Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves. Klēra Norta

Prometejs, fantastikaPrometejs 2021. gads, 392 lpp. / Orbit 2014, 405 pages.

Šogad mazāk sanācis lasīt savu iemīļoto žanru, tāpēc Klēras Nortas romāns bija īsts kārumiņš. Atzīšos, ka Andra dāvinātais angliskais grāmatas eksemplārs ilgi nostāvēja manā plauktā, lai gan zināju, ka romāns būs lielisks. Līdz ar tā izdošanu latviski nolēmu beidzot izlasīt un neesmu vīlusies. Šis bija patiesi interesants un augstvērtīgs literārs baudījums ļoti vieglā fantastikas “mērcē”. Fantastikas piesitiens ir tik viegls un romāns dažkārt vairāk aiziet uz filozofisko pusi, vai to, ko mēdz dēvēt par literary fiction, tāpēc domāju, ka patiks tiem, kuri fantastiku nelasa vai arī vēlas tā piesardzīgi uzsākt.

Kā jau vēsta nosaukums, romāns ir par Harija Augusta pirmajām piecpadsmit dzīvēm. Viņš piedzimst, dzīvo, nomirst un piedzimst atkal tajā pašā laikā un vietā, kur pirmajā reizē, un viss var sākties no jauna. Harijs atceras savas iepriekšējās dzīves un ar katru nākamo dzīvi jautājums milzt aizvien lielāks: ko iesākt? Ko tu darītu, ja varētu dzīvot atkal un atkal? Bērnība un jaunība kļūst garlaicīga un kaitinoša, ja atceries, kas biji, ko sasniedzi un ko zini. Nopietni jāapsver, vai gribi priekšlaicīgi nomirt, jo tad būs atkal jāizcieš pirmie 16 – 18 gadi. Ar laiku aktuāls kļūst arī jautājums par dzīves jēgu un to, kāpēc Harijs un citi viņam līdzīgie dzīvo atkārtoti neskaitāmas reizes.

Es nevaru teikt, ka esmu lasījusi daudzus literāros darbus par ceļošanu laikā vai nemirstību, tāpēc man autores radītais stāsts šķita ļoti neparasts un saistošs. Tas arī diezgan lika pakustināt smadzenes gan apdomājot, kā viņas ideja strādā, gan ko es darītu Harija vietā. Man ļoti patīk romāni, kas aizrauj, izklaidē un vienlaikus liek padomāt par ko lielāku. Pieminēšanas vērts ir autores stils un grāmatas sarakstīšanas veids. Bija sajūta, ka lasu reāla cilvēka autobiogrāfiju, kur pamīšus mijas pagātne ar tagadni. Kas diezgan negaidīti – nevaru teikt, ka Harijs kā tēls man šķita simpātisks, starp viņu un mani palika emocionāla siena. Harijs (vai pareizāk teikt – autore) necenšas iepatikties, viņam tas nav svarīgi. Īsti nesapratu, kas tad ir tas, kas Harija sirdij liek pukstēt straujāk, kas dzen viņu uz priekšu. Viņu uztrauc kaut kādas lietas un paši izlasīsiet, kas konkrēti un ko viņš tajā sakarā dara, tomēr tas viss šķiet tā, ka viņš to dara, jo nav nekā cita ko darīt un vajag kādu sarežģītāku piedzīvojumu. Laikam tāds kā dieva sindroms, pret ko Harijs tomēr cīnās, jo savā būtībā ir labs cilvēks. Dieva sindroms varētu būt diezgan likumsakarīgs, ja kāds dzīvo simtiem gadu. Tajā pašā laikā Harijs noteiktos gadījumos šķiet pārāk naivs savam lielajam vecumam un kāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Tas man lika saraukt uzacis, tomēr šīs “nepilnības” padara Hariju interesantāku un pieļauju, ka autore ir kārtīgi pārdomājusi, kādu tēlu veidot un ko viņa vēlas panākt. Vismaz man kā lasītājai tāda sajūta radās. Harija draugs Viktors, manuprāt, kā tēls bija diezgan plakans un līdz galam viņa motivāciju nesapratu, bet abu sarežģītās attiecības bija interesants sižeta dzinējspēks. 

Būtībā romāns ir intelektuāls izaicinājums, jo dažkārt Harija un viņa drauga sarunas aizvirzījās tur, kur mans prāts īsti nesniedzas. To es negaidīju no gados jaunās autores, kurai šis ir debijas romāns. Viņa raksta tiešām ļoti labi. Pārsteidza arī izvēlētais darbības laiks un vietas. Viss šķita rūpīgi pētīts un atainots, radot maksimāli reālistisku iespaidu. Pēc beigām gribējās pajautāt “Un kas tālāk, Harij? Ko Tu tagad darīsi savā sešpadsmitajā un turpmākajās dzīvēs?” Nepārprotiet, turpinājumu nevajag, ir ļoti labs nobeigums. Vienkārši stāsts uzreiz nelaiž vaļā un es vēl tagad reizēm par to domāju. 

Vērtējums: 5/5

P.S. Klēra Norta (Claire North) ir britu rakstnieces Catherine Webb pseidonīms ar kuru viņa raksta zinātnisko fantastiku. Viņai ir otrs pseidonīms – Kate Griffin – pieaugušo fantāzijas romāniem. 

Ļaunestība. V. E. Švāba

izdevniecība prometejs, fantastikas grāmataPrometejs 2020. gads, 344 lpp., Villains #1

Šo grāmatu biju pamanījusi jau sen jauniešu literatūras apskatos un jūsmīgās atsauksmēs, tomēr līdz lasīšanai nesanāca tikt līdz “Prometejs” izdeva latviski. Lai gan par romānu zināju, tomēr kaut kā pamanījos izvairīties no satura aprakstiem un sāku lasīt neko nezinot. Tā es daru tikai retos gadījumos un jāsaka, ka šoreiz tas neziņas moments nospēlēja patīkamu pārsteigumu. Man nebija nekādu gaidu, nezināju, kas ir galvenie tēli, sanāca tāda jauka minēšana par tēmu “kas tas ir, ko es lasu”.

Teorētiski šī pat varētu būt klasiska sižeta līnija – divi draugi kļūst par ienaidniekiem un mēģina viens otru iznīcināt. Zinot, kāda žanra literatūru izdod “Prometejs”, viss, protams, nav tik vienkārši un ātri vien kļūst ļoti aizraujoši. Grāmatas sākums bija tāds lēnāks, bet ap vidu notikumi sāk risināties tik strauji, ka spēj tik šķirt lapas. Autore prot kāpināt spriedzi. Īpaši man patika beigas, šķita ļoti atbilstošas un būtībā arī stāstu noslēdzošas, jo tālāk var katrs pats fantazēt, ja ir tāda vēlme. Ja pameklēsiet informāciju, tad pamanīsiet, ka vispār paredzēta triloģija, otrā grāmata angliski izdota 2018. gadā un trešā vēl top. Es patiesībā biju pārsteigta, jo man šis šķita kā stand-alone darbs, bez turpinājumiem un arī, izlasot grāmatu, tāds nemaz īsti neprasās. Droši var lasīt tikai pirmo triloģijas daļu.

Par galvenajiem tēliem Viktoru un Eliju (Eliotu) man sakāms tas, ka tie ir divi egoistiski un patmīlīgi tipi. Viktora skaudība aizsākt sāncensību, bet Elija paštaisnums un uzskats, ka viņš ir labāks un pareizāks par citiem, noved pie traģēdijām. Kā tajā teicienā: “ar labiem nodomiem tiek bruģēts ceļš uz elli”. Man vairāk patika Viktors, jo viņš nemēģina izlikties par labāku nekā patiesībā. Tēli varēja būt dziļāk izstrādāti, bet tas nav kritisks trūkums, jo uzsvars vairāk ir uz dažādām darbībām, nevis psiholoģisku drāmu. Neesmu pārliecināta, ka šis romāns klasificējas kā jauniešu literatūra, jo cīņa notiek starp pieaugušajiem, bet tas tāds sīkums. Nav liela jēga skatīties uz vecuma kategorijām – ja sižets interesē, ņem un lasi.

Vispār “Ļaunestības” lasīšanu savā prātā salīdzināju ar pistāciju ēšanu. Garšīgi un neiespējami apstāties, kaut no čaumalu lobīšanas jau pirksti jēli. Šī grāmata manā prātā nepaliks kā kaut kas ļoti īpašs par ko vēl nedēļām ilgi domāt, bet tā sniedza lielisku atpūtu un izklaidi – tieši to, kas man bija vajadzīgs. Turklāt tik smuks vāks grāmatai.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pirms tie pakārti. Džo Aberkrombijs

54742776._SX318_Prometejs 2020. gads, 584 lpp., The First Law #2

Es ceru, ka jums pēc “Pats asmens” izlasīšanas vēl ir krēsli, ko lauzt sajūsmā, jo kaut kādā dīvainā veidā otrā triloģijas daļa ir pat mazliet lieliskāka par pirmo. Manai sajūsmai patiesībā trūkst vārdu. Varbūt tāpēc, ka pēdējā laikā lasīt sanāk tik maz, šo romānu es īpaši izbaudīju.

“Pirms tie pakārti” turpinās sērijas pirmajā daļā aizsāktie notikumi, varoņi saskaras ar jaunām grūtībām, asiņainām cīņām un intrigām. Ārkārtīgi patīkami, ka vienlaikus ar aizraujošiem notikumiem, autors ir padomājis arī par galveno tēlu daudzšķautnību un izaugsmi. Īpaši interesanti to vērot Džezalā un Vestā. Sands dan Glokta turpina priecēt ar savu aso prātu un sājo humoru. Patīkami “satikt” arī pārējos. Kopā tā ir ļoti kolorīta kompānija.

Pieķēru sevi pie domas, ka “Pats asmens” man mazliet atgādināja “Troņu spēļu” ideju, savukārt “Pirms tie pakārti” – “Gredzenu pavēlnieku”. Aberkrombija uzburtajā pasaulē ir ļaunums no Ziemeļiem, karojošas puses, episks gājiens uz tālu vietu, lai izglābtu pasauli. Grāmatas tēli gan nav izteikti labi, vai izteikti slikti kā tas mēdz būt klasiskos episkās fantāzijas darbos. Skaidrs, ka fantāzijas žanrā ir motīvi un tēmas, kas bieži atkārtojas un tikai no autora meistarības atkarīgs, cik oriģināli tiks pasniegta kārtējā ideja. Vai Aberkrombijs ir meistarīgs? Ellišķīgi! Es izmantoju katru brīvu minūti, lai kaut pa rindkopai palasītu, tik aizraujoši tas bija.

Man vienmēr šķiet sarežģīti rakstīt par grāmatu sēriju otrajām, trešajām un citām daļām, jo gribas daudz ko izstāstīt, bet nevar, lai nesanāktu maitekļi. Ja es teikšu, ka grāmatas beigās ir viens feins “aplauziens”, ceru, ka neko nesamaitāšu. Ļoti priecājos, ka man bija iespēja šo grāmatu izlasīt un ar milzu nepacietību gaidu trešo daļu šī gada beigās.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pilsēta un pilsēta. Čaina Mjēvils

fantastika, fantāzija, jauns romāns, detektīvromānsPrometejs 2018. gads, 336 lpp.

Katru reizi, kad redzu Čainas Mjēvila vārdu, turpat netālu tekstā ir arī vārdi “dīvains” vai “dīvainā daiļliteratūra”, un tagad sāku apjaust, kāpēc tā. Tik neparastu kriminālromānu kā “Pilsēta un pilsēta” vēl nebiju lasījusi, lai gan arī “Leksikons” bija neparasts, bet savādākā veidā.

Tās pilsētas, mjā. Regulāri bija deja vu sajūta, ka šīs vietas ir zināmas, redzētas, ka tādi politiskie un ekonomiskie apstākļi ir bijuši. Viss ir tik pazīstami un tomēr tik citādi. Iedomājieties – dzīvot mazāk attīstītā pilsētā un visu laiku izlikties, ka neredzi krietni labākos dzīves apstākļus turpat degungalā otrā pilsētā. Kur mēs to esam redzējuši? Kaut kā atgādināja Dzelzs priekškaru un sadalīto Eiropu. Tomēr romāns īsti nelasās kā distopija. Ir Bešela, ir Ulkoma – divas pilsētas, kas pārklājas, un ir vēl kaut kas starp šīm pilsētām. Ierašanās vienā vai otrā tiek strikti reglamentēta, otras pilsētas neignorēšana tiek sodīta. Šāda lietu kārtība stipri apgrūtina jaunas sievietes slepkavības izmeklēšanu.

Izmeklēšanu veic pieredzējušais inspektors Tjadors Borlū, kurš nemaz negrib ķēpāties ar šo lietu, tomēr fakti šķiet aizdomīgi un instinkts dzen uz priekšu. Ir viens patīkams sīkums – Mjēvils radījis detektīva tēlu bez traģisma. Arī viņa “kolēģim” Ulkomā dzīvē viss ir kārtībā. Ja skatīsieties mini seriālu “The City and the City”, tad tur gan BBC ir padevies dažām klišejām.

Jāsaka, ka romāna atrisinājums ir loģisks, bet atbilstoši neparasts, un esmu dusmīga, ka šim stāstam nav turpinājuma. Mana vēlme gan nav saistīta ar sižetu, tur viss smuki noslēdzas. Es vienkārši esmu ziņkārīga un gribētos vairāk saprast to vietu, kur beigās nonāk inspektors Borlū.

Kā jau teicu, pilsētu iedzīvotājiem nākas izlikties, ka neredz to, kas ir otrā pilsētā. Romānā to sauc par atmanīšanu. Šī regulārā atkārtošanās par to, ko Borlū mana un ko atmana un kāpēc, ap grāmatas vidu sāka apnikt, bet es saprotu, ka savādāk nebija iespējams – tā atmanīšana ir neatņemama radītās pasaules sastāvdaļa. Vispār lasīšana gāja lēni. Nav viegli aptvert šķērssvītrojumu, izspiedes, robežlaušanu un citas vides īpatnības. (Šajā brīdī iedomājos kā romāna tulkotājs Vilis Kasims ar pieri dauza klaviatūru, mēģinot iztulkot Mjēvila radītos vārdus, jo kaut kā neškiet, ka tas bija viegli. Tulkojums ir sanācis lielisks, paldies!) Man bija sajūta, ka netieku iekšā pilsētās, bet tad Ulkomā notikumi sāka risināties straujāk un grāmatas pēdējo trešdaļu izrāvu pieklājīgā tempā.

Pēc romāna izlasīšanas palika spēcīga pēcgarša. Negaidīju, ka grāmatas fantastiskā puse tā liks iespringt smadzenēm. Patika kā Mjēvils izaicina manu iztēli, kuru jau bija pamatīgi pārsteiguši Čajkovska saprātīgie zirnekļi. Ko es varu teikt – vairāk šādu labu, izaicinošu grāmatu.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Burvja zeme. Levs Grosmans

Burvji, izdevniecība PrometejsPrometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

  1. Kventins pieaug
  2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
  3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.