Zoodārzs manā pagalmā. Ingmārs Līdaka

Zoodārzs manā pagalmāZvaigzne ABC 2014. gads, 400 lpp.

Kaut, 20 gadus veidojot televīzijas raidījumus “Dabas grāmata”, “Vides fakti” un citus, ar videokameru rokās apceļota ne tikai Latvija, bet arī Indonēzijas un Jaungvinejas džungļi, savas dzimtās mājas pagalmu Vecumniekos joprojām uzskatu par vispārsteidzošāko un interesantāko vietu dažādu dzīvnieku pētīšanai. Kāpēc? Izlasi šo grāmatu, un sapratīsi, ka katra Latvijas lauku viensēta ir apbrīnojams zoodārzs, kura patieso vērtību apjaust nav nemaz tik grūti. (no grāmatas oficiālās anotācijas)

Nedomāju, ka Ingmāra Līdakas vārds prasa kādus skaidrojumus. Visi, kuri kaut ko zina par zoodārzu, dzīvniekiem vai dzīvo dabu mums apkārt, noteikti būs dzirdējuši viņa vārdu. Viņš nepaguris stāsta un skaidro, kas tad tie ir par „zvēriem”, kuri dzīvo mums līdzās uz lauka, mežā un mājas pakšos. Nu beidzot viņš pieredzēto un piedzīvoto vienlaicīgi izglītojošā, aizraujošā, interesantā un pat uzjautrinošā veidā ir iemūžinājis savā pirmajā (ļoti ceru, ka ne vienīgajā) grāmatā. Grāmatas nobeigumā Līdaka saka, ka laikam nāksies rakstīt vēl vienu grāmatu, jo šajā par visu nav sanācis uzrakstīt. Es gan ceru, ka tādēļ autoram atkal nenāksies likties slimnīcas gultā.

Man bērnībā mīļa bija Vitālija Bianki „Meža avīze”, no kuras smēlos daudz gudrību par dzīvo dabu, pat daļu izkonspektēju burtnīcās, kuras droši vien mamma ir nokurinājusi krāsnī…Ļoti žēl, ka tad man nebija arī „Zoodārzs manā pagalmā”. Jau tad es instinktīvi zināju, ka runas par krupju indīgumu un neņemšanu rokās, ir muļķības, bet daudzas lietas palika nezināmas līdz šim brīdim.

„Diemžēl daudzi ļaudis, pat ikdienā dzīvojot līdzās „skaistam, pelēkam putniņam”, tā arī nekad neuzzina, kā to patiesībā sauc, un neapjauš, cik unikāla un savā daudzveidībā vērtīga ir Latvijas daba.”

Izlasiet grāmatu, lai uzzinātu:

  • cik liela nozīme daudzu sugu izdzīvošanā ir dzīvošanā līdzās cilvēkiem
  • ka atrastus dzīvnieku un putnu mazuļus 99% gadījumu nevajag stiept mājās!
  • ko ēd ezis un ar ko labāk piebarot putnus ziemā
  • ka kurmju iznīdēšana ir cīņa ar vējdzirnavām
  • par konservu bundžu slepeno otro dzīvi
  • kas notiek, ja mēģina stārķi „nokūpināt” no skursteņa
  • kā nokaitināt pūču tēvu
  • par krupju un varžu diezgan ekstrēmo (seksuālo) dzīvi
  • ērču „medību” paradumus un kā nekļūt par to upuri
  • un galu galā, lai ieraudzītu putnus, par kuru eksistenci pie mums jūs varbūt nemaz nenojautāt.

Lasīju ar lielu interesi un uzzināju daudz ko jaunu. Vienlaicīgi arī atsaucu atmiņā to, ko pati zinu un esmu redzējusi. Pārsvarā tās ir mīļas atmiņas no laukos pavadītas bērnības. Pavasarī strazda svilpošana un cīruļu treļļi tika gaidīti ar nepacietību, pēc bezdelīgu lidošanas augstuma noteica vai būs lietus, vīngliemežu un nātru lapu grauzošo kāpuru dzīve šķita ļoti aizraujoša, un vasaras vakarus pieskandināja sienāžu sisināšana. Domāju, lauku bērni sapratīs manu nostalģiju.

Līdakam ir bezgala daudz atmiņu un piedzīvojumu par un ap dzīvniekiem un viņš ar tām dalās ar sev piemītošo humora izjūtu. Šīs atmiņas un spēja pasmaidīt pašam par sevi piedod grāmatai papildus vērtību un tā kļūst nevis sausi enciklopēdiska (tāds mērķis gan nemaz nav bijis), bet dziļi cilvēcīga un aizraujoša. „Zoodārzs manā pagalmā” nav zinātniski akadēmisks darbs par Latvijas dabu un dzīvniekiem, tomēr noteikti var kalpot kā lielisks līdzeklis temata iepazīšanai. Pēc tam jau var vērt vaļā, piemēram, putnu enciklopēdiju un pētīt sīkāk. Teksts ir vienkāršs, viegli uztverams un piemērots lasīšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Kā stilistiski nevajadzīga acīs iekrita tikai autora politiskās darbības pieminēšana pāris vietās, jo tas tekstam nekādu pienesumu nesniedz. Kādam varētu būt iebildumi pret bilžu kvalitāti, jo tās ir ņemtas no video materiāliem. Man bildēm prasījās mazliet lielāku „asumu”, bet kopumā esmu ļoti, ļoti apmierināta ar lielo bilžu daudzumu un tās ir absolūti nepieciešamas šāda veida grāmatā. Ja taps nākamā grāmata, tad labāk, lai ir daudz bilžu no video materiāliem, nekā tikai dažas kvalitatīvi bildētas ar fotoaparātu. Kopumā vispār šoreiz ļoti gribas uzteikt grāmatas vizuālo noformējumu. Māksliniece ir paveikusi lielisku darbu.

Domāju, ka mēs jau sen bijām pelnījuši šādu grāmatu par Latvijas dabu. Silti iesaku izlasīt visiem, kuriem interesē dzīvnieki. Es noteikti šo grāmatu pārlasīšu vēlreiz, jo visu nevar uzreiz atcerēties.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.

Baltā ziema. Mirdza Kļava

Baltā ziemaZvaigzne ABC 2007. gads, 136 lpp. Pirmizdevums 1986. gadā.
Latviešu grāmatu gadsimts: 1986. gads

Pasaka par ziemu vectēva Kurmja ciematā un Lielajā Mežā. Visiem ir daudz darāmā, lai īsto ziemu varētu pa īstam izbaudīt. Lai gan ciemata priekšnieka vectēva Kurmja pārraudzībā čakli rosās visi, tomēr vislielākie kalni gāžami nešķiramajai trijotnei – kaķēnam Mikam, vāverēnam Tomam un zaķēnam Jēkabiņam. Un visiem kopā jāgaida pavasaris.

“Baltā ziema” ir viena no manām bērnības mīļajām grāmatām. Kopā ar “Raibo vasaru” es lasīju un pārlasīju Miktomjēkaba piedzīvojumus. Kā bērnam man zvēru dzīve šķita pilnīgi normāla. Pat izrādās, ka daļu teksta atceros, tik traki ar mani ir bijis. Protams, atceros arī Pāvila Šēnhofa ilustrācijas.

Lai gan daudzi Vecozolu ciemata un Lielā Meža iemītnieki devušies uz siltajām zemēm vai arī guļ ziemas miegā, tāpat netrūkst darba un piedzīvojumu. Ir jāiztīra ciemata ceļš un jāattīra dīķis no sniega, lai ierīkotu slidotavu. Vectēvam Kurmim visi darbi jāuzrauga un tas ir smags darbs. Kaķēns Miks, vāverēns Toms un zaķēns Jēkabs uzceļ sniegavīru un sarīko hokeja maču. Mikam atklājas gleznotāja talants un viņš uzglezno vectēvu Kurmi. Un tad vēl vectēvs Kurmis, no sapulces nākdams, nomaldās mežā un visi dodas viņu meklēt. Īsāk sakot – garlaicīgi nav, dzīve kūsā arī ziemā.

Svētkiem jābūt katrā pašā iekšā, un tikai tad no tiem rodas prieks.

Bērnībā dzīvnieki man šķita tik kolorīti – švītīgā lapsiņa Iveta, kura  pūš tauri un vīram tad jāskrien mājās, lielās klaču vāceles vecmāmuļa Vārna un Žagata, vilks Pelēcis, kurš cenšas būt labs, bet pagātnē sastrādātie darbi met pār viņu neuzticēšanās ēnu u.c. Arī tagad man šie tēli patika, tikai ar pieaugušā acīm es šajos tēlos un ciemata dzīvē redzu kariķētu cilvēku sabiedrību. Pasaka par dzīvniekiem ar ļoti cilvēciskām iezīmēm. Kā bērns es nebrīnījos, kā viņi tā var dzīvot un arī tagad mani tas patiesībā neuztrauc. Man tikai šķita, ka to notikumu bija vairāk. Acīmredzot daļu esmu pati piesapņojusi klāt vai arī tie ir saplūduši kopā ar “Raibo vasaru” un citiem stāstiem.

Reizēm nevajag pārlasīt bērnu grāmatas. Nenožēloju, ka to izdarīju, tomēr tagad atklāju, ka Mirdza Kļava (īstajā vārdā Mirdza Grigule) ir diezgan vāja rakstniece. Teksts vietām šķiet samākslots un neveikls, atgādinot padomju laiku avīžrakstu stilu. Neko politisku gan nepamanīju, viņa vienkārši skopi un sausi raksta. Esmu izlutināta ar labāku tekstu bērnu grāmatās. Tomēr savulaik viņas garās pasakas par vāverēnu Tomu un viņa draugiem bija ļoti iemīļotas un neredzu nekādu iemeslu, kāpēc lai tās nelasītu arī tagad. Šeit sirsnības un “normāluma” ir krietni vairāk kā dažā labā mūsdienu bērnu grāmatā ar jocīgiem notikumiem un vēl jocīgākiem varoņiem.

Vērtējums: 5/5 (nodeva bērnu dienām), kā pieaugušais gan dotu 3 vai 4 zvaigznes.

Pasakas par Tomu, Miku un Jēkabu: “Vāverēns Toms un viņa draugi” (1976), “Raibā vasara” (1979), “Baltā ziema” (1986)