The Folding Knife. K. J. Parker

alternatīvā vēsture, vēsturisks romāns, nazis

Orbit 2010, 516 lpp.

Kopš brīža, kad Andris man uzdāvināja “The Folding Knife”, zināju, ka mani gaida kas aizraujošs un labs. Pie lasīšanas gan tiku tikai apmēram pēc gada, bet grāmata no tā sliktāka nepalika.

“The Folding Knife” ir no tām grāmatām, kurām nevajag 50 vai 100 lpp ielasīšanos, āķis lūpā tiek iecirsts ar pirmajiem teikumiem. Zināma loma tajā ir romāna apļveida uzbūvei: notikumi sākas no beigām, tad aizved lasītāju galvenā varoņa atmiņu ceļojumā un beidzas apmēram turpat, kur sākās. Tāds triks švakāka stāstnieka rokās sabojātu stāsta intrigu, bet, ticiet man, šoreiz pēc pāris pirmajām lapām jūs ļoti gribēsiet zināt, kāda ir bijusi dzīve cilvēkam, kurš tagad, sēžot uz karietes jumta, pa putekļainu ceļu kratās nezināmā virzienā.

Iepazīstieties – Basso Lieliskais, Basso Diženais, Vesani Republikas vadītājs, spožu prātu apveltīts baņķieris, šķietami racionāls un godīgs valstsvīrs, amorāls aprēķinātājs, karsti ienīsts brālis un mīlēts tēvocis. Kungs, kurš vada valsti kā savu banku, domā par vispārējo labumu, bet neaizmirst arī par sevi. Kas gan kļūs par viņa klupšanas akmeni? Šis jautājums mani stipri nodarbināja, jo es redzēju vairākas iespējas un lēmumus, kas Basso varētu iegāzt. Tagad domāju, ka Basso krišanā vismaz daļēji vainīga bija viņa pārāk lielā pašpārliecinātība un nespēja apstāties.

Izdomātā Vesani Republika atgādina atspulgu no viduslaiku Itālijas pilsētvalstīm. Laiks varētu būt agrie viduslaiki, bet varētu būt arī vēlāk, dažas lietas šķita pat ļoti modernas. Tiek kalta nauda, aktīvi darbojas bankas, notiek sparīga tirdzniecība ar citām valstīm, būvē kuģus, rīko gaiļu cīņas. Pastāv universitātes un algotņu armija. Pasaule un viss notiekošais šķiet ļoti pazīstams un reāls, ļaujot viegli aizmirst, ka “The Folding Knife” ir daiļliteratūra. Alternatīvās vēstures dēļ šo romānu pieskaita fantāzijas žanram, tomēr nekā īsti fantastiska šeit nav – ne burvestību, ne pūķu, ne runājošu putnu vai elfu. Pilnīgi nekā tāda. Toties ir daudz politikas un ekonomikas. Ne visus darījumus sapratu, tad vajadzētu iedziļināties banku darbībā. Tas gan netraucēja uztvert kopainu, bez tam autors prot lieliski skaidrot Basso pieņemtos lēmumus.

K.J. Parker (īstajā vārdā Tom Holt) vispār raksta fantastiski labi. Katrs vārds, katra nianse, katra sīkākā darbība ir pārdomāta, loģiska un iederīga. Bauda lasīt tādu tekstu. Manu sajūsmu pastiprināja autora humora izjūta. Basso autoram sanācis dzīvāks par dzīvu – spēcīgs, bet ar vājām vietām, cilvēks, kurš ne vienmēr rīkojas ētiski, tomēr nav slikts savā būtībā un katru sarežģījumu uztver kā jaunu iespēju. Viennozīmīgi viens no interesantākajiem tēliem kādu pēdējā laikā nācies sastapt. Pārējie tēli nav tik daudzšķautnaini, tomēr kā otrā plāna varoņi labi izveidoti, katrs ar savu personību un ticamu rīcību. Basso māsas naids gan šķita pārspīlēts, bet norakstīšu uz to, ka viņai bēniņos drusku sagriezies un augstdzimušai dāmai nekā cita tāpat nav ko darīt. Māsas dēls sākumā šķiet mazsvarīgs, bet viņa vēstules grāmatas beigās ir ārkārtīgi spēcīgas. Šīs vēstules ir visa stāsta morālā kulminācija, manuprāt. Ļoti patika arī ģenerālis Aelius un bankas klerks Antigonus – patīkami lasīt par viscaur godīgiem un uzticamiem cilvēkiem, kurus vada pienākums nevis alkatība.

Iespējams, ka nazis uz vāka mani uzvedināja uz neprecīzu priekšstatu par iespējamo sižetu. Gaidīju brutālus un asiņainus notikumus, saņēmu ļoti interesantu un samērā mierīgu baņķiera un valstsvīra dzīvesstāstu, bet es nesūdzos. Mierīguma sajūtu rada tas, ka autors necenšas šokēt vai pārspīlēt emocijas, pārsvarā arī lasītājs nav tiešs notikumu aculiecinieks, par notikušo uzzinot no atstāstītā vai vēstulēm. Atkārtošos sakot, ka šo romānu ir bauda lasīt. Lasīt gan sanāca lēni, jo teksts ir “biezs” – svarīgs katrs vārds. Pārbrauksi ar acīm pāri un palaidīsi garām kādu būtisku niansi. Beigas pamanījās pārsteigt neskatoties uz to, ka iznākums bija virspusēji zināms jau no paša sākuma. Šis ir romāns, kur gandrīz vairāk par sižetu jāsajūsminās par to, cik gudri autors visu izdomājis un cik lieliski uzrakstījis.

Vērtējums: 5/5

Kā bagātās valstis kļuva bagātas un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas. Ēriks S. Reinerts

Bagātās valstisZvaigzne ABC 2012. gads, 392 lpp.

Grāmata skaidro kā radusies plaisa starp bagātajām un nabagajām valstīm un kāpēc tā joprojām paplašinās. Iztirzātas dažāda veida ekonomiskās domāšanas un sniegti piemēri no vēstures.

Beidzot nolēmu saņemties un uzrakstīt par grāmatu, kuru lasot, nemitīgi cīnījos ar miegu un svešvārdiem. Ir pagājuši vairāki gadi kopš lasīju mācību literatūru par ekonomiku un šī grāmata bija labs, bet nogurdinošs treniņš smadzenēm. Savādā kārtā es jau nojautu vai biju izprātojusi vairākus valstu bagātības vai nabadzības iemeslus.

Autors liek lietā ekonomiskās teorijas un dažādus vēsturiskos piemērus, lai skaidrotu tematu, kas precīzi norādīts grāmatas nosaukumā: kā bagātās valstis kļuva bagātas un kāpēc nabagās paliek nabagas. Var just, ka autors ir globalizācijas pretinieks. Būtībā valstu ekonomisko stāvokli nosaka trīs lietas: bagātās valstis nedara to, ko māca nabagām valstīm; valstu specializācija; jauninājumi.

Ir skaidrs, ka bagātās valstis rīkojas savtīgu interešu vadītas un nabadzīgās valstis var izrauties no apburtā loka tikai, ja ievēro “nedari tā, kā angļi saka, dari tā, kā angļi dara”. Savulaik Anglija imitēja Venēciju un Holandi, respektīvi mācījās no bagātajiem, lai kļūtu par bagātu impēriju. Bagātām valstīm raksturīga augošā atdeve, ko sniedz industrializācija. Savukārt nabadzīgās valstis ņemas ar lauksaimniecību, kam ir dilstoša atdeve. Tātad bagātību sniedz preču ražošana no izejvielām, nevis pašu izejvielu eksports: briti vilnu pārvērš tekstilprecēs un tikai tad eksportē. Ir gan arī izņēmumi. Man būtu gribējies, lai šai brīdī autors pievēršas dažām bagātajām arābu naftas valstiņām, bet viņš drošāk jūtas Eiropā.

Mehanizācija palielina ražīgumu, kas savukārt palielina algas, kas palielina pieprasījumu, attiecīgi rodas jaunas darba vietas un tā uz riņķi. Veca patiesība. Autors gan ar piemēru palīdzību rūpniecības attīstības sakarā brīdina par diviem aspektiem: brīvo tirgu un jaunajām tehnoloģijām. Neapdomīgi plaši atverot brīvo tirgu, rūpniecība tādu šoku var nepārdzīvot (te viņš kā piemēru min Mongolijas rūpniecības sagrāvi). Kas attiecas uz jaunajām tehnoloģijām, tās var gan paaugstināt, gan pazemināt darba spēka kvalifikāciju, samazināt pievienoto vērtību un spiest pazemināt cenas un algas.

Ja gribam būt bagāti, tad ir jāspecializējas cilvēku radītās relatīvās priekšrocībās un jāaizsargā savs tirgus. Vēsture rāda, ka nedrīkst īpaši ievērot Pasaules Bankas konsultantu teikto, jo bagātajām valstīm ir izdevīgi, ka daļa valstu paliek nabagas. Šie konsultanti esot ieteikuši igauņiem slēgt universitātes, jo valsts relatīvās priekšrocības (daba?) neprasīs universitātes izglītību. Mjā.

Varbūt autors drusku par daudz iegrima vecu teoriju iztirzāšanā, tomēr kopumā grāmata sniedza daudz vērtīgas informācijas un bija interesanti. Miegu uzdzina garās teikumu konstrukcijas, kad beigās aizmirsti, kas bija sākumā un daudzās tulkojuma “pērles”. Piezīmēju tikai dažas briesmīgas frāzes: “sabiedrības determinants”, “lielas cenu fluktuācijas” un “perverso atplūdu efekti”. Jēziņ, nu kas tas ir?! Varbūt šaurā ekonomistu lokā sausā zinātniskā literatūrā arī lieto tādus vārdu savārstījumus (es gan šaubos), bet šis darbs tomēr vairāk velk uz populārzinātnisko pusi un domāts plašākām tautas masām.

Neskatoties uz grūto valodiņu, ieteiktu grāmatu izlasīt ekonomikas interesentiem un mūsu valsts ekonomiskai stūrei tuvu stāvošajiem. Vērtīgs materiāls arī studentiem.

Vērtējums: 3,5/5

Ļoti sakarīgs apraksts par šo grāmatu ir Asmo.