Fifty Shades. E. L. James

Fifty Shades triloģija man ilgu laiku stāvēja puslasīta. Pēc otrās daļas emocionālajiem “amerikāņu kalniņiem”un diezgan neloģiskajiem notikumiem, nejutu lielu vēlmi turpināt. Tagad, pateicoties tikumības sargiem, jutu nepieciešamību dumpoties un izrāvu cauri gan trešo daļu, gan svaigi iznākušo “Fifty Shades of Grey” pārstāstu no Kristiāna skatu punkta. Jā, man totāli vispār nav citu grāmatu, ko lasīt….Šī bildīte lieliski sasummē, kāpēc lasīju un kāpēc patika:

fairy tales

Par pirmo daļu rakstīju jau pasen. Tagad īsumā par pārējām. Brīdinu, ka priekšā daži maitekļi!

fifty shades

Fifty Shades Darker – The Writer’s Coffee Shop Publishing House 2011, 532 lpp., Fifty Shades #2

Kristiāns un Ana atkal mēģina būt kopā, bet tas nav viegli, ja viņš ir kontrolējošs frīks, bet viņa stūrgalvīga zostiņa. Pamazām uzzinām vairāk par Kristiāna bērnību. Ana ir vēl kaitinošāka kā pirmajā daļā. Autore nolēmusi, ka būtu forši piemest neticamu kriminālintrigu. Neticu, ka kaut kādam nožēlojamam izdevniecības redaktoram izdotos tikt līdz (ar drošību un kontroli apsēsta) biljonāra helikopterim un to sabojāt. Vērtējums: 4/5

Fifty Shades Freed – Vintage books 2012, 579 lpp, Fifty Shades #3

Emocionālie kontrasti turpinās. Viena grāmatas daļa ir cukursalda (nu.. cik vien saldi var būt, dzīvojot ar mūsu jauko sadistu) – kāzu ceļojums, jaunās mājas iekārtošana un tādā garā. Otra daļa ir traki notikumi ar “nezināmo” ļaundari un citām lietām, kas noved pie pilnīgi muļķīgas Anas rīcības. Māte-varone atradusies! Arī Kristiāns vienā epizodē uzvedas kā sūds uz kociņa. Kā jau video izteicos, lasot visu laiku neticībā bolīju acis un grozīju galvu. Kā triloģija beidzas? Protams, ka “happily ever after”. Pasakas savādāk nebeidzas. Vērtējums: 3/5

Grey – Vintage 2015, 576 lpp, Fifty Shades #4

Būtībā tā pati “Fifty Shades of Grey” tikai no Mr. Greja skatu punkta. Tam ir vairākas priekšrocības:
– mazāk histērisku emociju
– interesants, kalkulējošs un sačakarēts prāts
– nekādu slapjo biksīšu un iekšējās dievietes (man no tā jau vēmiens nāk)
Ir tikai seksa apsēsts, agresīvi bērnišķīgs vīrietis un viņa loceklis. Ironiski, bet domāju, ka tieši “Grey” varētu sajūsminātām meitenēm parādīt, ka Kristiāns nav nekāds sapņu princis baltā zirgā. Vērtējums: 4/5

Jāsaka, ka pirmā daļa man patika vislabāk, jo tajā uzpūstajai drāmai bija kaut cik ticami iemesli, un tāpēc patika arī “Grey”. Ja E.L.James ir tik prātīga biznesmene kā pašlaik šķiet, tad viņa jau cītīgi drukā arī otro un trešo daļu no Kristiāna viedokļa. Vai es lasīšu? Esmu vāja, man ik pa laikam vajag bezsmadzeņu izklaidi, tāpēc pieļauju, ka jā.

Attēls par pasakām no Pinterest dzīlēm.

Baudas meklētāja stāsts. Ričards Meisons

Baudas meklētājsZvaigzne ABC 2014. gads, 288 lpp.

Ir 1907. gads un Pits Barols aizbēg no provinces pelēcības uz lepnāko Amsterdamas savrupmāju. Būdams Eiropas bagātākā viesnīcnieka dēla mājskolotājs, izsapņotās jaunās pasaules reibinošo prieku, baudu un vilinājumu ieskauts, jauneklis pārliecinās, ka daži no viņa veidotajiem sakariem ir ļoti izdevīgi, bet daži bīstami, tomēr katrs solis ved viņu tuvāk mērķim par skaistu un baudpilnu dzīvi.

Ir grāmatas, par kurām ļoti viegli raisās domas un nav nekādu problēmu iesāk rakstīt. Tomēr reizēm gadās tādas, kad divas dienas blenz uz baltu ekrānu un nevari izdomāt pirmo teikumu. Tā man sanāca ar “Baudas meklētāja stāstu” un tāpēc es te vienkārši sāku rakstīt par to, kā man nekas nerakstās. Iemesls tam slēpjas apziņā, ka man stāsts ļoti patika, tomēr iespējams, ka citi gaidīs ko vairāk vai savādāk un būs vīlušies vai garlaikoti. Un, ja es tagad saslavēšu, tad pievienošos tiem pārspīlētajiem slavinājumiem grāmatas pirmajā lapā. Tie nav nepatiesi, tomēr vienīgais precīzais ir iebilde par grāmatas nosaukumu. Kā atzīmē Džonatans Jārdlijs no The Washington Post, galvenais varonis ir tikpat lielā mērā baudas sniedzējs kā baudas meklētājs, tāpēc nosaukums ir nepilnīgs.

Tādā rāmā noskaņā, bez liekām emocijām autors ļauj mums sekot apburošā aprēķinātāja Pita Barola centieniem tikt pie naudas un skaistas dzīves. Māte viņu ir kārtīgi izskolojusi augstākai sabiedrībai atbilstošās manierēs, iemācījusi izteikties ar mūzikas palīdzību un nepadoties: “Nekad nekrīti izmisumā. Nekad neapstājies grūtību priekšā. Mācies visu, ko vien vari”. Viņš ir ļoti pievilcīgs, to labi apzinās un prot izmantot. Pitam ir skaidrs mērķis un viņš izmanto visas iespējas, lai savu mērķi sasniegtu. No viņa varētu mācīties tvert mirkli un baudīt dzīvi. Dažas darbības, protams, ir amorālas, tomēr nespēju viņu par to vainot, jo Pits nav ļauns un viņu pat mēdz mocīt sirdsapziņa. Patīkami, ka autors nav pieļāvis kļūdu, nodrošinot Pitu ar nemitīgu veiksmi un pārcilvēcisku apķērību, jo pārlieku liela iedomība reizēm viņu iegāž. Īsāk sakot, Pita tēls ir padevies simpātiski cilvēcisks.

Te varbūt būtu vietā teikt, ka pikantu ainu un seksa romānā ir mazāk, kā atsauksmes grāmatas anotācijā liek domāt. Erotiski, jutekliski, baudpilni mājieni – tie gan ir papilnam. Autors, sākot darbu pie romāna, vienojās ar sevi nekaunēties par to, ko dara viņa varoņi un tas ir jūtams. Katram mums jūtības pakāpe par intīmiem jautājumiem ir atšķirīga un es negribu pārāk izpļāpāties, tomēr teikšu, ka romānā ir gan heteroseksuālas, gan homoseksuālas ainas, bet es nejutos neveikli. Meisons neraksta pašmērķīgi atklāti un pāris rupjus vārdus lieto, jo tie ir vajadzīgi konkrētā situācijā, nevis tāpēc, ka tas ir moderni, vai viņam gribas parādīt “re, kā es varu!”

Vermēlenu-Sikertsu ģimene, kurā Pits strādā par mājskolotāju Egbertam, un mājkalpotāji ir interesantas personības. Ģimenes galva ir veiksmīgs viesnīcu īpašnieks, kurš bagātību ieguvis smagā, neatlaidīgā darbā un spēj novērtēt Pita mērķtiecību. Viņa sieva ir mīloša un saprātīga, tomēr viņu nomāc intīmu attiecību trūkums laulāto starpā. Meitas Luīze un Konstance pārstāv zelta jaunatni. Luīze – ar asu prātu apveltīta klusa shēmotāja, Konstance – žilbinoša skaistule un māsas plānu īstenotāja. Savukārt mazais Egberts sākumā šķiet pilnīgi jucis. Man ļoti patika, ka šis nebija parastais stāsts par mājskolotāju un izlutinātu bērnu.

Man gribas šo romānu nosaukt par klusu ģimenes drāmu, jo lielākā daļa notikumu risinās Vermēlenu-Sikertsu namā vai ciešā saistībā ar šo ģimeni. Tāda ierobežota telpa un laiks. Svarīgs ir tikai tas, kas tieši vai netieši skar Pitu un vēl dažus grāmatas varoņus. Citreiz tas būtu apsveicami, jo ļautu izvairīties no nevajadzīgiem blakus sižetiem un pārāk gariem aprakstiem. Šoreiz man gribas teikt, ka grāmata varēja būt vismaz divreiz biezāka un vērienīgāka, jo tēli ir veiksmīgi izveidoti, sižets ir saistošs un ar lielu potenciālu pastāstīt krietni vairāk. Tad varētu pievērst papildus uzmanību Vermēlenu-Sikertsu ģimenei un noslēpumainajai Agnetai un pavērt plašāku redzesloku uz Amsterdamu un tā laika notikumiem. Bez tam, Belle Epoque vēl šķiet diezgan “svaigs un neapkošļāts” laiks literatūrā, vismaz man. Tomēr tad tas vairs nebūtu Pita stāsts un visa mana žēlošanās būtībā ir tikai tāpēc, ka man negribējās, lai grāmata tik ātri beidzas. Tomēr nekas vēl nav zaudēts, jo Meisons rakstot turpinājumu, kas sāksies ar Pita gaitām Keiptaunā ap 1914. gadu. Un galu galā, Meisons vēl ir jauns un ar apskaužamu talantu. Esmu iemīlējusies un visu piedodu.

“Baudas meklētāja stāsts” ir mazliet Dikenss, mazliet Feibera “Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās”, tikai ne ar tādu vērienu. Iesaku pamēģināt, ja meklējat vēsturisko romānu, kurā nav naiva, skaista, nevainīga, nelaimē nonākusi galvenā varone, žilbinoša liktenīgā mīlestība un princis baltā zirgā.

Vērtējums: 4/5, jo man pietrūka kādas 600 lpp….

P.S. Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru.

Because You Are Mine: The Complete Novel. Beth Kery

Because you are mineBerkley Trade 2013, 368 lpp. Because You Are Mine # 1-8

Trūcīga mākslas studente Frančeska uzvar konkursā par iespēju veidot gleznu biljonāra Jana Nobla jaunās ofisa ēkas vestibilam. Nobls vēlas, lai Frančeska glezno Čikāgas ainavu, kas paveras pa viņa milzu apartamenta logiem. Satikšanās drīz pāraug seksuālās attiecībās, kuras visu laiku sarežģī Nobla noslēgtība, vēlme kontrolēt un Frančeskas deguna bāšana tur, kur viņu neviens neaicina.

Gribēju ko vieglu un smadzenes nenoslogojošu pēc Oksanenas „Staļina govīm”. „Because You Are Mine” sižets ir vienkāršs un taisns kā Amerikas lielceļš, bet neko citu arī nevajag gaidīt no šāda veida romantiski erotiskajiem gabaliem. Kā jau tam jābūt, mums ir vienkārša, drusku naiva, smuka un nevainīga studente, kura satiek bagātu, varenu, noslēpumainu un, protams, ļoti, ļoti izskatīgu bagātnieku. Viņi jūt tūlītējas spēcīgas simpātijas, viņu interesē BDSM, viņa ir ar mieru izmēģināt, viņam ir kaut kādi noslēpumi, sāpīgas pagātnes rētas, viņai parādās vēlme glābt un pestīt šo vīrieti. Viss pārējais jau ir tikai detaļas.

Pēc „Fifty Shades” panākumiem līdzīgi stāsti parādījās kā sēnes pēc lietus. Konkrētais darbs šķiet kā diezgan atšķaidīta „Fifty Shades” versija gan tehniskajā izpildījumā, gan emocionālā ziņā. Formula tā pati, bet autore vai nu nav mācējusi vai baidījusies piedot asumu. Nē, protams, pletnītes un roku dzelži ir, bet apraksti ir diezgan nemākulīgi. Savukārt liela daļa sarunu šķiet mākslīgi konstruētas. Tomēr grāmatas lielāko trūkumu saskatu nevis klišejās (kuru ir papilnam), bet tajā, ka abi galvenie varoņi man palika vienaldzīgi. Lasot šādu darbu es gribu just galveno varoņu jūtu ķīmiju, es gribu justies kā viņa, es gribu, lai tas seksīgais vīrietis mani savaldzina. Šeit tas izpalika. Frančeska ir tīri patīkama un saprātīga būtne, bet reizēm autore liek viņai uzvesties kaut kā ačgārni, lai sabiezinātu krāsas. Un, piedodiet, bet es nespēju noticēt 23 gadus vecai jaunavai. Jans ir tāds, kādam vīrietim šādā stāstā jābūt, bet arī viņš mani nepārliecināja un nesajūsmināja. Nepietiek ar to, ka viņš ir biljonārs, lai būtu vēl lielāks uh! un ah!, Jans ir britu aristokrātijas atvase, pat viņa uzvārds rada vēlamo iespaidu. Smieklīgi. Manā iztēlē visa stāsta laikā tā arī neizveidojās skaidrs tēls. Jans drīzāk ir vienkārši agresīvs tips nevis tas dominējošais vīrietis kādu autore viņu (noteikti) bija iecerējusi.

Beigās vēl četras dikti pārsteidzošas lietas, ko var uzzināt no šīs grāmatas: 1) Francijā brauc pa ceļa kreiso pusi, 2) Francijā kontracepcijas tabletes var nopirkt bez receptes, 3) ASV no brīža, kad pirmo reizi sēdies pie stūres līdz brīdim, kad iegūsti tiesības paiet vien nedēļa, 4) kontracepcijas tabletes jālieto vismaz 3 nedēļas un tikai tad ir droši, ka neiestāsies grūtniecība. Atliek vien izbrīnā nogrozīt galvu, jo pirmais un ceturtais punkts ir totālas muļķības. Par otro un trešo punktu īsti nezinu, bet arī izklausās neticami.

Lai viss nebūtu tik briesmīgi, jāsaka, ka savu mērķi – izklaidēt, nenoslogojot smadzenes – grāmata pilda visai pieklājīgi. Lasās ļoti ātri, par varoņiem nav jāpārdzīvo un pēc izlasīšanas var mierīgi aizmirst. Bez tam daļa atsauksmju ir ļoti pozitīvas.

Vērtējums: 2,5/5

Delta of Venus. Anaïs Nin

Delta of VenusPirmā publikācija 1977. gadā, 271 lpp.

Izteiksmes stilā diezgan vīrišķīgi, slēptām un atklātām alkām, brīžam perversi un pat slimīgām izdarībām pilni, provokatīvi 15 erotiskie stāsti. Sievietes un vīrieši metas seksuālos piedzīvojumos, seko instinktiem, ļaujas kārdinājumiem, iepazīst savu ķermeni, atklāj slēptākās seksuālās vēlmes. Cilvēki ir dažādi, bet viņus visus vieno miesisko vēlmju apmierināšana. Vīrietis, kurš grib tikai skatīties uz skaistu sievietes apakšveļu. Īsts donžuāns, kurš blandās apkārt pa pasauli un vecumdienās seksuāli izmanto savas meitas. Sieviete, kurai nepietiek ar vīra dievināšanai līdzīgajiem glāstiem un viņa meklē brutālus vīriešus. Mākslinieks, kurš baudu gūst tikai atkailinoties. Nu un tā joprojām.

He thought that every woman should at one time or another be a whore. He thought that all women, deep down, wished to be a whore once in their lives and that it was good for them. It was the best way to retain a sense of being a female.

Pārsvarā stāsti grozās ap Parīzes bohēmu. Mākslinieki, modeļi, gleznotāju studijas, ballītes. Anais Nin nekaunas no tabu tēmām – kādā stāstā pat parādās nekrofilijas ainiņa. Daļa stāstu varoņu ir nedroši, pat nevainīgi un īsti neapzinās, kas viņiem vajadzīgs, līdz satiek cilvēku, kas viņus pavedina, iedrošina un atraisa. Otra daļa stāstu ir par cilvēkiem, kas skaidri zina, ko vēlās, lai cik tas perversi būtu. Kāda nu te morāle, bet būtībā stāsti vedina uz domu – nevajag sevi noliegt, citādi būsi nelaimīgs. No otras puses gribas noskurināties par cilvēku dīvainībām un nespēju novērtēt cilvēku sev blakus, bet meklēt vēl un vēl ko aizraujošāku. Te nav vietas mīlestībai, stāstos ir tikai plikas kaislības un miesaskāre. Pati Anais nebija mierā ar erotisko stāstu pasūtītāja prasību: “leave out the poetry and descriptions of anything but sex. Concentrate on sex.”  Stāstu krājuma priekšvārdā viņa raksta, ka brīžiem centusies varoņu seksuālās vēlmes un izdarības kariķēt tik ļoti, lai parādītu cik absurdi ir atteikties no emocijām.

Ja es teikšu, ka lasīt bija interesanti, jūs varbūt nez ko par mani padomāsiet 😀 Daži stāsti bija tiešām labi: “The Hungarian Adventurer”, “Mathilde”, “The Boarding School”, “The Ring” – pārsvarā īsi, koncentrēti stāsti ar spēcīgu vēstījumu un pabeigtības sajūtu. Šad tad man kāda stāsta pēdējā rindkopa šķita lieka – tā it kā autore nesaprot, ko darīt ar beigām. Vēl skaidri manāma tendence – daudz labāki viņai sanāk īsie stāsti. Garais stāsts “The Basque and Bijou” krājuma vidū bija pilnīgi nebaudāms – saraustīts vairāku personu seksuālais piedzīvojums, atmiņas, notikumu atstāsti. Tāda sajūta, ka viņa sametusi kopā dažādus notikumus, ko pati dzirdējusi vai lasījusi, kaut ko piedomājusi klāt, lai tik sanāktu noteikts lappušu skaits. Daļa stāstu varoņu ir savstarpēji saistīti, bet es nespēju izsekot, kurš pazīst kuru un kāpēc. Savādā kārtā bija pilnīgi vienalga kā sauc to vai citu personāžu, nespēju viņus paturēt prātā un atšķirt vienu no otra.

Anais Nin raksta bez naivuma, romantikas un liekiem izpušķojumiem, diezgan lietišķi, reizēm pat tehniski. Nekādas rožu ziedlapiņas gultā un sveces uz grīdas. Viņas izteiksmes līdzekļi ir dzīvnieciskāki, reālistiski, brīžiem skopi, bet pat ainiņā ar suni viņa pamanās saglabāt jutekliskumu un savdabīgu skaistumu (Umberto Eko „Neglītuma vēsturē” raksta, ka neglītais var būt skaists). Ir pretīgi, bet nespējat atraut acis un pārstāt tīksmināties. „Delta of Venus” diez vai vajadzētu lasīt, ja nepieņemamas šķita seksa ainas no „Fifty Shades of Grey”. Protams, literārā nozīmē, šie stāsti ir pārāki par minēto triloģiju, tomēr var aizskart tikpat dziļi. Kopumā krājumu uzskatu par lasīšanas vērtu un, lai gan lielākā daļa varoņu saplūda pelēkā masā, krājuma pēcgarša ir spēcīga un tik ātri neaizmirstas.

Vērtējums: 3,5/5

Fifty Shades of Grey. E.L. James

Izdota 2011. gadā, 514 lpp. Fifty Shades #1. Tūlīt “Kontinents” izdos arī latviski.

Nepieredzējusī, neveiklā, bet piemīlīgā literatūras studiju beidzēja Anastasija Stīla draudzenes vietā dodas intervēt veiksmīgo un pasakaini bagāto uzņēmēju Kristiānu Greju (lai piedod man “Kontinenta” tulkotājs, bet man neceļas roka Christian rakstīt kā Kristjens) koledžas avīzei. Viņš, protams, ir pārcilvēcīgi skaists, noslēpumains, biedējošs un Anastasiju pievelk kā naktstauriņu liesma. Grejam ir kāds labi glabāts noslēpums – īpaša seksuālā gaume, vēlme visu kontrolēt un vēl daži skeleti skapī. Anastasija iemīlas, par mistera Greja jūtām nav īsti skaidrs. Tomēr viņš viņu grib, ļoti grib savām BDSM spēlītēm. Viņa piekrīt un cenšas pakļauties neparastajam dzīves veidam, tomēr viss neiet tik gludi.

He`s dangerous to my health, because I know I`m going to say yes. And part of me doesn`t want to.

Part of me wants to run screaming from this room and all it represents.

Par šo pasaules visu bestselleru bestselleru Tējtasīte ir uzrakstījusi izsmeļošu rakstu, tāpēc es izteikšu tikai savas necilās pārdomas. Sāksim ar to, ka es lubenes nelasu vai lasu retos gadījumos, ja tās ar kaut ko krasi atšķiras no milzīgās lubeņu jūras. Un “Greja 50 nokrāsas” atšķiras. Erotika, pie tam BDSM, sievietēm ar asprātīgiem dialogiem? O jā! Tieši tas, kas vajadzīgs, lai atpūstos no ikdienas un visas pārējās literatūras. Jau augstāk minētā raksta komentārā teicu, ka šī triloģija ir guilty pleasure priekš manis (droši vien arī priekš daudzām citām). Pilnīgi vienalga – laba vai slikta, no kā nošpikots, cik klišejiski tēli. Grāmata ļauj izdzīvot sapņa par princi baltā zirgā (nu labi, misteram Grejam šis īsti neatbilst) moderno versiju un pie viena vēl iegrimt erotiskās fantāzijās. Reiz lasīju, ka agrāk uzskatīja – sievietēm nav erotiskas fantāzijas, vajadzīgs maigs sekss un priekšspēle stundas garumā. Lūk jums pilnīga un galīga šī uzskata apgāšana. Vismaz reizi dzīvē laikam gribas piedzīvot ko “mežonīgu”. Sieviešu literatūra nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Nebūs vairs Danielas Stīlas vārdā nenosaucamās darbības zem palaga…. Feministēm un tām, kas TO dara tikai tumsā zem segas un par TO nerunā iesaku nelasīt, lieki sabeigs nervus un laiku. Pirmajām nepieņems būs Greja kontrolējošais tēls, otrajām – seksa ainas ar roku dzelžiem, pātadziņām un tādā garā. Nevajadzētu lasīt arī tām, kas nespēj atšķirt fantāziju no realitātes un iedomājas, ka šis literārais darbs kādā veidā apvaino sievietes vai māca viņām nepareizus seksuālos uzskatus.

Neiesaku meklēt dziļu jēgu, analizēt tēlus (tur ir kur piesieties) un teikumu struktūru (ļoti vienkārša). Ne visām grāmatām to vajag darīt. Reizēm ir vajadzīga visvienkāršākā izklaide un tieši no šī aspekta vērtējot, dodu 5/5.