Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Guntis Berelis
Zvaigzne ABC 1999.gads, 335 lpp.
Kas sākās ar domu pašķirstīt grāmatu un pameklēt latviešu autoru darbus konkrētiem “Latviešu grāmatu gadsimta” gadiem, tas beidzās ar aizrautīgu visas grāmatas izlasīšanu. Atzīšos, dzejas analīzi lasīju pa diagonāli. Bereļa pārlieku lielā iedziļināšanās noteiktu dzejnieku daiļradē ir mans vienīgais iebildums, toties šī īpatnība var labi noderēt tiem lasītājiem, kuriem attiecīgais temats ir aktuāls. “Latviešu literatūras vēsture” ir Bereļa subjektīvs skatījums uz nozīmīgākajiem latviešu autoriem un darbiem, kas ietekmēja un virzīja mūsu literatūras attīstību: no “zaudētās paradīzes” un “latviskuma koda” meklējumiem līdz postmodernisma augstajam lidojumam. Skaidrs, ka latviešu literāti gan agrāk, gan tagad pārsvarā “mētājas” nogrieznī, kam vienu galu veido romantisms, otru modernisms, bet pa vidu reālisms (un tā brālis socreālisms). Socreālisms radīja lielu kaudzi nebaudāmas makulatūras un ļoti ilgs laiks pagāja, kamēr izdevās atbrīvoties no tā rēga. Ar tādu bagāžu mūsdienu latviešu literatūra nemaz nevar būt savādāka. Tieši virziena parādīšana ir šīs grāmatas lielākā vērtība.
Vērtējums: 4/5
Преступление и наказание. Федор Достоевский
ООО «Элитайл» 2005. gads, 4,5 stundas, radioluga. Ierunājuši: Лев Дуров, Чулпан Хаматова, Сергей Чонишвили, Леонид Кулагин, Вячеслав Шалевич, Борис Плотников u.c.
Klasika, kas varētu baidīt lielu daļu lasītāju, tajā skaitā mani. Tāpēc nolēmu iet vieglāko ceļu un noklausījos profesionālu krievu aktieru ierunātu radiolugu. Radioluga atstāja pabeigta un labi nostrādāta darba iespaidu un man ir liels prieks par savu izvēli. Kas attiecas uz grāmatu, pēc lugas noklausīšanās izlasīju pirmo nodaļu un jāsaka, ka no tās bija izlaisti tikai daži maznozīmīgāki apraksti. Sižets īsumā: jurisprudences students nogalina divas večiņas mantkārīgos nolūkos, pēcāk viņu sāk mocīt sirdsapziņa, lai gan virspusēji viņš uzskata, ka viņam bija tiesības to darīt. Dostojevskis ir radījis amorālu un slinku kretīnu Raskoļņikovu un viņa pretmetu – sirdsskaidro Soņju, kuras tikumu nespēj nomelnot pat viņas arods. Soņja ir tik laba, ka cita autora rokās kļūtu pat smieklīga, bet Dostojevskis liek noticēt, ka tiešām var būt tāds cilvēks. Savukārt Raskoļņikova psiholoģiskais portrets ir lielisks, iespējams, labākais kādu esmu literatūrā sastapusi. Vienīgi neesmu līdz galam pārliecināta par viņa apgaismības mirkli romāna beigās. Iespējams, ka grāmatā tam ir jūtams lielāks pamatojums. Bija vēl kaut kas, kas klausīšanās brīdī mani sižetā traucēja, bet vairs neatceros. Man patika Dostojevska stils. Šķiet, ka viņš neaizraujas ar tādiem aprakstu un teoretizēšanas blāķiem kā Tolstojs. Tas ir tikai pieņēmums, jo radioluga tomēr ir saīsināta “Nozieguma un soda” versija.
Vērtējums: 4/5
Marii grāmatplaukts 