Cilvēku, zvēru un dievu zemē. Antonijs Ferdinands Osendovskis

Mongolija, dzīvesstāstsZvaigzne ABC 2017. gads, 366 lpp.

Reāli dzīvesstāsti mēdz pārspēt visus izdomātos stāstus, tāpēc ir tik vilinoši tos lasīt, vismaz man. Ja vēl tiek norādīts, ka tas būs bīstams piedzīvojums jāšus cauri Centrālajai Āzijai, tad obligāti jālasa, jo tas Zemes apgabals man caur literatūru vēl maziepazīts.

Autors stāstījumu sāk ar bēgšanu no Sibīrijas uz Mongoliju. Viņam palīdz labi cilvēki un, pēc dažu mēnešu slēpšanās alā Sibīrijas mežos ziemā (varat iedomāties?!), Osendovskis uzsāk smagu, ilgu un bīstamu ceļojumu uz Mongoliju. Viņa mērķis ir Ķīna un tālāk Eiropa, lai tiktu prom no boļševikiem, kuriem viņš, būdams politiski aktīvs polis ar smadzenēm ķīseļa vietā, ir stipri nevēlama persona. Mongolijā viņš iestrēgst apmēram gadu un iesaistās vietējo iedzīvotāju aktivitātēs. Iespējams, ka tā ir izglītotu un ar līdera dotībām apveltītu cilvēku sodība, ka viņi, pat negribot, nonāk kādu grupu priekšgalā un ir spiesti kaut ko kārtot un vadīt. Tā sanāk Osendovskim. Īsti nesapratu, vai tas viņam patīk vai nē, bet ar šo darbošanos viņš gan iekuļas jaunās briesmās, gan, ļoti iespējams, tieši tas viņam ļauj izbēgt un beidzot nokļūt Pekinā.

Mongolijā taču nekā nav, tikai stepe un kalni! Izrādās, ka tā vis nav. Vismaz 1920. gadu sākumā no Osendovska stāstītā tā šķiet diezgan apdzīvota teritorija, kurā nemitīgi pārvietojas dažādu tautību cilvēki. Pat vēl trakāk – Mongolija tolaik ir politisku intrigu pilns kaujas lauks. Ķīnieši, krievi (baltie pret sarkanajiem), mongoļi, dažādas ciltis tika ierautas ķīviņos par Mongolijas pārvaldīšanu.

Osendovska valodu zināšanas, interese par ģeoloģiju, vietējo tautu dzīvi un politiku, vērīgais žurnālista skats padara “Cilvēku, zvēru un dievu zemē” par piedzīvojumu romānu garā sarakstītu vērtīgu informācijas krātuvi. Autors veikli raksta, lasās viegli. Tekstu papildina daudzas fotogrāfijas. Žēl, ka nav karte ar autora pārvietošanās maršrutu. Kartes trūkums netraucē, bet man šādus ceļojumus vienmēr gribas redzēt karti.  Tulkojumā mulsināja regulāri minētā “katliene”. Domāju, ka drukas kļūda un domāta kalniene, tomēr akadēmiskā terminu datubāze saka, ka katliene ir un blakām min “iedobe”. Mūžu dzīvo, mūžu mācies….

Lasīju ar lielu interesi, tikai nepameta tāda neliela nereāluma sajūta. Likās, ka drusku piepušķoti notikumi, ko labam stāstam var piedot. Traka dzīve uz pulvera mucas vairāku tautu plosītā zemē, bet autoru pavada izcila veiksme. Skaidrs, ka viņa zināšanas padara viņu noderīgu dažādās situācijās, tomēr vai tiešām viņš ne ar vienu nesastrīdējās, nedabūja pa muti, nekļūdījās? Rakstot pašam par sevi vienmēr ir tā greznība nepateikt to, ko nevēlies, lai citi uzzina. Ak, es droši vien nevajadzīgi piekasos un spekulēju. Katrā ziņā, apbrīnojams gabaliņš no spēcīgas personības dzīves un ļoti interesants ieskats 1920. gadu Mongolijā, beigas gan drusku aizpeld stāstījumā par Dzīvo Budu, leģendās un pareģojumos.

Vērtējums: 3/5

Mana turku kafija. Laima Kota

Laima Kota, TurcijaDienas Grāmata 2012. gads, 218 lpp.

Nedomājot paņēmu bibliotēkā Laimas Kotas “Mana turku kafija” un tikai tad aptvēru, ka manī gruzd vēlme vairāk uzzināt par Turciju, kopš izlasīju Orhana Pamuka “Sniegu”. Domāju, ka latviešu rakstnieces dzīves iespaidi svešā zemē varētu būt gan interesanti un labi uzrakstīti, gan sniegt daudz informācijas. Tā gluži tomēr nav, bet grāmata palīdz saprast turkus ar eiropietes acīm.

Jāsaka, ka no citiem Laimas Kotas (bij. Muktupāvela) darbiem lasīju tikai “Mīla. Benjamiņa”, bet laikam nekādas iebildes pret autores izteiksmes stilu tolaik nebija. Šoreiz man ļoti acīs dūrās tāds emocionāli haotisks draudzeņu pļāpu līmenis. Man personīgi tas nepatika un nejutu nekādu vajadzību pēc autores domu atreferējuma izsaucienu līmenī. No rakstnieces gaidīju labāku valodu. Tomēr nevar aizmirst grāmatas nosaukumā minēto “mana”. Tā ir šīs grāmatas atslēga – tie ir autores pirmie iespaidi, viņas skatījums uz dzīvi Stambulā, notikumi un lietas, kas viņai tobrīd svarīgas. Tāpēc arī tik daudz papīra veltīts valodu skolas nodarbību drāmai.

Kāda tad ir Stambula un turki Laimas Kotas acīm? Laima ir samīlējusies un tas ir tā dikti mīlīgi, tikai šķiet, ka Turcija tiek skatīta caur rozā brillēm. Pieļauju, ka viņa ir laimīga tikt vaļā no ikdienas rūpēm, no mūžīgās atbildības par visu, tāpēc ir tik priecīga par Turcijā valdošo vīrieša un sievietes lomu sadalījumu. Eiropeiskā feministe var atlaist grožus un atpūsties. Intervijā Laima saka, ka jūtoties kā sultāniete.

Starp pļāpīgām klačām ir daudz sadzīvisku faktu par Stambulu un turkiem, kas ļauj mazliet iepazīt šo lepno tautu. Diemžēl rakstniece nav tik laba stāstniece un Stambulas kolorītu nesajutu. Tradīcijas, ģimenes lomas, tirgošanās, kultūra un reliģija – visa kā pa druskai, tādā līmenī, kā eiropiete to uzzina un ierauga, ieprecoties austrumnieku ģimenē. Šis ir arī noderīgs līmenis tiem, kuri dodas ceļojumā uz Turciju. Zināsiet, ka tirgū labāk nevajag apstāties un sākt pētīt preci, ja negrasāties to pirkt. Būs labāk saprotamas tējas dzeršanas tradīcijas, tradicionālie ēdieni un svētki, lakatu valkāšana. Par sociālo nodrošinājumu turkus var apskaust, bet viņu attieksme pret suņiem galīgi nesaskan ar manējo. Turki ļoti rūpējas par tuviniekiem, viņi nav individuālisti. Kāzas rīkot sanāk viss ciems. Stambula ir rietumnieciskāka, bet tik un tā galvenais ir ģimene.

Daudz kas paliek neiepazīts un būtu interesanti palasīt, ko autore par Turciju domā tagad – pēc 5 gadiem.

Vērtējums: 3/5

Kuģa žurnāls. Inese Zandere

latviešu grāmata

Neputns 2016. gads, 480 lpp.

Reizēm gadās tik labi grāmatu vāki, ka atturēties neiespējami. Tā es satikos ar “Kuģa žurnālu”. Sākuma fragmenta saintriģēta, es acīmredzami cerēju, ka Zandere būs tikpat viegli pieejama kā Hermanis. Kļūdījos. Gadi “Rīgas Laikā” nav tas pats, kas uzvest operu Milānā vai Parīzē. Būtībā grāmatas augstā cena jau pati par sevi pasaka, ka šī nav grāmata masām vai nejaušam garāmgājējam.

Lasāmajam tekstam, manuprāt, nav vienmēr jābūt ērtam, viegli uztveramam. Ik pa laikam ir veselīgi nopūlēt smadzenes, censties “sagremot” izlasīto. Pārsvarā “Kuģa žurnāla” piezīmes ir šādā vieglā līdz vidēji smagā “sagremošanas” līmenī, tomēr ir diezgan daudz teksta, kas runā par kaut ko, kas svarīgs autorei, bet ir tik augstā līmenī vai ārpus nojaušama konteksta, ka izslēdz iespēju zemākam prātam ko gūt. Es te, protams, runāju par savu prātu un man noteikti iegriež tas, ka “Rīgas Laiku” lasīju sen un neregulāri. Tā nu vietām spēcīgi apspiedu žāvas un turpināju lasīt, lai tiktu līdz interesantajiem gabaliem.

Sākums par Bulgāriju un Aspazijas kleitām bija dikti interesants. Tālāk gāja kā pa celmiem un jūtos vīlusies, ka pārējais saturs nav tikpat lasāms kā sākums. Grāmatas saturs ir ārkārtīgi saraustīts kā to jau var nojaust no apakšvirsraksta – no ārkārtīgi interesantām sarunām, ceļojumu piezīmēm un kultūrvēsturiskiem pētījumiem līdz kaut kādiem filozofiskas ievirzes teksta gabaliem, kas izkūp no prāta, tiklīdz acis tiek tiem pāri. Vislabāk man patika, kad Zandere kaut kur aizbrauca – Kosova, Bulgārija, Melnās jūras piekraste. Galamērķu izvēle (Kosova karadarbības laikā) mani izbrīnīja pietiekami, lai es iegūglētu par autores privāto dzīvi. Rezultāts daudz ko izskaidroja. Viņas (ne tūrista) ceļojumu piezīmēs priekšplānā iznāk detaļas, nianses, notikumi un krāsas, kas citos gadījumos paliktu apslēptas vai nemaz nešķistu tik romantiskas un interesantas.

Inese Zandere ir erudīta publiciste un laba stāstniece (arī viegli saprotama, kad nolaižas no augstā plaukta), tāpēc “Kuģa žurnālā” var daudz ko vērtīgu uzzināt par albāņiem, Aspaziju, vācu fotogrāfu Zanderu, Rūdolfa Blaumaņa nāvi, Krimas tatāriem, islāmu, Vizmu Belševicu un viņas vīru un daudz ko citu. Tas viss man patika un kustināja smadzenes. Interesanti bija arī viņas ar dažādiem pseidonīmiem sarakstītie īsie stāsti – tādas spilgtas skices. Ja vien saturs būtu viengabalaināks un vairāk turētos pie notikumiem, izpaliktu mana vilšanās. Nepamet arī sajūta, ka šis rakstu, piezīmju utt. krājums vairāk domāts autores tuvākajam lokam, vai cilvēkiem, kuri grozās tajās pašās aprindās. Varbūt “Rīgas Laika” cienītājiem šī grāmata sagādās lielāku baudījumu.

Vērtējums: 2,5/5

Meditations: A New Translation. Marcus Aurelius, Gregory Hays

662925

Modern Library 2002, 256 lpp.

Ar šo grāmatu sanāca ļoti savādi. Gandrīz nemaz nelasu pašpalīdzības grāmatas un jau gadiem neko nebiju lasījusi no filozofijas tekstiem. Kādu dienu nejauši internetā pamanīju kāda vīrieša (laikam uzņēmēja) rakstu par to, cik ļoti Marka Aurēlija [grāmata] “Meditations” viņu ir iespaidojusi un pat sniegusi mierinājumu noteiktos brīžos. Viņš grāmatu daudz citēja un teica, ka to gadu gadiem pārlasot. Es tobrīd biju noskaņojumā, kad viss ir izbesījis. Lasot šo rakstu, sapratu, ka “Meditations” ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Uz tāda viļņa arī apmēram pusi grāmatas izlasīju. Līdz tam laikam jau biju laukā no emocionālās bedres un varbūt mazliet palīdzēja arī Aurēlija meditatīvās domas. Otru grāmatas pusi lasīju kā nomierinošu vārdu virknējumu, kur nav obligāti jāuztver jēga. Acīmredzot biju uzsūkusi tik daudz labuma, cik tobrīd vajadzēja.

Marks Aurēlijs bija pēdējais “labais” Romas impērijas imperators (161 – 180) un viens no nozīmīgākajiem stoicisma filozofiem. Stoicisms bija lielas romiešu daļas pasaules uztvere, dzīvs, ikdienā izmantots fizikas, loģikas un ētikas kopums, nevis abstrakta filozofija ar ko nodarbojas vien bārdaini onkuļi universitātēs. Kas ir “Meditations”? Es to nosauktu par Marka Aurēlija privātajām piezīmēm, kurās viņš audzina savu prātu un raksturu, cenšas sevi veidot par labāku cilvēku, izskaust, viņaprāt, sliktās rakstura iezīmes un rīcību. Viņš noteikti nebija savus pierakstus paredzējis svešām acīm, tāpēc liela daļa teksta attiecināma tikai uz Marka dzīvi, var neuzrunāt, vai palikt nesaprasta. Tikpat liela daļa teksta ir aktuāla arī šobrīd, jo lielie ētiskie jautājumi ir mūžīgi. Viņš daudz domā par nāvi, par visu lietu maznozīmīgumu laika ritējuma priekšā, par taisnīgumu, par to kā būt labam, māca sev pazemību un savaldību. Vietām gribas pasmaidīt, ka Romas imperators bija “sausiņš” un liedza sev izpriecas, tomēr tie bija viņa uzskati par būšanu labam un viņa darbu ar sevi var tikai apbrīnot.

Lasot pasvītroju to, kas tajā brīdī mani uzrunāja. Būs interesanti pēc laika atzīmēt atkal kādu citu vietu, kas tobrīd aktuālāka un atskatīties, kas satrauca pirmajā lasīšanas reizē. Šī ir vienīgā grāmata, ko nēsāju somā līdzi jau pāris mēnešus. Atšķiru, palasu, nolieku.

Lai gan manas niecīgās problēmas nav Romas imperatora problēmas, tomēr ir zināms mierinājums tajā, ka valstsvīrs pirms daudziem gadiem centās apvaldīt savas dusmas par cilvēku stulbumu tāpat kā es tagad. Vai arī tajā, ka gandriz pirms 2000 gadiem bija līdzīgas problēmas un kā Marks atzīmē – viss jau ir bijis, viss ir gaistošs, tomēr nekas arī nemainās un tādā garā. Pat tik triviāla lieta – imperatoru tik ļoti kaitināja cilvēku smakas, ka viņš to pieraksta un norāj sevi. Tas tā, piemēra pēc. Savādā kārtā “Meditations” teksts tiešām nomierina, pat vietās, kur man īsti nebija skaidrs, par ko cienītais imperators raksta (tulkotājs priekšvārdā atzīmēja, ka dažas vietas nav īsti skaidras pat nopietniem Aurēlija piezīmju pētniekiem). “Meditations” nav oriģinālā teksta nosaukums, visticamāk, ka imperatora piezīmēm vispār tāds nebija, bet, manuprāt, šis vēlāk dotais nosaukums ir ļoti trāpīgs. Brīžos, kad vajag nomierināt prātu, var šo grāmatu atvērt jebkurā vietā, izlasīt pāris rindkopas un problēma vairs nešķiet tik liela.

Ja “Meditations” ir jūs ieinteresējusi, iesaku iegādāties tieši šo izdevumu, jo tam ir gan pašlaik labākais tulkojums, gan erudīts tulkotāja Gregory Hays priekšvārds, kas sniedz ieskatu Marka Aurēlija dzīvē, stoicismā un pašu piezīmju stuktūrā un jēgā. Iedomājoties, kā Marks strādāja ar sevi, kā audzināja savu prātu, ka viņa rakstītais joprojām ir nozīmīgs un ietekmīgs, grāmata ir pelnījusi 5 zvaigznes, tomēr dodu 3, jo uz beigām ir sajūta, ka Marks visu laiku atkārto vienu un to pašu plati. Domāju, ka galu galā viņam bija grūti sevi pierunāt uztvert nāvi kā stoiķim pienākas. Es viņu nevainoju.

Vērtējums: 3/5.

Dienasgrāmata. Alvis Hermanis

Alvja Hermaņa "Dienasgrāmata"

Neputns 2016. gads, 247 lpp.

Šī būs ļoti personīga atsauksme, jo pēc Hermaņa viss, ko mēģināšu pateikt, būs diezgan lielas muļķības. Pagājusi tieši pusstunda, kopš aizvēru grāmatas pēdējo vāku. Kā man tagad vispār lasīt ko citu? Iespējams, ja uzreiz uzrakstīšu savas domas, spēšu atkal normāli funkcionēt. Kafija ir, šokolāde ir, sākam!

Pirmkārt, ir ļoti būtiski atzīmēt, ka ne reizi neesmu bijusi JRT un šķiet, ka ne reizi neesmu redzējusi Alvja Hermaņa izrādi. Tā nav mana ignorance vai nepatika pret teātri, nē. Man vienkārši ir slinkums medīt dārgās biļetes un kulties uz Rīgu, lai pēc tam vairākas stundas skatītos to, ko nesaprotu. Jā, man ir iracionālas bailes, ka viņa izrādes vienkārši nesapratīšu. Bez tam, tepat rokas stiepiena attālumā ir brīnišķīgais VDT. Ar visu šo gribēju pateikt, ka patiesībā pirms grāmatas lasīšanas gandrīz neko par Hermani nezināju. Tikai to, ka slavens, talantīgs un pēdējā laikā kaut kāds troksnis masu mēdijos ap viņa uzskatiem. Protams, garām nepaslīdēja informācija, ka izdota viņa dienasgrāmata. Un kur vēl, ja ne dienasgrāmatā, visātrāk iepazīt kādu cilvēku un uzzināt viņa uzskatus? Tāpēc nolēmu izlasīt, lai pati saprastu, ko un kā man domāt par pasaulslaveno režisoru.

Otrkārt, “Dienasgrāmatu” nopirku. Bez zināšanām par saturu vai atlaides. Tā es daru ļoti reti, tāpēc pašai nav īsti saprotama sava rīcība. Vainošu kaut kādu jocīgu impulsu, kas man lika paķert grāmatnīcā pēc skata pēdējo eksemplāru. Kā badā sāku uzreiz lasīt. Grāmata neliela izmēra, eleganta, patīkami nodrukāta. Tikai mana bijība pret grāmatas vizuālo estētiku neļāva pasvītrot daudzas vietas. Varbūt citreiz tā darīšu, jo vismaz pašlaik ir sajūta, ka pēc laika būs jāpārlasa.

Mazliet jāparunā arī par saturu. “Dienasgrāmatas” saturs ir brīnišķīgs balanss starp personīgo dzīvi, darba vidi, dažādām interesantām faktu druskām un autora uzskatiem. Praktiski par Hermani var neko nezināt un tik un tā izbaudīt šo grāmatu, jo svarīgāko par sevi viņš pats pastāsta, neieslīgstot nogurdinošās detaļās, kas kaut ko varētu nozīmēt tikai viņam pietuvinātajiem. No vairākām epizodēm sapratu, ka viņš ir tiešs, pat ass, tāpēc pieļauju, ka arī grāmatā viņš neslēpjas, lai gan jau no paša sākuma raksta ar apziņu, ka uzrakstītais tiks publicēts. Ziniet kāds vēl viņš ir? Spējīgs atzīt, ka ir kļūdījies, ka kaut ko neprot. Ne katrs cilvēks to publiski spēj, jo tur vajadzīgs mugurkauls. Viņa uzskati ir konservatīvi, tiem var piekrist vai nepiekrist, tomēr tie ir argumentēti un saprotami. Protams, šī dienasgrāmata ir viņa taisnība, paša zīmēta glezna ar ko ieiet vēsturē. Arī viņš ir tikai cilvēks un cilvēkus nevajag glorificēt.

Bija ļoti interesanti lasīt par izrāžu tapšanu, par operas un teātra aizkulisēm. Hermanis izsmeļoši pastāsta, ko nozīmē režisora, aktieru, dziedātāju, scenogrāfu darbs. Domāju, ka tagad ar savādākām acīm iešu uz teātri. Diriģenti operā ir svarīgāki par režisoriem. Slavenākie dziedātāji uz mēģinājumiem ierodas vien pāris nedēļas vai dienas pirms pirmizrādes. Operteātri plāno darbu četrus gadus uz priekšu, dramatiskie teātri mazliet īsāku laika periodu. Hermanis gada lielāko daļu pavada gandrīz nemitīgos braucienos un lidojumos pa Eiropu un uz ASV. Vai zinājāt, ka Eiropā teātra mērķis ir skatītājam parādīt, ka dzīve ir vēl briesmīgāka nekā viņš domā, savukārt Amerikā – izklaidēt? Tāpēc Amerikā Hermanis nestrādā, turp dodas tikai viesizrādes. Un vienreiz viņš Milānā iekārtoja kāda veikala milzīgos skatlogus. Dekorācijas paliek dekorācijas.

Jūtu, ka būšu “Dienasgrāmatu” izrakstījusi no savas sistēmas un laiks beigt. Vien pieminēšu, ka Alvis Hermanis lieliski raksta, bauda lasīt. Cerams, ka top arī 2016./2017. gada pieraksti publicēšanai. Vēl – gribu ar šo grāmatu uzbāzties katram.

Vērtējums: 5/5