Tev šķiet, ka to cilvēku pazīsti

Tev šķiet, ka pazīsti sev tuvu cilvēku, bet vai tiešām? Reizēm tam, ko redzi un dzirdi, var būt vairāki izskaidrojumi. Var izrādīties, ka mīļotais un vistuvākais cilvēks ir tāds, kādu viņu pazīsti un reizē arī pavisam kas cits, piemēram, noziedznieks. Fascinējoši un biedējoši. Pieļauju, ka dokumentālās filmās tiek iemūžināti neparastākie, strīdīgākie un sensacionālākie gadījumi.

Pēc “Here Lies Daniel Tate” izlasīšanas, vēlreiz noskatījos “The Imposter”, jo grāmatas sižets ļoti atgādināja šajā dokumentālajā filmā pētīto identitātes piesavināšanās gadījumu. Varbūt grāmatas autore iedvesmojusies no šīs filmas? Lai kā tur būtu, pēc šīs filmas radās vēlme paskatīties vēl kādus dokumentālus stāstus.

imposterThe Imposter (2012)

Režisors: Bart Layton

Iesaku vispirms noskatīties filmu un tad lasīt tālāk, jo priekšā var būt maitekļi.

Spānijā tiek atrasts puisis, kurš saka, ka viņu sauc Nikolass. Puisis izskatās traumēts un ne visai grib stāstīt, kas ar viņu noticis trijos gados kopš pazušanas no mājām. Pamazām tiek noskaidroti apstākļi, ierodas Nikolasa māsa un puisis atgriežas pie savas ģimenes Teksasā. Viss jau būtu labi, tikai Nikolass runā ar akcentu un dažās pazīmēs atšķiras no trīspadsmitgadīgā Nikolasa.

Filma vienkārši uzspridzina smadzenes. Nu kā, kā kaut kas tāds ir iespējams?! Kā ir iespējams tā noticēt? Galēja izmisuma radīts acu apmāns? Tik milzīga vēlme atgūt pazudušo brāli/ dēlu? Uz filmas beigām rodas vēl jautājumi par to ģimeni. Savukārt puisis ir vienkārši fascinējošs. Kas viņš ir – lielisks melis, sociopāts, noziedznieks, vai bērnībā traumēts cilvēks, kam vajadzīga palīdzība? Patiesībā tik skumji noskatīties kā viņš alka mīlestības un uzmanības. Tajā pašā laikā – klajš cinisms, jo viņam vienalga, kā jūtas tā ģimene. Kas gan notiek viņa galvā? Šī filma liek uzdot daudzus satraucošus jautājumus.

Režisors no šī dokumentālā stāsta ir radījjis gandrīz mākslas filmu. Te ir spriedze, intriga, izmeklēšana un viszinošs krāpnieka smaidiņš starp epizodēm ar ģimenes locekļiem un izmeklētājiem. Bart Layton ir izvēlējies filmēt notikumu rekonstrukciju un man ļoti patika kā viņš to izdarījis, tas šķita ļoti reālistiski un stilīgi, kā kino, nevis tradicionālais “tad es stāvēju tur, tad es pacēlu to”. Paralēli ir sarunas ar radiniekiem, izmeklētājiem un krāpnieku. Šī būtu pavisam cita filma, ja nebūtu iespēja intervēt Frederiku Burdēnu, kuram tik veikli izdevās kļūt par Nikolasu 1997. gadā. Kas interesanti, filma nav mēģinājums izrakties līdz patiesībai. Iesaistītās puses stāsta savu notikumu versiju un skatītājam pašam jālemj – tā ir taisnība vai meli.

capturing the friedmansCapturing the Friedmans (2003)

Režisors: Andrew Jarecki

Atšķirībā no “The Imposter”, šī dokumentālā filma veidota krietni tradicionālāk, tomēr ļoti labā režijā, pamazām atklājot notikušo un liekot mainīt domas par iesaistītajiem cilvēkiem. Jarecki pēta Frīdmenu ģimenes skandālu. Režisors izmanto ģimenes arhīva videomateriālus un intervijas ar māti, vienu no dēliem, un tiem, kuri bija iesaistījušies izmeklēšanā.

Frīdmeni ir parasta vidusmēra amerikāņu ģimene, kas dzīvo Ņujorkas piepilsētā. Tēvs skolotājs, māte mājsaimniece, trīs dēli. Viņu idille sabrūk dienā, kad tēvu un vienu no dēliem apsūdz bērnu seksuālā izmantošanā. Sabiedrība vienkārši uzsprāgst, ir jūtams spiediens gan uz izmeklētājiem, gan Frīdmeniem. Gaisā karājas jautājums, cik lielā mērā tieši sabiedrības spiediens un masu histērija noteica notikumu iznākumu. Visvairāk filmā pārsteidz ģimenes uzvedība. Tēvs un dēli pārsvarā to uztver kā pārpratumu, pat ākstās. Māte ir naidīga, bet šķiet, ka viņa vispār tajā ģimenē ir lieka jau daudzus gadus. Domāju, ka tā ir viņas reakcija uz tik šokējušu apsūdzību saviem tuvākajiem cilvēkiem.

Filma sākas gandrīz idilliski, ar laimīgiem kadriem no ģimenes vēstures. Tad pamazām tiek šķetināta apsūdzība un kādu laiku gandrīz jājūt līdzi Frīdmeniem, bet uz beigām vairs nav īsti skaidrs – bija viņi vainīgi vai nebija, bet atzinās, jo nebija citu iespēju. Gan pierādījumi, gan tēva un dēla uzvedība ir neviennozīmīga. Vai arī režisors to visu tā uzkonstruējis. Katrā ziņā interesanti skatīties.

Advertisements

Dokumentālās filmas

Nesen izmantoju televīzijas piedāvāto iespēju un noskatījos 3 dokumentālās filmas, par kurām pilnīgi neko nezināju. Dažādi stāsti un katrs savā veidā interesanti.

dokumentālās filmas

“Neredzamā pilsēta” (2014)

Viestura Kairiša režisētā filma par dzīvi Černobiļas Atsvešinājuma zonā izceļas ar savu māksliniecisko noskaņu – daudziem kadriem bez paskaidrojoša teksta, senas leģendas priekšā lasīšanu, aprautām sarunām, mūziku. Leģenda par neredzamo pilsētu Kitežu bija skaista, piedeva stāstam romantisku nerealitātes sajūtu. Filmā vispār teksta un sarunu ir maz, stāsts tiek iznests vizuāli ar krūmājos ieaugušām, pussabrukušām ēkām, ainavu, vietējo iedzīvotāju gaitām. Nekas netiek paskaidrots, vienkārši jābauda. Ļoti patika, ka Kairiša filma neanalizē, nemēģina šokēt vai vispār sniegt kaut kādu savu subjektīvo viedokli.

Tikai pēc filmas noskatīšanās sameklēju internetā informāciju, ka Igors (viņš ir galvenais filmas tēls) nelegāli tur dzīvojis jau 7 gadus. Vienkārši pametis pilsētu, vecākus un atnācis tur dzīvot. Man nedod mieru filmas beigas, urda jautājums, kas notika ar Igoru. Vispār daudz domāju par šo vietu, tiem vecīšiem, kas tur dzīvo, kamēr nomirs, arī par Igoru, kā tas ir dzīvot tādā vietā. Gandrīz aiziet prom no civilizācijas, izdzīvot ar pašu mazumiņu un tas, ko viņš rakstīja par garo un smago ziemu. KĀ viņi tur dzīvo? Zonā dzīvot nedrīkst, tā ir atzīta par aizsargājamu teritoriju, bet zonas pārvaldes iestādes neoficiāli atļāvušas palikt tiem, kuri atteicās evakuēties pēc katastrofas. Vecīši tur ir dzīvojuši pirms Černobiļas katastrofas un nav aizbraukuši. Kā viena sprigana 85 gadus veca kundzīte teica, ka pārdzīvojusi karu, badu, salu un nekas viņu neuztrauc, nekur viņa prom nedosies. Bet kas liek tur apmesties uz dzīvi jauniem cilvēkiem (kuri to nedrīkst darīt)? Vai tās ir alkas pēc miera, cita dzīves ritma, citas realitātes?

“Baiļu robeža” (2014)

Starptautisku atzinību (Lauru zars, Baltais zilonis) guvusī Herca Franka pēdējā filma pārsteidza ar savu taktiskumu, pasniedzot, vismaz Izraēlā, skandalozu stāstu. “Baiļu robeža” stāsta par attiecībām starp Izraēlas nīstāko cietumnieku, Ichāka Rabīna slepkavu, un emigranti no Krievijas, kura šķiras no vīra, lai apprecētu šo vīrieti. Filmas autori šo stāstu filmēja un mēģināja izprast no 1995. līdz 2013. gadam. Hercs Franks un filmas līdzautore Marija Kravčenko centušies notikumus skatīt no privātā līmeņa, vienlaicīgi cienot privātumu un pārāk dziļi nelienot un nepadarot filmu par mīlas stāstu. Ap Rabīna slepkavību un Igala un Larisas attiecībām ir tāds sarežģītu jūtu, reliģisku un politisku uzskatu juceklis, ka diez vai iespējama viena patiesība un vajadzētu atcerēties, ka šī filma ir tikai viens skatu punkts. Daudzi Izraēlā asi nosoda un pauž naida runas Igala iespējai nodibināt ģimeni.

Skatījos un nespēju saprast, kas darās filozofijas zinātņu doktores Larisas galvā. Tiešām var tik traki iemīlēties, lai izšķirtos par tādu puslaulību, izsmieklu un nosodījumu daudzu gadu garumā? Skatoties uz Larisas apgaroto seju, atliek ticēt, ka tā var būt. Tikai daudz vēlāk viņa iedomājusies kā viņas attiecības atsauksies uz bērniem. Ārkārtīgi sarežģīts stāsts. Ļoti viegli nosodīt, krietni grūtāk saprast un pieņemt. Visvairāk uztrauc Igala un Larisas dēla liktenis, viņš Izraēlā visu mūžu staigās ar kauna zīmi pierē, jo tēva grēkus viņam diez vai ļaus aizmirst.

“Pazust Latgalē” (2015)

Pēc Franka filmas biju drusku uz pauzes un vienkārši turpināju skatīties, ko rāda. Tā izrādījās par piedzīvojumu filmu dēvētā “Pazust Latgalē” – traks un jautrs skeitborta, BMX, inline un MTB freestyle profu grupas brauciens ar zilu busiņu pa zilo ezeru zemi divu nedēļu garumā. Režisori Gusts Ošmucnieks, Kaspars Alksnis, Kaspars Kursišs ir arī filmas dalībnieki. Bez viņiem filmā plosās vēl 5 puiši. Filmu bez maksas var noskatīties Vimeo.

Pārgalvīgi un negaidīti interesanti, lai gan par šiem sporta veidiem neinteresējos. Puiši “paņem” ar savu pozitīvo enerģiju un dullumu. Sāpīgi skatīties uz asiņojošām rokām un deguniem, bet acis priecē izdevušies triki. Kad pietiekoši lēkāts pa bordām un rampām, džeki metas trenkāt aitas, pliki ieskrien rudzu laukā un aizgrābti bauda pasakainus saulrietus.

Pēc divām nopietnām filmām šī bija ļoti patīkama izklaide. Dinamiski nofilmēta, pilna ar aizrautīgu enerģiju. Filma lika man pasmaidīt un atcerēties savu simtreiz mierīgāko braucienu pa Latgali. Brīnišķīgas atmiņas.