Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma. Umberto Eko

Ķēniņiene LoanaJāņa Rozes apgāds 2013. gads, 464 lpp.

Džambatista Bodoni, saukt par Jambo, ir sešdesmitgadīgs vīrietis, Milānas grāmatu antikvārs, kurš izmisīgi pūlas atcerēties savu pagātni. Atmodies slimnīcas gultā, viņš lieliski atceras, kas bija Napoleons, zina, kā jābrauc ar mašīnu, taču nezina, kas ir viņš pats un apkārtējie cilvēki. Lai atgūtu atmiņu, sieva viņam iesaka pārcelties uz vecajām ģimenes lauku mājām Pjemontā. Tur viņš augas dienas pavada bēniņos un vectēva kabinetā, klausoties vecas plates un šķirstot bērnībā iemīļotos komiksus un grāmatas (no grāmatas oficiālās anotācijas).

Ir vairāki iemesli, kāpēc man bija jāizlasa Umberto Eko jaunākais latviski tulkotais darbs. Pirmkārt, mulsinošs un uzvedinošs nosaukums. Par ko tad varētu būt romāns? Otrkārt, grāmatas vāks – grafika, komiksi. Negaidīti un neierasti. Treškārt, anotācija – bukinists ar atmiņas zudumu rokas pa bērnības mājas bēniņos sakrautajiem komiksiem, grāmatām un platēm. Ļoti kārdinoši grāmatmīlim. Paldies Asmo (lūk, viņa atsauksme), kurš laipni atsūtīja man savu grāmatas eksemplāru, citādi tik ātri pie lasīšanas nebūtu tikusi.

Kā būtu, ja kādu dienu jūs pamostos un saprastu, ka atceraties vispārzināmus faktus un automātiskās darbības, bet neatcerētos ne savu vārdu, ne uz emocijām balstītas atmiņas, neko patiesi personīgu? Tieši tā notiek ar Jambo. It kā jau varētu dzīvot tālāk, no jauna iepazīt sievu, bērnus, mazbērnus un draugus, bet viņš ļoti vēlas atcerēties, jo uzskata, ka “tu nespēj tiekties uz nākotni, jo esi zaudējis pagātni”. Tā nu, sievas pamudināts, Jambo atgriežas vectēva lauku mājā un pamazām pārlasa un pārsķirsta žurnālus, komiksus un grāmatas. Skolas gadu šizofrēniskās grāmatas un laikraksti ar kara un fašisma propagandu mijas ar mīlasdziesmām, vājprātīgu optimismu un dabas idilli vectēva sakrātajās mūzikas platēs. Tomēr atmiņas spītīgi tinas miglā.

Tie, kuri lasījuši Umberto Eko, jau zina, ka viņa teksts nav nekāds vienkāršais. Filozofs, viduslaiku kultūras un semiotikas speciālists būdams, viņš savos romānos ar šīm zināšanām var burtiski apbērt lasītāju. Eko teksts ir lēns intelektuāls baudījums. Šoreiz viņš daudz izmantojis savu bērnības pieredzi fašistiskajā Itālijā, tāpēc neviļus rodas jautājums, vai viņš ir komiksu fans? Vai nu tā, vai arī autors veicis pamatīgu 1920. – 1950. gadu lubu literatūras un komiksu izpēti. Vienā brīdī pat mazliet noguru no neskaitāmiem komiksu atreferējumiem, tomēr tā nenoliedzami bija interesanta pieredze. Kur gan citur es gūtu uzticamu īso kursu komiksu vēsturē (ar ilustrācijām)?

Lai gan kādā brīdī šķiet, ka centrālo vietu ieņem Jambo sajūsminātā rakšanās pa veciem literārajiem darbiem, tomēr visa virzītājspēks ir Jambo vēlme atgūt atmiņu. Par visu vairāk viņš vēlas atcerēties jaunības mīlestības seju. Vai pagātnes atmiņu dēļ ir vērts upurēt gan tagadni, gan nākotni? Jambo uzskata, ka jā. Caur Jambo neatlaidīgajiem meklējumiem, Eko liek lasītājam uzdot jautājumus – kas ir dzīve, kas ir atmiņas, kas ir nāve, – un diskutēt par Dieva, labā un ļaunā interpretāciju. Varbūt visa mūsu dzīve ir izdomāta, tikai realitātes ilūzija? Arī tāda viena neapstrīdama patiesība nepastāv. Atmiņām nevar pilnībā uzticēties. Mūsu atmiņas ir mānīgas un nepastāvīgas. Pagātnes notikumus mēs varam izskaistināt, piedomāt klāt, aizmirst. Jambo tikšanās ar radiniekiem spilgti parāda, ka pieķeršanās, jūtas un mīlestība pastāv tikai tāpēc, ka ir atmiņas par konkrēto cilvēku.

Skaistākais, kas paliek pēc mīlestības, ir atmiņas, ka esi mīlējis.

Romānā tiek plaši izmantots miglas simbols. Jambo visu mūžu izraksta citātus par miglu. Migla viņam patīk un vilina. Migla ienāk viņa sapņos un arī atmiņas tinas miglā. Migla vienlaicīgi apslēpj to, ko viņš kāro uzzināt, un sargā un paglābj kritiskos brīžos. Domāju, ka Jambo neapzināti izmanto miglu, lai ērti paslēptos no realitātes. Viņš visu mūžu alkst ieraudzīt Lilas seju, bet viņa slēpjas miglā un tāpēc viņam ir dzinulis doties uz priekšu, visu laiku ilgoties un iztēloties.

Migla kā mierinājums. Kā aptumšošana. Mana pilsēta paaudžu paaudzēs ir iecerēta, izveidota, uzbūvēta tā, lai to varētu uzlūkot cauri pustumsai un pelēkai miglai, taustoties gar pašām māju sienām. Tad tā kļūst skaista un sargājoša.

Vai bez savām atmiņām mēs tā īsti esam mēs? Laikam jau nē. Varam dzīvot, elpot, iemīlēt no jauna, bet kāda daļa no “es” būs zudusi, tāpēc, lai cik egoistiska būtu Jambo dzīšanās pēc senas jaunības mīlestības, tomēr tā ir daļa no viņa. Es gan uzskatu, ka pagātnes rēgus vajag likt mierā, tāpēc man grāmatas sākums patika labāk kā tās beigas. “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” ir nopietns romāns, kas patiks tiem, kuri gatavi iegrimt dzīves jēgas apcerēšanā ar bagātīgu komiksu un citu literāro darbu piedevu.

Vērtējums: 3,5/5

Neglītuma vēsture. Umberto Eko (sast.)

Neglītuma vēstureJāņa Rozes apgāds 2008., 456 lpp.

Umberto Eko ar savu komandu paveicis pamatīgu darbu apkopojot daudzas neglītuma izpausmes no antīkās pasaules grieķu šausmām līdz industriālam neglītumam. Grāmatā atrodams plašs literāro darbu citātu klāsts, daudzveidīgi attēli ar glezniecības, tēlniecības, arhitektūras, kino un fotomākslas darbiem parādot neglītuma dažādās izpausmes. Neglītums vienmēr bijis biedējoši vilinošs, noslēpumains un neizdibināmi šausmīgs pretstats skaistumam. Mākslā atainotās ainas ir pretīgas, groteskas, šausminošas, absurdas, neizprotamas, bet dažkārt pat gandrīz skaistas.

Tas ir skaisti, jo tas ir briesmīgi.

„Neglītuma vēsture” ir smaga lasāmviela burtiskā un pārnestā nozīmē. Drukāta uz kvalitatīva un bieza papīra tā droši var gozēties uz izturīga kafijas galdiņa. Grāmatas tēma nav tāda, ko ar prieku palasīt kādu stundu pirms gulētiešanas. Visticamāk vai nu tā uzdzīs riebumu, vai arī aizmigsiet, kas savukārt var draudēt ar kājas īkšķa vai deguna traumu (atkarībā no lasīšanas pozas pirms iemigšanas). Umberto Eko gājis pa enciklopēdijas ceļu, piedāvājot lielu gūzmu faktus un uzskates materiālus, bet maz analīzes, skaidrojumu un salīdzinājumu. Šai ziņā es vīlos, lai gan šo to jaunu uzzināju.

Grieķu kultūrā nevaldīja pārliecība, ka visai pasaulei jābūt skaistai, savukārt viduslaikos no teoloģiskā viedokļa viss bija skaists, tāpēc „pievilcīga kompozīcija un graciozas, teju vai baleta cienīgas kustības parādās ainās, kur cērt galvas, cepina uz restēm un nogriež krūtis”. (teiksim “Sv. Ursulas un tās pavadoņu mocības”) Tīksmināšanās par mocībām parādās vēlāk – 17. gs. glezniecībā. Savukārt velna pievilcības saknes meklējamas stāstos par eremītiem. Interesanti, ka kauna jūtas ir relatīvas – rietumu un austrumu kultūrām tās ir dažādas, tāpat arī tās mainās laikam ejot. Jo spēcīgākas kauna jūtas, jo spēcīgāk izpaužas to pretstats – neķītrais un bezkaunīgais. Piedauzīgais kļuva par pieklājīgas izklaides objektu 17. un 18. gs. brīvdomīgajā literatūrā. Savukārt daudzos 19.gs. beigu literatūras sacerējumos un 20.gs. avangardistu darbos neķītrais ieguva dominējošo lomu cīņā ar mietpilsoniskiem tabu.

Skaistuma un neglītuma svaros īpaši nežēlīgi vienmēr svērtas sievietes. No viduslaikiem līdz baroka laikmetam populārs bija sieviešu vituperatio (noķengāšanas) motīvs – sievietes neglītumu parādīja kā tās iekšējā ļaunuma un pavedināšanas spēju apliecinājumu. Ja kādā viduslaiku gleznā redzam veceni, tā visbiežāk simbolizē fizisku un morālu sabrukumu. Vairums sieviešu par raganām tika apsūdzētas tāpēc, ka bija ļoti neglītas. Jaunības kults pāri visam – jaunība nozīmēja skaistumu un šķīstību. Tai pašā laikā Svētie raksti ķermenisko skaistumu saistīja ar netiklību. Vēl renesanses laikā sievietes neglītums bija uzjautrinājuma un izsmiekla objekts. Gribas jautāt – kas gan mainījies šodien?

Nomācošā industriālā pasaule, lielpilsētu anonīmie un steidzīgie ļaužu pūļi, organizētas strādnieku kustības dzimšana, publicistikas uzplaukums un populāru turpinājumromānu publicēšana, deva aizsākumu tam, ko mūsdienās saucam par masu kultūru: mākslinieks visas šīs parādības uztvēra kā draudu paša ideāliem.

Vakardienas neglītais bieži kļūst par šodienas skaisto. Augstā kultūra sajaucas ar populārās kultūras produktiem, frivolais tiek pārvērsts par nopietno, nopietnais par frivolo, pārspīlējumi un atdarināšana mūs ievedusi kiča laikmetā.

Starp citu, vai zinājāt, ka džezs bija radies kā bordeļu mūzika? Un kā notvert vienradzi? Lūk, pamācība: „var notvert vienīgi, nosēdinot zem koka jaunavu un gaidot, līdz vienradzis, jaunavības smaržas pievilināts, atnāks un ieliks galvu tai klēpī”. Freidam te būtu ko teikt, vai ne?

Kopumā izglītojošs enciklopēdiska rakstura darbs, kas noderēs mākslas un kultūras vēstures studentiem nevis vidusmēra lasītājam.

Vērtējums: 3/5