Ugunsnedrošs pulss. Edvīns Raups

edvīns raups, dzejas krājums, jaunā dzejaJāņa Rozes apgāds 2016. gads, 51 lpp.

Skaisti, meditatīvi, bet netiku garām vārdiem līdz jēgai. Varbūt šī dzeja ir pulss un nekas cits nav jāmeklē. Vien daži dzejoļi pašās beigās uzbūra skaidrāku ainu, bet pēc nedēļas pat to vairs nespēju noformulēt vārdos. Ūdens, dzīve un nāve, laika ritums, kaut kas tāds. Šķiet, ka šie dzejoļi veidoja tādu kā impresionisma stilā gleznotu miglu. Skatot tuvumā ir vien krāsu pleķi. Ir jāatkāpjas nost un tad spēj, ka tie pleķi ir migla un miglā kaut kas slēpjas. Vai nu skaists, vai briesmīgs – to var tikai nojaust.

Krājuma vizuālais noformējums, ko veidojusi Gita Treice, lieliski piestāv tekstam. Lakonisks un estētiski baudāms. Dzejoļi, savukārt, īsām rindām, gandrīz visi bez pieturzīmēm. Bieži jauni teikumi vai teikuma daļa netiek pārnesta uz jaunu rindu. Tas sākumā mazliet pat traucē, liek saspringt un meklēt ritmu, šīs dzejas pulsu. Man patika tāda spēlēšanās, bet vai šie dzejoļi būtu sliktāki, ja būtu saliktas pieturzīmes?

Un tomēr, krājumu izlasīju divreiz, baudīju vārdus un necentos visu saprast. Dažus dzejoļus lasīju skaļi, jo šķita, ka šī dzeja ir jālasa skaļi, lai dzirdētu ritmu un tas aiznestu transā.

dažkārt jūtos izkritis

no Zemes svara ar vienu

zāles stiebru tikai

pie neredzama saules

stara turoties un velkot

līnijas ar iztēli kā

izkapts kas vienu vienīgu un

nemirstīgu garu divos

mirstīgajos dala

Vērtējums: 3/5


Jaunajā literārajā laikrakstā “konTEKSTS” ir rezencija par “Ugunsnedrošu pulsu”. Nopriecājos, vispirms izlasīju dzejas krājumu un tad ķēros pie recenzijas ar domu, ka varēšu saprast ko vairāk par Raupa dzeju. Sākums bija labs un ļāva iedziļināties dzejnieka domu gaitā. Tiešām patika skaidrojums, ka ar šī krājuma dzejoļiem Raups mēģina tikt ārpus teksta, tam garām, kādā citā dimensijā. Tālāk recenzijā tomēr vīlos. Vidusskolā bija jāanalizē dzejoļu mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi un šī konkrētā recenzija līdzinājās mājasdarbam literatūrā. Tomēr gaidīju ko vairāk: kontekstu, salīdzinājumu ar dzejnieka iepriekšējiem darbiem, viņa dzejas vietu latviešu literatūras universā, nevis kritiku kā mašīnas detaļu uzskaitījumu. Vai tāda ir visa profesionālā (?) dzejas kritika? Varbūt, ka tādai tai arī jābūt. Ko gan es zinu, tikai pa retam lasu dzeju, vēl retāk recenzijas, un mēģinu izteikt to, ko esmu izlasījusi un sapratusi.

Piedāvāju noklausīties kā Edvīns Raups lasa savu dzejoli. Tas ritms! Tiešām ir tā kā rakstīju – šo dzeju prasās klausīties, nevis klusām lasīt.

Zāles pret nemirstību. Ronalds Briedis

dzeja, latviešu dzeja, dzejnieks

Neputns 2016. gads, 104 lpp.

Neplānoju lasīt dzeju, bet Ronalda Brieža dzejas krājums uzrunāja ar grāmatas vāku. Gāju bibliotēkā gar jaunāko/pieprasītāko grāmatu plauktiem un skatos – kas tad tas tāds austrumniecisks? Kādā atmiņu stūrī pavīdēja blāvas atmiņas par labām atsauksmēm un nolēmu paņemt. Arī saturs izrādījās austrumnieciskās noskaņās, visai saprotams un baudāms.

Krājumu veido četras daļas, katrai no tām ir mazliet cita tematika, bet cauri visam krājumam strāvo austrumnieciskas noskaņas (vēl precīzāk – Indija, Ķīna, Japāna, apmēram tas virziens). Pirmā daļa “Princese un pērtiķis” ir pilnīgi austrumi: tempļi, lotoss, Ganga, pērtiķi, pagodas, rīsu lauki, stepe, pūķi un citi simboli, kas nāk prātā, domājot par šo zemeslodes daļu un tās vēsturi. Šī daļa man ļoti patika, dzejoļi mazliet līdzinās sapņiem vai pasakām. Neko tādu negaidīju.

Otrā daļa “Vīraks ar petardēm” ir neviendabīgāka. Sākumā tā atstāj smalka augstāko aprindu salona iespaidu: dāmas, kungi, oranžērija, pāva spalvas, gramafons, mūzika, cigarešu dūmi. Tālāk dzejoļos autors mazliet pasmaida par populāro kultūru un dažām sabiedrības iezīmēm. Piemēram, trāpīgais “Emo” (pareizi uzminējāt, ka par emo), asprātīgais “Kvests” – populāru dziesmu vārdu un fantāzijas tēlu sajaukums, un “aplauziens” pret brutālo, neromantisko realitāti. Beigās atkal notiek atgriešanās austrumos pie vīraka, tējas, kimono un vīstošiem ziediem.

Trešā daļa “Nagulaka Guaņjiņai” vēsta par virspusēji izdevušos dzīvi, zem kuras mīt klusas traģēdijas: mirstošs, populārs guru, bagātie un varenie pret pārējiem, brūkošas mājas. Šajā daļā diezgan izteikti Japānas motīvi. Ļoti patika dzejolis par stepi un dzejolis par vientuļo go-go dejotāju.

Lietus no vienas Lin Lin asaras
Līst visu nakti

Noslēdzošajā daļā “Oroboro” ir īsu dzejoļu cikls par kāda valdnieka konkubīni Bao Si un daži citi dzejoļi, pārsvarā austrumu motīvos. Tādejādi krājums noslēdzas apmēram tāpat kā sācies. Uz to vedina arī izvēlētais nosaukums: “oroboro” ir simbols, kas attēlo pūķi rijam savu asti – mūžīgais dzīves, nāves un atjaunotnes cikls.

“Zāles pret nemirstību” ir pārdomāti sakārtots un noformēts dzejas krājums. Tādas mazas, austrumnieciskas glezniņas. Hieroglifiem līdzīgie fonti, kas izmantoti krājuma un nodaļu nosaukumos, kā arī lappušu numerācijā, ir kā ķirsītis uz putukrējuma. Vienotā tematika ļauj vieglāk uztvert dzejnieka vēstījumu. Protams, manās acīs papildus bonuss bija austrumu motīvi un saprotamā doma, labā valoda. Vienīgi dzejoļos nav nekādu pieturzīmju un tas reizēm traucēja uzķert pareizo ritmu, nācās pārlasīt rindas. Kaut kā jau dzejniekiem jāizceļas – vai nu ar nesaprotamu jēgu, vai pieturzīmju trūkumu.

Kāds varētu neizpratnē raukt pieri un prasīt – kur drāma? Pasaule nav melna un bezcerīga, dzejnieks neplosās dvēseles sāpēs, cik viss ir slikti, kā neviens viņu nemīl un vispār visa pasaule sūds.  Šī ir dzeja par bijušo, esošo, redzēto vai iztēloto bez krāsu sabiezināšanas. Ja man bibliotēkā ar aci piemiegs vēl kāds Brieža dzejoļu krājums, paņemšu arī to. Patika.

Vērtējums: 3,5/5

Tu neesi sniegs. Inga Pizāne

Ingas Pizānes-Dilbas dzejoļu krājums "Tu neesi sniegs"

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 62 lpp.

Jaunās dzejnieces Ingas Pizānes-Dilbas debijas krājums pirmajās lasītāju atsauksmēs tiek slavēts par skaisto, lirisko un lasītāju uzrunājošo dzeju. Vienkāršam ierindas lasītājam saprotama jaunā dzeja? Ko tādu nevar laist garām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka grāmatai ir ārkārtīgi skaists, pavasarīgs vāks (mākslinieces Ievas Ekmanes radīts). Ziemas pelēko debesu nomāktajiem tas ir kā aicinājums doties uz tropisku kūrortu.

Laimīgi sagadījās Fabulas promo kods un “Tu neesi sniegs” parādīšanās viņu katalogā. Sapriecājos un uzreiz ķēros pie lasīšanas. Krājumu var izlasīt ļoti ātri, tāpēc tas lieliski der īsai “pīppauzei”, tomēr ieteiktu baudīt lēnām, pa dzejolim, jo dzeju nevajag sasteigt. Es šo grāmatu redzu kafejnīcā pie kafijas tases, kamēr ārā snieg, vai sveču gaismā pie vīna glāzes.

Inga raksta par attiecībām no pavasara iemīlēšanās līdz ziemas sastingumam un attālināšanās. Tomēr arī ziemā var atrast siltu roku. Krājumā saskatīju divejādu cikliskumu – gadalaiku ritumu un attiecību ritumu. Vai tas tā speciāli iecerēts, nezinu, bet tas nodrošina krājumam harmonisku viengabalainību un man tas ļoti patika. Ļoti patika arī jaunās dzejnieces spēja delikāti un skaisti pasniegt attiecību nianses. Kā divi cilvēki kļūst par daļu no otra, vai tieši otrādi – atļaujas vien paviršas, virspusējas attiecības, jo tā ir vieglāk. Ingas dzejā rodams jau nobriedušas personas iemīlēšanās gaisīgums, attiecību smalkums un šķiršanās sāpes.

Varbūt tu esi tas,
kas man nepatīk sevī,
bet es vairs neatceros sevi
sevī vienu.

Ja man Ingas dzejoļi jāraksturo vienā vārdā, es tos sauktu par trausliem. Kā tādas trauslas, smalkas leduspuķu mežģīnes. Mani neuzrunāja katrs krājuma dzejolis, tomēr tie visi ir saprotami, sajūtami un izdzīvojami, jo kurš gan no mums nav mīlējis un cietis. “Tu neesi sniegs” neatrast pārintelektuālus prātojumus, kas saprotami vien autoram, vai pašmērķīgu šokēšanu. Metaforas un pantmērus atstāšu analizēt citiem. Rindas nešķita neveiklas vai teksts pārāk prasts (a la apsveikumu pantiņu stilā), no kā baidījos. Droši vien kādi kritiķi šo krājumu nosauks par naivu vai kādu nu vēl, bet man patika Ingas dzejas gaišums un patiesums. “Tu neesi sniegs” ir maigs un savādāks klauvējiens pie Latvijas dzejas durvīm.

Vērtējums: 4/5