Visaukstākais karš. Īans Tregilliss

Visaukstākais karšPrometejs 2014. gads, 384 lpp. Milkweed Triptych #2

Jau divdesmit gadus kopš Otrā pasaules kara angļu burvji ir vienīgais Britu impērijas glābiņš no Padomju Savienības – lielvaras, kuras teritorija sniedzas no Klusā līdz Atlantijas okeānam. Tikmēr kāds brālis un māsa, kas nežēlīga nacistu eksperimenta rezultātā ir ieguvuši pārcilvēciskas spējas, izbēg no dziļi aiz dzelzs priekškara noslēptas slepenas bāzes un dodas uz Angliju. Jo tajā dzīvo bijušais spiegs Reibolds Māršs. Un Grētai, vājprātīgajai gaišreģei, attiecībā uz viņu ir savi plāni. (no oficiālās anotācijas)

Vai atceraties kā burvjiem izdevās izglābt Lielbritāniju no vāciešiem? Ir pagājuši 20 gadi, un tagad britu lielākais bieds ir krievi. Tomēr kamēr ir burvji, kuri var vienoties ar eidoloniem, britiem nav par ko satraukties. Pareizi? Nekā nebija. Jo, pirmkārt, krievi šos gadus nav sēdējuši, rokas klēpī salikuši, un otrkārt, eidoloni nav nekādi pakalpiņi. Šie divi iemesli uztur nemainīgu spriedzi visas grāmatas garumā. Tāds neatslābstošs spiegu trilleris, kas pamanās būt dziļāks par vienkāršu skriešanos ar laiku un ienaidnieku.

Vai grāmatu sērijas otrā daļa var būt labāka par pirmo? Var. Īanam Tregillisam tas ir izdevies. “Rūgtās sēklas” bija labs, tomēr askētiski paskops darbs varoņu dzīvju un pasaules iezīmēšanā un skaidrošanā. „Visaukstākais karš” krietni pamatīgāk iezīmē laikmetu un cilvēkus, ļaujot arī vairāk izprast un novērtēt pirmo daļu, just līdzi. Apbrīnojami.

Atkal tiekamies ar Vilu un Reiboldu. Vilam izdevies tikt laukā no bezdibeņa un kļūt par veiksmīgu valdībai pietuvinātu vadītāju britu-krievu draudzības veicināšanas organizācijā. Reiboldu dzīve ir salauzusi. Viņš kļuvis par gadījumu darbus strādājošu nošņurkušu vīreli, kurš pārsvarā guļ piebūvē saliekamajā gultā un meklē kašķi krogos. Laulības dzīve atgādina kara lauku, un augšstāvā ieslēgts Mārša un Līvas vājprātīgais dēls. Grētas un Klausa ierašanās abus kādreizējos draugus atkal saved kopā Asinszālē.

Man ļoti patika autora iedziļināšanās galveno varoņu dzīvēs un problēmās. Par Grētu joprojām zināms ļoti maz, toties ir iespēja iepazīt Klausu. Jāsaka, ka Klauss ir mans mīļākais varonis. Ļoti interesants tēls. Bērnībā radīta pārcilvēcīga kara mašīna, bez teikšanas pār savu dzīvi, viņš tomēr nav zaudējis spēju domāt, nav necilvēcīgs un par visu vairāk ilgojas pēc miera un iespējas pieņemt lēmumus pašam. Vispār varoņi ir daudzšķautņaini un cilvēcīgi (pat Grēta), nevar teikt, ka kāds varonis būtu sanācis labāk, bet kāds sliktāk. Dikti jaukas un kolorītas bija īsās epizodes ar vēl vienu Klausa un Grētas „kolēģi”.

Eidoloni ir vēl biedējošāki kā sākumā, un gan jau viņiem būs liela loma arī trešajā daļā. Vispār ļoti interesanta koncepcija par pirmatnējo ļaunumu. Lika man aizdomāties ārpus grāmatas robežām par “kas būtu, ja būtu”. Kā situācija izvērstos, ja britiem nebūtu pieejams šāds superspēks? Varbūt tādā gadījumā briti būtu spiesti ļoti strauji attīstīties tehnoloģiski, nevis sēdēt uz veciem lauriem. Mani neliek mieru doma, ka kopumā tas cilvēces pastāvēšanai būtu labāks risinājums. Zinot, ka kāds augstāks spēks spēs aizsargāt, cilvēki kļūst pārāk iedomīgi un atslābst.

Atliek vien ar nepacietību gaidīt noslēdzošo „Asinszāles triptiha” daļu. Jūtu, ka varoņiem būs jāizdara dažas vēl smagākas izvēles kā „Rūgtajās sēklās”.

Vērtējums: 5/5

Advertisements

Buzz Books 2014: Spring/Summer

buzz books 2014Publishers Lunch 2014, 630 lpp

Februārī stāstīju par amerikāņu un britu izdevniecību kopīgi veidoto drīzumā gaidāmo grāmatu katalogu. Pienācis pēdējais laiks pastāstīt par pavasara/ vasaras jaunumiem. Arī šoreiz katalogā iekļauti 40 darbi četrās kategorijās. Šoreiz vairāk ir debitantu, savukārt jau iepriekš publicētu autoru daļa tāda pabāla (vismaz manai gaumei).

Grāmatu fragmentus lasīju tikai tad, ja ieinteresēja anotācija. Gadījās arī, ka anotācija ir laba, tomēr man nepatika autora stils. Beigās tik un tā atkal izveidojās diezgan garš saraksts ar grāmatām, kuras varētu likt lasāmo grāmatu rindā. Varbūt tās ieinteresē arī jūs.

 

1. daļa. Fiction

Šoreiz vispārējā daiļliteratūras daļa padevusies tāda pabāla un vienveidīga. Trūkst jaunu, svaigu ideju, gandrīz visi piedāvātie sižeti šķita jau kaut kur lasīti. Ir vairāki klišejiski lielās mīlestības romāni, sievietes ap četrdesmit, kuras meklē īsto aicinājumu dzīvē un ģimenes drāmas. Dena Brauna cienītājiem iesaku Ben Mezrich “Seven Wonders”. Baleta faniem varētu interesēt Maggie Shipstead “Astonish Me”, par baletdejotājiem vairākās paaudzēs. Daži romāni mani tomēr ieinteresēja.

fiction 2014

Isla Morley “Above”. Konspirācijas teoriju piekritējs nolaupa sešpadsmitgadīgu meiteni un ieslēdz pazemē it kā lai pasargātu no pasaules gala. Kārtējais darbs par meitenes nolaupīšanu, bet šoreiz tiek solīts kāds ļoti negaidīts pagrieziens. Vēstītāja ir meitene diezgan naivā balsī (un tas man ne visai patika), bet varētu pamēģināt.

Greg Iles “Natchez Burning”. Noziegumi, meli un noslēpumi trillerī par Amerikas Dienvidu pilsētiņas mēru, kura tēvs (ārsts) tiek apsūdzēts bijušās medmāsas slepkavībā. Sižets nav nekāds oriģinālais, jo uzreiz skaidrs, ka noslēpumi saistīti ar balto agresīvo nepatiku pret melnajiem (piedodiet nepolitkorektumu), bet mani ļoti uzrunāja autora interesantais, satraucošais vēstījuma stils. Ceturtais romāns sērijā par Penn Cage, tomēr šķiet, ka noteikta lasīšanas kārtība nav obligāta.

Susan Wiggs “The Beekeeper`s Ball”. Jauna sieviete savu ģimenes lauku māju lēnām pārvērš pavāru skolā. Ja nu jāizvēlas kāds vasarīgs dāmu romāns, tad izvēlos šo. Nezinu vai tiks iepītas kādas receptes, bet šo varētu uzskatīt par kulināro vai ražošanas romānu un pret tiem es neesmu vienaldzīga. Otrā grāmata “Bella Vista Chronicles” sērijā, bet, pēc aprakstiem spriežot, pirmā nav obligāti jālasa.

Lily King “Euphoria”. Trīs jauni antropologi 1930. gada Jaungvinejā iepinas mīlas trijstūrī, kas apdraud viņu karjeras un dzīvību. Šo lasot bija sajūta, ka fonā visu laiku briest kaut kas tumšs un es labprāt noskaidrotu, kas notiks tālāk.

nonfic debut 2014

2. daļa. Debut Fiction

Debitantu darbi patīkami pārsteidza, jo visi ir lasāmi un ir gan interesanti sižeti, gan žanru dažādība. Ļoti jauka grāmata bērniem šķiet Marie-Helene Bertino “2 A.M. at the Cat`s Pajamas”, bet žurnālistikas tēmas interesantiem derētu Michael Hastings “The Last Magazine” (balstīta uz autora paša pieredzi).

Laline Paull “The Bees”. Jauna darba bite uzzina nāvējošu noslēpumu un kļūst par vajātu noziedznieci autoritāro režīmu piekopjošā bišu sabiedrībā. Bišu distopija?! Romāns pārsteidzošs tieši ar to, ka varoņi ir bites, nevis cilvēki. Obligāti izlasīšu.

Courtney Collins “The Untold”. Stāsts par sievieti zirgu zagli Austrālijā 20. gs. sākumā. Aizskāra manu sirsniņu šī skarbā dzīve.

3. daļa. Nonfiction

Arī dokumentālās prozas sadaļa tāda pabāla, tomēr divus fragmentus lasīju ar aizrautību.

Biz Stone “Things a Little Bird Told Me: Confessions of the Creative Mind”. Viena no Twitter dibinātājiem atmiņas kā viss sākās un padomi par šodienas digitālo pasauli. Ja interesē internets un sociālie mēdiji, tad šo vajadzētu izlasīt.

Sam Kean “The Tale of the Dueling Neurosurgeons”. Vēsturiski piemēri par smadzeņu darbības izpēti un ārstēšanu. Vismaz sākums “man kā vēsturniecei” šķita daudzsološs un gribu izlasīt visu. Kā noskaidrojās sarunā ar Asmo, kurš jau ir izlasījis šo grāmatu (bet apskats vēl nav), zinātnisko pusi tikpat lielā apjomā varot izlasīt bioloģijas grāmatā, bet citādi ir interesanti.

4. daļa. Young Adult

Šogad pat ir atsevišķs Buzz Books krājums šim žanram, bet man pietika ar šeit atrodamo. Klāsts ir plašs – skolas drāmas, raganas, apokalipse, detektīvs, ceļošana laikā, tomēr sajūta, ka vairāk tēmēts uz pusaudžiem līdz 15 gadiem. Atlasīju 5 romānus, kas man iepatikās visvairāk.

young adult 2014

Makiia Lucier “A Death-Struck Year”. Amerikā plosās spāņu gripa un septiņpadsmitgadīgā Kleo piesakās Sarkanajā krustā. Izvēlējos tieši vēsturiskā fona dēļ.

John Rocco & Jay Primiano “Swim That Rock”. Kad tēvs pazūd zvejas laivas nelaimes gadījumā, četrpadsmit gadus vecais Džeiks cenšas uzturēt ģimeni un ģimenes biznesu. Uj, šis bija tāds riktīgi trillerīgs piedzīvojums ātrā tempā un man patika galvenā personāža “balss”.

Ken Baker “How I Got Skinny, Famous, and Fell Madly in Love”. Ģimene piesaka apaļīgo Emeriju realitātes tievēšanas šovā un viņai veicas labāk kā plānots. Tāds jautrs gabals par apsēstību ar ēdienu un tievēšanu. Galvenā varone ir asprātīga, pašpārliecināta un skatās uz dzīvi reālistiski, kas piedod šim romānam papildus bonusu.

J.A. White “The Thickety: A Path Begins”. Noslēpumains mežs, kurā nedrīkst iet, ieskauj ciematu, kurā dzīvo mazā Kara. Kādu dienu savāds putns Karu ievilina mežā, kur viņa atrod grāmatu ar īpašu spēku. Daudzsološi un tumši emocionāli. Noslēpumains, biedējošs mežs ir daudzkārt atkārtota tēma fantāzijas literatūrā, tomēr nojauta man saka, ka šeit varētu būt kaut kas savādāks.

E. Lockhart “We Were Liars”. 4 draugi, ģimenes vasaras brīvdienas uz privātas salas, negadījums, noslēpums, meli…. “We Were Liars” ir šīs vasaras sensācija, ko daudzi lasītāji jau ir augstu novērtējuši. Arī mani saintriģēja un noteikti izlasīšu.

“Buzz Books” tiek izdota elektroniskā veidā un bez maksas pieejama lejuplādei Amazon un citur. Pašlaik jau pieejams 2014. gada rudens/ziemas katalogs, ko droši vien lasīšu vasaras beigās. Man tā šķiet lieliska iespēja atklāt jaunas grāmatas un iepazīt jaunus autorus, kā arī šaubu gadījumā noskaidrot, vai kādu darbu tiešām vēlies lasīt.

Rūgtās sēklas. Īans Tregilliss

Rūgtās sēklasPrometejs 2013.gads, 352 lpp.

Ir otrā pasaules kara sākums. Britu slepenais aģents Reibolds Māršs Spānijā redz kaut ko ārkārtīgi dīvainu – viņa acu priekšā uzliesmo informators un vēlāk ostā viņš ierauga meiteni ar vadiem galvā. Pamazām kļūst skaidrs, ka vācieši radījuši ko ārkārtēju, kas viņiem ļaus ātri uzvarēt karā. Lai to nepieļautu, Māršs vēršas pie sava drauga burvja Vila. Palīgā tiek piesaukti tumši spēki, taču palīdzības cenas ir ļoti augsta. Kurš uzvarēs un kurš zaudēs?

Pateicoties izdevniecības piedāvājumam, tiku pie interesantas lasāmvielas. Godīgi sakot, sākumā šaubījos vai man patiks stāsts par nacistu radītiem pārdabiskiem cilvēkiem, kuriem galvā ieurbti vadi. Bez tam šķita, ka kaut kur jau esmu par tādiem radījumiem lasījusi. Tagad domāju, ka varbūt kādreiz redzēju anglisko anotāciju, jo līdzīgu grāmatu neatceros lasījusi.

Alternatīvās vēstures burvīgums slēpjas faktā, ka pasaule nav jāizdomā no jauna un viss šķiet pazīstams. Atliek vien izmainīt dažus saskaitāmos, piemest klāt ko jaunu un mūsu vēsture iegūst jaunu pagriezienu. Būtībā tā ir spekulācija – kā būtu, ja būtu. Īans Tregilliss nolēmis paspēlēties ar ideju par nacistu vēlmi radīt pārcilvēku un viņu milzīgo vēlmi veikt zinātniskus (un neētiskus) eksperimentus kara gados.

Tā kā literatūrā viss ir iespējams, tad vācu doktoram fon Vestarpam izdodas daudzu sāpīgu eksperimentu un operāciju rezultātā radīt vairākus bērnus ar neparastām spējām: Haike spēj kļūt neredzama, Klauss spēj iet cauri jebkuram priekšmetam (jāuzmanās gan neizkrist cauri zemei), Reinhards spēj visu aizdedzināt, Klausa māsa Grēta redz nākotni. Ir vēl daži citi. Ilgstošu un mokošu apmācību rezultātā ir radītas, no pirmā acu uzmetiena, neapturamas kaujas mašīnas. Varat iedomāties sākotnējās britu šausmas, kad viņi atklāj vāciešu veiksmi. Tomēr katram ir sava vājā vieta un šiem pārcilvēkiem tie ir akumulatori, kas ievietoti jostā un ar vadiem savienoti ar galvu. Ja akumulatori beidzas, viņi kļūst tikpat ievainojami kā jebkurš cits cilvēks.

Arī briti nav ar pliku roku ņemami. Sākotnēji projektam “Asinszāle” nav nekādi panākumi, jo nav īsti skaidrs ne tas, kas šie pārcilvēki tādi ir un kā viņi “darbojas”, ne arī tas kā viņus apturēt. Kad vācieši iebrūk Francijā un sāk bombardēt Lielbritāniju, britu vienīgais glābiņš ir burvji un viņu piesauktie eidoloni. Par eidolonu palīdzību jāmaksā asiņu cena un kādā brīdī jau sāk šķist vai tas ir tā vērts.

Burvju un eidolonu daļa ir ļoti interesanta un neparasta. Burvji ir starpnieki saziņai ar eidoloniem, pārrunu vedēji īpašajā enohiešu valodā, kas ar asiņu palīdzību piesaista eidolonu uzmanību un apmaiņā pret dzīvībām un dvēselēm eidoloni ir gatavi izdarīt kādu pakalpojumu. Paši eidoloni ir kaut kas ārpus laika un telpas – visaptverošs ļaunums, īstā realitāte, zvaigžņu gaisma, vissenākais saprāts, kuriem nīkulīgie cilvēki ir traucēklis un viņi labprāt visus iznīcinātu.

“Rūgtās sēklas” ir vīrišķīgs romāns. Šeit neatrast garus aprakstus un ciku-caku teikumus. Autors raksta lakoniski, pat atsvešināti, tomēr man viņa stils patika. Kaut kā visu laiku viņš pamanās pateikt būtisko. Lai arī nevienam varonim nejutu līdzi (tādu līdz jušanu varbūt autors nemaz nav paredzējis), tomēr no grāmatas bija grūti atrauties. Attiecībā uz varoņiem arī mans vienīgais iebildums – viņi ir šabloniski un plakani. Reibolds Māršs un Stīvensons ir tipisks slepenie aģenti, burvis Vils savukārt tipisks aristokrātijas pārstāvis. Savukārt vācu “brīnumbērniem” savu domu un jūtu praktiski nav. No šāda žanra darba dziļus psiholoģiskos portretus gan nav ko gaidīt.. Vilu gan uztrauc par kādu cenu tiek pirkta britu uzvara karā, savukārt Grētai ir kaut kādi savi plāni, tomēr kopumā varoņi ir tikai marionetes un notikumu izpildītāji.

Lai kā tur būtu ar varoņiem, kopumā romāns ir aizraujoša un patīkama lasāmviela. Noteikti gribēšu lasīt turpinājumu.

Vērtējums: 4/5

Papildināts 31.07.2014.: Ja lasāt šo grāmatu angliski, tad tur nav iekļauts ļoti zīmīgs un interesants fragments par doktora Gotlību un Grētu saistībā ar Klausa izglābšanos no nāves par mata tiesu. Angliski “What Doctor Gottlieb Saw” ir izdots atsevišķi. To var izlasīt šeit, vai arī meklēt Amazon vai citur egrāmatas veidā. Latviešu izdevumā šis stāsts ir iekļauts pēc izdevēju iniciatīvas.

Noslēpumu sala. Žils Verns

Noslēpumu salaZvaigzne ABC 2013. gads, 640 lpp.

Piecus drosmīgus cilvēkus gaisa balons vētras laikā aiznes uz neapdzīvotu salu Klusajā okeānā. Tur viņi, sastopoties ar dažādiem šķēršļiem, cīnās par izdzīvošanu un, liekot lietā savas zināšanas un atjautību, rada visu dzīvei nepieciešamo un atklāj salas noslēpumu.

Viena daļa manas bērnības pagāja lasot un sajūsminoties par piedzīvojumu romāniem. Indiāņi, pirāti, bruņinieki, apslēptas bagātības, jaunu zemju iekarošana, drosmīgi ceļotāji. Ak, kas tas bija par laiku! Pieļauju, ka daļa no tolaik lasītā tagad vairs sajūsmu neraisītu, tomēr Žila Verna „Noslēpumu sala” ir izņēmums. Pirmo reizi izlasīju, aizvēru vāku un tūlīt atkal atvēru, lai izlasītu vēlreiz. Tik ļoti tolaik romāns iespaidoja manu bērna iztēli. Kad tika pārizdots 1978. gada izdevums, man tas bija jāiegūst savā īpašumā, lai tur vai kas, un izdevniecība laipni izpalīdzēja. Grāmatas vāks ir jauns, ieturēts pārējās „Piedzīvojumu sērijas” stilā, bet saturs palicis tas pats vecais un labais: Andreja Upīša tulkojums un Ž. Ferā ilustrācijas. Droši vien lieki teikt, ka šī ir viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām.

Romāns sākas ar fantastisku vētru, kas plosās plašā teritorijā. Šajā briesmīgajā laikā pieci drosminieki gaisa balonā aizbēg no Dienvidu armijas gūsta. Vairākas dienas vētra viņus pūš velns viņu zina kur, līdz beidzot vējš pierimst un viņi par mata tiesu izglābjas no nāves okeānā, nonākot uz mazas, klinšainas saliņas. No rīta atklājas, ka saliņa atrodas pie lielākas salas krastiem (viņi, protams, sākumā nezina vai tā ir kontinenta daļa vai sala). Pamazām aizbēgušie izpēta salu, nodēvē to par Linkolna salu un iekārtojas uz dzīvi. Iekārtojas viņi pamatīgi, jo sala atrodas tālu nost no kuģu ceļiem un glābiņu nav ko gaidīt.

Ir tik aizraujoši „vērot” kā jaunizceptie kolonisti, kuriem sākumā nav nekā (pat nazis nav), liekot lietā plašās zināšanas fizikā, ķīmijā, botānikā, matemātikā u.c. un ar zināmu veiksmes daļu un nelielu palīdzību no noslēpumainā salas iemītnieka puses, pamazām iekārtojas tā, ka viņiem trūkst tikai ziņu no mājām. Kompānija ir ideāla: inženieris un zinātnieks Sairess Smits, jauneklis Herberts Brauns ar zināšanām par augiem un dzīvniekiem, jūrnieks Penkrofs, kurš pieprot arī namdara un šuvēja darbus, bijušais vergs Nebs – spēcīgs puisis un labi prot gatavot ēst, reportieris Ģedeons Spilets ar nelielām zināšanām medicīnā un vispār saprātīgs un noderīgs, un medību suns Tops. Turklāt arī sala ir gandrīz ideāla, iespējams atrast visu, kas viņiem vajadzīgs – dažādi minerāli, saldūdens, pārtikā un citur izmantojami augi un dzīvnieki. Vairākas reizes gūglē meklēju Verna aprakstīto floru un faunu, lai pārliecinātos, ka tādi dzīvnieki, koki un augi patiešām eksistēja vai eksistē joprojām. Varētu smīkņāt par tik brīnišķīgām sakritībām, bet Verns to visu pasniedz tik pašsaprotami, ka atliek vien pieņemt viņa izdomāto. Galu galā, tā taču ir fantastika, gandrīz utopija. Gadās arī dažas pamatīgas problēmas, kas pārtrauc salinieki idilli, un tas mazliet atsver pārlieko veiksmi. Pat lielās grūtībās varoņi saglabā optimismu – visi paļaujas uz Sairesa izdomu, Dievu un noslēpumainā svešinieka palīdzību.

Viņi daudz ko zināja, un cilvēks, kurš zina, dzīvo un iztur arī tur, kur citi nīkuļo un beigās neglābjami aiziet bojā.

Vernam var pārmest vairākas lietas, kuras bērnībā nepamanīju. Pirmkārt jau Verns mīl atkārtoties, skaidrojot varoņu darbību un aprakstot salu. Vēl viņam dikti patīk skaidrot, kā Sairess Smits iegūst to vai citu vielu vai priekšmetu (šādi skaidrojumi gan ir noderīgi un interesanti). Varoņi ir viendimensionāli, sliktu īpašību viņiem nav vispār. Par kādu procentu sarežģītāks ir bijušais matrozis Airtons, ar kuru iepazīšanās notiek vēlāk. Jebkurā mūsdienu romānā tādas lietas būtu neciešamas, bet Verns to visu savij kopā un pasniedz tā, ka trūkumi kļūst maznozīmīgi. Jebkurā gadījumā jāatceras, ka romāna darbība noris 1860-os gados un Verns romānu sarakstīja 1872. gadā. Lasot „Noslēpumu salu”, tā vien gribas ticēt, ka cilvēki spēj būt labi, spēj sadzīvot, sastrādāties, nekrist izmisumā un rīkoties. Tik patīkami ik pa laikam atpūsties no drāmām un cūcībām.

„Noslēpumu sala” ir daudzkārt ekranizēta, tomēr lielākā daļa filmu un televīzijas sēriju ir tikai daļēji balstītas uz romānu. Reiz skatījos vairāku sēriju filmu, kura man ļoti patika, bet vairs neatceros, cik tuva tā bija romāna oriģinālam un kādas valsts ražojums tas bija. Katrā ziņā, ja redzat, ka filmā uz salas darbojas sieviete, tad tā noteikti nav precīza romāna ekranizācija. Un arī nekādu milzu astoņkāju tur nebija. Vēl jāpiemin, ka romāns ir mazliet saistīts ar „Kapteiņa Granta bērniem” un „20 000 ljē pa jūras dzelmi”.

Lai gan tagad es ievēroju iepriekš minētos trūkumus, tas tomēr nemazināja lasīšanas prieku un kopumā „Noslēpumu sala” raisīja gandrīz tikpat lielu sajūsmu kā bērnībā. Lai kādi būtu Verna trūkumi, viņš ir radījis tik lieliskus piedzīvojumu romānus, ka tie lasītāju prātos dzīvo joprojām un tos turpinās lasīt vēl ilgi.

Vērtējums: 5/5

Lungs Full of Noise. Tessa Mellas

Lungs full of noiseUniversity Of Iowa Press 2013, 128 lpp. (plānots izdot 1. oktobrī, man bija iespēja izlasīt ARC).

Stāsti, kas pēta sievišķību no maģiskās un groteskās puses. Savādos veidos stāstu varones maina savus ķermeņus, dzīves, prātus, lai rastu piepildījumu un vietu dzīvē, vai atbrīvotos no sāpēm un skumjām. Bet ne tikai šīs sievietes ir piedzīvojušas personīgas ķibeles, visa pasaule ir uz sabrukšanas un sajukšanas robežas.

Jāsaka godīgi, ka neko tik savādu vēl nebiju lasījusi. Šai mazajā stāstu krājumiņā slēpjas 12 dīvaini, absurdi, asprātīgi, skaisti un vienkārši nesaprotami stāsti. Kaut kas no parodijas, kaut kas no maģiskā reālisma, kaut kas no šausmām, kaut kas no dzejas, kaut kas no pasakas, kaut kas no fantastikas. Ej nu saproti. Man pat grūti izdalīt stāstus, kas man patika visvairāk. Mariposa Girls par slidotājām, kuras slidu asmeņus ieskrūvē sev pēdās labākai slidošanai un Quiet Camp par nometni, kur skaļas meitenes pārmāca būt klusām bija savādi satraucoši un šemuļus raisoši stāstiņi, kas ilgi neiziet no prāta. Savukārt Bibi from Jupiter mani sasmīdināja ar savu asprātību par apmaiņas studenti no Jupitera . Līdzīgs bija stāsts Dye Job par pamatskolas meitenēm, kuras mēnesi ēd tikai vīnogas, iegūstot zilgani violetu ādas krāsu, jo tas palīdz piesaistīt vidusskolas puišus un viņas grib tikt uz balli. Blue Sky WhiteLandscapes in White un opal one, opal two bija burvīgi dzejiski stāsti, kuru saturu es nespēju pārstāstīt, jo īsti nesapratu jēgu, bet bija skaisti (tā laikam ar mani notiek pirmo reizi). Tādas kā gleznas tekstā. Beigās bija maziņš psiholoģiskais šausmu stāstiņš So Many Wings par sievieti, kura savāc sava bijušā mirušā vīra roku un auklējas ar to. Brrr un fui, bet spēcīgi. Daļa stāstu varoņu cenšas piepildīt apkārtējo cerības, sasniegt kaut kādus slimīgus standartus un uzvaras, bet daļa ir vienkārši vīlušās sevī, savā dzīvē, laulībā, ķermenī un mēģina sagrābt, pārmainīt, labot kas palicis pāri.

Visiem stāstiem raksturīgas lietas un darbības, kas būtībā ir neiespējamas vai uzskatāmas par nenormālām. Apmēram tā, ja es teiktu, “no rīta iedzēru benzīna kokteili vērojot rožainu saullēktu, darbā ierados mugurā uzvilkusi maximas maisiņus, un vakarā aplaistīju uz palodzes podā augošo kaķi” un jūs to uztvertu kā pilnīgi normālu dienu, jo to pavadījāt tikpat psihodēliski. Īsāk sakot – pilnīgi jocīgas lietas tiek uztvertas kā normālas. Pie tam tai visā ir kaut kāds skaistums. Tas man atsauca atmiņā Umberto Eko sastādīto “Neglītuma vēsturi”, kurā vairākkārt tika norādīts, ka neglītais var būt skaists. Apmēram tādas ir manas izjūtas, ko pastiprina grāmatas vāka noformējums. Būtībā ļoti izteiksmīgs un atbilstošs saturam.

Lielākā daļa stāstu beidzas bez īstām beigām, it kā aprauti vai pēkšņi mainot virzienu. Tas izraisa sajūtu, ka esi aizsapņojies un pēkšņi atsities ar pieri pret sienu. Savā ziņā man stāstu beigas likās nesakarīgas un nepatika, bet tai pašā laikā nekas cits neiederētos.  Stāsti, kas līdzīgi sapņiem.

Iesaku izlasīt tiem, kas meklē ko savādāku – stāstus, kas iziet ārpus loģikas robežām.

Vērtējums: 4/5