Nolēmu atskatīties un piefiksēt kāds ir bijis mana mīļā sunīša pirmais gads mūsmājās. Ir pagājis mazliet vairāk par gadu no brīža, kad ieraudzījām viens otru pirmo reizi. Esmu jau vairākas reizes stāstījusi kā mums sākumā gāja. Pavasarī/vasaras sākumā bija pusaudža spurainais periods, kad labas uzvedības brīži mijās ar tādiem, kuros man šķita, ka es šo suni vienkārši nemāku. K temperaments un enerģija ir tik eksplozīva, ka reizēm to nesaprot citi suņi, viņam viss jaunais ir satraucošs un aizraujošs, kas ar steigu jāizpēta, tāpēc komanda “blakus” bieži tiek laista gar ausīm. Tad, kad beidzot enerģija ir savaldīta, viņš mācību laukumā ir paraugsuns komandu pildīšanā. Protams, ko gan neizdarīsi par kārumiņu!
Ļoti daudz staigājām. Sākumā ziemā gājām pastaigās četras reizes dienā vismaz uz pusstundu, pavasarī pārgājām uz trim reizēm. Kopā vērojām skaistus saullēktus un saulrietus. Regulāri braucām uz mežu vai jūru. Skrējām īsos krosiņus un man ir doma nopirkt kanikrosam paredzētu pavadu, lai skriešana būtu ērtāka. Suņu skolā K beidzot satika temperamenta ziņā daudz maz līdzvērtīgu suni – suņu freileni. Satiekoties ar draudzeni iet vaļā gan cīņas, gan bučas. Reiz dāma mežā tā tika nokausēta ar skriešanu un cīņu par kociņu, ka apsēdās grāvī, rūca un negribēja līst laukā.
Ar mežu gan tagad traki, daudz meža zvēru, džeks pāris reizes aiznesās meklēt stirnas vai zaķus un nācās labu brīdi gaidīt un klaigāt, kamēr atskrēja atpakaļ. Tāpēc pagaidām uz mežu pavadā, kas, protams, nav tik forši. Ja kādam ir pieredze ar GPS ierīcēm suņiem, lūdzu, pastāstiet un iesakiet, ko izvēlēties.
Man šķiet ļoti būtiski ņemt suni pēc iespējas visur līdzi, iepazīstināt viņu ar dažādām situācijām un jaunām vietām, jo es redzu kā K pēc katras šādas reizes aug un mācās, kā viņam galvā “zobratiņi griežas”.
Gada foršākie piedzīvojumi:
- Makšķerēšana un nakšņošana teltī pie ezera. K ļoti patīk vērot, kā tiek vilkta laukā uz āķa uzķērusies zivs. Arī telts patika, jo varēja gulēt kopā ar mums. Visas garās Jāņu brīvdienas “nojāņojām” tādā veidā.
- Laivošana pa Salacu. Paņēmām K līdzi darba kolektīva vienas dienas laivojienā ar kanoe. Speciāli šim braucienam nopirkām viņam glābšanas vesti, bet iztikām bez peldes. Laivā viņš ātri saprata, ka jāsēž mierīgi un brauciens izdevās ļoti labi.
- Gauja un jūra, mācīšanās peldēt. Šajā jomā mums ar K ir apmēram vienādi panākumi – abi mācāmies un abi drusku baidāmies, bet progress pamazām ir un vienkārši plunčāties ūdenī mums ļoti patīk.
- Divu dienu brauciens pa Igaunijas rietumu krastu izdevās ļoti labi. K ir īsts autobraucējs un bija priecīgs ar mums nakšņot automašīnā. Pat priekšzīmīgi uzvedās pie kāda veikala, godīgi sēžot pāris metru attālumā no taksīša. Sapratām, ka ne visos skatu torņos drīkst ar K kāpt augšā, ja vien negribas viņu pēc tam nest uz rokām lejā, jo viņš baidās kāpt lejā pa šauriem, stāviem pakāpieniem. Par braucienu un apskatītajām vietām: 1. diena, 2. diena.
- Vairāku dabas taku apmeklējumi un brauciens pa Ziemeļlatviju. Ļoti skaistas ainavas un slikti lauku ceļi, bet vispār dabas takas ir ideālas izkustēšanās un apskates vietas kopā ar suni. Izņēmums ir tās dažas takas, kur ar suņiem nedrīkst iet.
- Mutē noķertais garām lidojošais papagailis. (Šis nav mūsu kopējais piedzīvojums, bet K lika obligāti pieminēt. Tas noteikti bija neaizmirstami gan viņam, gan trakajam putnam, kurš tika izcelts no mutes apsiekalots un dusmīgs.)
Suņa vajadzība pēc kustībām un viņa mūžīgā vēlme rotaļāties mūs pilda ar pozitīvu enerģiju un liek pašiem vairāk kustēties. Tomēr labi, ka mūsu un suņa domas par pastaigu garumu saskan brīžos, kad ārā pavisam draņķīgs laiks. Tad ir tikai viena doma – tikt ātrāk siltumā un uz dīvāna.
Gadījās arī dažas ne tik labas lietas. Atklājām, ka viņam ir alerģija pret tomātiem. Tas ierobežo arī sauso barību izvēli. Vēl viņam ir alerģija pret kādu ķīmisku vielu. Eksperiments vēl nav beidzies, bet šķiet, ka beidzot būsim uztaustījuši vainīgo – kāda viela Persil šķidrajā veļas mazgāšanas līdzeklī un, iespējams, arī automašīnas salona gaisa atsvaidzinātājā. Esmu kļuvusi par veiklu ķepu apsaitētāju, jo K pāris reizes aukstajā laikā apsaldēja pirkstus un vienreiz sagrieza ķepu ar stiklu (visi stikla pudeļu sitēji degs elles ugunīs!). Visbriesmīgākais bija brīdis, kad K sakāvās ar citu suni, bet viss beidzās laimīgi un bez paliekošām traumām. Tas bija drusku sirreāls brīdis. Mēs visi pēc kautiņa stāvam trīcoši, kamēr K mierīgi aiziet spēlēties ar savu draudzeni. Apmēram tāds: “Man asiņo acs? Sīkums!”.
Reizēm domāju, cik labi būtu, ja es spētu par visu tik sirsnīgi priecāties kā mans suns. Viņam nav pustoņu, viņš rīkojas no visas sirds – no sirds skrien, no sirds spēlējas, no sirds ēd un no visas sirds mīl. To pilnasinību es gribētu kaut mazliet iemācīties.
Pirmais attēls: ilustratīva Picmonkey piedāvāta kolāža, bet līdzība ar K ir. Otrais attēls – manas bildes.
Like this:
Patīk Notiek ielāde...
Marii grāmatplaukts 