Malvilas pils. Robērs Merls

Zinātne 1981. gads, 719 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Aizverot pēdējo lapu, jutos kā padzīta no Malvilas. Tik ļoti Robēra Merla romāns ievelk sižetā un satuvina ar varoņiem. Malvilas pils iemītnieki kļuva par maniem draugiem. Kopā ar viņiem sēdēju pils zālē pie kamīna, nostiprināju pils mūri, sagaidīju piedzimstam sivēnus un atvairīju uzbrucējus. Varat ticēt, varat neticēt, bet es dzīvoju Malvilas pilī. Arī turpmāk tekstā var būt sastopami viegli maitekļi.

Diemžēl visas labās grāmatas reiz beidzas un par šo grāmatu man īpaši sāp sirds. Jāsaņemas, lai neskraidītu apkārt un visiem neuzbāztos ar “tev šis ir jāizlasa”. Skaidrs, ka visi nelasīs un ne visiem patiks, jo 1) vairāk kā 700 lpp. var nobiedēt, 2) romānu izdeva PSRS laikā, kad izdeva tikai valdošai iekārtai simpātiskus vai nekaitīgus darbus (maiteklis! – viens no romāna varoņiem ir franču komunists), 3) Merls stāsta nesteidzīgi un pamatīgi, kas mūsu straujajam dzīves ritmam var šķist par lēnu. Man netraucēja neviens no šiem punktiem, jo biezas grāmatas mani nebaida, politiskie uzskati nebija plakātiski un ideoloģiju slavinoši, un autora stils gāja pie sirds. Laikam lieki teikt, ka “Malvilas pils” ir viens no aizraujošākajiem romāniem, kas pēdējā laikā lasīts.

Manuprāt, romāna trumpis ir autora pamatīgais un loģiski pārdomātais stāstījums. Varoņi un notikumi kā dzīvi izzīmējas iztēlē. Katrs kaut cik nozīmīgs personāžs ir interesanta, pilnasinīga personība. Uzreiz ievēroju, ka varoņiem regulāri veicas, “nospīd” īstajā brīdī. Laimīgi sagadās gan cilvēki, gan vajadzīgie resursi izdzīvošanai. Pat grūti pateikt, kāpēc tas nekaitina, bet liekas loģiski. Varbūt tāpēc, ka veiksmes nav pārspīlētas vai nedabiskas, un Merls visu ir pārdomājis. Lai gan situācija ir ārkārtīgi traģiska, tā nav bezcerīga. Taisnības labad jāsaka, ka ir arī nelaimes un ķibeles, kā jau reālā dzīvē.

Malvilas pils kompānija izdzīvo pateicoties vīna pagrabam, daļu Larokas pilsētiņas pasargā klints un šādu izdzīvojušu vietu ir vēl. Pret Malvilas iemītniekiem un tiem dažiem cilvēkiem, kas viņiem pievienojās vēlāk, man uzreiz raisījās simpātijas kā pret saprātīgiem un rosīgiem ļaudīm. Tur ļoti liels nopelns ir Malvilas īpašniekam Emanuelam Kontam, ko pārējie uzskata par neoficiālu vadītāju, lai gan lēmumi tiek pieņemti kopīgās sapulcēs, nevis vienpersoniski. To, cik svarīgs ir talantīgs, taisnīgs un apķērīgs līderis, vislabāk var novērtēt romāna beigās. Pie malviliešiem vispār izveidojās interesanta politiski sociālā kārtība, ko varētu dēvēt par feodāli demokrātisko sociālismu – demokrātija lēmumu pieņemšanā, bet manta visai grupai kopīga. Pēc ūdeņraža bumbas sprādziena izdzīvojušie ir atmesti atpakaļ Viduslaikos ar “stīmpanka elementiem” (kamēr vien ir patronas) un diezgan ātri nākas aptvert, ka jādzīvo pēc citiem likumiem. Kad man jautāja, vai esmu tikusi līdz svaigēdāju slaktiņam… Biedri, tas bija gaumīgs melnais joks no jūsu puses! Šaušalīga un ļoti spēcīga epizode par to, kādi lēmumi jāpieņem, lai izdzīvotu. Tā aina bija spēcīgāka par jebkuru lasīto zombiju/vampīru uzbrukumu.

Attiecībā uz Larokas iedzīvotājiem gan nekādas simpātijas nejutu un viņu pašieceltā mācītāja un kopienas vadītāja parādīšanās pie Malvilas vārtiem uzreiz oda pēc nepatikšanām. Interesanti tas, ka Larokā izveidojās savādāka kārtība – mācītājs ar dažiem pakalpiņiem tur dūrē visu gļēvo sabiedrību un tikai daži paklusām protestē, bet neviens neko nedara, lai nodrošinātu kopienas tālāku izdzīvošanu. Beigās tas noved pie dažiem ļoti interesantiem sižeta pavērsieniem. Šādos apstākļos jutu tikai vēl lielākas simpātijas pret malviliešiem un uzskatu, ka viņi rīkojās prātīgi. Izveidojot  atšķirīgas sabiedriskās kārtības un cilvēku grupas, parādīti iespējamie attīstības ceļi un ar tiem saistītā problemātika.

Dažu sieviešu uzvedība bija vienīgais, kas mani romānā mulsināja. Nepārprotiet, man nav iebildumu pret viņu rīcību, tikai tā motivācija vedināja vīriešu slapjā sapņa virzienā. Bet varbūt kļūdos un tādos apstākļos tā ir pavisam normāla rīcība, jo sieviešu ir maz un cilvēces pastāvēšana jāturpina, tāpēc nav ko privātīpašnieciskot. Ak jā, vēl Merls ar maigumu apraksta zirgu pārošanās ainu, bet vispār šis ir nopietns romāns. Aukstais karš, intensīvā bruņošanās loģiski noveda Robēru Merlu līdz cilvēces bojāejas vai turpmākās pastāvēšanas problemātikai. Drūma tēma, tomēr es sliecos piekrist 1972. gada “Le Monde” recenzijai, ka šis ir optimistisks romāns.

Mēs esam ļoti nodarbināti, taču mums nav nekādas steigas. Brīva laika daudz. Dzīves ritms kļuvis lēns. Dīvaini, ka stundu skaits vienā diennaktī nav palielinājies, taču tā liekas daudz garāka. Galu galā, visas ierīces, kuras bija domātas cilvēka dzīves atvieglināšanai, – automašīnas, tālruņi, traktori, koku sagarinātāji, kuļmašīnas, ripzāģi utt. – savu uzdevumu gan pildīja, bet reizē ar to arī paātrināja laika tecējumu. Mēs īsā laika sprīdī tiecāmies paveikt labi daudz. Mašīnas mums it kā mina uz papēžiem, skubināja mūs. [….] Iespējams, ka mūžs kļūs īsāks, jo ārstu un medicīnas vairs nav. Bet, tā kā dzīve tagad rit gausāk, dienas un gadi vairs neaiztraucas joņainā steigā un beidzot mums ir pietiekami laika, man reizēm ienāk prātā doma – ko tad mēs, galu galā, īsti esam zaudējuši?

“Malvilas pils” ir veidota kā Emanuela rakstisks vēstījums (var to saukt par pils hroniku), ko vietām papildina Tomā piezīmes, kas precizē vai pastāsta to, ko Emanuels noklusējis vai izlaidis. Par Emanuela rīcības motīviem dažkārt var šaubīties, bet tikai beigās iespējams pa īstam novērtēt, ka bez viņa ļoti iespējams nebūtu arī Malvilas un viņa pienesums cilvēces un cilvēcības saglabāšanā ir ļoti nozīmīgs. Pieļauju, ka Emanuels ir autora politisko un reliģisko uzskatu nesējs un, ja šie uzskati ir krasi pretēji jūsējiem, tas varētu apgrūtināt romāna baudīšanu.

Varētu stāstīt vēl un vēl, bet pietiks. “Malvilas pils” ir negaidīti aizraujošs un simpātiski cilvēcīgs romāns par dzīvi pēc apokalipses. Es vēl kādu laiku sērošu pēc Malvilas.

Vērtējums: 5/5

Japānas nogrimšana. Sakjo Komacu

Izdevniecība “Zinātne” 1982. gads, 512 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā?

Laiks pastāstīt par Sakjo Komacu romānu, kuru pieminēju, stāstot par viņa “Rītdienas nolaupītājiem”. Nojaušu, ka savulaik šīs romāns tika daudz lasīts vai arī iesiets pavisam švakos vākos, jo bibliotēkā atrastais eksemplārs bija iesiets otrreiz pelēkos kartona vākos un ar pildspalvu uzšņāpts nosaukums. Pilnīgi nepievilcīgs priekšmets, kuru paņēmu papētīt ar domu “kas tas tāds?” Izrādījās, ka “tas” ir viena no Fantastikas pasaulē sērijas grāmatām.

“Japānas nogrimšana” ir tik maiteklīgs nosaukums, ka būtu pelnījis kādu balvu. Tā kā iznākums ir skaidrs, paliek vienīgi jautājums ko un kā darīs Japānas iedzīvotāji, saskaroties ar tik iznīcinošu dabas katastrofu. Jāsaka, ka process man šķita pietiekami aizraujošs, lai bez piespiešanās izrautu cauri šo ģeopolitisko drāmu. Romāns ievietots zinātniskās fantastikas plauktā, jo apskata pēc mūsdienu zinātnieku pētījumiem neiespējamu notikumu – Japānas salu nogrimšanu. Vēl tajā ir daudz ģeoloģijas, vulkanoloģijas, okeanogrāfijas un fizikas, arī šķipsniņa politikas un ekonomikas.

Kad Klusā okeāna vidū 198.. gadā nogrimst maza saliņa un profesors Tadokoro (slavens okeanologs, bet pārējo zinātnieku ne īpaši ieredzēts) nāk klajā ar šokējošu teoriju, ka Japānas salas 2 – 50 gadu laikā skars milzīgas ģeoloģiskas pārmaiņas, sākas skriešanās ar laiku. Daudzi zinātnieki netic Tadokoro, bet ar valdības pelēkā kardināla atbalstu tiek izveidota izpētes grupa. Viss notiek slepeni, lai nesāktos panika. Onodera Tosio iegremdējas jūras dzelmē, Nakada Kadzusige veido matemātiskas prognozes par iespējamo notikumu attīstības ātrumu, vēl citi Tadokoro vadībā strādā pie dažādiem rīcības plāniem. Tiek izstrādāti 3 rīcības varianti un vēl ceturtais variants – neko neuzsākt. Tāds galējs viedoklis laikam iespējams tikai japāņiem. Kad tiek precizēts beigu tuvums, valdība paklusām iepērk zemes gabalus citur pasaulē, izved valsts dārgumus un sāk vest sarunas par iedzīvotāju emigrāciju. Tikmēr Japānu posta aizvien spēcīgākas zemestrīces, kas apgrūtina evakuāciju.

Kā rīkotos citas valstis šādas krīzes gadījumā? Autors ieskicē saasinātas starptautiskās attiecības, spēka demonstrēšanu, valstu egoistiskās intereses, kaulēšanos par bēgļu sadalīšanu: “Katra valsts centās pārvietot figūras tā, lai nosargātu savas intereses, un ar bažām vēroja konkurentus.”

Arī šoreiz jūtama žurnālista spalva. Romāna stils atgādina pētniecisko žurnālistiku vai rakstu no National Geographic. Komacu raksta diezgan bezkaislīgi un bezpersoniski, romāna varoņi atgādina marionetes dabas diktētā spēlē. Tomēr tie ir simpātiski, savam darbam pilnībā nodevušies varoņi, kuri rietumu autora darbā izskatītos aizdomīgi, bet japāņu autora izpildījumā spilgti parāda japāņu darba kultūras īpatnības. Piemēram, situācija ir tik ārkārtēja, ka batiskafa vadītājs Onodera spiests slepus aizbēgt no darba privātā firmā, lai strādātu valdības izveidotā zinātnieku grupā. Par to viņu kremt sirdsapziņa un iepriekšējie darba devēji skatās uz viņu pavisam šķībi, jo aiziet no darba skaitās ļoti nepieklājīgi.

Tikai viena lieta mani šajā romānā mulsināja – visādi īpatnēji termini. Pirmkārt, tie apgrūtināja lasīšanu un izpratni. (Sapratu būtību un galvenos procesus, tāpēc lasīt nav jābaidās.) Otrkārt, radīja aizdomas, ka autors šos terminus izmanto kā viņam ērtāk. Dažus es pārbaudīju un tie bija patiesi, bet katru man aizdomīgu vārdu pārbaudīt bija slinkums. Ja man būtu pietiekošas zināšanas ģeoloģijā un fizikā, viss būtu vienkāršāk. Teiksim, nespēju īsti saprast šo teikuma fragmentu: “kādā virzienā konverģējas parādību vektori polimorfiskā sistēmā”. Polimorfisms ir dažu vielu spēja veidot un mainīt kristāliskas modifikācijas, bet vai šim fragmentam ir īsta jēga – nevaru pateikt. Pieļauju, ka Komacu neko daudz nav samelojies, tikai sarežģījis tekstu. Vai varbūt pacenties tulkotājs.

Toties iesmaidīju par dažām tehnoloģijām, kas 1980. gados izklausījās pēc zinātniskās fantastikas: lieljaudas skaitļotājs ar hologrāfisku atmiņu, hologrāfisko uzņēmumu projicēšanas ekrāns (šis bija dikti iespaidīgi) un koaksiālais kabelis ar sešdesmit megahercu superdaudzkanālu kontūru. Starp citu, tajā laikā koaksiālais kabelis jau bija, tikai ar zemākiem herciem un mazāku kanālu skaitu. Tas tā, informācijai.

Japāņiem esot “tradīcija izmantot stihiskās nelaimes” savā labā, tāds kā optimisms un sadzīvošana ar dabas katastrofām un to romānā varēja just. Šaubos vai visiem būs interesanti ko tādu lasīt, bet man tas šķita aizraujoši par spīti manām vājajām zināšanām dažos jautājumos.

Vērtējums: 4/5

Rītdienas nolaupītāji. Sakjo Komacu

Zinātne 1977. gads, 336 lpp.
Sērija: Fantastikas pasaulē

Ar Sakjo Komacu iepazinos viena iemesla pēc – tikko bija radusies interese par veco grāmatu sēriju “Fantastikas pasaulē” un Komacu grāmatām bija šīs sērijas emblēma. Turklāt vēl japānis un, kā zināms, šogad mani velk uz Japānas pusi. Pirmo izlasīju viņa romānu “Japānas nogrimšana” un tikai pēc tam “Rītdienas nolaupītājus”, bet sākšu ar otro.

Sakjo Komacu darbiem raksturīgs diezgan izteikts publicistisks stils, uz sociālismu virzīta politiskā doma, viņš aizstāv humānisma principus un satraucas par nākotni. Savulaik strādājis par žurnālistu ekonomikas jautājumos un tas jūtams viņa literārajā rokrakstā. Nojaušu, ka šo aspektu dēļ Komacu kungs bija simpātisks PSRS. Noteikti sava loma japāņu tulkošanā bija tiem piemītošā nepatika pret ASV.

“Rītdienas nolaupītāji” ir krājums, kurā iekļauts romāns ar tādu pašu nosaukumu un 12 īsie stāsti. Darbi ir vairāk vai mazāk fantastiski un skar japāņu tautas neapmierinātību ar tagadni, vai ieskicē hipotētiskas nākotnes ainas. Autoru nodarbina humānisms. Stāstā “Pamestie” bērni izsaka ultimātu pieaugušajiem, lai pārtrauc karus, bet “Nezvēru iznīcināšana” (manuprāt, viens no labākajiem stāstiem krājumā) spēlējas ar mūsu stereotipiem par saprātīgām būtnēm un cilvēku kā Visuma valdnieku iedomību. Otra viņa iemīļota tēma ir politika. Tā gan krietni vairāk izpaužas romānos, tomēr stāsts “Projekts likumam par kukuļņemšanu” ir klaja pasmiešanās par korupciju, savukārt “Rok un rok…” apspēlē ierēdņu bezjēdzīgo darbošanos darbošanās pēc. Šajos stāstos no fantastikas gan nav ne smakas. Te nu ir vietā norādīt, ka stāsti ir atšķirīgi un mākslinieciskās vērtības ziņā nevienādi, ne visi ierindojas fantastikas lauciņā. Iespējams, ka krājums veidots bez īpašas tematiskās atlases. Idejiskā ziņā interesanti bija “Dūmu ziedi” – par nomaļu planētu Falfu un tās mākslu/reliģiju taisīt bezgala skaistus dūmu ziedus. Ir vēl citas interesantas tēmas, bet kopumā stāsti ir viduvēji.

Tagad par romānu “Rītdienas nolaupītāji”. Sižets īsumā:
Galvenais varonis Judzo Todu satiek savādu vīreli, ārzemnieku Goemonu. Izrādās, ka Goemons spēj radīt plašas klusuma zonas un neitralizēt ieročus. Tas rada haosu sabiedrībā, bet militāristi un citi atjautīgi darboņi saskata iespēju stiprināt Japānas varenību ar Goemona spēju palīdzību. Vienīgā nelaime – Goemons nav īsti kontrolējams.

Sižets izraisa asociācijas par došanos pa vītņu kāpnēm lejā tumsā. Bruņošanās un varaskāre aug augumā. Tam paralēli pieaug haoss un Goemona ērcīgums, kas ir ļoti bīstama parādība, jo viņš ir kā mērkaķis ar granātu. Ja romāns būtu jāraksturo vienā vārdā, tad tas vārds būtu “kaitinošs”. Kaitinoši varoņi un kaitinošas darbības. Kaut kādi pilnīgi stulbi un histēriski strīdi Todu un viņa draudzenes Kisako starpā, pretīgais Goemons, Kisako mīlināšanās ap Goemonu, politiskie murgi. Brīdī, kad sāc apsvērt, kādā virzienā tas sviests turpināsies, visi ieroči kļūst nederīgi, bet vai tad kas tāds cilvēkus var apturēt? Nē. Notiek spēku pārgrupēšana, atceras senos kauju paņēmienus un viss turpinās. Tā it kā bez iznīcināšanas mēs nespētu dzīvot (ko, protams, var redzēt uz katra soļa gan literatūrā un kino, gan dzīvē). Beigas ir traģikomiskas un tajās ietvertā doma un morālā dilemma izvelk romānu līdz lasāmam līmenim. Tomēr nedomāju, ka Todu izvēle vienā vai otrā veidā novērstu konfliktus. Mēs dzītos pēc varas un kautos pat tad, ja vienīgie ieroči atkal būtu akmeņi un koka rungas. Kopumā romāns atstāj grotesku un pārāk politisku pēcgaršu, kas gan nav slikti, ja vēlas gūt nojausmu par Japānas politisko kultūru. Kā zinātniskā fantastika šis krājums nav vērā ņemams.

Vērtējums: 3/5