Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 240 lpp.
Šī grāmata ir kā ūdens – tā diezgan rāmi izplūst cauri lasītāja prātam un vairs nav notverama. Paliek tikai atmiņas par skaistu tekstu, mierīgu noskaņu un visuresošo ūdeni, jo ūdens ir šī romāna centrālā tēma. Viss grozās ap ūdeni – tējas ceremonija, sena ekoloģiskā katastrofa, ūdens trūkums, ūdens iegūšanas kontrole un slepeni ūdens resursi. Visu varoņu likteni nosaka ūdens.
Tīri teorētiski pēc mūsdienu grāmatu mārketinga dalījuma var teikt, ka somu rakstnieces Emmi Iterantas debijas romāns ir domāts jauniešiem, jo galvenajām varonēm Noriai un Sanjai ir ap 16 gadiem, tomēr šajā romānā tik spilgti izpaliek bieži izmantotā dumpīgu jauniešu sacelšanās un uzvara pār sistēmu, nav arī mīlas līnijas, ka romānu nekādi nevajag iegrožot kādā lasītāju vecuma kategorijā. Interesanti būs visiem.
Salasījos dažādas atsauksmes, tomēr mani tik un tā pārsteidza ūdens plūdumam līdzīgā liriskā romāna noskaņa, kurā ieskanas gan cerība, gan nolemtība. Darbības vide mulsina un intriģē. It kā Skandināvija, it kā Āzija, bet sajūtas vairāk uz Āzijas pusi vilka. Kaut kas ir noticis un Eirāzija tagad ir viena liela valsts. Autore izskaidro maz, viņa vairāk parāda nekā pasaka, liek nojaust, tomēr jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Romāns neprasa sīku radušās situācijas un darbības vides aprakstu, bet ziņkārīgam prātam gribas zināt, kas tieši notika, kāpēc ir tāds ass kontrasts starp atsevišķām tehnoloģijām un pagrimumu, ko slēpj militāristi.
Domāju, ka no “Ūdens atmiņas” varētu sanākt labs eiropiešu kino, bet Holivudas līmenim sižetā ir par maz asiņu un cīņas. Man patika, negaidīts un atšķirīgs distopijas romāns, savdabīga ideja un viegls izpildījums būtībā skumjam stāstam.
Vērtējums: 3,5/5
Marii grāmatplaukts 