Atēna 2009. gads, 336 lpp.
Pirmo reizi ar Hansenu man gāja savādi. Novērtēju viņa erudīciju, bet ne visai patika grāmatas saturs. Hansens vispār raksta tā, ka reizēm šķiet – tas ir nevis zinošs rakstnieks, bet kāds zinātnieks (mākslas vai medicīnas, piemēram) ar lielu literāta talantu. Es Hansenu redzu kā nopietnu, pavecu kungu ar brillēm, bārdu, labi piegrieztā uzvalkā uzstājamies tādas pašas nopietnas auditorijas priekšā. Kungi smēķē, dāmu tur nav. Viņš lasa traktātu par bišu savstarpējo komunikāciju vai dvēseles esamības pierādījumiem. Maldīgs iespaids (autors dzimis 1965. gadā), ko rada viņa literāro darbu spēcīgā vēstures elpa.
Ar tādu zinātnisku aizrautību un zināmu emocionālu distanci, Hansens pēta kāda neparasta bērna dzīvi no piedzimšanas līdz pusaudzes gadiem. Ieva piedzimst kādas Norvēģijas pilsētiņas dzelceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērns ir spalvains kā mazs kaķēns un tēvam un ārstam drīz kļūst skaidrs, ka meitene apspalvojumu nezaudēs. Ar tādu slimību nav viegli sadzīvot, tomēr, ar tēva un dažu laipnu cilvēku palīdzību, meitene aug noslēgtā, bet ne nožēlojamā vidē. Protams, Ievu ļoti reti izved sabiedrībā, jo pieaugušie vienkārši šokā un ziņkārē blenž, bet bērni ir atklāti rupji un nežēlīgi. Pārsteidzoši, ka, apzinoties, kādi pazemojumi viņu sagaida, Ieva tomēr izvēlas iet skolā.
Sākumā iedomājos, ka romānā būs mistika vai maģiskā reālisma elementi. Uz tādu domu mani ievirzīja “Sievietes lauvas” piesaukšana kā līdzīgu “Eivas Lavenderas savādajām un skaistajām skumjām”. Abu stāstu līdzība ir tikai tajā, ka galvenās varones ir savādas, sabiedrības nepieņemtas būtnes. Eiva ir sapņaina meitene ar iedomu spārniem mazliet maģiskā pasaulē, bet Ieva – ģenētiska anomālija, klīniski pētāms gadījums, ko dakteri labprāt izpreperētu, bet vienkāršie ļautiņi ieliktu krātiņā kā mērkaķi. 20. gs. sākumā cilvēki ar dažādiem fiziskiem defektiem uzstājās cirkā un visi pārējie nāca par viņiem pašausmināties un paņirgt.
Hansens ne tik daudz analizē, cik vienkārši parāda, kāda dzīve ir/bija citādajiem. Grūti šos indivīdus uztvert kā cilvēkus, daudziem tie šķiet riebīgi, bīstami, atbaidoši, dumji, apsmejami. Ārsti un zinātnieki, kuriem tā kā būtu jāsaprot, ka šie citādie ir cilvēki, nevis velna izdzimumi, nav daudz labāki – viņiem šie cilvēki ir tikai eksotiski izpētes objekti, kurus var izģērbt, spaidīt, pētīt, graizīt un citādi apstrādāt bez emocijām. Bet ko gan var gribēt, ja pat miesīgiem vecākiem ir grūtības “sagremot” savas “nestandarta” atvases. Ievu sargā tēvs, kalpone un viņas pašas spēcīgais raksturs, tomēr beigas atstāja daudzus jautājumus un man neviļus vēl pāris dienas bija jādomā kā varētu izvērsties Ievas dzīve. Viņai dzīves sākumā ir ļoti paveicies (dzelzceļa stacijas priekšnieks tolaik bija svarīga un cienījama persona), bet ko viņa darīs tad, kad tēva vairs nebūs?
Noteikti negaidīju, lasot daiļliteratūru, iepazīt Morzes kodu, bet Ieva sadraudzējas ar telegrāfistu (tik jauki sastapt cilvēku bez aizspriedumiem) un viņš iemāca meitenei saprast ziņojumus un pašai tos noraidīt. Vēl romānā var uzzināt par 20. gs. sākuma dzelzceļa darbību, cilvēka matiņu folikulu īpatnībām un to laiku ārstu konferencēm, bet vispār romānā ir tik daudz nianšu, tik daudz informācijas, ka vieglāk izlasīt nekā man tagad pārstāstīt. Pāris reizes Hansens aizbrien garākos reliģijas līkločos, bet tiem pārbraucu pāri un labo romāna iespaidu nesabojāju.
Vispār man šo romānu ļoti gribas ieteikt izlasīt, tomēr Hansena stils ir īpatnējs un pats romāns nopietns, augstā literārā kvalitātē, tāpēc baidos, ka ne visiem varētu patikt. Līdzīgi kā ar Pamuka “Sniegu” – to arī gribēju ieteikt pa labi un pa kreisi, bet neiedrošinājos. Šoreiz vismaz ar mani turciski nerunā vārnas. Paldies Spīganai par Ziemassvētku dāvanu.
Vērtējums: 4,5/5
Marii grāmatplaukts 