Maiņa. Hjū Hovijs

Prometejs 2014. gads, 512 lpp. Silo #2

Ir 2049. gads, un pasaule joprojām ir tāda, kādu mēs to pazīstam. Laiks rit savu ierasto gaitu. Taču patiesībā tas pamazām iztek. Vien daži ietekmīgie zina, kas drīs sagaidāms. Viņi tam gatavojas, viņi cenšas mūs pasargāt. Viņi izvēlas mums ceļu, kas vedīs tikai vienā virzienā. (no oficiālās anotācijas)

Vakar pabeidzu “Maiņu” un nespēju beigt par to domāt. Ir miljons lietu, par kurām gribu parunāt, bet to nedrīkst, jo šī ir Elevatora triloģijas otrā grāmata un kāds noteikti vēl nav izlasījis pirmo daļu “Vilna”. Tādā ziņā ar sēriju turpinājumiem ir grūti – neko īsti nevar teikt, lai nesabojātu lasīšanas pieredzi tiem, kuri vēl sērijas lasīšanu nav sākuši. Lai gan, ja jums patīk zinātniskā fantastika (tāda nopietna, piezemēta) un neesat lasījuši “Vilnu” – ko jūs vēl gaidāt?!

Nebūs īsti literāri, bet teikšu kā ir. “Maiņa” man norāva jumtu. Jā, to izdarīja arī “Vilna”, bet šoreiz viss ir vēl trakāk. Hjū Hovijs pārceļ mūs atpakaļ laikā uz 2049. gadu, kad viss sākās, un pamazām nonākam līdz “Vilnas” notikumiem 2345. gadā. Sākumā tas varētu šķist mazliet mulsinoši, bet viss lieliski savijas kopā. Domāju, ja sērijas sākumā nebūtu iespēja uzzināt par 18. elevatoru, tad “Maiņas” notikumiem nebūtu tik liels, šokējošs un emocionāli spēcīgs iespaids.

Mani ļoti interesēja, kādu iemeslu katastrofai autors būs izdomājis. Paši ziniet kā ir – reizēm lasi par apokalipsi, bet darba autors nepacenšas rast sakarīgu tās cēloni. Hovijs ir pacenties visu loģiski un reālistiski izdomāt, nekādas mistikas, tāpēc tas ir ļoti iespaidīgi un drausmīgi. Protams, var strīdēties, vai tīri tehniski kas tāds būtu iespējams, tomēr Hovija izdomātā pasaule atstāj ļoti reālu iespaidu. Elevatora sienas šķiet ar roku sataustāmas, un konservētā ēdiena garša sajūtama uz mēles, kaut kur tumsā ieslēdzas ūdens sūknis, varoņu rīcība neizraisa neticīgu uzacu saraukšanu. Nemitīgi jādomā, kā justos es šādā noslēgtā pasaulē, ko es domātu, ko es darītu? Atšķirībā no elevatora iemītniekiem, lasītāja redzesloks ir plašāks, un tāpēc jādomā vēl vairāk. Un tas man ļoti, ļoti patīk. Hovijs liek domāt par tiesībām tēlot dievus, izlemt citu likteņus, nolemtību, vientulību, vājprātīgo dzīšanos pēc varas, galu galā – par mīlestību un cilvēka dabu. Atbildes nav viennozīmīgas.

Vai “Maiņā” aprakstītajai problēmai vispār var būt viens risinājums, viena patiesība? Domāju, ka nē. Tāpēc arī “Maiņas” varoņi rīkojas, kā liekas pareizi viņiem. Varbūt tas ir netaisnīgi vai vājprātīgi, bet tas ir cilvēcīgi. Autora spēja radīt cilvēcīgus varoņus ir vēl viens šīs sērijas pluss. Nav labu vai sliktu varoņu, ir sistēmas upuri, kuri nogalinās, lai izdzīvotu paši vai kāds cits. Vai sliktie ir sistēmas radītāji? Nezinu, īsti neesmu pārliecināta. Ceru uz šo jautājumu rast atbildi trešajā daļā.

Pabeidzot otro daļu, esam ieguvuši divus spēcīgus varoņus – drosmīgo patiesības meklētāju Džūlu 18. elevatorā un bijušo arhitektu Donaldu, kura rokās nonākusi iespēja atklāt patiesību un, iespējams, kaut ko mainīt. Nespēju vien sagaidīt, kas notiks tālāk. Ceru, ka Hjū Hovijs mūs nepievils ar psiholoģiski pamatotu un grandiozu triloģijas noslēgumu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Vilna. Hjū Hovijs

Prometejs 2014. gads, 528 lpp. Wool #1-5, Silo #1

Nākotnē, sagruvušā un naidīgā pasaulē, ko ir nepaveicies piedzīvot tikai dažiem, milzīgā pazemes elevatorā mitinās kopiena. Kopienas ļaudis dzīvo noslēgtā vidē, ļaudami likumiem un noteikumiem, noslēpumiem un meliem diktēt viņu dzīves. Lai izdzīvotu, ir jāievēro likumi. Taču daži to atsakās. Šie ir cilvēki, kas uzdrīkstas cerēt un sapņot un kas ar savu optimismu inficē pārējos. Sods par to ir vienkāršs un nāvējošs. Viņiem ļauj iziet ārā. (no oficiālās anotācijas)

Par “Vilnu” uzzināju pirms kāda laika no Asmo ļoti pozitīvās atsauksmes un atzīmēju kā reiz izlasāmu. Tāpēc dikti sapriecājos uzzinot, ka “Vilnu” izdos latviski un izdevniecība piedāvāja man to izlasīt. Vispār es par “Prometeju” turu īkšķus un ar nepacietību gaidu, kādu grāmatu viņi izdos nākamo.

Romāns sākas mierīgi, bet vienlaikus dramatiski. Elevatora šerifs piesakās doties ārā tīrīt sensorus. Tas būtībā ir nāves spriedums, jo ārpus elevatora sienām klimats ir ļoti toksisks un nāvējošs. Pēc šī skumjā notikuma, mērs dodas elevatora dziļumos uz Mehānisko daļu pierunāt neatlaidīgo un drosmīgo mehāniķi Džuljetu kļūt par jauno šerifu. Viņa beigās piekrīt, bet tas nesaskan ar IT nodaļas interesēm. IT nodaļai ir vara un zināšanas, bet Džuljetai – draugu atbalsts un neizmērojama vēlme dzīvot, nepadoties un aizrakties līdz patiesībai. No šī brīža notikumi elevatorā, ārēji saglabājot mieru, kļūst aizvien satraucošāki un bīstamāki.

“Vilnai” ārēji trūkst tā episkuma, kas raksturīgs citiem zinātniskās fantastikas darbiem, ja tie aptver plašu postapokaliptisko pasauli un notikumus, kas ietekmē lielu cilvēku skaitu. Romāns ir ierobežots telpā un laikā. Darbība notiek milzīgā elevatorā, kurā 147 stāvos dzīvo vairāki tūkstoši cilvēku (skaits ir mans pieņēmums, neatceros, ka tas būtu minēts). Nav nekādu futūristisku ierīču un milzīgu zinātnes sasniegumu. Par pagātni praktiski nekas nav zināms. Kaut kāda iemesla dēļ šie cilvēki jau simtiem gadu dzīvo elevatorā, pēc pēdējās sacelšanās visa pagātnes informācija tikusi izdzēsta un par ārpasauli un vēsturi aizliegts runāt. Elevatorā ir stingra kārtība un noteikti likumi, un cilvēki zina ļoti maz. Tā ir drošāk, jo katra brīvdomība var kļūt bīstama elevatora pastāvēšanai.

Taču brīdī, kad lasītājs kopā ar IT nodaļas tehniķi Lūkasu beidzot uzzina to, kas un kāpēc noticis ar pasauli, šīs zināšanas burtiski uzspridzina prātu un viss notiekošais iegūst krietni plašāku nozīmi. (Turpmāko balto tekstu lasiet, ja nebaidāties no neliela spoilera jeb maitekļa) Uzzinot, kas ir “tur ārā”, saproti, cik ļoti nozīmīgs ir šis elevators, idejiski tas pēkšņi izplešas pasaules izmērā. Kādu brīdi tāpat kā Lūkass sēdēju apstulbusi un domāju “nē, tas ir pārāk šausmīgi, neviens taču to nedarītu apzināti”, bet tad pamazām “jā, daži ārkārtīgi varaskāri, augstprātīgi, iedomīgi rasistiski politiķi un militāristi to varētu izdarīt, lai uzvarētu visus pārējos reiz par visām reizēm”. Domāju, ka šeit arī slēpjas viena no “Vilnas” panākumu atslēgām. Citos postapokalipses darbos apokalipse iestājas no cilvēkiem neatkarīgu apstākļu dēļ vai arī tā ir vairāk tā kā neapzināti un neapdomīgi izraisīta un pēc tam nākas cīnīties ar sekām. Hjū Hovijs iet citu ceļu. Viņa apokalipse ir pilnīgi apzināti izplānota, izraisīta un vadīta, tāpēc tā ir vēl necilvēcīgāka un šausminošāka un…. reālāka. Šī apziņa aizskar līdz kaulu smadzenēm.

Autors ir ļoti pārdomāti izplānojis dzīvi elevatorā, radījis ļoti ticamus apstākļus un psiholoģiski pamatotu varoņu rīcību. Cik smalki sadalīti pienākumi un vara, nodalītas zināšanas, ierobežota komunikācija, kā tiek manipulēts ar informāciju un cilvēkiem. Trakākais, ka iespējams attaisnot šādu kontroli, jo kad tā zūd, rezultāts ir skumjš. Neviens varonis nešķiet tikai labs, vai tikai slikts. Katram ir savi iemesli un motivācija. Lasītājam tiek uzdots jautājums – vai tiešām vienmēr jāzina visa patiesība, ja tas var radīt apdraudējumu cilvēku eksistencei. No otras puses – cik svarīgi ir nezaudēt sevi, nepadoties netaisnības priekšā, rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu. “Vilna” liek domāt.

Romāns ir aizraujoši un kvalitatīvi sarakstīts un labi iztulkots. Ierobežojot notikumus telpā, autoram izdevies radīt spēcīgu un dziļu sižetu, kas uz mēles atstāj metālisku piegaršu un liek pa galvu maisīties dažādām domām par cilvēces iespējamo nākotni. Esmu sajūsmā, ka beidzot izdevies izlasīt ko tik labu. Iesaku nopietnas un labas zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.