Nolādētie toskānieši. Kurcio Malaparte

kurcio malaparteNeputns 2014. gads, 177 lpp.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” ir daiļrunīga oda dzimtajam novadam un tautiešiem. Varenos vārdu plūdos tiek aprakstīti toskānieši kopumā un tad vēl atsevišķi florencieši, pratieši, sjēnieši, kampieši un livornieši. Malaparte par toskāniešiem raksta ar lielu lepnumu un tikpat lielu ironijas devu. Kā jau īsts pratietis, viņš saka, ko domā un dara to bez glaimiem, ar labsirdīgu cinismu.

Teksts ir ļoti “biezs” un sīkā druka šo iespaidu pastiprina. Autors izmanto daudz epitetu, salīdzinājumu  (ne muļķīgi, salkani vai pašmērķīgi) un tonnām īpašības vārdu. Reizēm teikumi ir tik gari, ka aiz tiem daudzajiem vārdiem un komatiem nemaz neredz galu, vai jau ir aizmirsies sākums. Īpaši jāuzteic Daces Meieres tulkojums, to ir bauda lasīt un pat bija jūtams itālisks ritms. Starp citu, nezināju, ka mums ir tik daudz īpašības vārdu.

Esejās pārsvarā tiek stāstīts, ka toskānieši ir tādi vai šitādi, piesauktas dažādas vēsturiskas personas, bet dažas reizes trāpās arī kas izklaidējošāks no sadzīves. Tā, piemēram, Prato tolaik (20. gs. sākums – vidus) no visas pasaules veda vecas drēbes un audumus, lai tos pārstrādātu. Reiz tādā lupatu ķīpā mazais Kurcio atrada sievietes roku un aiznesa mājās. Citu reizi strādnieki atraduši kāda veča galvu lupatās no Venecuēlas un ņēmušies ar to spēlēt futbolu. Pratiešiem ir stipri relaksētas attiecības ar nāvi, un toskānieši vispār smejas par to, par ko citi nopietni klusē vai raud. Vēl gadījums: vecis stumj pa ielu tačku ar mucām un viņam vienalga, ka no aizmugures brauc sabiedroto karaspēka tanks, no kura karavīrs izmisis bļauj, lai vecis vācas malā. Vecis ir toskānietis un tāds ārzemnieks tankā viņam bijis nebijis.

Man gribējās vairāk šādu stāstu, nevis to dziļo urķēšanos toskāniešu raksturos, jo tieši šie stāsti visspilgtāk parādīja, kādi tie toskānieši ir: brīvdomīgi, gudri, nepielienoši, skarbi, nopietni, laipni, arī kauslīgi, uzticami, cieņpilni, neērti un vēl visādi citādi. Malaparte apgalvo, ka ļoti atšķirīgi no pārējiem itāļiem. Cik daudz tekstā taisnības, cik pārspīlējumu droši vien var pateikt tikai itāļi un toskānieši paši. Arī grāmata visvairāk saprotama un izbaudāma būs viņiem pašiem, bet teksts skaisti uzrakstīts un tam pievienotas labas pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijas.

Un patiesi, vienīgi Toskānā nogalināšana notiek, neaizmirstot par laipnību, pieklājīgām manierēm un labu audzināšanu, un, kamēr pie citām Itālijas tautām cilvēks, kurš nogalina citu cilvēku, tiek uzskatīts par slepkavu, Toskānā un jo īpaši Florencē viņu uzskata par laipnu personu, kuru nevienam nenāk ne prātā saukt par slepkavu.

Vērtējums: 3/5

Advertisements

A Man Without a Country. Kurt Vonnegut

Kurta Vonnegūta "Cilvēks bez valsts"

Random House Trade Paperbacks 2007. gads, 146 lpp.

Smieties var gandrīz par visu un tieši tā visu mūžu darīja izcilais amerikāņu rakstnieks un satīrists Kurts Vonnegūts. Uldis jeb Baltais Runcis uzaicināja visus par godu rakstnieka 9. nāves gadadienai 11. aprīlī piedalīties Vonnegūta lasīšanas akcijā. Mans ieguldījums ir nelielais eseju un atmiņu krājums “A Man Without a Country” – pati pēdējā Vonnegūta grāmata, ko pirmo reizi izdeva 2 gadus pirms viņa nāves. Tā arī ir vistuvākā iespējamā līdziniece viņa autobiogrāfijai, ilustrēta ar autora zīmējumiem un izteicieniem.

Kopš bērnības pētījis humoru un komediantus, jo, būdams jaunākais bērns ģimenē, tikai ar humoru mazais Kurts varēja piesaistīt pārējo ģimenes locekļu uzmanību. Tādā garā viņš nolēma turpināt un mēs visi zinām, kādi lieliski darbi no tā ir sanākuši. “A Man Without a Country” ir kā lēna vakarēšana ar vectēvu. Vectēvs aizrautīgi smēķē un ļauj domām brīvi plūst no Kārļa Marksa pie reliģijas, no tehnoloģijām pie Drēzdenes bombardēšanas un tā tālāk. Vonnegūts bija humānists un viņu ļoti satrauca individuāla un valstiska bezatbildība par nākotni un bezjēdzīgā karošana, kur bagātie paliek bagātāki, bet karavīri ir tikai spēļu kauliņi. Personīgi man interesants šķita viņa skaidrojums par kādu Marksa frāzi. Kārlis Markss 1844. gadā paziņoja, ka “religion is the opium of the people”. Tas esot bijis domāts nevis nosodoši, bet gan kā novērojums, ka reliģija var sniegt komfortu ekonomisku vai sociālu grūtību gadījumā (tolaik opijs bija vienīgais sāpju remdētājs). PSRS šo Marksa frāzi izmantoja savādāk. Vēl Vonnegūts uztraucas par zemes piesārņojumu, naftas pārlieku lielo pumpēšanu, šķendējas par karu, par vienaldzību, par tehnoloģijām, kas palīdz mums iznīcināt planētu. Neviens nedomā par saviem mazbērniem, kas paliks tiem. Īpaši viņš ir neapmierināts ar ASV politiku.

 I don’t think people give a damn whether the planet goes on or not.

Amerikāņu politikas peripētijas krietni interesantākas droši vien šķiet pašiem amerikāņiem un mani tās mazliet garlaikoja. Bet atpakaļ pie paša jokdara. Ik pa brīdim viņš tekstā iepin arī personīgas informācijas druskas. Vonnegūtam ir ķīmiķa izglītība, jo tēvs gribēja, lai viņš iegūst izglītību ar ko var pelnīt naudu, vēlāk iegūts grāds antropoloģijā. Viņš uzskata, ka ticis nosaukts par zinātniskās fantastikas autoru tikai tāpēc, ka viņa pirmā grāmata Player Piano bija par rūpnīcu pilsētu Schenectady. II pasaules karā kā karagūsteknis pārdzīvoja Drēzdenes bombardēšanu, kad visa pilsēta tika nosvilināta ar ugunsbumbām.  Viņš daudz smēķēja un kādu brīdi (šķiet, ka 1960. gados) tirgoja Saab automašīnas. Godīgi teikšu, ka īsais gabals par Saab automašīnu tehniskajām iespējām bija ļoti aizraujošs.

Ass un vērīgs kā vienmēr, bet, viņa paša vārdiem runājot, redzējis tik daudz un tā noguris no bezjēdzībām, ka vairs īsti nespēj jokot. Politika mani nogurdina, garlaiko un pēdējos pāris gadus vienkārši nespēju to stulbumu paciest, tāpēc šis nav mans mīļākais Vonnegūts, tomēr jūtos pateicīga par atgādinājumu neņemt sevi tik nopietni un jokot par spīti visam, jo dzīve ir šausmīga, brīnišķīga, absurda un jēgpilna.

Humor is a way of holding off how awful life can be, to protect yourself. Finally, you get just too tired, and the news is too awful, and humor doesn’t work anymore.

We are here on Earth to fart around.

Because power corrupts us, and absolute power corrupts us absolutely.

I urge you to please notice when you are happy.

Vērtējums: 2,5/5

Кладбищенские истории. Борис Акунин, Григорий Чхартишвили

Kladbiscenskie istoriiИздательство Колибри 2004, 220 lpp. (elektroniski nopērkama šeit)

Dokumentālās esejas par sešām slavenām pasaules kapsētām. Esejas papildina seši izdomāti stāsti, kuru darbība notiek šajās pašās kapsētās. Garnīram – fotogrāfijas un zīmējumi.

Man ir diezgan lielas aizdomas, ka ar šo grāmatu nebūtu “satikusies”, ja vien Asmo nebūtu to man uzdāvinājis Ziemassvētkos (lūk viņa domas par šo grāmatu). Citos apstākļos es tai būtu pagājusi garām, jo a) īpaši neinteresējos par mūsdienu krievu rakstniekiem, b) kapsētas mani nevilina. Kā izrādās, Akuņinam ir gruzīnu izcelsme un viņš ir tīri lasāms. Savukārt par kapsētām viņš pateica ko tādu, pie kā instinktīvi turējos, bet nebiju pati sapratusi – viņu (un tagad saprotu, ka tas ir arī mans kapsētu atlases kritērijs, ja vispār tām pievēršu uzmanību) interesē tikai vecas kapsētas, kur apbedīšana vairs nenotiek un nāves un zaudējuma sāpju smaka no gaisa izgarojusi, vietā atstājot vēsturi. Viņš uzskata, ka kapu pieminekļi par pagājušo dzīvi var daudz ko pastāstīt. Pastaigas pa vecām kapsētām ir kā mēģinājumi noķert aizplūstošu laiku.

Mazliet par grāmatas uzbūvi. Autors ir viens, jo Boriss Akuņins ir Grigorija Čhartišvili pseidonīms. Viņš uzsver, ka esejas rakstījis Grigorijs, bet stāstiņus Boriss. Esejas un stāsti tapuši no 1999. – 2004. gadam, kad autors apmeklēja vairākas kapsētas visā pasaulē. Grāmata veidota pēc principa: eseja par kapsētu ar vēsturiskiem faktiem un autora pārdomām, izjūtām, kam seko autora izdomāts stāsts saistībā ar kādu kapsētā apglabātu cilvēku. Uz stāstu var pamudināt kādas vēstures faktu druskas, leģendas vai autora paša bailes un iztēle.

Sāk viņš ar veco Donas kapsētu Maskavā. Pirmie apbedījumi 1591. gadā Donas klostera teritorijā, apglabāti daudzi aristokrāti un citi ievērojami 18. – 19. gs. darboņi. Šeit uz kņazienes Šahovskas kapakmeņa atrodama autora mīļākā epitāfija: “Скончалась от операции доктора Снегирева”. Nevis aizkustinoša kā daudzas citas, bet atriebīga. Bet stāsts ir par citu dāmu Darju Nikolajevnu Saltikovu (1730 – 1801), kuru pameta mīļākais un viņa sāka mocīt un slepkavot savus kalpus. Stāstā “Губы – раз, зубы – два” darbojas slepenas mantas meklētājs milicijas kapteinis Nikolajs Čuhčevs. Mācību laikā klosterī iekārtotā universitātē viņš atrod aizraktas durvis, nokāpj pazemē, satiek tur jau pieminēto Darju Saltikovu, kura viņu notur par savu aizbēgušo mīļāko. Savukārt Koļa atceras par sen mirušās dāmas zeltu….Viegli ironisks stāstiņš, kurš beidzās nekā.

Tālāk rakstnieks ceļo uz aizaugušo Haigeitas kapsētu Londonā. Apbedīšana sākta 1839. gadā. Šeit apglabāts Karls Marks, bet Dikensa ģimenes kapos paša Dikensa nav (viņa pīšļi glabājas Vestminsteras abatijā). Haigeitā ir daži ļoti īpatnēji kapu pieminekļi, jo savulaik ekscentriķi savos kapu pieminekļos lika atveidot iemīļotos mājdzīvniekus. Kapsēta pamazām pārvēršas mežā, apkārt klejo lapsas. Dažu kapliču ieejas aizmūrētas. Pēc nostāstiem sanāk, ka aizmūrēja aizdomīgākās kapličas cīnoties pret vampīriem. Stāstā “Материя первична” autors izmanto savas bailes un liek kādam krievam doties uz kapsētas izeju. Krievs nemana, ka viņam seko Mavrs, kurš pēc ilgas badošanās beidzot saodis ideālu kandidātu. Mavrs filozofē, ka kandidāti jāizvēlas rūpīgi, jo līdz ar asinīm iesūc arī viņu mietpilsoniskos, demokrātiskos uzskatus. Jau sapriecājies, pēdējā brīdī viņš saož ko nelāgu – krievs nav maksājis biedra naudas, regulāri gulējis marksisma-ļeņinisma stundās! Uzminējāt, kurš ir Mavrs?

No Londonas pārceļamies uz Perlašēza kapsētu Parīzē. Apbedīšana sākta 1804. gadā un šo kapsētu mēdz dēvēt par skaistāko un apmeklētāko pasaulē. Te atdusas daudzas zvaigznes: Edīte Piafa, Īvs Montāns, Šopēns, Džims Morisons, Onorē de Balzaks, Prusts. No daudzajām zvaigznēm tieši Oskara Vailda piemiņas vieta ir viena no visvairāk apmeklētajām. Enģeļveidīgajam sfinksam nācās nokalt nost locekli, jo par to zināmai sabiedrības daļai bija pārāk liela un neveselīga interese. Lūk tā. “Дай мне поцеловать твои уста” stāsta par diviem kapu aplaupītājiem un kas sanāk, ja nolaupa Oskara Vailda gredzenu. Šis bija tīri tā neko stāstiņš, pietiekoši drūms kapsētu tēmai.

Viena no vecajām kapsētām, kas autoram nepatika ir Ārzemnieku kapsēta Jokohamā, Japānā. Oficiāli apbedījumi tur veikti no 1850.-iem – 1923. gadam, kad kapsēta smagi cieta zemestrīcē. Pēc tās kapsēta pārkārtota un līdz ar to zaudēja bijušo auru. Tā ir skumja vieta, jo pārsvarā apglabāti cilvēki, kurus piemeklēja negaidīta nāve un neviens viņus šai tālajā zemē neatceras. Stāsts “Сигумо” sākas ar kāda eiropieša bērēm, kurš gribēja kļūt par budu. Ierēdnim Fandorinam budista nāve šķiet aizdomīga, viņu neapmānīt ar nāves zirnekli Sigumo un viņš veic atjautīgu izmeklēšanu. Jāsaka, ka šis stāsts man patika vislabāk, likās tāds vairāk nostrādāts, autoram ierastāks. Izrādās, ka Fandorins ir autora pamatīgi “ekspluatēts” tēls detektīvsērijā.

No Japānas autors dodas uz Grīnvudas kapsētu Ņujorkā. Grīnvudas kapsēta jau sākotnēji tika iecerēta kā parks, kā paradīzes dārzs, kurā laiks apstājies. Pirmie apbedījumi no 1838. gada. Tā ir pozitīva kapsēta, daudzi pieminekļi un vēstījumi ieturēti romantisma garā. Stāsta “Unless” galvenais varonis Miša dzīvo labi iekārtotu, līdz sīkumiem izplānotu un nodrošinātu dzīvi līdz kapsētā satiek noslēpumainu sievieti. Mišam jāizvēlas starp mierīgu dzīvi un risku.

Pēdējā ir Ebreju kapsēta Olīvu kalnā Jeruzālemē. Šajā kapsētā autors vīlās, tā viņam šķita nepievilcīga, viņš ilgi nespēja uztvert vēsturi. Droši vien tāpēc, ka tur joprojām tiek apglabāti ebreji. Stāsts “Хэппи-энд” ieturēts zinātniskās fantastikas garā. Medicīna ir panākusi novecošanās un nāves aizkavēšanu, bet ko iesākt ar savu dzīvi, kad viss jau ir bijis un nekā jauna vairs nav ko piedzīvot?

Man personīgi esejas par kapsētām patika labāk par stāstiem. No esejām uzzināju daudz ko jaunu un interesantu, bet no stāstiem tā īsti patika tikai “Губы – раз, зубы – два” un “Сигумо”. Pirmais bija asprātīgs, lai gan man nepatika aprautās beigas, savukārt otrais bija interesants un uzvedināja mani pameklēt Akuņina vēsturiskos detektīvus par Erastu Fandorīnu. Kopumā neparasta grāmata un man prieks, ka izlasīju.

Vērtējums: esejas 4,5/5, stāsti 3/5

RIP8main400Pēdējā grāmata R.I.P. izaicinājumā un varētu teikt, ka pati atbilstošākā. Ja ne par kapsētām un mirušajiem, tad par ko vēl varētu būt ideāls R.I.P. temats? Noskaņas ziņā grāmata gan nav tik drūma, melanholiska un spokaina kā varētu gaidīt, tomēr nenoliedzami interesanta lasāmviela, kas ļauj uz kapsētām paskatīties kā uz vēstures pieminekļiem, nevis tikai šausmu un spoku avotu.

 

Ja kādam ir papildus interese par šīm kapsētām, tad lūgtum:
Par veco un jauno Donas kapsētu ļoti labas fotogrāfijas un informācija atrodama Pāvela Semenova blogā.
Haigeitas kapsētai ir pašai sava mājas lapa.
Pa Perlašēzas kapsētu var doties virtuālā pastaigā.
Arī Ārzemnieku kapsētai Jokohamā ir mājas lapa.
Grīnvudas kapsētas mājas lapa vairāk atgādina izklaides parka reklāmu.
Ebreju kapsēta Olīvu kalnā ir nedalāma Jeruzālemes daļa, tomēr mazliet informācijas var iegūt.