Īsās atsauksmes #17

Regulāras sazvanīšanās sapulces jaunajā darbā ir krietni uztrenējušas manu klausīšanās spēju, tāpēc šogad vairāk pievēršos audiogrāmatām. Vienīgi ievēroju, ka noklausītais man sliktāk paliek atmiņā nekā izlasītais, tāpēc jāsteidz pierakstīt.

35542133._SX318_Советский секс. Теория и практика. Денис Драгунский

Вимбо 2017. gads, 3h 38min. Lasa autors pats.

Šī noteikti nav kvalitatīva literatūra, bet izklaidei paklausīties var. Grāmatu klubā bija seksa tēma un iepazīties ar padomju gadu seksuālo dzīvi šķita intriģējoši. Kā zināms, tolaik “seksa nebija” un tad nu autors apspēlē, kas tur bija un kas nebija. Izsargāšanās līdzekļi bija, bet tos pirka maz, jo kauns prasīt aptiekā. Sekss arī bija, bet tam bieži traucēja sadzīviski apstākļi, īpaši komunālajos dzīvokļos. Piemēram, jauns pāris četros no rīta aizlavās uz virtuvi nodoties mīlas priekiem, bet tur jau priekšā pāra vecāki tieši ar tādu pašu mērķi. Diezgan praktiska un pragmatiska visa tā padarīšana, romantikas maz.

Pārsvarā viņš stāsta par 1970. gadiem un tad vēl arī ar higiēnu bija tā švakāk, jo dažkārt nebija kur nomazgāties. Turklāt presē rakstīja, ka dušā mazgāties vēlams ne biežāk kā reizi nedēļā, jo uzbudina nervu sistēmu. Var nojaust, ka daži “fakti” un piemēri ietiecas 1990. gados, bet vispār autors ar laiku operē brīvi un šī noteikti nav pat populārzinātniskā grāmata, drīzāk atmiņu un dzirdētu vai lasītu stāstiņu savārstījums. Grāmatas pirmā daļa veltīta “faktiem”, otrā daļa ir “stāsti iz dzīves”. Nesapratu – īsti vai izdomāti, bet vietām diezgan humorīgi.

Vērtējums: 2/5

Kilmeny of the Orchard. L.M. MontgomeryKilmeny of the Orchard. L.M. Montgomery

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 3,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1910. gadā.

Man Montgomerijas darbi saistās ar siltumu, komfortu un labestību, un ļauj man justies labi. Pat traģiski notikumi nešķiet tik traģiski viņas izpildījumā, labais uzvar un visi dzīvo laimīgi. Tāds ir arī viņas mazāk zināmais romāns “Kilmeny of the Orchard”. Bezgala salds un nereāls pēc mūsdienu mērauklas, bet tik mīlīgs un patīkams. Cilvēki ir labi, mīlestība tīra un cēla, viss laimīgi atrisinās. Sižets pasakai līdzīgs: bagāta rūpnieka dēls atbrauc uz Prinča Edvarda salu aizstāt savu sasirgušo draugu skolotāja amatā, aizaugušā ābeļdārzā ierauga skaistu, mēmu sievieti un iemīlas. Tālāk, protams, neliela drāma, sens ģimenes noslēpums, bet īsta mīlestība vienmēr uzvar – kā mēs zinām. Atliek vien maigi nopūsties, ka tas bija cits gadsimts, citi tikumi un citi likumi.

Vērtējums: 3,5/5

The Colors of SpaceThe Colors of Space. Marion Zimmer Bradley

Klausījos LoyalBooks.com brīvprātīgo ierunātu versiju, apmēram 5,5h. Oriģinālais darbs pirmo reizi izdots 1963. gadā.

No romantikas devos dziļā kosmosa ceļojumā. Ļoti viegli klausāma grāmata, sižeta ziņā vienkārša, notikumi risinās strauji. Stāstam ir interesants vēstījums par to, kāpēc augsti attīstītā Lhari rase slēpj no cilvēkiem kosmosa ceļošanas tehnoloģiju. Sižets apmēram šāds: galvenais varonis Bārts iefiltrējas uz Lhari kuģa ar nolūku izzināt noslēpumu kā iespējams ceļot ātrāk par gaismas ātrumu. Viņš un citi cilvēki drusku tā kā ienīst Lhari un uzskata viņus par sliktajiem tieši tāpēc, ka viņi neatklāj savas zināšanas. Seko visādi piedzīvojumi un gan Bārtam, gan Lhari nākas pārvērtēt savus uzskatus vieniem par otru. Man patika šis pavērsiens un ētiskā dilemma. Patika arī tas, ka nebija tāds izteikts ļaunums, pārāk sakāpināta spriedze, kā tas ir mūsdienu romānos. Šī tomēr vairāk ir no tām grāmatām, kas ļauj izklaidēties un justies labi. Iespējams, ka var šķist naivs stāsts mūsdienu izpratnē, bet man ļoti patika stāstā iestrādātais morālais kompass un utopiskā cerība, ka visi var draudzīgi sadzīvot (arī cilvēki, ja pacenšas).

Vērtējums: 4/5

autGreenlights. Matthew McConaughey

Random House Audio 2020, 6h, 46min. Ierunājis autors pats.

Alright, alright, alright. Nav tā, ka es būtu baigā Metjū fane, patiesībā neesmu redzējusi lielāko daļu viņa filmu, bet es nenormāli raudāju pēc “Interstellar” un domāju, ka tas ir pilnīgi legāls iemesls, kāpēc man viņa autobiogrāfija bija jānoklausās. Teikšu uzreiz, ka kopumā man ļoti patika. Ļoti iesaku klausīties, jo Metjū ir fantastiski labi ierunājis (būtu brīnums, ja tā nebūtu). Vienīgi, manuprāt, audio veidā slikti nolasās tie “bumperstickers”, “prescription time” un kas nu tur vēl viņam bija kā gudrās dzīves atziņas. Tās es patiesībā lielu daļu nesapratu un laidu gar ausīm, jo tomēr es un Metjū – mēs esam no dažādām pasaulēm. Viss pārējais – lieliski! Viņš ir ļoti labs stāstnieks ar interesantu dzīves pieredzi.

Man patika tā doma par zaļo un sarkano gaismu dzīvē un, ja no Metjū var kaut ko mācīties, tad tas ir kā neatlaidīgi iet uz savu mērķi un izmantot iespējas, nekad nepadoties. Reiz viņš vairāk nekā gadu (piedošanu, ja te mani atmiņa pieviļ par laika periodu) bija bez darba, jo kategoriski atteica visiem projektiem. Viņš gribēja no romantiskām komēdijām pāriet uz citu lomu spēlēšanu, bet viņam piedāvāja tikai tādas. Viņš spītīgi turējās pie sava mērķa un panāca savu – principā salauza Holivudu. Vispār daudz interesanta, klausīties šo grāmatu bija kā tikties ar asprātīgu, gudru draugu, kuru slava un panākumi nav padarījuši iedomīgu.

Vērtējums: 4/5

The Phoenix Project: A Novel About IT, DevOps, and Helping Your Business Win. Gene Kim, Kevin Behr, George Spafford

Audible Audio 2015, 345 pages, 14h 46min

Kā jau rāda garais grāmatas nosaukums – šis ir diezgan šauras un specifiskas tēmas darbs. Diez vai to var nojaust, bet ļoti interesants romāns, kas vienlaicīgi māca, cik svarīgi ir sadarboties dažādiem IT departamentiem, cik nozīmīga loma un cik ļoti IT ir iesaistīts visos uzņēmuma procesos, ja uzņēmums vēlas biznesa izaugsmi. Lai šo informāciju pasniegtu, autori izdomājuši uzņēmumu, kurš tirgo auto detaļas un smagi atpaliek no konkurentiem, jo nespēj laicīgi palaist nozīmīgu IT projektu. Uzņēmumam ir strauji jāmaina tas, kā strādā IT, kā uzprogrammētais nonāk no programmētājiem līdz gala lietotājam, un vispār jāmaina domāšana par procesu. Ļoti aizraujoši, bet ja neesat jomai tuvu stāvošs cilvēks, tad gan diez vai jēga lasīt.

Vērtējums: 5/5

Sērgas laikā. Paolo Džordāno

sērgas laikā Jāņa Rozes apgāds 2020. gads, 48 lpp.

Es “Sērgas laikā” izlasīju tikai 2020. gada beigās, tā simboliski noslēdzot šo trako gadu. Bija interesanti salīdzināt, ko Džordāno domā pandēmijas sākumā un ko domāju es, kad zināms un piedzīvots jau daudz vairāk.

Autora racionālā, matemātiskā pieeja vīrusa izplatībai, cilvēku uzvedībai sniedza zināmu mierinājumu un ļāva mazliet savādāk padomāt par notiekošo. Viņš pieskaras cilvēka dabai pretoties ierobežojumiem, (ne) ticībai, viedokļiem, un kāpēc nākotnē līdzīgas pandēmijas atkārtosies biežāk. Džordāno saka, ka mums vajadzētu mācīties no vīrusiem: steigšus mainīties, pielāgoties. Mēs smagi zaudēsim, ja to nedarīsim.

“Sērgas laikā” mazās esejas rakstītas februāra beigās – marta sākumā un rekordātrā tempā iztulkotas (pateicoties Dacei Meierei), un izdotas pie mums. Tolaik inficēšanās gadījumu skaits pārsniedza 85 tūkstošus, mirušo skaits tuvojās 3 tūkstošiem. Ja neskaita skaitļus, viss pārējais joprojām ir sāpīgi aktuāls.

“Tātad kā patiešām var apturēt infekciju?”

“Ar vakcīnu.”

“Un ja vakcīnas nav?”

“Ar vēl lielāku pacietību.”

Lasīju viņa pārdomas un sapratu, ka mēs zinām krietni vairāk par vīrusu, ir izstrādāta vakcīna un sākta vakcinācija, bet daudzviet un daudzi savās bailēs, uzskatos un darbībās ir tādi paši kā 2020. gada sākumā, tāds pats haoss. Tie, kas piesargājās un saprata gada sākumā, tie piesargājas un saprot arī gada beigās, pārējie turpina uzskatīt, ka “tā jau tikai gripa” (it kā gripa būtu jauka pastaiga parkā) un tā tālāk.

Zinu, ka citi šo mazo grāmatiņu steidza lasīt, kad tā iznāca gada pirmajā pusē. Man tad negribējās, pietika ar satraucošajām ziņām. Tagad es labprāt vēl palasītu, ko Paolo Džordāno domā par šo pandēmiju.

Vērtējums: 4/5

1904. Melanholiskais valsis. Inga Žolude

Inga Žolude, Emīls Dārziņš, grāmata par mākssluDienas grāmata 2018. gads, 64 lpp.

Man gribas pārtraukt klusumu ar šo mazo, neparasto grāmatiņu, kurā starp vākiem slēpjas bagātīgs saturs. Nieka 60 lapās uzzināju patīkami daudz. Inga Žolude ir radījusi peoētisku, emocionāli sapņainu stāstu par Emīla Dārziņa dzīvi, domām un sajūtām ap “Melanholiskā valša” radīšanas laiku.

Protams, šī ir Žoludes versija par to, kā bijis, bet es noticēju, ka tikai gars, kurš klīda starp iedomu pasauli un realitāti, vienmēr šauboties, skaudri izjūtot dzīves nedienas un ilgojoties pēc tās īstās Marijas, varēja radīt tik trauslu un skaistu skaņdarbu. Stāstu, manuprāt, veiksmīgi papildina Oresta Silabrieža eseja par Emīlu Dārziņu. Man tā deva faktuālus pieturpunktus sapņainajam stāstam.

Diezgan organiski pie Dārziņa tēmas iederas arī Dainas Auziņas apcere par Ādolfa Zārdiņa daiļradi. Viņa darbs “Moderna sabiedrība” izmantots grāmatas noformējumā. Zārdiņs ir mazzināms mākslinieks, kurš dzīvoja ļoti noslēgti un, man šķiet, psiholoģiski cieta līdzīgi cienījamajam komponistam. Man patika šī divu mākslas jomu sasaiste.

Vērtējums: 4/5

Nolādētie toskānieši. Kurcio Malaparte

kurcio malaparteNeputns 2014. gads, 177 lpp.

Kurcio Malapartes “Nolādētie toskānieši” ir daiļrunīga oda dzimtajam novadam un tautiešiem. Varenos vārdu plūdos tiek aprakstīti toskānieši kopumā un tad vēl atsevišķi florencieši, pratieši, sjēnieši, kampieši un livornieši. Malaparte par toskāniešiem raksta ar lielu lepnumu un tikpat lielu ironijas devu. Kā jau īsts pratietis, viņš saka, ko domā un dara to bez glaimiem, ar labsirdīgu cinismu.

Teksts ir ļoti “biezs” un sīkā druka šo iespaidu pastiprina. Autors izmanto daudz epitetu, salīdzinājumu  (ne muļķīgi, salkani vai pašmērķīgi) un tonnām īpašības vārdu. Reizēm teikumi ir tik gari, ka aiz tiem daudzajiem vārdiem un komatiem nemaz neredz galu, vai jau ir aizmirsies sākums. Īpaši jāuzteic Daces Meieres tulkojums, to ir bauda lasīt un pat bija jūtams itālisks ritms. Starp citu, nezināju, ka mums ir tik daudz īpašības vārdu.

Esejās pārsvarā tiek stāstīts, ka toskānieši ir tādi vai šitādi, piesauktas dažādas vēsturiskas personas, bet dažas reizes trāpās arī kas izklaidējošāks no sadzīves. Tā, piemēram, Prato tolaik (20. gs. sākums – vidus) no visas pasaules veda vecas drēbes un audumus, lai tos pārstrādātu. Reiz tādā lupatu ķīpā mazais Kurcio atrada sievietes roku un aiznesa mājās. Citu reizi strādnieki atraduši kāda veča galvu lupatās no Venecuēlas un ņēmušies ar to spēlēt futbolu. Pratiešiem ir stipri relaksētas attiecības ar nāvi, un toskānieši vispār smejas par to, par ko citi nopietni klusē vai raud. Vēl gadījums: vecis stumj pa ielu tačku ar mucām un viņam vienalga, ka no aizmugures brauc sabiedroto karaspēka tanks, no kura karavīrs izmisis bļauj, lai vecis vācas malā. Vecis ir toskānietis un tāds ārzemnieks tankā viņam bijis nebijis.

Man gribējās vairāk šādu stāstu, nevis to dziļo urķēšanos toskāniešu raksturos, jo tieši šie stāsti visspilgtāk parādīja, kādi tie toskānieši ir: brīvdomīgi, gudri, nepielienoši, skarbi, nopietni, laipni, arī kauslīgi, uzticami, cieņpilni, neērti un vēl visādi citādi. Malaparte apgalvo, ka ļoti atšķirīgi no pārējiem itāļiem. Cik daudz tekstā taisnības, cik pārspīlējumu droši vien var pateikt tikai itāļi un toskānieši paši. Arī grāmata visvairāk saprotama un izbaudāma būs viņiem pašiem, bet teksts skaisti uzrakstīts un tam pievienotas labas pagājušā gadsimta sākuma fotogrāfijas.

Un patiesi, vienīgi Toskānā nogalināšana notiek, neaizmirstot par laipnību, pieklājīgām manierēm un labu audzināšanu, un, kamēr pie citām Itālijas tautām cilvēks, kurš nogalina citu cilvēku, tiek uzskatīts par slepkavu, Toskānā un jo īpaši Florencē viņu uzskata par laipnu personu, kuru nevienam nenāk ne prātā saukt par slepkavu.

Vērtējums: 3/5

A Man Without a Country. Kurt Vonnegut

Kurta Vonnegūta "Cilvēks bez valsts"

Random House Trade Paperbacks 2007. gads, 146 lpp.

Smieties var gandrīz par visu un tieši tā visu mūžu darīja izcilais amerikāņu rakstnieks un satīrists Kurts Vonnegūts. Uldis jeb Baltais Runcis uzaicināja visus par godu rakstnieka 9. nāves gadadienai 11. aprīlī piedalīties Vonnegūta lasīšanas akcijā. Mans ieguldījums ir nelielais eseju un atmiņu krājums “A Man Without a Country” – pati pēdējā Vonnegūta grāmata, ko pirmo reizi izdeva 2 gadus pirms viņa nāves. Tā arī ir vistuvākā iespējamā līdziniece viņa autobiogrāfijai, ilustrēta ar autora zīmējumiem un izteicieniem.

Kopš bērnības pētījis humoru un komediantus, jo, būdams jaunākais bērns ģimenē, tikai ar humoru mazais Kurts varēja piesaistīt pārējo ģimenes locekļu uzmanību. Tādā garā viņš nolēma turpināt un mēs visi zinām, kādi lieliski darbi no tā ir sanākuši. “A Man Without a Country” ir kā lēna vakarēšana ar vectēvu. Vectēvs aizrautīgi smēķē un ļauj domām brīvi plūst no Kārļa Marksa pie reliģijas, no tehnoloģijām pie Drēzdenes bombardēšanas un tā tālāk. Vonnegūts bija humānists un viņu ļoti satrauca individuāla un valstiska bezatbildība par nākotni un bezjēdzīgā karošana, kur bagātie paliek bagātāki, bet karavīri ir tikai spēļu kauliņi. Personīgi man interesants šķita viņa skaidrojums par kādu Marksa frāzi. Kārlis Markss 1844. gadā paziņoja, ka “religion is the opium of the people”. Tas esot bijis domāts nevis nosodoši, bet gan kā novērojums, ka reliģija var sniegt komfortu ekonomisku vai sociālu grūtību gadījumā (tolaik opijs bija vienīgais sāpju remdētājs). PSRS šo Marksa frāzi izmantoja savādāk. Vēl Vonnegūts uztraucas par zemes piesārņojumu, naftas pārlieku lielo pumpēšanu, šķendējas par karu, par vienaldzību, par tehnoloģijām, kas palīdz mums iznīcināt planētu. Neviens nedomā par saviem mazbērniem, kas paliks tiem. Īpaši viņš ir neapmierināts ar ASV politiku.

 I don’t think people give a damn whether the planet goes on or not.

Amerikāņu politikas peripētijas krietni interesantākas droši vien šķiet pašiem amerikāņiem un mani tās mazliet garlaikoja. Bet atpakaļ pie paša jokdara. Ik pa brīdim viņš tekstā iepin arī personīgas informācijas druskas. Vonnegūtam ir ķīmiķa izglītība, jo tēvs gribēja, lai viņš iegūst izglītību ar ko var pelnīt naudu, vēlāk iegūts grāds antropoloģijā. Viņš uzskata, ka ticis nosaukts par zinātniskās fantastikas autoru tikai tāpēc, ka viņa pirmā grāmata Player Piano bija par rūpnīcu pilsētu Schenectady. II pasaules karā kā karagūsteknis pārdzīvoja Drēzdenes bombardēšanu, kad visa pilsēta tika nosvilināta ar ugunsbumbām.  Viņš daudz smēķēja un kādu brīdi (šķiet, ka 1960. gados) tirgoja Saab automašīnas. Godīgi teikšu, ka īsais gabals par Saab automašīnu tehniskajām iespējām bija ļoti aizraujošs.

Ass un vērīgs kā vienmēr, bet, viņa paša vārdiem runājot, redzējis tik daudz un tā noguris no bezjēdzībām, ka vairs īsti nespēj jokot. Politika mani nogurdina, garlaiko un pēdējos pāris gadus vienkārši nespēju to stulbumu paciest, tāpēc šis nav mans mīļākais Vonnegūts, tomēr jūtos pateicīga par atgādinājumu neņemt sevi tik nopietni un jokot par spīti visam, jo dzīve ir šausmīga, brīnišķīga, absurda un jēgpilna.

Humor is a way of holding off how awful life can be, to protect yourself. Finally, you get just too tired, and the news is too awful, and humor doesn’t work anymore.

We are here on Earth to fart around.

Because power corrupts us, and absolute power corrupts us absolutely.

I urge you to please notice when you are happy.

Vērtējums: 2,5/5