Suniskais 2016. gads

ziemas kolaza gara

Nolēmu atskatīties un piefiksēt kāds ir bijis mana mīļā sunīša pirmais gads mūsmājās. Ir pagājis mazliet vairāk par gadu no brīža, kad ieraudzījām viens otru pirmo reizi. Esmu jau vairākas reizes stāstījusi kā mums sākumā gāja. Pavasarī/vasaras sākumā bija pusaudža spurainais periods, kad labas uzvedības brīži mijās ar tādiem, kuros man šķita, ka es šo suni vienkārši nemāku. K temperaments un enerģija ir tik eksplozīva, ka reizēm to nesaprot citi suņi, viņam viss jaunais ir satraucošs un aizraujošs, kas ar steigu jāizpēta, tāpēc komanda “blakus” bieži tiek laista gar ausīm. Tad, kad beidzot enerģija ir savaldīta, viņš mācību laukumā ir paraugsuns komandu pildīšanā. Protams, ko gan neizdarīsi par kārumiņu!

Ļoti daudz staigājām. Sākumā ziemā gājām pastaigās četras reizes dienā vismaz uz pusstundu, pavasarī pārgājām uz trim reizēm. Kopā vērojām skaistus saullēktus un saulrietus. Regulāri braucām uz mežu vai jūru. Skrējām īsos krosiņus un man ir doma nopirkt kanikrosam paredzētu pavadu, lai skriešana būtu ērtāka. Suņu skolā K beidzot satika temperamenta ziņā daudz maz līdzvērtīgu suni – suņu freileni. Satiekoties ar draudzeni iet vaļā gan cīņas, gan bučas. Reiz dāma mežā tā tika nokausēta ar skriešanu un cīņu par kociņu, ka apsēdās grāvī, rūca un negribēja līst laukā.

Ar mežu gan tagad traki, daudz meža zvēru, džeks pāris reizes aiznesās meklēt stirnas vai zaķus un nācās labu brīdi gaidīt un klaigāt, kamēr atskrēja atpakaļ. Tāpēc pagaidām uz mežu pavadā, kas, protams, nav tik forši. Ja kādam ir pieredze ar GPS ierīcēm suņiem, lūdzu, pastāstiet un iesakiet, ko izvēlēties.

Man šķiet ļoti būtiski ņemt suni pēc iespējas visur līdzi, iepazīstināt viņu ar dažādām situācijām un jaunām vietām, jo es redzu kā K pēc katras šādas reizes aug un mācās, kā viņam galvā “zobratiņi griežas”.

2016 kolaza

Gada foršākie piedzīvojumi:

  • Makšķerēšana un nakšņošana teltī pie ezera. K ļoti patīk vērot, kā tiek vilkta laukā uz āķa uzķērusies zivs. Arī telts patika, jo varēja gulēt kopā ar mums. Visas garās Jāņu brīvdienas “nojāņojām” tādā veidā.
  • Laivošana pa Salacu. Paņēmām K līdzi darba kolektīva vienas dienas laivojienā ar kanoe. Speciāli šim braucienam nopirkām viņam glābšanas vesti, bet iztikām bez peldes. Laivā viņš ātri saprata, ka jāsēž mierīgi un brauciens izdevās ļoti labi.
  • Gauja un jūra, mācīšanās peldēt. Šajā jomā mums ar K ir apmēram vienādi panākumi – abi mācāmies un abi drusku baidāmies, bet progress pamazām ir un vienkārši plunčāties ūdenī mums ļoti patīk.
  • Divu dienu brauciens pa Igaunijas rietumu krastu izdevās ļoti labi. K ir īsts autobraucējs un bija priecīgs ar mums nakšņot automašīnā. Pat priekšzīmīgi uzvedās pie kāda veikala, godīgi sēžot pāris metru attālumā no taksīša. Sapratām, ka ne visos skatu torņos drīkst ar K kāpt augšā, ja vien negribas viņu pēc tam nest uz rokām lejā, jo viņš baidās kāpt lejā pa šauriem, stāviem pakāpieniem. Par braucienu un apskatītajām vietām: 1. diena, 2. diena.
  • Vairāku dabas taku apmeklējumi un brauciens pa Ziemeļlatviju. Ļoti skaistas ainavas un slikti lauku ceļi, bet vispār dabas takas ir ideālas izkustēšanās un apskates vietas kopā ar suni. Izņēmums ir tās dažas takas, kur ar suņiem nedrīkst iet.
  • Mutē noķertais garām lidojošais papagailis. (Šis nav mūsu kopējais piedzīvojums, bet K lika obligāti pieminēt. Tas noteikti bija neaizmirstami gan viņam, gan trakajam putnam, kurš tika izcelts no mutes apsiekalots un dusmīgs.)

Suņa vajadzība pēc kustībām un viņa mūžīgā vēlme rotaļāties mūs pilda ar pozitīvu enerģiju un liek pašiem vairāk kustēties. Tomēr labi, ka mūsu un suņa domas par pastaigu garumu saskan brīžos, kad ārā pavisam draņķīgs laiks. Tad ir tikai viena doma – tikt ātrāk siltumā un uz dīvāna.

Gadījās arī dažas ne tik labas lietas. Atklājām, ka viņam ir alerģija pret tomātiem. Tas ierobežo arī sauso barību izvēli. Vēl viņam ir alerģija pret kādu ķīmisku vielu. Eksperiments vēl nav beidzies, bet šķiet, ka beidzot būsim uztaustījuši vainīgo – kāda viela Persil šķidrajā veļas mazgāšanas līdzeklī un, iespējams, arī automašīnas salona gaisa atsvaidzinātājā. Esmu kļuvusi par veiklu ķepu apsaitētāju, jo K pāris reizes aukstajā laikā apsaldēja pirkstus un vienreiz sagrieza ķepu ar stiklu (visi stikla pudeļu sitēji degs elles ugunīs!). Visbriesmīgākais bija brīdis, kad K sakāvās ar citu suni, bet viss beidzās laimīgi un bez paliekošām traumām. Tas bija drusku sirreāls brīdis. Mēs visi pēc kautiņa stāvam trīcoši, kamēr K mierīgi aiziet spēlēties ar savu draudzeni. Apmēram tāds: “Man asiņo acs? Sīkums!”.

Reizēm domāju, cik labi būtu, ja es spētu par visu tik sirsnīgi priecāties kā mans suns. Viņam nav pustoņu, viņš rīkojas no visas sirds – no sirds skrien, no sirds spēlējas, no sirds ēd un no visas sirds mīl. To pilnasinību es gribētu kaut mazliet iemācīties.

Pirmais attēls: ilustratīva Picmonkey piedāvāta kolāža, bet līdzība ar K ir. Otrais attēls – manas bildes.

Torte ar vienu svecīti

Šodien mūsu mazajam (30 kg khm, khm…) sunītim dzimšanas diena – 1 gads. Viņš joprojām ļoti vēlas ierāpties klēpī, lai gan tur sen vairs nepietiek vietas. Joprojām ļoti mīl samīļoties. Viss viņam ir spēle un vēl kādu laiku tāds pusaudzis vien būs. Vienlaikus tieši pēdējā mēnesī arī redzam, cik viņš paliek nopietns – mazliet mierīgāks, mazliet domīgāks. Ar saviem stiķiem un niķiem, K ir izaudzis par brīnišķīgu suni. Zinu, ka mums vēl daudz kopā jāmācās un varbūt pat man jāmācās vairāk kā viņam. Viņš mācās tik ātri, ka man bail nokavēt, bail kaut ko neiemācīt vai iemācīt nepareizi. Satraucos par katru pumpu un rētu. Mierinu naktī, kad sāp iekaisusī auss (turpmāk teiksim tomātiem “nē”). Kāds teiks, ka auklējos un satraucos par daudz, bet lai. Man tā ir mīlestība.

1469975083144

Dzimšanas dienām piestāv torte, tāpēc es pagatavoju tortīti no visām K mīļākajām ēdamlietām.

Dzimšanas dienas gaļas torte

150 g cūkas maltā gaļa
~ 100 g liellopa gaļa
Mazs gurķis
Nedaudz banāna un mellenes dekorēšanai

No maltās gaļas izveido palielu plakanu kotleti un karsē mikroviļņu krāsnī 1 min. Ļauj atdziest. Sagriež pusripiņās gurķi, kārto virs maltās gaļas. Sagriež plānos gabaliņos liellopu, kārto virs gurķiem. Pa virsu liek banāna ripiņas. No liellopa strēmeles izgriež vieninieku, liek uz banāniem un dekorē ar mellenēm.

Pastaiga pa Valmieras apkārtni

DSC_0212

Sen neesmu stāstījusi par to kā mums ar suņuku iet, vai ne? Kādu laiku dakterējām sagriezto ķepu, bet par to varbūt citreiz pastāstīšu, un garās pastaigās nedevāmies. Šodien beidzot nostaigājām gandrīz 15 km un pašlaik suns pārlaimīgs guļ.

Pastaigas ar suni, kam interesē viss, prasa nemitīgu modrību un stingru roku. K ir diezgan labi samācījies iet blakus, bet ir reizes, kad enerģija spiežas pa ausīm laukā un vēja pūstā lapa jānoķer. Un tad vēl tie citi suņi….! Bet arī tas ir cits stāsts citai reizei. Cenšamies regulāri staigāt pa pilsētas centru, lai pēkšņi trokšņi un aktīvā kustība viņam ir ikdienišķa parādība, kas nesatrauc.

Valmiera ir brīnišķīga ar to, ka samērā nelielā attālumā no pilsētas centra ir lieliskas pastaigu vietas. Pa takām gar abiem Gaujas krastiem var klīst stundām ilgi. Ja paieties drusku tālāk, tad ap attīrītavām ir tīri patīkams priežu sils ar daudzām taciņām. Tieši tāpat ir otrā virzienā ap Baiļiem līdz pat Brenguļiem. Var arī ar riteņiem vai mašīnu aizbraukt uz Sietiņiezi. Priežu sili ar taciņām ir ļoti pateicīgi šādām pastaigām. Nav brikšņu un ļoti laba redzamība. Suns var labi izskrieties un tajā pašā laikā iespējams viņu pieskatīt un laikus pamanīt citus staigātājus. Tikai jāuzmana, lai neēd priežu čiekurus. Ja norij neatvērušos čiekuru, tas vēderā atveras. Bīstami.

DSC_0201Tā nu mēs šodien izgājām gar Kazu krācēm, pāri Vanšu tiltam uz Stacijas galu, tad pāri sliedēm uz industriālo rajonu. Mazliet par lepnu nosaucu to bomžatņiku, kas tur valda, bet pa starpām starp pussabrukušām padomju gadu rūpniecības ēkām, noliktavām, sūdiem un metāllūžņiem, rosās daudzi uzņēmumi. Tā kā tajā galā esmu diezgan reti, tad aizmirstās, ka Valmiera ir arī šāda. Pa vecajām pievadsliedēm izgājām uz dzelzeļa un pēc kāda gabala nogriezāmies uz pļavu, un cauri klusām privātmājām pa ozolu aleju devāmies uz attīrītavām un priežu mežu. Ak, kas mežā bija par skriešanu un lekšanu! Ak, kāda lidošana grāvī padzerties ūdeni! Ak, kas par kociņu ķeršanu! Beigās pārgājām pāri Dzelzītim un pa galveno ielu mājās. Aplītis ar pilsētas un meža elementiem, tā teikt. Ļoti daudz vimbotāju gar Gauju. Arī samērā daudz nūjotāju. Tas pie mums tagad populāri.

No kustoņiem neko daudz neredzējām. Strazdu pāris knosījās pa zālienu, kovārņu bars ķerstīja vārnu, kura gudri noslēpās eglē, bebriem vēl iecienītā slīkšņa bija aizsalusi un tikai tālumā pie niedrēm redzējām nolaižamies dzērvi. Arī skudras jau atkusušas un rāpo apkārt. Kad mostas ērces?

K novēl jums daudz brīnišķīgu pastaigu mežā.

 

Sniegs ir auksts, lietus – slapjš

ziemaa

Pagājis pusotrs mēnesis, kopš K ir pie mums. Esam pielāgojušies un viens otru daudzmaz iepazinuši. Kā mums iet? Visādi, bet pārsvarā labi. Pats galvenais – pret grāmatām viņš izturas ar cieņu (vismaz pagaidām).

Aukstais sniegs, slapjais lietus

Ja esat Latvijā, tad jau skaidrs, kas pa šo laiku bijis jāpiedzīvo – no sniega un aukstuma līdz pavisam pavasarīgām sajūtām. Tā sanāca, ka K tika pie sava pēdu vaska un nolēma to izlietot iekšķīgi, tāpēc lielajā aukstumā mums nebija laba aizsarglīdzekļa. Mācība Nr. 1  – noteiktas lietas ir jānoliek sunim neaizsniedzamā vietā. Mācība Nr. 2 – ja kucēna pēdiņas ir mīkstas kā zīdaiņa dupītis, tās var viegli un ātri apsaldēt. Aktīva kustēšanās stundas garumā -8 grādu salā izrādījās par daudz un K uz viena pirksta izveidojās apsaldējums – tāda kā liela tulzna, vēlāk palika tumša. Ko darījām? Lietojām tādu ķepu aizsarglīdzekli, ko varējām dabūt. Ļoti ierobežojām pastaigas – tikai minimumu, īsu brīdi. Uz apsaldētās vietas smērējām Višņevska ziedi. Kad pumpa bija apdzijusi un sals nokrities zem -8, atļāvāmies garākas pastaigas ātrā solī. Vispār aukstā laikā svarīgi kustēties, nestāvēt un nesēdēt.

Ar lietu ir cita problēma. Lietus ar vēju K nepatīk. Tad saimnieki var paši iet staigāt. Toties aizsalušas peļķes ir dikti foršas, jo var slidināties. Neaizsalušas peļķes ir foršas tikai pļavā, jo tad pa tām var lēkāt un šlakstināties.

Par ķepu aizsarglīdzekļiem. Kā jau teicu, foršais vasks tika apēsts, bija vācu ražojums, diemžēl neatceros nosaukumu. Iekš Depo vasks bija izpirkts un tā arī neesam sagaidījuši pievedumu. Zooveikalā mums iedeva līdzekli Trixie Pfoten-pflege-Spray. Uz jautājumu “tas ir smērējams?”, pārdevēja atbildēja “jā”. Izrādījās smidzināms. Esat mēģinājuši sunim smidzināt pēdu spilventiņus no 20 cm attāluma? Es pārdevēju nevainoju, jo latviskais tulkojums tiešām bezjēdzīgs, vajadzēja pašai cītīgāk papētīt iepakojumu. Vēl mums ir smērējams balzāms Karlie Perfect Care, bet tas ir vairāk pret sprēgāšanu, ķepu mīkstināšanai, nevis pret salu un sāli.

Re, ko es atradu!

trusis

Jaunais šausmu stāstu varonis Asiņainais trusis

Blēņas tiek strādātas, kad nesanāk pietiekoši izkustēties ārā (vainojam laika apstākļus), darba nedēļa apnikusi un saimnieki aizmirsuši ar rūgto līdzekli nopūst interesantākās vietas – gaiteņa skapīša stūri, atlīmējušās tapetes malu… Vienā laimīgajā reizē, kad izdevās attaisīt dzīvojamās istabas durvis, bija īsta ballīte – pēdu vasks, šokolādes gabaliņš, visādi papīri un nieki, mīkstā mantiņa. Ak, kas par priekiem!

Pavisam nesen K atklāja, cik interesanti ir stāvēt pie loga un vērot apkārtni, bet visvairāk viņam pašlaik patīk pīkstoša gumijas mantiņa. Papagailis pat ir iemācījies līdzīgi pīkstēt. Sagādāju K pārsteigumu, jau tā iecienīto mantiņu iesienot vecā maikā – skats par rubli un suns sevi lieliski nodarbina – pats uzbrūk, pats atkaujas.

Vispār suns mūs disciplinē lietas sakārtot un nolikt, nevis nomest kur pagadās, lai savāktu vēlāk.

Dīvāns ir paradīze, virtuve – paradīzes priekškambaris

Tieši tā. Nav lielākas baudas kā kopā ar saimnieku pagulēt uz dīvāna. Bija doma K uz dīvāna nelaist, bet… ja citiem ir kaķa terapija, tad mums ir suņa terapija. Tā ir kopīga bauda.

Ar ēšanu viss ir vienkārši. K ēd sauso barību, ka kraukšķ vien. Būtiska lieta, ko iemācījām – pie bļodas apsēsties un gaidīt, kamēr atļaus ēst. Tas ļauj mums mierīgi ielikt ēdamo un mazināja K vēlmi steidzīgi visu aprīt.

Ar našķiem neaizraujamies. Jo mazāk ko dabūs virtuvē, jo mazāk prašņās. Jēla vistas fileja sākumā tika atzīta par diezgan negaršīgu, apvārīta esot ēdama. Garšo burkāni, āboli un banāni, toties gurķis ir kaka. Tur nu es K piekrītu, gurķis pašlaik tiešām ir negaršīgs. No cūku ausīm un liellopa peņa esam pārgājuši uz presētas ādas kaulu, jo pēc zobu nomaiņas viss tiek sakošļāts mega ātri, bet tas kauls nav tik viegli un ātri piebeidzams.

K šo visu pārlasīja un apstiprināja publicēšanai. Mums tagad laiks atpūsties, attā.

Daudz mežs, tik prieks!*

IMG_20151226_174857

* Šodien bija liela diena – K pirmo reizi pabija mežā. Iemācījās pārlēkt peļķi, nevis apskriet. Iemācījās pārlēkt kritušiem kokiem. Saēdās zāli, lapas, sūnas un dubļus. Kopumā pavadījām mežā divas laimīgi nogurdinošas stundas.

Mežs ir skaists jebkurā laikā, jāprot tikai ieskatīties sīkumos. Pat izcirtums var būt skaists, ja tajā atstāti daži derīgi koki, pa kādai mazai eglītei un bērzam. Suns parādīs, kuri ir tie interesantākie celmi, zaļākās sūnas un smaržīgākās ozola lapas.

Tā nu mēs bridām pa dubļiem un veco zāli. K aizrautīgi visu pētīja un aulekšoja kā telēns pirmo reizi izlaists zaļā pļavā. Cik maz sunim laimei vajag!

Dzīve ar aktīvu suni

…ir aktīva. Daudzi zina, ka novembra sākumā atvadījāmies no sava ilggadējā ģimenes locekļa. Ātri tapa skaidrs, ka bez suņa nevaram, tukšums ir pārāk liels. Pēc ilgām un nopietnām pārdomām un pārrunām mūsu dzīvē ienāca aktīvs suņabērns, mirdzošām acīm un mīlestības pārpilns. Mācāmies viens otru saprast un cienīt.

Aktīvs suns bija ļoti apzināta izvēle, jo kustības svaigā gaisā, kā zināms, nāk par labu veselībai. Pēc mēneša gulšņāšanas gan organisms pirmo nedēļu krita panikā par četrreizējām pastaigām dienā, un pagājusī nedēļas nogale izskatījās apmēram šādi – gulēt, ēst, staigāt, gulēt, staigāt, ēst… Pamazām viss nostājas savās vietās un atrodas arī laiks lasīšanai. Ir iesāktas četras grāmatas, bet diez vai kādu pabeigšu līdz decembra beigām.

Iztikas minimums

Varētu domāt, ka jau daudz ko zinu par suņiem, bet nekā. Kad pēc 11 gadu pārtraukuma mājās atkal ienāca kucēns, tas bija pilnīgi savādāk. Citas prasības, cits raksturs. Sākot jau ar to, ka vecās ēdienu bļodas K vienkārši ir par mazu.

Varbūt vēl kādam noder saraksts ar lietām, ko uzreiz iepirkām (kaklasiksna un pavada nāca dāvanā, bet tā ir pati pirmā lieta, kas vispār vajadzīga):

  1. Matracis gulēšanai. Vēlams ar izturīgu, noņemamu pārvalku, lai var izmazgāt, un tik liels, ka suns var izstiepties
  2. 2 bļodas: ūdenim un barībai. Nopirkām statīvu ar maināmu augstumu un padziļām bļodām. Sunim pilnīgi cita stāja, kad nav no zemes jāēd. Maza izmēra (īsām kājām) sunim tas nav tik aktuāli. Bļodas nevar nejauši apgāzt, kas ir papildus pluss.
  3. Sanitārie jeb higiēniskie paklājiņi. Dzīvību glābjoša manta, goda vārds. Kucēns ir kucēns, gadās visādi.
  4. Barība. Tāda, ko kucēns jau ēda līdz šim, nav ko šokēt punci ar eksperimentiem. Lielie maisi ir izdevīgāki cenas ziņā, ja kas. Zooveikalos var uzprasīt mērglāzes.
  5. Spēļmantas (lielums proporcionāls kucēna lielumam). Nopirkām virvi un kaut kādu gumijotu robotu figņu, jo zinājām, ka mainās zobi un būs vēlme grauzt.

Tas bija sākums. Esam iepirkuši arī balzāmu ķepām bailēs no sālītām ietvēm, šampūnu un vājprātā rūgtu pretgraušanas līdzekli. Pašlaik grauzēja kontā ir jauns čību dizains, jo tās nebija nopūstas.

Ar spēļmantām vispār ir tā, ka tās bija interesantas pirmās divas dienas. Tagad zinu, ka interese par tām viņam zudusi tāpat kā bērnam. Būs kārtīgi jānomazgā un uz kādu laiku jānoliek nost no acīm. Ko tad lai grauž?! Izrādās, ka lieliska atbilde uz šo izmisuma pilno jautājumu ir kaltētas cūku ausis un liellopa penis (atvainojiet). Superīgas, ilgspēlējošas un garšīgas mantas, pie tam praktiski nesmird. Laimīgs suns, laimīgs saimnieks.

Noteiktu apsvērumu dēļ vismaz pagaidām nebūs bildes un sīkāka informācija par K. Neņemiet ļaunā.