Četri dzejnieki, četri dzejas krājumi

Vasarā maz lasot gan blogus, gan grāmatas, bet man te ir sakrājusies kaudzīte ar īsām atsauksmēm, tāpēc tomēr rakstīšu. Teksts nekur nepaliks – izlasīsiet šodien, rudenī vai pēc gada. Sākšu ar pašu švakāko un beigšu ar interesantāko no četriem dzejas krājumiem.

Uz domu stāvās kraujas. Valdis Atāls

Dienas grāmata 2018. gads, 176 lpp.

Šķiet, ka lasīju labas atsauksmes par Valda Atāla prozu, bet šis dzejas un atziņu krājums sagādāja vilšanos. Ja pavisam īsi – krājums garlaicīgs, bet dažas rindas man patika. Tikpat labi varētu lasīt nesaprotamā valodā. Sākums ir gaudulīgs, tad paliek gaišāk. Īpatnēja vārdu izvēle un vārdu salikumi. Acīmredzot, šī grāmatiņa der tikai Atāla daiļrades cienītājiem, kas viņa dzejas rindas varētu zināt no kādām dziesmām.

Domāju, ka man jābeidz izvēlēties dziesminieku un aktieru-dziesminieku dzejas mēģinājumi, jo mums nav pa ceļam. Ieliku 2 zvaigznes, jo nav sūdīgāk par V. Vētru un R. Vazdiku.

Vērtējums: 2/5

Tuvošanās. Māris Salējs

Zvaigzne ABC 2018. gads, 64 lpp.

Es vairs neatceros šī krājuma dzeju un tas ir tik skumji, jo Māra Salēja “Kā pirms pērkona” man ļoti patika. Tuvojos, tuvojos, bet tā arī nepietuvojos. It kā tas pats Salējs, kas “Kā pirms pērkona”, dzejoļi labi, tomēr šoreiz sirds nenotrīsēja, nebija tā siltuma un skaistuma, ko iepazinu iepriekšējā krājumā. Kas tuvojas? Dzejnieka dzīves nogurums, kaut kā gals, nāve?

Poētiski, smalki un vietām trausli domu uzplaiksnījumi un pieskaršanās pasaulei. Nenoliedzami meistarīgi un to es spēju novērtēt, pat tad, kad sirds paliek vienaldzīga pret dzejas rindām.

Vērtējums: 3/5

Tīmeklītis. Jānis Rokpelnis

Neputns 2019. gads, 96 lpp.

Zinot, ka daudziem Rokpeļņa dzeja ir ļoti iecienīta, jūtos slikti, ka man nepatika tik ļoti kā gaidīju un viņa domu lidojums man pārsvarā palika nesaprasts. Varbūt vajadzēja sākt iepazīšanos ar kādu citu krājumu, nevis pašu jaunāko. Kārtējo reizi ir dzejnieks un dzejas krājums, kur novērtēju meistarību bez dziļākas rezonanses sevī.

Šīs dzejas balss šķiet dzīves nogurdināta, reflektējoša un pie dzīves turas vien smalkā tīmeklītī, ko draud pārraut vējš. Tomēr šim krājumam piemīt patīkams lakonisms un pašironija.

varētu droši pastaigāties pa spalu
bet nē
kaut kas mani uz asmens grūž

Pie Rokpeļņa es varētu atgriezties citā laikā.

Vērtējums: 3//5

Dievs beidz. Dainis Deigelis

Valters Dakša 2018. gads, 56 lpp.

“Kāds jocīgs nosaukums, šo man vajag izlasīt” – tā es reiz nodomāju. Beidzot izlasīju un iepazinu jaunu, neparastu balsi latviešu dzejā.

Šī varētu būt dienasgrāmata dzejā, sarunas ar sevi, piezīmes, dialogs ar pasauli un monologs par pasauli. Dainim Deigelim ir sava, specifiska balss. Te notiek spēle ar ritmu, tekstu, pantiem (“Skumjas”, “TuBerKu(r)Lozes” u.c.). Dzejoļi ir gan sociāli asi, gan mazliet raupji romantiski. Deigelis raksta to, par ko citi bieži izvairās runāt (vienalga, vai tas būtu dzejā, presē vai savstarpējās sarunās pie kafijas tases). Pakrūtē iesit “Nevajadzēja tik daudz dzemdēt” un “Esmu pārāk ilgi dzīvojis uz klusēšanas ielas” rindas.

Vēl jāpiemin, ka “Dievs beidz” noformējums ir tikpat lecīgs kā saturs, jo dzejas rindas papildina savdabīgas kolāžas. Dzejas rindas, ko varētu rakstīt uz sienas blakus grafiti.

Vērtējums: 4/5

 

 

Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā. Ināra Kaija Eglīte

Neputns 2018. gads, 204 lpp.

Steidzu vēl pirms LaLiGaBa 2019. gada balvu pasniegšanas uzrakstīt par debijas nomināciju – Ināras Kaijas Eglītes dzejas krājumu, ar kuru neatradu kopsaucēju. Pieļauju, ka mani kā lasītāju no šī dzejas krājuma šķir laikmeta atšķirības, jo Eglītes dzeja ir 1960. – 1970. gadu liecība.

Jauno literātu seminārā viņas dzeju kritizēja brīvā pantmēra dēļ, lai gan bija arī citi dzejnieki, kuri teica atzinīgus vārdus. Varbūt, ka pie viņas dzejas krājuma neizdošanas tolaik ne tikai politiskie apstākļi vainīgi, un šī gada nominācija man personīgi vairāk šķiet kā “tāpēc, ka tā vajag”, nevis tāpēc, ka tur kaut kas izcils. Kā savdabīga latviešu literatūras daļa – jā, kā dzeja – ne visai.

Krājumā ir vairāki sarakstīšanas laikam novatoriski dzejoļi, pa kādam drosmīgam solim (visticamāk – ar domu, ka tos neviens neredzēs), bet mīlestības tēmu varbūt nemaz nevajadzēja iekļaut krājumā, jo tā šķiet pati vājākā krājuma sadaļa. Arī daļai to dzejoļu, ko dzejniece negribēja publicēt, bet krājuma sastādītāja uzstāja, nevajadzēja tērēt papīru.

Iespējams, ka manu vērtējumu ietekmē tas, ka dzejā man Ināras Kaijas Eglītes personība nešķita simpātiska un par to pārliecinājos arī grāmatā iekļautajā intervijā. Vispār labi, ka šim krājumam ir priekšvārds, ir pastāstīts par dzejnieci, ievietotas fotogrāfijas un intervija. Tas ļauj mazliet labāk saprast kontekstu.

Eglītes dzejai ir drūms emocionāls fons, kas ir likumsakarīgi un saprotami: padomju režīms, nav ievērojamu panākumu kā dzejniecei, slikti sadzīves apstākļi, čekas pratināšanas, gan jau vēl kādas citas problēmas arī, cik var nojaust no krājuma pēdējās, emocionāli dziļākās daļas. Cilvēcīgi priecājos, ka viņa tomēr savu izdoto dzejas krājumu piedzīvoja, bet kā lasītāja gaidīju ko vairāk.

Vērtējums: 2/5

Grāmata. Arvis Viguls

Orbīta 2018. gads, 105 lpp.

Nosaukt dzejas krājumu par “Grāmatu” ir vai nu liela iedomība, vai pieticība. Iespējams arī kāds trešais variants un priekškaru uz to paver šķirklis krājuma sākumā ar  vārda “grāmata” nozīmju skaidrojumu, zemsvītras piezīmes un literatūras saraksts beigās. Tas kopumā atstāj zinātniska pētījuma iespaidu. Varbūt tā arī ir, varbūt šī dzeja ir dzīves izpēte.

Man šķita, ka Arvja Viguļa dzeja ir diezgan piezemēta, par ikdienišķām lietām, tomēr spēj iegriezt dvēselē kā nazis, ja lasītājs ar dzejoli atrod kopsaucēju. Daudz tiek pateikts tieši nepasakot. Klusa, bet dziļa traģēdija ir dzejolī “Mazgājot tēvu”. Savukārt dzejolī “Ābolu gads” netiek runāts par sāpēm, kaunu un vainas izjūtu, bet āboli paliek nenovākti un ir skaidrs – kāpēc. Daudzi dzejoļi ir par mīļajiem cilvēkiem, kurus zaudējam. Pavīd arī mīlestības motīvs dažādās izpausmēs, bet šis krājums noteikti nav romantiska pavasara lasāmviela. Šeit pāri strīdas, salabst, dzīvo viens otram garām, cenšas atrast kopīgu ceļu, bet nekādu rozā briļļu nav.

Atsevišķi jāpiemin “Komentāru” cikls – tie ir sīki domu uzplaiksnījumi par dažiem ievērojamiem cilvēkiem. Īpaši patika par Senmišelas kapsētu un par Aspaziju. Tāda neparasta vēsturiska atkāpe, piezīmes, ko varētu veikt vēsturnieks, kurš raksta doktora darbu un paralēli sevi izklaidē ar dzejas rindu sacerēšanu.

Izģērbt Aspaziju noteikti nebija viegli,
īpaši Slobodskā, ziemā.
Es iedomājos, kā viņš nopūlējās
ar visām tām aukliņām, āķīšiem,
saspraudēm, sprādzēm un pogām.

“Grāmatā” ir interesanti pasniegtas dzīves drāmas gan formas, gan satura ziņā. Novērtēju profesionalitāti, tomēr emocionāla saplūšana starp mani un Viguļa dzeju nenotika. Gandrīz nekas neaizķēra, nelika pārlasīt, lai vēlreiz izbaudītu. Tomēr ir patīkami lasīt kvalitatīvus dzejoļus.

Vērtējums: 3/5