Dārgā dzīve. Alise Manro

Zvaigzne ABC 2015. gads, 272 lpp.

Nevar noliegt, ka Alises Manro stāsti ir meistarīgi uzrakstīti, noķerot pelēku, ikdienišķu dzīvju savādos pagriezienus. Ja lasīsiet pavirši, neiedziļinoties, tie būs diezgan parasti stāsti, kas lielā vairumā var pat garlaikot. Tikai ieskatoties dziļāk, var pamanīt smalkās nianses, autores klusināto likteņa balsi starp rindiņām. Kā rīkojamies mirkļa impulsa vadīti, kā noklusējam un neredzam nevēlamo, kādas slēptas zemūdens straumes mīt mūsos, kā visu dzīvi var nodzīvot nevienu sev nepielaižot klāt. Katrā stāstā ir kāds mirklis, kas ietekmē varoņu dzīvi vai domāšanu. Domāju, ka katrs šajā krājumā saskatīs (vai nesaskatīs) ko savu, kas rezonēs ar lasītāja pasaules uzskatu.

Krājumā ir 14 stāsti, četri no tiem ir autobiogrāfiski. Stāstu krājumi parasti cieš no neviendabīgas stāstu kvalitātes. “Dārgajai dzīvei” to īsti nevar pārmest, lai gan bija stāsti, kas šķita interesantāki par pārējiem:

Amundsena – starp jaunu skolotāju un slimnīcas galveno ārstu sākas īpatnējas attiecības, kas tikpat negaidīti apraujas.
Grants – māte ar meitām aiziet dzīvot uz treileri pie mīļākā un kā tas beidzas.
Korija – turīgas sievietes un precēta arhitekta mīlas dēka daudzu gadu garumā ar “odziņu”.

Vislabāk man patika autobiogrāfiskie stāsti “Acs”, “Nakts”, “Balsis” un “Dārgā dzīve”. Tās ir spožas ainas no autores bērnības un agras jaunības. Manro prot stāstīt par savu dzīvi.

Izņemot šos pēdējos stāstus, pārējie man tīri labi patika, tomēr nespēja aizkustināt. Lai gan tā īsti nav, tomēr man šķita, ka stāstos nav dvēseles, nav cerības un to es literatūrā nemeklēju. Es gribu palikt šajā ziņā naiva un ticēt, ka ir iespējami brīnumi, kaut kas liels un spožs, gaišas emocijas, dzīve ārpus ikdienas pelēcības. Ar prātu saprotu, ka Manro ir taisnība un viņas stāstos ir vairāk reālas dzīves kā daudz kur citur, bet es grāmatās nemeklēju ikdienu. Tā ir mana problēma un tāpēc mēs ar Manro nesadraudzējāmies. Pagaidām.

“Dārgā dzīve”ir tehniski laba, inteliģenta un ieteicama literatūra, bet savu sirdi es tur nespēju ielikt. Bet jūs es mudinu ņemt, lasīt un domāt. Jo “Dārgā dzīve” noteikti liks jums domāt. Un tas ir labi.

Vērtējums: starp 3 un 5/5 (cīņa starp sirdi un prātu…)

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Cilvēka dvēseles inženiera stāsts. Josefs Škvoreckis

Apgāds Mansards 2014. gads, 896 lpp.

“Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” ir nopietns un intelektuāls romāns gan apjoma, gan satura ziņā. Tomēr lai jūs nebaida ne viens, ne otrs. Romāns lasās viegli un raiti, ar dažiem izņēmumiem, bet tās vairāk ir individuālas problēmas.

Pirmais, kas nāk prātā, domājot par saturu un struktūru, – romāns ir kā lupatu deķis (pirmais tā laikam romānu apzīmēja Vilis). Sižets nemitīgi plūst un lēkā starp notikumiem un laika nogriežņiem apmēram 35 gadu garumā. Izklausās pēc saraustīta sižeta, tomēr tā nav – pārejas lielākoties ir nemanāmas. Stāsti ir šķietami spontāni, piesaistoši un kopā veido dzīvo organismu – kāda cilvēka un reizē visas tautas likteni. Domāju, ka pozitīva loma tajā ir viena stāstītāja skatu punkta izvēlei, kas ļauj romānu uztvert kā galvenā varoņa atmiņu plūsmu. Un kā paši zināt, atmiņām ir tieksme klejot un no viena notikuma novest pie, šķietami nesaistīta, cita notikuma. Vienā brīdī Danijs Smiržickis (literatūras profesors, patiesībā autors pats) klausās kā studenti analizē Konrāda “Tumsas sirdi”, bet nākamajā jau pārlecis atmiņās uz kādu notikumu no kara gadiem Čehijā, lai pēc tam plūstoši pārietu uz absurdi aizraujošu Dumjiņas ekspresīvo stāstījumu kādā Toronto krogā.

Lēkājot cauri laikam un notikumiem, autors ārkārtīgi daudz pastāsta par kara un pēckara gadiem Čehijā, padomju režīmu un trimdas dzīvi Kanādā. Vienā romānā ietverts vesels laikmets. Informācija un izpratne lasot vairāk nāk “caur rindiņām”, jo autors nenoņemas ar skaidrojumiem vai lasītāja izglītošanu. Viņš vienkārši raksta kā atceras un zina cilvēks, kas to visu piedzīvojis. Piemēram, par koncentrācijas nometnēm Danijs neko daudz nezina un kaut ko vēl var nojaust no bērnības draudzenes, ebreju meitenes retajām vēstulēm. Šāda pieeja sniedz kolorītu vēsturisko fonu, bet nenomāc ar faktu gūzmu. Ar ļoti lielu interesi lasīju par Danija jaunību Čehijā, interesantas bija arī trimdinieku sarunas un sadzīve, arī daļa vēstuļu. Kopumā daudz uzzināju par Čehijas vēstures daļu, kurai tik liela līdzība ar mūsējo.

Humors romānā ir diezgan daudz, bet tāds niansēts, ar skumju pieskaņu. Daudzās sarunas fabrikas atejā (Škvoreckis nebaidās no naturāliem skatiem, ja kāds varonis dirš, tad dirš un nav ko raukt degunu) vai trimdinieku starpā ir drīzāk traģikomiskas nekā optimistiski jautras. Pat spožajā ainā par koferiem un cūku caur smiekliem vīd kara traģika. Tomēr sižets nav smags, jo nekas patiesi briesmīgs ar Daniju nenotiek. Un viņam piemīt patīkams, sarkastisks skats uz dzīvi. Nu kā lai nepriecājas par šo: “vienlaikus konstatēju, ka laikam atkārtojas arī Kristus pirmais brīnums – viņa kuņģī ūdens, šķiet, pārvērtās vīnā”. Vai šo: “Apmierināts atskārtu, ka patiešām esmu liels cūka”.

Noteikti jau būsiet lasījuši, ka šis ir daudzslāņains romāns. Viens slānis, ko noteikti nesapratu, ir kāda literāra darba analīze katrā nodaļā un tā saistība ar pārējo nodaļas saturu. Brīžiem šķita, ka esmu uzķērusi pavedienu, bet tad to atkal pazaudēju. Varbūt šie literārie darbi jāskata visa sižeta kontekstā, ne tikai vienas nodaļas ietvaros. Te arī man jāpiebilst, ka literāro darbu analīze, kā arī daži pārspriedumi par marksismu-ļeņinismu palika man nesaprotami un bremzēja lasīšanu. Kāds bija autora mērķis tekstā iepinot tik augti intelektuālus fragmentus? Pašapliecināšanās vai vēl viens būtisks romāna slānis? Man ir savāda sajūta, ka ar apziņu šos teksta blāķus nesaprotot, tie tomēr zemapziņā man kopsummā kaut ko deva romāna izprašanai. Jūtos dumjiņa (nejaukt ar Dumjiņu).

Domāju, ka “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts” pārlasot sniegtu jaunas nianses. Romānu varu ieteikt intelektuālas literatūras cienītājiem. Tas ir kā dzīve.

Dzīve ir dīvaina. Briesmīga. Un skaista.

Vērtējums: 4/5

Looking for Alaska. John Green

Speak 2006, 231 lpp.

Pirms: Mailza līdzšinējā dzīve raksturojama kā “nekāda”,  tāpēc pārceļoties uz jaunu skolu viņš alkst pēc “lielās iespējamības”. Jaunā skola ar tās savādajiem likumiem un jaunie draugi viņam to piedāvā. Dzīve kļūst aizraujoša blakus skaistajai, gudrajai, trakulīgajai Aļaskai. Pēc: Nekas vairs nav kā agrāk.

Dažkārt man aprakstu publicēšana ievelkas tāpēc, ka par grāmatu neko īsti negribas teikt, vai arī ir pārāk daudz ko teikt un nespēju savākties. “Looking for Alaska” ir pirmais variants un tas ir ļoti savādi, jo par šī paša autora “The Fault in Our Stars” biju sajūsmā un dziļi aizkustināta tāpat kā daudzi citi.

“Looking for Alaska” ir Grīna pirmais romāns. Tas būtībā ir labs un viņa īpatnējais stils, spēja ļoti labi iejusties jauniešu ādā ir skaidri jūtami, tomēr kaut kas pietrūka. Man pārsvarā bija vienalga,  kas un kāpēc notiek ar šiem internātskolā (ja tā to skolu var saukt) mītošajiem pusaudžiem. Galvenais varonis Mailzs, kurš tiek iesaukts par Resnuli, ir malā stāvētājs, pat lūzeris un jauno skolu redz kā iespēju sākt jaunu, aizraujošu dzīvi. Kolekcionē slavenu cilvēku pēdējos vārdus. (Par to man Grīns patīk. Viņš liek varoņiem būt oriģināliem, darīt kaut ko atšķirīgu.) Sākumā vispār domāju, ka tā ir meitene. Savādi. Viņa istabas biedrs Pulkvedis ar savu dzīvīgumu un šeptīgumu būtībā bija interesantākais tēls. Meiteni Aļasku, ap kuru grozās viss stāsts, īsti līdz galam nesapratu. Viņai ir smaga bērnības trauma, vainas apziņa, īpatnēji uzskati par dzīvi un nāvi, viņa cenšas dzīvot impulsīvi. Aļaska man atgādināja muļķīgu naktstauriņu, kurš metas uz sveces liesmu. Pārējie pusaudži kā jau pusaudži. Dara visādas nerātnības tā, lai skolas pārvaldnieks Ērglis viņus nepieķer. Skolas galvenais likums – neesi žurka, nestukačo. Tendēti uz galējībām, ideāliem, vēlmi, lai viss notiek tūlīt un tagad, dzīvo ar sajūtu, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas liels un tai pašā laikā – vai vispār kaut kam ir jēga?

How will I ever get out of this labyrinth?

Straight & fast.

Romāna pirmā puse aptver 136 dienas līdz traģēdijai, savukārt otrā daļa – 136 dienas pēc tam, kurās tiek mēģināts saprast notikušo, samierināties un tiek izstrādāts lielākais skolas joks (tas bija labs!). Notikušajā draugi vaino sevi. Ja es būtu pievērsis vairāk uzmanības, ja es nebūtu ļāvis iet, ja es būtu…..Paiet laiks, kamēr top skaidrs – viņi neko nebūtu varējuši mainīt. Neviens nevar glābt to, kurš negrib tapt glābts. Vainas apziņa ir riktīga sterva (brīvā tulkojumā no angļu valodas 🙂 ). Tā sagandē dzīvi, ja cilvēks nespēj piedot. Tieši tā notiek ar Aļasku.

Tas būtībā arī viss. Iespējams, ka romānā ir dziļa doma un kāds to arī saskata. Patiesībā to droši vien saskata daudzi, jo romāns tiek augstu vērtēts. Man tā paslīdēja garām, lai gan šķita – tūlīt, tūlīt pāršķiršu lappusi un būs. Ļoti gribēju, lai romāns man patīk un, ja pirmo būtu lasījusi šo darbu, nevis “The Fault in Our Stars”, tad varbūt tā arī būtu. Lai gan romāns mani neaizrāva, man tomēr joprojām patīk Grīna stils un droši vien lasīšu vēl kādu viņa darbu.

Vērtējums: 3/5 (zemāk tomēr roka neceļas vērtēt)