Pilsēta un pilsēta. Čaina Mjēvils

fantastika, fantāzija, jauns romāns, detektīvromānsPrometejs 2018. gads, 336 lpp.

Katru reizi, kad redzu Čainas Mjēvila vārdu, turpat netālu tekstā ir arī vārdi “dīvains” vai “dīvainā daiļliteratūra”, un tagad sāku apjaust, kāpēc tā. Tik neparastu kriminālromānu kā “Pilsēta un pilsēta” vēl nebiju lasījusi, lai gan arī “Leksikons” bija neparasts, bet savādākā veidā.

Tās pilsētas, mjā. Regulāri bija deja vu sajūta, ka šīs vietas ir zināmas, redzētas, ka tādi politiskie un ekonomiskie apstākļi ir bijuši. Viss ir tik pazīstami un tomēr tik citādi. Iedomājieties – dzīvot mazāk attīstītā pilsētā un visu laiku izlikties, ka neredzi krietni labākos dzīves apstākļus turpat degungalā otrā pilsētā. Kur mēs to esam redzējuši? Kaut kā atgādināja Dzelzs priekškaru un sadalīto Eiropu. Tomēr romāns īsti nelasās kā distopija. Ir Bešela, ir Ulkoma – divas pilsētas, kas pārklājas, un ir vēl kaut kas starp šīm pilsētām. Ierašanās vienā vai otrā tiek strikti reglamentēta, otras pilsētas neignorēšana tiek sodīta. Šāda lietu kārtība stipri apgrūtina jaunas sievietes slepkavības izmeklēšanu.

Izmeklēšanu veic pieredzējušais inspektors Tjadors Borlū, kurš nemaz negrib ķēpāties ar šo lietu, tomēr fakti šķiet aizdomīgi un instinkts dzen uz priekšu. Ir viens patīkams sīkums – Mjēvils radījis detektīva tēlu bez traģisma. Arī viņa “kolēģim” Ulkomā dzīvē viss ir kārtībā. Ja skatīsieties mini seriālu “The City and the City”, tad tur gan BBC ir padevies dažām klišejām.

Jāsaka, ka romāna atrisinājums ir loģisks, bet atbilstoši neparasts, un esmu dusmīga, ka šim stāstam nav turpinājuma. Mana vēlme gan nav saistīta ar sižetu, tur viss smuki noslēdzas. Es vienkārši esmu ziņkārīga un gribētos vairāk saprast to vietu, kur beigās nonāk inspektors Borlū.

Kā jau teicu, pilsētu iedzīvotājiem nākas izlikties, ka neredz to, kas ir otrā pilsētā. Romānā to sauc par atmanīšanu. Šī regulārā atkārtošanās par to, ko Borlū mana un ko atmana un kāpēc, ap grāmatas vidu sāka apnikt, bet es saprotu, ka savādāk nebija iespējams – tā atmanīšana ir neatņemama radītās pasaules sastāvdaļa. Vispār lasīšana gāja lēni. Nav viegli aptvert šķērssvītrojumu, izspiedes, robežlaušanu un citas vides īpatnības. (Šajā brīdī iedomājos kā romāna tulkotājs Vilis Kasims ar pieri dauza klaviatūru, mēģinot iztulkot Mjēvila radītos vārdus, jo kaut kā neškiet, ka tas bija viegli. Tulkojums ir sanācis lielisks, paldies!) Man bija sajūta, ka netieku iekšā pilsētās, bet tad Ulkomā notikumi sāka risināties straujāk un grāmatas pēdējo trešdaļu izrāvu pieklājīgā tempā.

Pēc romāna izlasīšanas palika spēcīga pēcgarša. Negaidīju, ka grāmatas fantastiskā puse tā liks iespringt smadzenēm. Patika kā Mjēvils izaicina manu iztēli, kuru jau bija pamatīgi pārsteiguši Čajkovska saprātīgie zirnekļi. Ko es varu teikt – vairāk šādu labu, izaicinošu grāmatu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Burvja zeme. Levs Grosmans

Burvji, izdevniecība PrometejsPrometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

  1. Kventins pieaug
  2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
  3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

R.I.P. XI

ripeleven

Klāt septembris, klāt R.I.P. XI. Jau ceturto reizi piedalīšos šajā lasīšanas izaicinājumā, kas norisinās no 1.septembra līdz 30. oktobrim.

Izaicinājumam der:

Mystery
Suspense
Thriller
Dark Fantasy
Gothic
Horror
Supernatural

Vai jebkas līdzīgs ar tumšu noskaņu. Ir vairāki dalības līmeņi un tā ir šī izaicinājuma burvība, jo tas nav pārāk apjomīgs un nomācošs. Piedalīties var arī tikai ar vienu lasāmo grāmatu. Šogad plānojum ņemt mazāku līmeni, bet beigās atkal izvēlējos pirmo līmeni, kas nozīmē 4 grāmatas. Pagājušajā gadā izdevās izaicinājumu veiksmīgi izpildīt. Ceru, ka šogad veiksies tikpat labi.

ripnineperilfirst

Izvēlējos tikai no tām grāmatām, kas man ir mājās. Tikai pēc atlases pamanīju cik tematiski pareizi un saskanīgi vāku noformējumi sanākuši – pelēks un sarkans, migla un asinis. Burvīgi!

rip izaicinājums

You by Caroline Kepnes
American Vampire, Vol 1 by Scott Snyder
The Folding Knife by K.J. Parker
Vilka stunda by Andrjus Tapins

Rudenim piestāv kriminālromāni un trilleri, tāpēc psiholoģiskais trilleris “You” ar asiņaino vāku varētu būt tieši laikā. Kā zināms, saule un vasara nav vampīru sabiedrotā, bet rudens tumsā un miglā tie noteikti jūtas patīkami. Komikss “American Vampire” sola kārtīgus, nežēlīgus vampīrus. Savukārt “The Folding Knife” aizved pa tumšās fantāzijas taku un iepazīstina ar izcilu Vesani republikas vadītāju, kurš pieļauj liktenīgu kļūdu. Beigās vēl viens alternatīvās vēstures gabals ar krietnu stīmpanka devu no lietuviešiem – “Vilka stunda”. Arī varētu būt patumšs gabals.

Diez vai kāda no šīm grāmatām mani sabaidīs, bet ceru uz daudzām aizraujoši satraucošām stundām.

R.I.P. XI bannera autore Abigail Larson.

Stephen King`s N. Marc Guggenheim

7006562

Marvel Comics 2010, 112 lpp.

Komikss, kas nonāca pie manis ar Inta gādību, veidots pēc Stīvena Kinga stāsta motīviem, ko mazliet papildina komiksa autors, lai lasītāji labāk saprastu stāsta fonu. Kā jau Kingam ierasts, cilvēku pašu radītas šausmas saplūst ar kaut ko mistisku. Šajā gadījumā mistiskais slēpjas Stounhendžai līdzīgā akmeņu aplī lauka vidū. Cilvēki, kuri šos akmeņus uzlūko, piedzīvo apjausmu par milzīgu ļaunumu un kļūst par sargiem, lai ļaunums neizlauztos no apļa. Skaidra lieta, ka tas ir šausmīgi nogurdinošs darbs un ilgi to darīt nevar.

Sižets rit raiti, sarunu ir daudz, tomēr komikss labi balansē uz robežas, kad teksts ir pietiekoši un kad tā jau ir par daudz. Ilustrācijas ir tumšas, dominē sarkanie un melnie toņi. Zīmēts vairāk kā skicēts ar tinti un tad aizpildīts ar akvareļa krāsām. Daudz detaļu, bet, par laimi, ne tik traki daudz kā “Fables”, kad nevarēja saprast, kur lai skatās. Man ilustrācijas šķita ok, īpaši ainavas, tomēr labāk patīk “tīrāks” stils – mazāk detaļu, mazāk švīku un ēnojumu, tāpēc sajūsmā arī neesmu par Alex Maleev paveikto.

IMG_20160826_194551

Iespējams, ja tās būtu tikai cilvēku radītas šausmas, komikss mani biedētu vairāk. Mistiskais piesitiens atšķaidīja cilvēku izdarības, neļāva padomāt par to, cik viegli cilvēkam var “aizbraukt jumts”, un patiesībā man bija vienalga, kas ar varoņiem notiek. Tāpēc īsti nevaru piekrist aizmugurējā vāka slavas dziesmai. Varbūt lasīju pārāk mierīgā dvēseles stāvoklī un citus komikss biedēs daudz vairāk. Kings stāstu un romānu veidā man tomēr patīk labāk.

Vērtējums: 3/5

 

Nepieciešamais ļaunums. Īans Tregilliss

nepieciešamais ļaunumsPrometejs 2014. gads, 448 lpp. Milkweed Triptych #3

Divdesmitā gadsimta vēsturi ir veidojis slepens konflikts starp tehnoloģiju un maģiju. Taču jau desmitgadēm ilgi ar šo konfliktu ir manipulējusi Grēta, ārprātīgā gaišreģe. Viņas ilgi vērptais plāns beidzot ir realizējies. Un līdz ar to arī daudz lielākas briesmas, nekā pasaule jebkad piedzīvojusi. Tagad britu Slepenā izlūkdienesta virsniekam Reiboldam Māršam ir jāķeras pie pēdējā salmiņa un jāmaina vēstures gaita, lai viņa tautai un mīļajiem dotu cerību izdzīvot. (no oficiālās anotācijas)

Kad pabeidzu lasīt kārtējo grāmatu sēriju, pārņem divējādas sajūtas: no vienas puses tā ir uzvaroša sajūta par paveikto un prieks, ka tagad zinu visu, no otras puses – skumjas, ka no iemīļotās un aizraujošās pasaules un tās varoņiem ir jāšķiras. Tagad man nākas šķirties no Reibolda Mārša, Grētas, Klausa, Vila un pārējiem Asinszāles triptiha varoņiem, jo pabeidzu lasīt triloģijas trešo daļu – “Nepieciešamais ļaunums”.

Sasodīti labs noslēgums sasodīti labam stāstam. Savdabīga, vīrišķīga triloģija. Ja “Rūgtās sēklas” mani saintriģēja, tomēr lika vēlēties mazliet vairāk, tad “Visaukstākais karš” jau ļāva sajūsmināties par notikumiem un izjust žēlumu pret varoņiem un “Nepieciešamais ļaunums” salika visus punktus uz i un atstāja dvēselē skumjas par salauztiem likteņiem un grūtām izvēlēm.

Grēta ar nākotnes manipulēšanu beidzot ir stāsta priekšplānā, un Reibolds Māršs cenšas vienlaicīgi izdarīt divas neiespējamas lietas – izmainīt vēstures gaitu un neļaut Grētai īstenot visus savus plānus. Viņi ir fantastisks pāris – skarbi, viltīgi, drosmīgi, izmisuši un neatlaidīgi. Tiešām priecājos, ka autors deva iespēju beidzot ieskatīties Grētas prātā un motivācijā. Nevarētu teikt, ka Grēta būtu žēlojama, bet viņu var saprast un patiesībā man viņa kā tēls patīk. Būdama pusdievietes statusā, viņa galu galā ir tikai mirstīga sieviete. Kas attiecas uz Reiboldu, tas, kam viņam ir jāiziet cauri triloģijā, tas ir ārprāts. Izvēles starp vienu un otru ļaunumu… manuprāt, autors bija rūpīgi izsvēris viņa rīcību. Tā bija pamatota un neradīja šaubas. Man ir tikai divas iebildes, bet tās attiecas uz sižeta sīkumiem un nevaru tās izklāstīt, neatklājot kaut ko no satura. Teikšu tikai, ka, manuprāt, trešajā daļā autors pāris vietās ir pārāk ērti savijis sižetu, lai panāktu sev vēlamo.

Šoreiz vēl vairāk kā iepriekš mani šausmināja eidoloni. Tregilliss viņus apraksta tik skaisti, ka matiņi uz rokām ceļas stāvus. Atliek vien sajūsmināties par autora iztēli.

“Gaiss smaržoja pēc briljantiem un narcisēm, gangrēnas un zvaigžņu gaismas. Kaut kur pirms tūkstošiem mūžību sašķīda stikls.”

Autoram piemīt spožs talants savdabīgas fantāzijas radīšanā un intrigu pīšanā augstā spiegu/kriminālromānu līmenī. Viņa talants ir mani apžilbinājis un man ļoti gribētos ar viņa daiļradi saskarties vēl.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības.