Wintering. Katherine May

Wintering by Katherine MayRider 2020, 276 lpp. Grāmatas pilnais nosaukums: “Wintering: The Power of Rest and Retreat in Difficult Times”

Ziemas daudziem no mums ir grūtas dažādu iemeslu dēļ. Man ir grūti samierināties ar tumsu, slapjdraņķi un slidenām virsmām. Tas viss ierobežo pārvietošanos un nenāk par labu mentālai veselībai. Tāpēc diezgan likumsakarīgi izvēlējos šo grāmatu par ziemošanu – kā pārdzīvot šo laiku. Pati lasīju ziemā smagā periodā, kad ļoti vēlējos atpūtu, bet tā nebija iespējama. Grāmata sniedza daļēju mierinājumu, ka arī citiem ir grūti ziemā un ir tikai normāli vēlēties ieziemoties un to arī vajag darīt, ja ir tāda iespēja. Nav jākaunas par to, ka ļauj sev atpūsties, apstādini trako skrējienu, atsakies no kādām iespējām un pavadi dienas klusām mājās. Ziema ir laiks klusumam un mieram.

Autore caur savu pieredzi raksta gan par ziemas norisēm, gan par cilvēku fizisku un emocionālu ziemošanu. Viņa cenšas saprast ziemu sarunājoties ar tiem cilvēkiem, kuri ar to ir daudz ciešākā saskarē: somiem, norvēģiem un citiem, jo Anglijā tomēr ziemas nav tik skarbas, aukstas un garas. Caur šīm sarunām un ceļojumu uz ziemeļiem viņa cenšas saprast kā ziemeļu tautas gatavojas ziemai un sadzīvo ar to, tomēr tas viss ir diezgan virspusēji. Beigās viņa nonāk pie secinājuma, ka ziemu var iemīlēt un iemācīties to izbaudīt vai vismaz izdzīvot pēc iespējas patīkamāk. Ziemošana ir prasme, ko var iemācīties, tikai recepte katram var būt sava. Ziemošana var būt arī par emocionāli grūta dzīves brīža pārlaišanu un arī tas ir jāmāk, jāļauj sev atgūties mierīgākā ritmā, saudzīgi. Autore diezgan daudz runā par šo ziemošanas veidu balstoties savā pieredzē. Kā ziemeļvalsts iedzīvotāja es labi zinu ziemu, zinu, ko nozīmē šie tumšie, aukstie mēneši, bet par grūtsirdīgu dvēseles stāvokli, emocionālu vai fizisku “izkrišanu” no straujā dzīves ritmā, kur tev jābūt darbīgam, priecīgam un veiksmīgam, līdz šim nebiju domājusi kā par ziemošanu, bet tieši tā sanāk.

Grāmata ir sadalīta pa mēnešiem. Sākas ar oktobri un beidzas ar martu. Caur šo laika ritējumu autore domā par savām sajūtām, norisēm dabā un arī tradīcijām. Reizēm gribējās viņai teikt “nu ko tu čīksti, tu nemaz neesi īstu ziemu piedzīvojusi”, bet tas tomēr nav godīgi. Nav tā, ka viņas pieredze un grūtības ar šo gadalaiku būtu mazāk īstas par manām ciešanām no oktobra beigām līdz aprīlim. (Starp citu, šīs ziemas sākums bija vieglāks, jo veselu mēnesi turējās sniegs, kas nozīmēja gaišumu. Es arī mācos to ziemošanas prasmi.) Bija mierinoši lasīt daudzas domas, kur mūsu uzskati un rīcība saskanēja. Piemēram, tas, cik ļoti pietrūkst gaisma, vai kā mainās miega daudzums.

Šī nav tieša recepte kā pārdzīvot emocionāli grūtus laikus vai ziemu kā gadalaiku (un ko gan angliete mums par to var iemācīt?!), tomēr šī grāmata savā ziņā ir dziedinoša, mierpilna lasīšanas pieredze. Ziema reiz beidzas un arī grūti laiki reiz beidzas. “Wintering” lasīju pagājušajā ziemā, bet arī šoziem pārlasu pa kādai lapai.

Vērtējums: 4/5

intīmi.. par grāmatām. Andrejs Panteļējevs

Andrejs Panteļējevs, esejas par grāmatāmZvaigzne ABC, 2021. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka pirmo reizi Andreja Panteļējeva vārdu saistībā ar grāmatām pamanīju pēc viņa intervijas Jāņa Rozes “Ziņnesim”. Instagramā vai Tviterī bija izceltas dažas viņa domas par lasīšanu, kas mani uzrunāja. Vēlāk nāca paziņojums par viņa eseju krājumu. Viss tā likumsakarīgi salikās: ieraudzīju, nopirku, izlasīju.

Tikai lasot uzzināju, ka grāmatā apkopotas viņa pārdomas par 70 izlasītām grāmatām, kas iepriekš publicētas Facebook grupā “Izcilas grāmatas”. Sen tajā grupā vairs neesmu, tāpēc par šo niansi nezināju. Tas, ka tie ir Facebook posti, atstāj zināmu ietekmi. Būtu gribējies, lai redaktore vietām piekoriģē sakārtojumu, citādi sanāk savādi: Panteļējevs raksta, ka pēc vairākiem moderniem darbiem izlasījis klasiku, bet tas nesaskan ar to, ko lasītājs saņēmis iepriekšējās lappusēs viņa grāmatā. Nobrukusi hronoloģija, kas mani drusku kaitināja. Tāpat arī dažas citas piezīmes šķiet liekas, jo tām ir jēga tikai iepriekš minētās grupas ietvaros.

Atmetot malā šīs tehniskās nianses, visādi citādi “intīmi.. par grāmatām” ir jauks un interesants ieskats erudīta lasītāja pārdomās. Turklāt viņam ir plaša lasīšanas gaume. Latvieši, ārzemnieki, jaunas un vecas grāmatas, sieviešu literatūra, klasika, fantastika un tā tālāk. Dažkārt viņš par izlasīto grāmatu raksta plašāk, citreiz apcer tikai kādu faktu vai ideju, kas viņu aizķērusi. Pārsvarā viņš ir ļoti maigs savā vērtējumā un nekritizē, tikai dažviet tā caur puķēm izlaužas vāji nojaušama kritika. Grūti teikt, vai tas tā speciāli – neteikt neko sliktu, – vai arī viņam viss patīk un nav tendence kritizēt.

Ja patīk grāmatas par grāmatām, tad domāju, ka patiks arī “intīmi.. par grāmatām”. Ātri izlasāma vienā dienā vai pāris vakaros, tā man ļāva iepazīt diezgan daudzus literāros darbus, ko pati visdrīzāk nelasīšu, un atstāja mazuma piegaršu. Starp citu, grāmatai gaumīgs vizuālais noformējums.

Vērtējums: 3/5

Vilhelms Purvītis – ainavu gleznotājs. Valda Ceriņa

grāmata par Vilhelmu Purvīti, latviešu gleznotājsAutora izdevums 2018. gads, 168 lpp.

Grāmatas pilnais nosaukums ir “Vilhelms Purvītis – ainavu gleznotājs/Vilhelms Purvītis – als Landschaftsmaler von 1890 bis 1910” un jāņem vērā, ka šī grāmata ir Valdas Ceriņas maģistra darbs ar ievirzi uz laika posmu, kad Vilhelms Purvītis guva panākumus arī Vācijā. Tā nav pilnīga Purvīša biogrāfija. Teksts lasās sausi un smagnēji kā jau zinātniski pētnieciskam darbam pienākas.

Aplūkotais laika posms no 1890. līdz 1910. gadam ietver Purvīša studiju gadus Pēterburgas Mākslas akadēmijā, vēlāk sekojošās izstādes un panākumus ārzemēs, darba gadus Tallinā un atgriešanos Rīgā. Tas ir laiks, kad Purvītis strauji attīstās par nozīmīgu ainavu gleznotāju, kura sniega attēlojums sajūsmina visu Eiropu. Zīmīgi, ka Latvijas ainavas pašiem latviešiem sākotnēji nemaz nešķiet saprotamas, jo izpratne par mākslu ir zemā līmenī un Purvīša stils pārāk moderns. Toties viņu atbalsta vācbaltu mākslas biedrība. Tāds atbalsts māksliniekam nacionālisma ideju uzplaukumā dažam labam latvietim sāk stipri kremt, un Purvītis negribot nokļūst politiskos strīdos.

Grāmatas vienu daļu sastāda maģistra darba latviskā versija, otru daļu – šis pats teksts vācu valodā, bet trešā daļa veltīta Purvīša un viņa laikabiedru gleznu reprodukcijām. Darbu vērts lasīt tikai šī mākslinieka daiļrades interesentiem. Kā jau maģistra darbam pienākas, izmantoti dažādi informācijas avoti, tie citēti, pretrunīgie fakti pretstatīti un mēģināts tos precizēt. Atklājas vairākas neskaidrības un neprecizitātes citos biogrāfiskos tekstos par Purvīti. Iespēju uzzināt maksimāli daudz par vienu tematu no daudziem informācijas avotiem, kas man citādi nebūtu pieejami (vai prasītu daudz laika), uzskatu par šī darba lielāko vērtību.

Vērtējums: 2/5