Dzeja un dzeja

Nolēmu sevi kulturāli izglītot, tāpēc devos paklausīties dzeju. Šogad Dzejas dienu noslēdzošais pasākums Valmieras integrētajā bibliotēkā pulcēja gan jaunos, gan vecos dzejniekus. Pasākumu vadīja Andris Akmentiņš un tas izvērtās negaidīti jautrs. Humors dzirkstīja Akmentiņa un Vika dzejā. Pārējie bija nopietnāki, viens pat komiski nopietns. Man ļoti patika jaunās dzejnieces ar savu sniegumu: Inga Pizāne un Agnese Rutkēviča. Diemžēl mana spēja atcerēties sarežģītus vārdus un uzvārdus ar pirmo reizi ir katastrofāla, tāpēc nepateikšu kā sauca vēl vienu no jaunajām, bet viņai bija ļoti labi dzejoļi: tādi skarbi un drusku nikni savā precīzajā dzīves attēlojumā, bet ne pārāk depresīvi.

Dzejas klausīšanās uzvedināja uz dzejas lasīšanu. Pasākumā piedalījās arī Daina Sirmā, viņas pirmais dzejoļu krājums “Kailsals” bija labi nostrādāts un interesants, tāpēc paņēmu “Dievaines”. Pēc tam sagribējās ko vieglāku, ātrā izvēle plauktā bija švaka un starp diviem aktieriem – Vari Vētru un Raimondu Vazdiku – izvēlējos Vētru. Īsumā – sūdīga izvēle.

dzeja, dzejas krājumsDievaines. Daina Sirmā

Pētergailis 2017. gads, 79 lpp.

Dainas Sirmās trešais dzejoļu krājums veltīts veļu laikam. Dzimtas saknes, vēsture, mirušie, pamestas mājas, aizauguši ceļi, atmiņās saglabātie radi, draugi, kaimiņi un svešinieki. Tik daudzi, cik spēka atcerēties. Dažos dzejoļos arī mītiskie, fantāziju radītie tēli pie Nāves jūras un Jūdejas tuksnesī.  Vairāki dzejoļi veltīti Valmieras dedzināšanai 1944. gada septembrī.

Šo dzejas krājumu sāku lasīt rīta krēslā un pie rīta kafijas pabeidzu. “Dievaines” piestāv rudenim. Ne tam košajam rudens sākumam, bet lietum, vējam, miglai un tumsai, jo krājuma vienojošais temats ir aizgājušo atcere. Jau otro reizi pārliecinos, ka Daina Sirmā ir ļoti latviska dzejniece, kuras dzejā cieši saaužas latviski pagāniskais ar kristīgām notīm, viss, kas bijis pagātnē un veido tagadni.

Personīgi man viņas pirmais dzejas krājums patika labāk, šis ir smagāks, turklāt jūtams arī kas grūtāk atkožams, eksperimentāls, tas savādais virziens, kurā viņa izteikti iet ar dzejas ciklu par skolotāju Eiženiju, kura iemīlas savā skolniekā (vēl nepublicēti, šos dzejoļus varēja dzirdēt dzejnieces izpildījumā Dzejas dienu pasākumā).

Vērtējums: 3/5

Varis VētraTu esi skaista visos niekos, sīkumos! Varis Vētra

Bilžu birojs 2013. gads, 95 lpp.

Kaut kā iedomājos, ka šī varētu būt skaista dzeja par mīlestību. Krājumā apkopotie 86 dzejoļi esot ar prozas un dramaturģijas elementiem. Piekrītu, tā tiešām ir. Un te man nākas domāt, vai jebkuru tekstu, kas sakārtots īsās rindās, var saukt par dzeju?

Liela daļa krājuma ir kā saruna starp vīrieti un sievieti. Tēmas: attiecību līkloči, mīlestība, savstarpējā cieņa, sarunāšanās. Būtu jābūt skaisti un dvēseles stīgas aizķeroši, bet nekā.

Varis Vētra manā atmiņā paliks kā dziedošais aktieris. Otrā zvaigzne vērtējumā vienkārši aiz cieņas par centību un sirsnību. Var just, ka viņš mīl sievieti.

Vērtējums: 2/5

*****

Iesakiet vēl dzejas krājumus, esmu atpalikusi Goodreads izaicinājumā. 😀

Advertisements

nu ne sūda tu nesaproti*

* Kristai Annai Belševicai piederoša dzejas rinda. Dažkārt tieši tā man sanāk ar dzejas lasīšanu.

Nemāku izskaidrot, kāpēc lasu dzeju, bet man to patīk darīt pat, ja neko nesaprotu. Parasti katrā dzejas krājumā atrodas vismaz 1 – 2 dzejoļi, kas trāpa sirdī. Šajā novembrī esmu izlasījusi trīs dzejoļu grāmatas. Par Jura Kronberga dubultkrājumu jau izteicos, tagad laiks diviem jauniem dzejniekiem.

dzeja, dzejas krājums, jauna dzejnieceMedījot dzīvi. Krista Anna Belševica

Zvaigzne ABC 2017. gads, 96 lpp.

Septembrī iznākušais “Medījot dzīvi” ir jaunās dzejnieces pirmais dzejoļu krājums un jau saņēmis pozitīvas atsauksmes, tāpēc ar prieku ķēros pie lasīšanas. Diemžēl, mani šī dzeja neuzrunāja, lai gan jūtams spilgts talants un savdabīga balss. Pēc pirmajiem dažiem dzejoļiem acu priekšā nostājās gotu emo ar kafijas krūzi vienā un alkohola glāzi otrā rokā un tā tas palika. Nepārprotiet, man nav nekas pret gotiem, emo vai gotu emo, bet viņu estētika nav manējā.

Daļa dzejoļu šķiet personīgi, daļu varētu attiecināt uz ikvienu no mums. Kāds dzīvi medī, kāds cits caur to laužas. Dzejniece nevairās no asumiem, izmanto spilgtas metaforas un personifikācijas. Kopumā dzeja ir debijas krājumam negaidīti augstā līmenī. Iespējams, ka Kristas Annas Belševicas dzejoļi ļoti uzrunās kādu gados samērā jaunu sabiedrības daļu.

pavasaris uzbrūk pēkšņi
ziemu aizdzenot
ar ķiršu ziedlapiņu noasinātu
izkapti

Vērtējums: 2,5/5

dzeja, dzejas krājums, MansardsGaismas apstākļi. Toms Treibergs

Mansards 2012. gads, 69 lpp.

Arī šis ir jauna dzejnieka debijas dzejoļu krājums – augstvērtīgs un pārdomāts. Ja “Medījot dzīvi” galvenā sajūta bija dusmas, tad “Gaismas apstākļos” valda miers. Sajūta, ka Toms Treibergs rakstījis nesteidzīgi, izsverot katru rindu, taktiski neatkailinot sevi līdz galam nejaušam lasītājam.

Uzviju savas dzejas rindas, lai izteiktu sajūtas lasot šo grāmatu:

prāts kā tauriņš sitas pret stiklu
aiz stikla gaismas apstākļi

Es netiku līdz galam iekšā, bet tā kopējā sajūta man patika. Toma Treiberga dzejā ir kaut kas patīkams un patiess. Par Parīzi, par tiltu, par dzelteniem kamaziem un “es saprotu” pat pārlasīju vairākas reizes. Domāju, ka “Gaismas apstākļi” paliek labāki ar katru pārlasīšanas reizi.

Vērtējums: 3/5

Uz balkona / bet ja visu laiku…. Juris Kronbergs

31360144Dienas Grāmata 2016. gads, 192 lpp.

Novembri – latviešu literatūras mēnesi – iesāku ar LALIGABA 2017. gada laureātu dzejas kategorijā: “Uz balkona / bet ja visu laiku…”. Juris Kronbergs ir Zviedrijā dzīvojošs latviešu dzejnieks un tulkotājs. Viņa jaunāko dzejoļu grāmatu veido divi krājumi. Tā ir viegli saprotama dzeja arī vidējam lasītājam.

Uz balkona

Krājumu veido viens liels dzejoļu cikls no 2015. gada un jūtamas modernas vēsmas. Dzejoļi pārsvarā īsi, lakoniski domu un izjūtu uzplaiksnījumi, vairāk vērsti uz autora iekšējo pasauli, laika plūdumu, skatu uz pasauli no malas, vienatni. Šeit sajutu balkonu kā vienojošu elementu: gan kā simbolisku atrašanos virs kaut kā, nošķirti no pārējiem, gan kā gluži fizisku vietu, kur patīkami vasarās brokastot. Saprotu, ka tas nav nekāds kritērijs dzejas vērtēšanai, bet man ļoti patīk balkoni un, tāpēc ka Kronbergs par balkoniem raksta dzeju, viņš uzreiz saņem 10 punktus no manis.

&
dažreiz dienas uz balkona ir gausas kā naktsvijoles
dažreiz straujas kā nātru sēklas

valoda ir pieres lukturis tā gaismā vārdi

ir saikne starp nesaprotamo un negaidīto

kamēr tumsa zīda zemi

bet ja visu laiku…

Šis ir eklektiskāks krājums un vairāk uz ārpasauli vērsts – veltījumi dažādiem cilvēkiem, procesi pasaulē, māksla, gadalaiki. Krājumā apkopoti agrāk nepublicēti vai presē no 2000. līdz 2016. gadam publicēti dzejoļi. Dzejoļi ir tradicionālāki izteiksmes veidā un saturā, var just, ka daļa no tiem sarakstīti senāk. Daži dzejoļi atgādina īsprozu dzejā, bet vairākos citos atrodamas humorīgas vārdu spēles.

Novembris
noslēgts laiks
ne rudens ne ziema
ne liedagā
atrasts līdz šim
nezināms gadalaiks

Tepat arī nu jau drusku slavenais īstena latvieša dzejolis “Pēc rudens depresijas”. Īpaši patīkami to klausīties autora lasījumā:

 

Šajā dzejoļu grāmatā kā reti kurā citā atzīmēju daudz citējamu vietu. Juris Kronbergs ļauj pienākt sev klāt un mazliet ielūkoties savā prātā, nemēģinot iedzīt lasītāju mazvērtības kompleksā, ka tas no dzejas neko nesaprot. Protams, ne visi dzejoļi uzrunāja, bet daudzi patika un varu “Uz balkona / bet ja visu laiku…” droši ieteikt, ja vēlaties lasīt dzeju.

Vērtējums: 4/5

Kailsals. Daina Sirmā

dzeja, dzejoļu krājums, dzejniece no ValmierasPētergailis 2012. gads, 88 lpp.

Valmieras bibliotēkā jauni un vēl samērā jauni dzejas krājumi gozējas atsevišķā plauktā, un tieši šādam bibliotēkas izkārtojumam varu pateikties par iepazīšanos, kaut neregulāru un haotisku, ar jaunāko latviešu dzeju. Dzejas dienu iespaidā cilāju plaukta saturu līdz plaukstā iegūla “Kailsals”. Rudenīgi dzestrs gaiss, krītošas lapas, drīz ziema…. Ļoti iederīgs nosaukums.

Ievadvārdos Ronalds Briedis raksta, ka “kaut kas ledaini stindzinošs ir katrā autores vārdā”, un tiešām Dainas Sirmās dzejā skan ziemīgas notis: kailsals gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Purvs, ūdeņi, ledus, ziemas smaržas, aukstums, bet tad nāk pavasaris, cerības uz siltumu un mīlestību. Gan skaudri poētiski, gan dziļi intīmi, gan varbūt vien autorei zināmu zemtekstu – tik dažādi ir dzejoļi šajā krājumā. Dzeja ar zemes un ziemas smaržām un krāsām, latviskās identitātes noti, savu sakņu apzināšanos. Neko nezinot par autori, man bija sajūta, ka lasu zaudējumu skarta, bet garīgi spēcīga un nosvērta cilvēka dvēseli. Ļoti personiska dzeja, drosmīga atkailināšanās.

sals iestiklo upi
iestiklo peļķi
iestiklo sienu starp mums

Tikai vēlāk uzzināju, ka “Kailsals” ir dzejnieces pirmais dzejoļu krājums un viņa pati pa daļai valmieriete. Man, kā parastam lasītājam, krājums šķita noslīpēts un pārdomāti sakārtots, ar savu izteiktu balsi. Es nebūtu uzminējusi, ka tā ir debija. Ne visus dzejoļus spēju uztvert, bet kopējā noskaņa man patika un lika aizdomāties. Šī ir dzeja, ko vislabāk lasīt rudenī vai ziemā.

Vērtējums: 3/5

Ugunsnedrošs pulss. Edvīns Raups

edvīns raups, dzejas krājums, jaunā dzejaJāņa Rozes apgāds 2016. gads, 51 lpp.

Skaisti, meditatīvi, bet netiku garām vārdiem līdz jēgai. Varbūt šī dzeja ir pulss un nekas cits nav jāmeklē. Vien daži dzejoļi pašās beigās uzbūra skaidrāku ainu, bet pēc nedēļas pat to vairs nespēju noformulēt vārdos. Ūdens, dzīve un nāve, laika ritums, kaut kas tāds. Šķiet, ka šie dzejoļi veidoja tādu kā impresionisma stilā gleznotu miglu. Skatot tuvumā ir vien krāsu pleķi. Ir jāatkāpjas nost un tad spēj, ka tie pleķi ir migla un miglā kaut kas slēpjas. Vai nu skaists, vai briesmīgs – to var tikai nojaust.

Krājuma vizuālais noformējums, ko veidojusi Gita Treice, lieliski piestāv tekstam. Lakonisks un estētiski baudāms. Dzejoļi, savukārt, īsām rindām, gandrīz visi bez pieturzīmēm. Bieži jauni teikumi vai teikuma daļa netiek pārnesta uz jaunu rindu. Tas sākumā mazliet pat traucē, liek saspringt un meklēt ritmu, šīs dzejas pulsu. Man patika tāda spēlēšanās, bet vai šie dzejoļi būtu sliktāki, ja būtu saliktas pieturzīmes?

Un tomēr, krājumu izlasīju divreiz, baudīju vārdus un necentos visu saprast. Dažus dzejoļus lasīju skaļi, jo šķita, ka šī dzeja ir jālasa skaļi, lai dzirdētu ritmu un tas aiznestu transā.

dažkārt jūtos izkritis

no Zemes svara ar vienu

zāles stiebru tikai

pie neredzama saules

stara turoties un velkot

līnijas ar iztēli kā

izkapts kas vienu vienīgu un

nemirstīgu garu divos

mirstīgajos dala

Vērtējums: 3/5


Jaunajā literārajā laikrakstā “konTEKSTS” ir rezencija par “Ugunsnedrošu pulsu”. Nopriecājos, vispirms izlasīju dzejas krājumu un tad ķēros pie recenzijas ar domu, ka varēšu saprast ko vairāk par Raupa dzeju. Sākums bija labs un ļāva iedziļināties dzejnieka domu gaitā. Tiešām patika skaidrojums, ka ar šī krājuma dzejoļiem Raups mēģina tikt ārpus teksta, tam garām, kādā citā dimensijā. Tālāk recenzijā tomēr vīlos. Vidusskolā bija jāanalizē dzejoļu mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi un šī konkrētā recenzija līdzinājās mājasdarbam literatūrā. Tomēr gaidīju ko vairāk: kontekstu, salīdzinājumu ar dzejnieka iepriekšējiem darbiem, viņa dzejas vietu latviešu literatūras universā, nevis kritiku kā mašīnas detaļu uzskaitījumu. Vai tāda ir visa profesionālā (?) dzejas kritika? Varbūt, ka tādai tai arī jābūt. Ko gan es zinu, tikai pa retam lasu dzeju, vēl retāk recenzijas, un mēģinu izteikt to, ko esmu izlasījusi un sapratusi.

Piedāvāju noklausīties kā Edvīns Raups lasa savu dzejoli. Tas ritms! Tiešām ir tā kā rakstīju – šo dzeju prasās klausīties, nevis klusām lasīt.