Laika bērni. Adrians Čajkovskis

Prometejs 2018. gads, 496 lpp. Children of Time #1

Kādu brīdi man bija traka doma nerakstīt neko, tikai sajūsmas kliedzienu, tomēr mēģināšu izteikties sakarīgāk un tas būs gari. Īsumā – “Laika bērni” ir lieliski, ņemiet un lasiet.

Romāns sākas ar to, ka pēdējie Zemes iedzīvotāji kosmosa kuģī pamet mirstošo planētu, lai dotos izmisīgā, tūkstošiem gadu ilgā ceļojumā ar cerību atrast apdzīvojamu planētu, ko teraformējuši Vecās Impērijas augsti attīstītie prāti. Tādu planētu viņi atrod, tikai tā ir aizņemta un tās apdzīvotāju attīstības līmenis ir kaut kas tāds, ko parastam cilvēkam grūti aptvert un “sagremot”.

“Laika bērni” uzspridzināja manas smadzenes, pārrakstīja sapratni, izglītoja un aizveda fantastiskā ceļojumā cauri zvaigznēm. Lasīju mēnesi, jo man bija daudz jādomā un nevēlējos steigties. Parasti izlasīju vienu vai divas cilvēku nodaļas, tikpat zirnekļu nodaļu un liku nost līdz nākamai reizei.

Manuprāt, Adrians Čajkovskis ir ļoti gudrs autors. Var, protams, konsultēties ar dažādu jomu speciālistiem, bet, ja nesaproti, ko fiziķis vai biologs saka, tad izdomātais stāsts tāpat sanāks nepārliecinošs. Čajkovskis (starp citu, zoologs pēc izglītības) saprot, ko raksta, un visi attīstības procesi, notiekošais šķiet loģisks un iespējams. Varbūt, ka tādu iespaidu rada pašas ierobežotais zināšanu apjoms un kāds zinātnieks par šo romānu varētu iesmiet, bet tā ir zinātniskā fantastika, tai nav jābūt reālai, tomēr tai nekaitē radīt ticamības efektu un tas šeit ir panākts.

Romāna sižets risinās tūkstošiem gadu un tādu laika apjomu autors ir veiksmīgi atrisinājis, lasītājiem pastāstot galvenos notikumus, svarīgākos pagriezienus gan kosmosa kuģī, gan zirnekļu civilizācijā. Cilvēku pasauli skatām ar klasicista Holsteina acīm, kurš ik pa laikam tiek izrauts no sasaldēšanas kameras, lai kaut ko patulkotu. Bieži viņa pirmais jautājums ir “kas, pie velna, te notiek?” un tieši tāpat var jautāt lasītājs, jo nezina vairāk par Holsteinu.

Cilvēki kā jau cilvēki – kosmosa kuģis “Gilgamešs” ir viņu vienīgās mājas, tomēr viņi pamanās kašķēties, šķelties un ņemties kā jau parasti cilvēki to dara. Mani pārsteidza divas lietas. Pirmkārt, kuģa spēja funkcionēt un nodrošināt cilvēkiem dzīvību tūkstošiem un tūkstošiem gadu ilgi. Otrkārt, cilvēku sasaldēšana un atsaldēšana, kas izklausās tikpat vienkārši kā, kad es iemetu gaļu saldētavā un pēc kāda laika izvelku atsaldēt. Ir daži galvenie varoņi, kas atkal un atkal pamostas, lai savestu kārtībā kuģi, vai piedzīvotu kādus vairāk vai mazāk nervus kutinošus notikumus, bet lielākā daļa guļ sasaldēti kā krava. Viens no nozīmīgajiem tēliem ir Vecās Impērijas zinātniece, kura man uzreiz nepatika un es par viņu domāju tikai kā par zirnekļu prātu čakarētāju, tomēr autors beigās pamanījās pārsteigt.

Notikumus zirnekļu pasaulē pārsvarā stāsta Poršija, Bianka un Fabians (pareizāk sakot, tik lielā laika nogrieznī tās ir vairākas Poršijas, Biankas un Fabiani). Tie ir gudri zirnekļi, kas katrs savā veidā sniedz milzu ieguldījumu zirnekļu attīstībā. Es tagad varētu izplūst garum garā stāstījumā par zirnekļu pasauli, jo tā ir tik pārsteidzoša, bet nedrīkstu, jo laupīšu jums prieku iepazīt šo pasauli pašiem. Man ļoti, ļoti patika kā autors visu to zirnekļu padarīšanu un civilizācijas attīstību bija izdomājis, bet beigas vispār norāva jumtu.

Mēģinu atcerēties, vai esmu lasījusi jebkādu citu romānu par notikumiem kosmosā (ja neskaita A. Orlova humorīgos gabalus) un nevaru, tomēr bija radies priekšstats, ka šādi romāni ir vairāk kā bojeviki. Droši vien vainīga Holivuda. “Laika bērnos” pārsvarā viss rit mierīgi (dažas kaujas ir un tās ir prātā paliekošas), tomēr ir tik interesanti, ka grūti atrauties.

Lai cik neparasta būtu zirnekļu civilizācija un viss pārējais, pārsteidzošākais romānā ir cilvēcība. Nespēju beigt domāt, ka tikpat labi mēs varētu būt zirnekļi, ja nebūtu tik savtīgi. Pret smadzenēm skrāpējas cilvēciskās īpašības, kas piemīt zirnekļiem šajā romānā un tas, cik daudz labāk viņi saprot empātijas un “cilvēcīguma” nozīmi. Ar cilvēkiem ir sarežģītāk. Var teikt, ka savā īpatnā veidā tūkstošu gadu laikā kuģī attīstās jauna civilizācija, bet pavisam gluds tas process nav.

Vai es jau teicu, ka “Laika bērni” ir lieliski? Tieši tā – l i e l i s k i. Bet neticiet man, citādi vēl iestāsies tas skumjais “gaidīju pārāk daudz” efekts. Piebildīšu vien to, ka romāns noslēdzas tik labi, ka turpinājumu var arī nelasīt, jo sākotnēji tāds nemaz nebija plānots. Lasiet “Laika bērnus” un ļaujiet, lai Čajkovskis jūs pārsteidz.

Vērtējums: 5/5

Grāmata no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Īsās atsauksmes #16

Turpinu cīņu ar neuzrakstītajām atsauksmēm. Šīs vēl no 2014. gada.

Geišas atmiņas. Arturs Goldens – nu kā var viens ne-japānis tik labi uzrakstīt romānu par Japānu?! Viņš ļoti prasmīgi ieved lasītāju sarežģītajā un noslēpumainajā geišu pasaulē pirms 2. pasaules kara. Šī, protams, ir daiļliteratūra, bet domāju, ka autors pamatīgi izpētījis tēmu un man bija sajūta, ka lasu īstu dzīvesstāstu, lai gan jāpieļauj, ka varētu būt izpušķojumi un sagrozījumi lielāka efekta radīšanai. Vērtējums: 5/5

Geiša – mana dzīve. Mineko Ivasaki, Renda Brauna – šis ir reāls atmiņu stāsts un, protams, faktu ziņā interesants, bet Mineko personība pabojāja grāmatas baudīšanu. Starp citu, Mineko Ivasaki iesūdzēja Arturu Goldenu tiesā par viņas dzīvesstāsta izmantošanu romāna tapšanā un viņas identitātes atklāšanu intervijās. Vērtējums: 3/5

Degošais pilskalns, Krusts virs pilskalna. Laimonis Purs – neko īsti neatceros no pirmajām divām Laimoņa Pura vēsturiskā cikla grāmatām. Labi, ka ir pieraksti. Cikla pirmā grāmata stāsta par 15 gadus veco Gunvaldi un vēl pavisam jauno valdnieku Nameju. Dzīvot traucē vācieši un nodevēji no pašu vidus. Otrajā grāmatā visi ir vecāki un zemgaļi paraksta miera līgumu ar Bīskapiju. Vērtējums: 4/5 (pirmā grāmata), 3,5/5 (otrā grāmata)

Sound-Rage. A Primer of the Neurobiology and Psychology of a Little Known Anger Disorder. Judith T. Krauthamer – medicīnisks pētījums tieši par to, kas norādīts virsrakstā. Bija laiks, kad noteiktas skaņas mani pamatīgi “besīja” (tas vēl ir maigi teikts) un šī grāmata ļāva saprast, kas notiek un ko darīt. Nē, šī nav pašpalīdzības grāmata. Vērtējums: 5/5

Saga. Brian K. Vaughan, Fiona Staples, Volume 1, 2, 3 – superīgs komikss par pāri, kurš nedrīkstētu būt, tāltālu, dziļdziļu kosmosu kaut kad nākotnē. Superīgi uzzīmēts un superīgi izstāstīts. Vērtējums visām daļām: 5/5

Baltā nama augšstāvā. Dzīve prezidenta namā. J.B. Vests – kurš gan negribētu ieskatīties Baltā nama aizkulisēs? Bijušais Baltā nama pārziņa palīgs un kādu laiku arī pārzinis ļauj mums to izdarīt. Vests atklājas kā taktisks un patīkams stāstnieks, kurš ļoti interesanti stāsta par Rūzveltiem, Trūmeņiem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem. Piemēram, Eizenhaueri dārzeņus audzēja savā fermā un gaļu pārveda no medībām, jo prezidentiem bija pašiem jāmaksā par ģimenes un savu viesu uzturu (varbūt tā ir arī tagad, nezinu). Pārziņa kabinetā bija signālu sistēma uz plāksnes virs darba galda, lai zinātu, kad kāds no prezidenta ģimenes vai viesiem izkustējies. Vērtējums: 5/5

Бронебойщик. Алекс Орлов (Бронебойщик #1) – ar šo romānu iepeldēju sev nezināmajos fantastiskā bojevika ūdeņos. Tāla nākotne pēc atomkara, divi varoņi – jaunietis Džeks, kurš sapņo par kaujas robotu, un jau pieredzējis bijušais algotnis Ferlins, kurš viņam palīdz. Džeks tiek līdz armijai, viņu aizsūta uz citu planētu un sākas jautrība. Krievu armijas komēdija, tikai kosmosā. Apmēram tā. Godīgi sakot, labi atpūtināju smadzenes, jo Orlovs ir jautrs un veikls stāstnieks. Vērtējums: 4/5

Ar šo noslēdzu 2014. gadu. Tas bija ražens gads – 95 izlasītas grāmatas.

Ūdens atmiņa. Emmi Iteranta

Jāņa Rozes apgāds 2016. gads, 240 lpp.

Šī grāmata ir kā ūdens – tā diezgan rāmi izplūst cauri lasītāja prātam un vairs nav notverama. Paliek tikai atmiņas par skaistu tekstu, mierīgu noskaņu un visuresošo ūdeni, jo ūdens ir šī romāna centrālā tēma. Viss grozās ap ūdeni – tējas ceremonija, sena ekoloģiskā katastrofa, ūdens trūkums, ūdens iegūšanas kontrole un slepeni ūdens resursi. Visu varoņu likteni nosaka ūdens.

Tīri teorētiski pēc mūsdienu grāmatu mārketinga dalījuma var teikt, ka somu rakstnieces Emmi Iterantas debijas romāns ir domāts jauniešiem, jo galvenajām varonēm Noriai un Sanjai ir ap 16 gadiem, tomēr šajā romānā tik spilgti izpaliek bieži izmantotā dumpīgu jauniešu sacelšanās un uzvara pār sistēmu, nav arī mīlas līnijas, ka romānu nekādi nevajag iegrožot kādā lasītāju vecuma kategorijā. Interesanti būs visiem.

Salasījos dažādas atsauksmes, tomēr mani tik un tā pārsteidza ūdens plūdumam līdzīgā liriskā romāna noskaņa, kurā ieskanas gan cerība, gan nolemtība. Darbības vide mulsina un intriģē. It kā Skandināvija, it kā Āzija, bet sajūtas vairāk uz Āzijas pusi vilka. Kaut kas ir noticis un Eirāzija tagad ir viena liela valsts. Autore izskaidro maz, viņa vairāk parāda nekā pasaka, liek nojaust, tomēr jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Romāns neprasa sīku radušās situācijas un darbības vides aprakstu, bet ziņkārīgam prātam gribas zināt, kas tieši notika, kāpēc ir tāds ass kontrasts starp atsevišķām tehnoloģijām un pagrimumu, ko slēpj militāristi.

Domāju, ka no “Ūdens atmiņas” varētu sanākt labs eiropiešu kino, bet Holivudas līmenim sižetā ir par maz asiņu un cīņas. Man patika, negaidīts un atšķirīgs distopijas romāns, savdabīga ideja un viegls izpildījums būtībā skumjam stāstam.

Vērtējums: 3,5/5