Labāk pasniegt aukstu. Džo Aberkrombijs


Džo AberkrombijsPrometejs 2021. gads, 704 lpp., First Law World #4

Domāju, ka daudziem fantāzijas literatūras cienītājiem Aberkrombija vārds nav svešs. Viņš ir brutāls kā Džordžs R.R. Mārtins, bet ne tik traks grafomāns un ar labu melnā humora devu. Ja lasījāt “Pirmā likuma” trilogiju, tad jums ir skaidrs, ko sagaidīt no Aberkrombija šajā romānā.

Notikumi turpinās tajā pašā pasaulē, tikai citā pasaules daļā – Stīrijā – mazliet vēlāk un ar citiem varoņiem, lai gan tiek pieminēti daži triloģijas tēli un daži citi, piemēram, Vitari darbojas arī šajā romānā. Godīgi sakot, man pietrūka Deviņu Nāvju un Gloktas, bet tur nu neko. Lai gan nežēlīgi slepkavas, es viņiem pieķēros, iemīļoju, pat sapratu. Ar “Labāk pasniegt aukstu” galvenajiem tēliem Drebuli un Monzu man tas īsti nesanāca. It kā tēli labi izstrādāti, rīcība skaidra, bet līdzpārdzīvojums izpalika. Dažas tēlu atklāsmes beigās gan man patika. Interesantāki un savā ziņā dzīvāki šķita Koska (jā, tas pats trakulīgais dzērājs, ko Glokta nolīga pilsētas aizstāvībai) un nerunīgais Draudziņš, arī epizodiskais Šenkts (vispār mistisks un intriģējošs tēls, sagādāja vairākus pārsteigumus).

Tātad, kas notiek? Notiek slepkavošana lielos apjomos. Turklāt Stīrijā sākas pavasaris un tas nozīmē karošanu starp hercogistēm. Sižetu veido bijušās Tūkstoš zobenu ģenerālkapteines Monzas Murkato (tautā “mīļi” sauktas par Kaprīles miesnieci) atriebība 7 cilvēkiem, kuri nogalināja viņas brāli un gandrīz arī viņu pašu. Uzdevums nav viegls un viņa sev palīgos salasa spilgtu slepkavu kompāniju. Man personīgi šķiet, ka ļoti izdevies bija indētāja tēls ar ekselentu notikumu pavērsienu grāmatas beigās.

Atriebības sakarā “Labāk pasniegt aukstu” tika salīdzināts ar “Grāfu Monte Kristo”. Kā liela šī A. Dimā romāna cienītāja es tomēr saku, ka tie ir dažādi. Jā, abos romānos ir iespaidīgs atriebības stāsts, tomēr Edmunds Dantess atriebību paveic daudz izsmalcinātāk un “cilvēciskāk”, beigās šķiet, ka atriebībai bija jēga. Monzas un viņas palīgu slaktiņš tomēr ir kaut kas cits. Par beigu atziņām nerunāšu, jo tad sanāks atklāt pārāk daudz.

Pieļauju, ka kādu var nobiedēt grāmatas apjoms, bet patiesībā, ja ir laiks lasīt, tad izlasīt var ātri, jo Aberkrombijs šeit nevelk laiku garumā ar aprakstiem, viss rit strauji, līķis pēc līķa un tik uz priekšu. Uz grāmatas beigām temps palēninās, bet būtiski notikumi neļauj atslābt. Lai gan šoreiz tik emocionāli nesaslēdzos ar tēliem, šis bija lielisks piedzīvojums, kas beigās liek prasīt vēl. Pasaule asiņaina, tēli brutāli, bet no grāmatas lapām negribējās “izkāpt”.

Vērtējums: 4,5/5

Karaļu pēdējais arguments. Džo Aberkrombijs

Džo Aberkrombijs, IzdevniecīvaPrometejs 2020. gads, 688 lpp. Pirmais likums #3, The First Law #3

Ar grāmatu sērijām ir viena bēda: ir grūti uzrakstīt par sērijas otro grāmatu, bet par trešo bieži vien tā ir gandrīz neiespējamā misija. Tomēr, kā zināms, Tomam Krūzam tādas misijas izdodas, tāpēc mēģināšu arī es. Ja vēl neesat lasījuši “Pats asmens” un “Pirms tie pakārti“, tad jāsāk ar tām. Ja esat lasījuši, tad, protams, jālasa arī “Karaļu pēdējais arguments”, lai uzzinātu, kāds bija otrs iemesls mūsu drosmīgo varoņu ceļojumam uz Pasaules malu, kā veicas vecākajam inkvizitoram Gloktam un, galu galā, kā vispār viss beidzas.

Šī bija brīnišķīga atkal satikšanās ar iemīļotajiem varoņiem un dažu jaunu iepazīšana. Joprojām priecājos, cik dzīvi un patiesi ir izdomātie galvenie tēli. Varētu gan padomāt, ka autoram ir zobs uz sievietēm, jo viņu ir maz un tās pašas ne tās jaukākās, bet neviena cēla daiļava neiederētos tajā pasaulē, turklāt Ferro ir iespaidīgs un nozīmīgs tēls, vairāku dāmu vērts. Jāpiezīmē arī, ka sižeta pavedieni raiti satek kopā un nekas no iepriekš notikušā nav bijis lieks. Interesanti, vai jūs spēsiet uzminēt visu par Bajazu pirms paša atrisinājuma. Man nesanāca, lai gan šo to nojautu, un par to man prieks, jo tas bija tāds jauks pārsteigums. Ja jautāsiet man par beigās, tad teikšu, ka tās bija atbilstošas – gan notikumus noslēdzošas, gan cerīgas.

Kad lasu grāmatu sērijas, man parasti ir bail, ka nākamās daļas būs vājākas un nereti tā arī gadās, bet Aberkrombija “Pirmais likums” patiesi pārsteidz ar kvalitāti. Ja vien tas vispār ir iespējams pēc jau tā lieliskās pirmās daļas, nākamās ir tikpat labas, ja ne vēl labākas. Šajā triloģijā ir viss, ko vien varētu vēlēties (vismaz es) no episka fantāzijas darba: ir teicami izstrādāti varoņi, ir labi uzbūvēta pasaule, ir mazliet maģijas, ir aizraujoši notikumi, ir diezgan melns humors, un ir kaut kas netverams, kas raisa sajūsmu par visu kopumā. Ir viegli noticēt. Pāršķīru “Karaļu pēdējā argumenta” pēdējo lapu un vēl pāris dienas staigāju ar sajūtu, ka viss, principā fantāzijas romānus par pasaules glābšanas tēmu varētu arī vairāk nelasīt, jo nekas labāks par šo triloģiju nav un nebūs. Protams, ka es turpināšu lasīt, bet “Pirmā likuma” triloģija stabili ievietojas starp vislabāk uzrakstītajiem un interesantākajiem sava žanra darbiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pirms tie pakārti. Džo Aberkrombijs

54742776._SX318_Prometejs 2020. gads, 584 lpp., The First Law #2

Es ceru, ka jums pēc “Pats asmens” izlasīšanas vēl ir krēsli, ko lauzt sajūsmā, jo kaut kādā dīvainā veidā otrā triloģijas daļa ir pat mazliet lieliskāka par pirmo. Manai sajūsmai patiesībā trūkst vārdu. Varbūt tāpēc, ka pēdējā laikā lasīt sanāk tik maz, šo romānu es īpaši izbaudīju.

“Pirms tie pakārti” turpinās sērijas pirmajā daļā aizsāktie notikumi, varoņi saskaras ar jaunām grūtībām, asiņainām cīņām un intrigām. Ārkārtīgi patīkami, ka vienlaikus ar aizraujošiem notikumiem, autors ir padomājis arī par galveno tēlu daudzšķautnību un izaugsmi. Īpaši interesanti to vērot Džezalā un Vestā. Sands dan Glokta turpina priecēt ar savu aso prātu un sājo humoru. Patīkami “satikt” arī pārējos. Kopā tā ir ļoti kolorīta kompānija.

Pieķēru sevi pie domas, ka “Pats asmens” man mazliet atgādināja “Troņu spēļu” ideju, savukārt “Pirms tie pakārti” – “Gredzenu pavēlnieku”. Aberkrombija uzburtajā pasaulē ir ļaunums no Ziemeļiem, karojošas puses, episks gājiens uz tālu vietu, lai izglābtu pasauli. Grāmatas tēli gan nav izteikti labi, vai izteikti slikti kā tas mēdz būt klasiskos episkās fantāzijas darbos. Skaidrs, ka fantāzijas žanrā ir motīvi un tēmas, kas bieži atkārtojas un tikai no autora meistarības atkarīgs, cik oriģināli tiks pasniegta kārtējā ideja. Vai Aberkrombijs ir meistarīgs? Ellišķīgi! Es izmantoju katru brīvu minūti, lai kaut pa rindkopai palasītu, tik aizraujoši tas bija.

Man vienmēr šķiet sarežģīti rakstīt par grāmatu sēriju otrajām, trešajām un citām daļām, jo gribas daudz ko izstāstīt, bet nevar, lai nesanāktu maitekļi. Ja es teikšu, ka grāmatas beigās ir viens feins “aplauziens”, ceru, ka neko nesamaitāšu. Ļoti priecājos, ka man bija iespēja šo grāmatu izlasīt un ar milzu nepacietību gaidu trešo daļu šī gada beigās.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pats asmens. Džo Aberkrombijs

fantāzijas romāns, Aberkrombija triloģija, grāmatu jaunumiPrometejs 2019.  gads, 568 lpp. The First Law #1

Ir tādas grāmatas, par kurām lasītas un dzirdētas daudzas labas atsauksmes, tās pilnībā sakrīt ar manu lasīšanas gaumi, bet izlasīt nesanāk. Tagad no šī saraksta varu izsvītrot Aberkrombija triloģijas pirmo grāmatu “Pats asmens” un teikt, ka visas tās slavinošās atsauksmes ir pamatotas.

Kas par gabalu! Kas par asiņaini asprātīgu un brutālu gabalu! Džordžs R.R. Mārtins var nervozi smēķēt stūrītī. Ja jau sāku par Mārtinu, ar kura “Troņu spēlēm” šo Aberkrombija tiloģiju salīdzina, tad gribu pateikt – es nedomāju,  ka Mārtins ir labāks, vai, ka Aberkrombijs ir labāks. Tomēr ir nianses. Salīdzinot, Mārtins šķiet pamatīgs grafomāns. Viņš vairāk laika velta pasaulei, aprakstiem. Aberkrombijs īpaši nelutina lasītāju ar aprakstiem, es pat teiktu, ka pēc grāmatas izlasīšanas man joprojām ir diezgan miglains priekšstats par pasauli, tehniskajiem sasniegumiem, maģiju, visiem tiem sūdabrāļiem un tā tālāk. Bet man tas patīk, man nevajag, lai visu ar karoti salej mutē.

Vēl – Aberkrombijam nav izteiktu labo un ļauno varoņu. Visi ir cilvēki ar labajām un sliktajām īpašībām, savu motivāciju un sāpēm. Nu labi, arhidiakons Salts izskatās kā ļaunuma iemiesojums, bet man ir nelabas aizdomas, ka viss nav tik vienkārši. Lotārs var šķist iedomīgs un patmīlīgs stulbenis, tomēr viņā iekšā ir kaut kas labs. Abas puses spilgti sadzīvo Deviņpirkstī, kura prātā autors ļauj vairāk ieskatīties. Īpašs tēls ir inkvizitors Sands dan Glokta, pret kuru vienā teikumā var rasties riebums, nākamajā jāsmejas par viņa cinisko humoru, bet trešajā jau žēlums kņudina pakrūtē. Mārtina grāmatās tomēr vairāk šķiet, ka labie varoņi ir labi un sliktie ir ļauni, bet neesmu izlasījusi visu, tāpēc varbūt kļūdos. Starp citu, “Pats asmens” anotācijā ir ļoti precīzi pateikts: “robeža starp varoni un ļaundari ir tik smalka, ka uz tās var sagriezties”.

Grāmatā ir daudz vardarbības, lai gan sākums ir samērā mierīgs. Ar vājiem nerviem lasot, varbūt nevajadzētu vienlaicīgi arī ēst, jo var gadīties, ka kāds tieši tajā brīdī izdomā kādam citam kaut ko nocirst vai uzšķērst. Esmu vairākkārt bijusi neapmierināta ar rakstnieku paštīksmināšanos vardarbības ainās, bet Aberkrombijs ir smalki pastrādājis – nekādas tīksmes nav, grāmatas tēli vienkārši dara to, ko apstākļi prasa. Tomēr man šķiet, ka viņi vairāk nosaka romāna gaitu, nekā reaģē uz notikumiem un tas ir forši. Domāju, ka psiholoģijas studijas un pieredze televīzijā un filmu veidošanā ir ietekmējusi rakstnieku Aberkrombiju.

Lasītājs notikumiem seko no vairāku varoņu skatu punkta. Tas ļauj aptvert plašāku “lauku”. Spriedze tiek vienmērīgi kāpināta, līdz rodas sajūta, ka šis romāns ir kā ūdens katls, ko pamazām uzkarsē līdz verdošai temperatūrai. Grāmata beidzas brīdī, kad ūdens sāk vārīties. Ja man būtu otrā daļa, es būtu automātiski pasniegusies pēc tās un turpinājusi lasīt. Domāju, ja man būtu vairāk laika lasīt, būtu “Pats asmens”izrāvusi cauri dažās dienās, tik aizraujošs tas ir un lasās ļoti raiti. Protams, Aberkrombijs mani “nopirka” arī ar tumšo humoru. Vienīgi pietrūka pasaules kartes, jo gribējās vizualizēt varoņu gaitas, bet tas tikai tāds subjektīvs iebildums. “Pats asmens” man ļoti patika un tikpat ļoti gribētos izlasīt turpinājumu, bet uz to būs jāpagaida.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pusķēniņš. Džo Aberkrombijs

Sašķeltā jūra, jauniešiem, fantāzijas romāns

Zvaigzne ABC 2016.gads, 352 lpp. Shattered Sea #1

Džo Aberkrombija (Joe Abercrombie) vārds varētu būt pazīstams tumšākas un brutālākas fantāzijas cienītājiem. Vismaz tāds iespaids ir radies no daudzām labām atsauksmēm par viņa romāniem. “Pusķēniņš” ir vairāk tā kā jauniešiem domātās triloģijas “Sašķeltā jūra” pirmā daļa. Skarbs, vietām asprātīgs atriebības stāsts ar strauju sižeta virzību.

Grāmatas galvenais tēls ir Getlandes ķēniņa dēls Jārvi, kurš gatavojas kļūt par maģistru (tāds kā vieds padomdevējs) līdz viņa iecerēto ceļu brutāli pārtrauc tēva un brāļa slepkavība. Jārvi jākļūst par ķēniņu, bet kā gan tāds kropls un nevarīgs čīkstulis lai vada kareivīgo un lepno ziemeļu tautu? Līdz ar došanos atriebties tēva slepkavam sākas Jārvi smagais pieaugšanas ceļš. Draugi izrādās ienaidnieki, bet starp ienaidniekiem var atrast draugus. Pēdējās nodaļās jau ir cits Jārvi – krietni spēcīgāks, viltīgāks un gudrāks.

Varbūt kroplās rokas pieminēšana gandrīz katrā rindkopā grāmatas sākumā bija vajadzīga, lai beigās mēs spētu novērtēt cik ļoti Jārvi ir izaudzis. Tomēr tas apnicīgi griezās acīs. Nevaru to, jo roka, nevaru šito, jo roka, nekas nesanāks, jo roka….. Ārprāts, Jārvi, saprotu, ka tev ir fiziska invaliditāte, bet beidz čīkstēt. Viņš nebija pelnījis tādu nodevību, bet savā ziņā bija pelnījis nokļūt uz tā kuģa. Smagais darbs, necilvēcīgie apstākļi, bēgšana – tas viss viņu norūdīja un cēla pašapziņu. Labi, ka autors devis Jārvi smadzenes, to es tiešām novērtēju. Kroplība savienojumā ar aso prātu ļāvusi radīt tēlu, kuram vajadzētu būt interesanti sekot līdzi arī triloģijas turpinājumā. Pārējie tēli nav tik savdabīgi, viņiem iedalītas Jārvi palīgu vai ienaidnieku lomas. Māte un Nekas varētu būt sarežģītāki “putni”, bet tas vēl nav īsti skaidrs.

Izveidotā pasaule līdzinās vikingu pasaulei. Attīstītākās zemēs tiek kalta nauda, tirgojas ar vergiem, būvē kuģus, kamēr, piemēram, Šendu zemju iemītnieki vairāk atgādina mežoņu ciltis. Daudz dievu – Jūras māte, Vēju māte, Kara māte, Miera tēvs un daudzi citi tēvi un mātes vada cilvēku dzīves līdz Beidzamajām durvīm. Augstais karalis ar savu maģistri it kā ir galvenie starp cilvēkiem, bet nav tā, ka visas tautas Sašķeltās jūras krastos viņiem akli pakļautos. Galvenais tomēr ir zobens un spēja to prasmīgi cilāt. Grāmatā esošā karte ļoti palīdz vizualizēt Jārvi gaitas.

“Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā grāmata sašķēla manas jūtas. Stāsts tiešām ir spraigs, kā to uz grāmatas vāka apgalvo Džordžs R. R. Mārtins. Šeit neatrast garus aprakstus un ilgu domāšanu. Tiklīdz Jārvi izkustās no Torlbijas, notikumi sāk risināties ļoti strauji un lasītāju priecē daudzi negaidīti sižeta pavērsieni. Tādā ziņā lasīšana nesagādā nekādas problēmas. Vēl Mārtins saka, ka nav spējis atrauties. Es viņam ticu, jo spēju saskatīt tiešām aizraujošu stāstu ar melnā humora devu. Diemžēl tas aizslēpies aiz sausa tulkojuma un romāns zaudējis daļu savas burvības. Lai man piedod tulkotāja Ligita Lukstraupe un izdevniecība, bet šoreiz sanācis pustulkojums. Tehnisks tulkojums bez valodas izjūtas un nespēja pārnest autora stilu liedz viegli pārvērst tekstu “filmā” lasītāja prātā un sanāk, ka daļa stāsta “pazudusi tulkojumā”. Es, protams, nevaru runāt visu lasītāju vārdā. Varbūt citiem tādu problēmu nebija/ nebūs. Dažas vietas man vispār lika apšaubīt savu spēju saprast izlasīto. Redaktors grāmatai būtu noderējis.

Ja neskaita neveiksmīgo tulkojumu, visādi citādi šis ir feins, diezgan asiņains (neskaitīju, bet nāvju ir daudz) romāns ar labi izdomātu intrigu, teicamu galvenā varoņa personības izaugsmi un lieliskām beigām. Goda vārds, beigas patiesi sasildīja manu sirdi un citos apstākļos es šim romānam iedotu 4,5 zvaigznes.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.