Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves. Klēra Norta

Prometejs 2021. gads, 392 lpp. / Orbit 2014, 405 pages.

Šogad mazāk sanācis lasīt savu iemīļoto žanru, tāpēc Klēras Nortas romāns bija īsts kārumiņš. Atzīšos, ka Andra dāvinātais angliskais grāmatas eksemplārs ilgi nostāvēja manā plauktā, lai gan zināju, ka romāns būs lielisks. Līdz ar tā izdošanu latviski nolēmu beidzot izlasīt un neesmu vīlusies. Šis bija patiesi interesants un augstvērtīgs literārs baudījums ļoti vieglā fantastikas “mērcē”. Fantastikas piesitiens ir tik viegls un romāns dažkārt vairāk aiziet uz filozofisko pusi, vai to, ko mēdz dēvēt par literary fiction, tāpēc domāju, ka patiks tiem, kuri fantastiku nelasa vai arī vēlas tā piesardzīgi uzsākt.

Kā jau vēsta nosaukums, romāns ir par Harija Augusta pirmajām piecpadsmit dzīvēm. Viņš piedzimst, dzīvo, nomirst un piedzimst atkal tajā pašā laikā un vietā, kur pirmajā reizē, un viss var sākties no jauna. Harijs atceras savas iepriekšējās dzīves un ar katru nākamo dzīvi jautājums milzt aizvien lielāks: ko iesākt? Ko tu darītu, ja varētu dzīvot atkal un atkal? Bērnība un jaunība kļūst garlaicīga un kaitinoša, ja atceries, kas biji, ko sasniedzi un ko zini. Nopietni jāapsver, vai gribi priekšlaicīgi nomirt, jo tad būs atkal jāizcieš pirmie 16 – 18 gadi. Ar laiku aktuāls kļūst arī jautājums par dzīves jēgu un to, kāpēc Harijs un citi viņam līdzīgie dzīvo atkārtoti neskaitāmas reizes.

Es nevaru teikt, ka esmu lasījusi daudzus literāros darbus par ceļošanu laikā vai nemirstību, tāpēc man autores radītais stāsts šķita ļoti neparasts un saistošs. Tas arī diezgan lika pakustināt smadzenes gan apdomājot, kā viņas ideja strādā, gan ko es darītu Harija vietā. Man ļoti patīk romāni, kas aizrauj, izklaidē un vienlaikus liek padomāt par ko lielāku. Pieminēšanas vērts ir autores stils un grāmatas sarakstīšanas veids. Bija sajūta, ka lasu reāla cilvēka autobiogrāfiju, kur pamīšus mijas pagātne ar tagadni. Kas diezgan negaidīti – nevaru teikt, ka Harijs kā tēls man šķita simpātisks, starp viņu un mani palika emocionāla siena. Harijs (vai pareizāk teikt – autore) necenšas iepatikties, viņam tas nav svarīgi. Īsti nesapratu, kas tad ir tas, kas Harija sirdij liek pukstēt straujāk, kas dzen viņu uz priekšu. Viņu uztrauc kaut kādas lietas un paši izlasīsiet, kas konkrēti un ko viņš tajā sakarā dara, tomēr tas viss šķiet tā, ka viņš to dara, jo nav nekā cita ko darīt un vajag kādu sarežģītāku piedzīvojumu. Laikam tāds kā dieva sindroms, pret ko Harijs tomēr cīnās, jo savā būtībā ir labs cilvēks. Dieva sindroms varētu būt diezgan likumsakarīgs, ja kāds dzīvo simtiem gadu. Tajā pašā laikā Harijs noteiktos gadījumos šķiet pārāk naivs savam lielajam vecumam un kāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Tas man lika saraukt uzacis, tomēr šīs “nepilnības” padara Hariju interesantāku un pieļauju, ka autore ir kārtīgi pārdomājusi, kādu tēlu veidot un ko viņa vēlas panākt. Vismaz man kā lasītājai tāda sajūta radās. Harija draugs Viktors, manuprāt, kā tēls bija diezgan plakans un līdz galam viņa motivāciju nesapratu, bet abu sarežģītās attiecības bija interesants sižeta dzinējspēks. 

Būtībā romāns ir intelektuāls izaicinājums, jo dažkārt Harija un viņa drauga sarunas aizvirzījās tur, kur mans prāts īsti nesniedzas. To es negaidīju no gados jaunās autores, kurai šis ir debijas romāns. Viņa raksta tiešām ļoti labi. Pārsteidza arī izvēlētais darbības laiks un vietas. Viss šķita rūpīgi pētīts un atainots, radot maksimāli reālistisku iespaidu. Pēc beigām gribējās pajautāt “Un kas tālāk, Harij? Ko Tu tagad darīsi savā sešpadsmitajā un turpmākajās dzīvēs?” Nepārprotiet, turpinājumu nevajag, ir ļoti labs nobeigums. Vienkārši stāsts uzreiz nelaiž vaļā un es vēl tagad reizēm par to domāju. 

Vērtējums: 5/5

P.S. Klēra Norta (Claire North) ir britu rakstnieces Catherine Webb pseidonīms ar kuru viņa raksta zinātnisko fantastiku. Viņai ir otrs pseidonīms – Kate Griffin – pieaugušo fantāzijas romāniem. 

Ļaunestība. V. E. Švāba

Prometejs 2020. gads, 344 lpp., Villains #1

Šo grāmatu biju pamanījusi jau sen jauniešu literatūras apskatos un jūsmīgās atsauksmēs, tomēr līdz lasīšanai nesanāca tikt līdz “Prometejs” izdeva latviski. Lai gan par romānu zināju, tomēr kaut kā pamanījos izvairīties no satura aprakstiem un sāku lasīt neko nezinot. Tā es daru tikai retos gadījumos un jāsaka, ka šoreiz tas neziņas moments nospēlēja patīkamu pārsteigumu. Man nebija nekādu gaidu, nezināju, kas ir galvenie tēli, sanāca tāda jauka minēšana par tēmu “kas tas ir, ko es lasu”.

Teorētiski šī pat varētu būt klasiska sižeta līnija – divi draugi kļūst par ienaidniekiem un mēģina viens otru iznīcināt. Zinot, kāda žanra literatūru izdod “Prometejs”, viss, protams, nav tik vienkārši un ātri vien kļūst ļoti aizraujoši. Grāmatas sākums bija tāds lēnāks, bet ap vidu notikumi sāk risināties tik strauji, ka spēj tik šķirt lapas. Autore prot kāpināt spriedzi. Īpaši man patika beigas, šķita ļoti atbilstošas un būtībā arī stāstu noslēdzošas, jo tālāk var katrs pats fantazēt, ja ir tāda vēlme. Ja pameklēsiet informāciju, tad pamanīsiet, ka vispār paredzēta triloģija, otrā grāmata angliski izdota 2018. gadā un trešā vēl top. Es patiesībā biju pārsteigta, jo man šis šķita kā stand-alone darbs, bez turpinājumiem un arī, izlasot grāmatu, tāds nemaz īsti neprasās. Droši var lasīt tikai pirmo triloģijas daļu.

Par galvenajiem tēliem Viktoru un Eliju (Eliotu) man sakāms tas, ka tie ir divi egoistiski un patmīlīgi tipi. Viktora skaudība aizsākt sāncensību, bet Elija paštaisnums un uzskats, ka viņš ir labāks un pareizāks par citiem, noved pie traģēdijām. Kā tajā teicienā: “ar labiem nodomiem tiek bruģēts ceļš uz elli”. Man vairāk patika Viktors, jo viņš nemēģina izlikties par labāku nekā patiesībā. Tēli varēja būt dziļāk izstrādāti, bet tas nav kritisks trūkums, jo uzsvars vairāk ir uz dažādām darbībām, nevis psiholoģisku drāmu. Neesmu pārliecināta, ka šis romāns klasificējas kā jauniešu literatūra, jo cīņa notiek starp pieaugušajiem, bet tas tāds sīkums. Nav liela jēga skatīties uz vecuma kategorijām – ja sižets interesē, ņem un lasi.

Vispār “Ļaunestības” lasīšanu savā prātā salīdzināju ar pistāciju ēšanu. Garšīgi un neiespējami apstāties, kaut no čaumalu lobīšanas jau pirksti jēli. Šī grāmata manā prātā nepaliks kā kaut kas ļoti īpašs par ko vēl nedēļām ilgi domāt, bet tā sniedza lielisku atpūtu un izklaidi – tieši to, kas man bija vajadzīgs. Turklāt tik smuks vāks grāmatai.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pirms tie pakārti. Džo Aberkrombijs

Prometejs 2020. gads, 584 lpp., The First Law #2

Es ceru, ka jums pēc “Pats asmens” izlasīšanas vēl ir krēsli, ko lauzt sajūsmā, jo kaut kādā dīvainā veidā otrā triloģijas daļa ir pat mazliet lieliskāka par pirmo. Manai sajūsmai patiesībā trūkst vārdu. Varbūt tāpēc, ka pēdējā laikā lasīt sanāk tik maz, šo romānu es īpaši izbaudīju.

“Pirms tie pakārti” turpinās sērijas pirmajā daļā aizsāktie notikumi, varoņi saskaras ar jaunām grūtībām, asiņainām cīņām un intrigām. Ārkārtīgi patīkami, ka vienlaikus ar aizraujošiem notikumiem, autors ir padomājis arī par galveno tēlu daudzšķautnību un izaugsmi. Īpaši interesanti to vērot Džezalā un Vestā. Sands dan Glokta turpina priecēt ar savu aso prātu un sājo humoru. Patīkami “satikt” arī pārējos. Kopā tā ir ļoti kolorīta kompānija.

Pieķēru sevi pie domas, ka “Pats asmens” man mazliet atgādināja “Troņu spēļu” ideju, savukārt “Pirms tie pakārti” – “Gredzenu pavēlnieku”. Aberkrombija uzburtajā pasaulē ir ļaunums no Ziemeļiem, karojošas puses, episks gājiens uz tālu vietu, lai izglābtu pasauli. Grāmatas tēli gan nav izteikti labi, vai izteikti slikti kā tas mēdz būt klasiskos episkās fantāzijas darbos. Skaidrs, ka fantāzijas žanrā ir motīvi un tēmas, kas bieži atkārtojas un tikai no autora meistarības atkarīgs, cik oriģināli tiks pasniegta kārtējā ideja. Vai Aberkrombijs ir meistarīgs? Ellišķīgi! Es izmantoju katru brīvu minūti, lai kaut pa rindkopai palasītu, tik aizraujoši tas bija.

Man vienmēr šķiet sarežģīti rakstīt par grāmatu sēriju otrajām, trešajām un citām daļām, jo gribas daudz ko izstāstīt, bet nevar, lai nesanāktu maitekļi. Ja es teikšu, ka grāmatas beigās ir viens feins “aplauziens”, ceru, ka neko nesamaitāšu. Ļoti priecājos, ka man bija iespēja šo grāmatu izlasīt un ar milzu nepacietību gaidu trešo daļu šī gada beigās.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.