smukie un romantiskie varoņi. Jūs gaida asinskāri, nežēlīgi, pretīgi briesmoņi.

Nav īsti pareizi teikt, ka notikumi attīstās salīdzinoši lēni. Drīzāk stāstījums ir pamatīgs, no vairākiem skatu punktiem: kā īpašais aģents Volgāsts sameklē eksperimenta subjektus un mēģina rūpēties par Eimiju, ko domā 4. līmeņa apsargs, māsas Leisijas satikšanās ar Eimiju u.c. personāžu piedzīvotais pirms apokalipses. Tad vēlāk mēs notikumus skatām Pītera acīm un varam lasīt Sāras dienasgrāmatu. Personāžu un informācijas ir tik daudz, ka sākumā var apjukt. Par dažiem tiek pastāstīts vairāk, par dažiem gandrīz nekas. Autors neko daudz nepaskaidro nezinošajam lasītājam; jālasa uzmanīgi, lai visu saprastu. Tā ir to cilvēku dzīve un atmiņas. Viņi taču nesāktu sev paskaidrot to, kas viņiem zināms. Tāpat viņi nevar saprast un paskaidrot to, kas pašiem nav zināms un saprotams. Tas liek domāt un analizēt, un tieši tas man patika. Teiksim, par tiem cilvēkiem, kuriem vajadzētu būt mirušiem, bet tie atkal uzrodas: manuprāt, tas jau laicīgi vedina domāt, ka ar vampīriem viss nav tik vienkārši kā sākumā šķiet un, ka kolonijā mītošiem pēdējiem cilvēkiem varbūt ir maldīgi uzskati par aiz žoga esošo pasauli.

“Pārejas” ideja nav nekas jauns – militāristi, baismīgs vīruss, apokalipse, saujiņa izdzīvojušo, cīņa ar monstriem. Patiesībā nekas tāds, kas mani īpaši aizrautu, tomēr man ļoti, ļoti, ļoti patika. Manuprāt, autors darījis pareizi, parādot laiku pirms, un laiku 90 -100 gadus pēc. Ja tiktu rakstīts kā vīrusainie plosās pa pilsētām un cilvēki mēģina cīnīties, vai mukt, tas būtu pavisam cits stāsts, daudz asiņaināks. Arī tagad tas ir stāsts par cīņu un izdzīvošanas mēģinājumiem, tomēr te ir vieta draudzībai, atmiņām, sevis un patiesības meklējumiem, mīlestībai, priekam un cerībām. Interesanti vērot, kā daži ir padevušies un nesaskata dzīvei jēgu, daži ir apmierināti ar dzīvi Kolonijā un neko vairāk nevēlas, bet daži citi domā, ka varbūt vēl pastāv cerība un gatavi doties nezināmajā pasaulē.

Pakļaut sevi briesmām, ja pastāv cerība, ka tas pie kaut kā novedīs, ir gluži kas cits.

Šie drosmīgie cilvēki ierauga sastingušu pasauli. Viņi pirmo reizi redz zvaigznes. Savādi iedomāties, ka zvaigznes varētu pietrūkt, vai ne? Vēl ir Eimija, Meitene no Nekurienes. Nevienam nav skaidrs, kas viņa īsti ir, tomēr viņa ir kā gaisma tumsā, kā tilts starp dzīvajiem un mirušajiem. Un vēl ir sapnis par resnu smēķējošu sievieti virtuvē, ko redz gandrīz visi….

Man personīgi bija interesanti lasīt par pamesto pasauli. Mašīnu vraki, pussagrautas ēkas, vēl ēdami konservi, vēja ģeneratori, degvielas krātuves, pusizlaupīti veikali un tā tālāk. Daļa lietu vēl ir izmantojamas, citām nākas meklēt alternatīvas vai izdomāt jaunu veidu. Piemēram, cilvēki izmanto lokus aizsardzībai un medībām. Medījamo dzīvnieku gan ir maz, jo cilvēkiem konkurenci sastāda vīrusainie. Lielākā daļa elektronikas pārvērtusies par bezjēdzīgiem krāmiem, vienīgā vērtība ir tikai elektrības nodrošināšanas iekārtām. Cilvēki dzīvo ne gluži akmens laikmetā, bet ļoti pieticīgi. Viens no lielākajiem priekiem ir atrast kārtīgus apavus. Labi ir atrast kasti ar grāmatām vai nomedīt zaķi.

Bija dažas pozitīvi pārsteidzošas vietas un dažas “kas pie velna?…” vietas, kuras te nepieminēšu, lai nebojātu lasīšanas prieku, bet visi it kā neiespējamie notikumi aprakstīti ļoti ticami un visi fakti (ja lasa uzmanīgi) ļoti labi saliekas kopā kā tāda milzīga puzzle. Tomēr ceru, ka otrajā daļā “The Twelve” Kronins pārāk neaizrausies ar pazudušo “atdzīvināšanu” – pārāk bieži atkārtots triks vairs nav interesants.

Kopumā Kronins ir radījis tādi riktīgi episku un vīrišķīgu darbu. Iespējams, ka lasot jums radīsies vēlme pierakstīt faktus un ļoti iespējams, ka pēc izlasīšanās sāksiet nepacietīgi gaidīt otro daļu. Gribas ticēt, ka “Pāreja” pie manis būtu nonākusi arī bez Zvaigzne ABC dotās iespējas, jo neizlasīt tādu darbu man būtu zaudējums. Man patika latviskais tulkojums, bet ja nesagaidīšu otrās daļas tulkojumu, tad lasīšu angliski. Starp citu, trešā daļa “The City of Mirrors” angliski plānota izdot 2014. gadā.

Vērtējums: 5/5

Delirium. Lauren Oliver

Angliski 2011. gadā, 480 lpp. Latviski “Delīrijs” izdevusi Zvaigzne ABC 2012.gadā, 384 lpp. Delirium #1

Distopiskā Amerikā, kur pastāv atsevišķas labi apsargātas pilsētas un mežonīgas teritorijas, mīlestība tiek uzskatīta par ļaunu slimību – Delīriju, no kuras jāārstējas. mežonīgajās teritorijās (teorētiski) dzīvo tie, kas nav piekrituši izārstēties un sirgst ar Delīriju. Pilsētās valda stingra kārtība, viss ir virspusēji mierīgi. Katrs +/- 18 gadus vecs jaunietis iziet Procedūru, kas viņam/ viņai atņem spēju mīlēt un just spēcīgas emocijas, un apprecas ar iepriekš izraudzītu pāri. Vēl neizārstētajiem ir komandantstundas, meitenēm ar puišiem nav tikpat kā nekāda kontakta, mūzika ir aizliegta un pa ielām staigā kārtības patruļas. Šādos apstākļos galvenā varone Lēna iepazīstas ar Aleksu un saprot, ka viņas drošā un pareizā pasaule īstenībā ir ļauna un ačgārna.

Lieliska, šaušalīga ideja. Mani patiešām pārliecināja, ka daļa tautas var tik ļoti saiet sviestā, ka sāk ticēt absurdai idejai par mīlestības kaitīgumu. Labs izpildījums, izņemot brīžam pārāk emocionālo, ņuņīgo Lēnu. Salīdzinot Lēnu ar “Bada spēļu” Katnisu, tagad priecājos par Katnisas apvaldītajām emocijām. Lēna mani pamatīgi kaitināja. Viņa atrodas nāves briesmās, bet, tā vietā, lai rīkotos, viņa kaut ko domā un sapņo. Bet tas ir subjektīvi, citam viņa var likties ok, jo meitenei īsā laikā jāmainās: viņa ar nepacietību gaida Procedūru, bet tad iemīlas un saprot, ka viss ir meli… Tur tiešām var traks palikt.

Interesantāka šķita viņas draudzene Hanna. Man patika Hannas doma: Tu nevarēsi būt laimīga, ja kaut reizi nejutīsies nelaimīga! (mans brīvs tulkojums no krievu valodas, tā sanāca, ka lasīju krieviski)

Līdz gada beigām vajadzētu būt latviski iztulkotai un izdotai otrajai daļai “Pandemonium”. Angliski jau top trešā daļa “Requiem”, kas iznāks 2013. gadā. “Delīrijam” dodu 3,5/5. Lēna, tā ir tikai tava vaina, vērtējums varēja būt augstāks!