Burvju karalis. Levs Grosmans

fantāzijas romāns, burvji, interesanta grāmata, vērts izlasīt, ko lasīt, prometejs

Prometejs 2017. gads, 432 lpp. Burvji #2, The Magicians #2

Levs Grosmans “Burvjus” esot sarakstījis bez sākotnējas domas par turpinājumu. Panākumu iedvesmots viņš tomēr vēlreiz aizved mūs uz Filoriju. Ne visi pirmās daļas fani ir sajūsmā par otro daļu, tā esot savādāka. Nezinu, kas tika gaidīts, bet, ņemot vērā autora veiklo spēlēšanos ar ierastajiem fantāzijas elementiem un pasmaidīšanu par tradicionālo domāšanu, uzskatu, ka “Burvju karalis” ir tieši tāds turpinājums, kādam tam vajadzēja būt. Neko citu no Grosmana negaidīju, lai gan tas tāpat nemazina manu sāpi par grāmatas beigām.

Pasakainā Filorija
Jā, jā, mēs esam atpakaļ Filorijā. Brīnišķīgajā, skaistajā, maģiskajā, mierpilnajā Filorijā, kas vienlaikus ir idilliski ideāla un slēpj sevī arī šo to šausminošu. Kventins, Džūlija, Eliots un Džanete vada savas dienas Baltsmailes pilī kā Filorijas karaļi un karalienes, ēd, dzer, slīkst greznībā, mazliet vada valsti un dažkārt dodas maģisko dzīvnieku medībās. Man un mūsu cienījamajiem burvjiem Filorija šķiet kā pasaku paradīze. Tur ir runājoši dzīvnieki, maigs klimats, skaistas ainavas, pulksteņkoki, visādas dīvainas radības un citi brīnumi. Dzīve ir viegla, sapnis kļuvis par īstenību. Aiz laimes var apraudāties. Izlasot grāmatas pirmo lapu, jutos kā nokļuvusi mājās. Kad Kventins un pārējie dodas iekšā jaunā piedzīvojumā, uzzinām par Filoriju daudz ko jaunu.

Vai viegli būt Burvju karalim?
Iespējams, ka pārāk viegli. Filorijas pārvaldīšanā nekādu grūtību un sarežģījumu nav, un tas dara Kventinu nemierīgu. Kventinam ir viss, sapnis piepildīts, dzīve ideāla, bet ar to kļūst par maz. Viņš alkst pēc kā vairāk. Pēc kaut kā nozīmīga, ievērojama, pēc piedzīvojuma. Godīgi sakot, piedzīvojumus viņš beigās dabū pilnu pakaļu un tie nemaz nav tik rožaini.

Autoram ir lieliski izdevies parādīt kā mums nekad nav gana, kā mēs visu laiku alkstam vairāk un vairāk. Citur vienmēr zāle zaļāka un tādā garā. Ja grūtību nav, tās vajag radīt. Tu piepildi savu sapni, bet izrādās, ka pēc laika ar to nav pietiekoši. Ja nu ir kas labāks par vienkāršu laiskošanos Filorijā? Ironiski bija tie brīži, kad Kventins aizdomājās, ka arī dažās vietās uz Zemes nemaz tik sūdīgi nav, vienīgi nevar būt par karali.

Kā jau rakstīju, manuprāt, “Burvju karalis” ir pilnīgi loģisks un pareizs “Burvju” turpinājums. Tā vairs nav bezbēdīgā burvju skola ar zaļo mauriņu, šeit akcents likts uz Džūlijas izmisīgajiem burvju spēju meklējumiem. Ir zudis maģijas mācīšanās, studentu izklaižu un Filorijas pirmatklāšanas prieks. Tā vietā nākusi lielāka nopietnība, tomēr varoņi vēl nav līdz galam pieauguši un tas ir jūtams. Pieaugt vai palikt fantāziju pasaulē? Bet kāpēc gan būtu jāizvēlas? Vai vispār var pieaugt, ja dzīvo pasaku pasaulē? Stāsts šķiet skumjāks un traģiskāks, lai gan netrūkst gaišu brīžu un draugu jociņu. Ja tā padomā, “Burvjos” bija pietiekoši daudz traģēdijas, bet tur tomēr dominēja sapnis par skaisto nākotni, valdīja zināma bohēma. Šajā daļā varoņi ir visu sasnieguši, bet šķiet, ka Džanete vienīgā ir mierā ar sasniegto un neko vairāk nevēlas. Arī Eliots augstā karaļa lomā jūtas ļoti ērti. Varbūt Kventinam šķiet, ka viņš nav sevi vēl pietiekoši pierādījis, ka ir spējīgs uz ko vairāk un tas viņu dzen uz priekšu visu laiku meklēt kaut ko vēl. Protams, Kventins ir mazliet par daudz augstās domās par sevi un drusku pelnījis sakāvi. Varonim būt nav nemaz tik viegli.

Kārklu ragana
Nozīmīga “Burvju karaļa” daļa veltīta Džūlijas stāstam. Uzzinām, kas notika ar viņu laikā no izgāšanās Breikbilas eksāmenā līdz planēšanai pie Kventina biroja loga. Tas ir skumjš stāsts par laušanos aizslēgtās durvīs, dzīvi saēdošu apsēstību, citiem “trakajiem” un traģiskiem maģijas meklējumiem. Visi ar maģiju apsēstie ir vientuļi un nelaimīgi. Daļai slepeno slēptuvju apmeklētāju burvestību mācīšanās ir tikai jautra, slepena nodarbe, kas liek justies īpašākiem, bet elitārajai grupai, kurā iekļūst Džūlija, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Esošā realitāte viņus neapmierina un maģijas esamība, bet neaizsniedzamība, dzen viņus smagā depresijā. Brīdī, kad Džūlijas draugu grupa īstās maģijas avota meklējumos ķērās pie reliģijas, sāku uztraukties, bet Grosmans nebūtu Grosmans, ja šo motīvu nepasniegtu negaidītā izpildījumā. Džūlijas liktenis ir neparasts un žēlošanas vērts, bet Embers pareizi saka, ka viņa pati izvēlējās savu ceļu. Pati vainīga, tā teikt.

Burvju triku meistars
Lielākais no burvjiem ir autors pats. Visi sižeta pavērsieni ir kā baltā trusīša izvilkšana no pilnīgi neparedzamām vietām. Pie tam, jūs gaidāt baltu trusīti, bet viņš izvelk melnu, vai vispār kaķēnu vai balodi. Grosmans spēlējas ar visu ierasto fantāzijas literatūrā. Katru reizi, kad prāts saka “ahā! būs x”, autors smejas “nekā! še jums y”. Es viņu par to mīlu. Tomēr bail iedomāties, ko viņš izstrādās triloģijas noslēgumā. Stipri šaubos, ka tās būs “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” beigas.

Savukārt Vilis Kasims ir lielisks iluzionista asistents, ļaujot personāžiem runāt viņu valodā, nesatraucoties, ka tā ne vienmēr ir literāri pareiza un korekta. Teksts plūst tik brīvi un viegli aizmirstas, ka tas ir tulkojums.

“Burvju karalis” ir lielisks jauno burvju piedzīvojumu turpinājums. Es smējos, es gandrīz raudāju, jutos laimīga un ārkārtīgi dusmojos uz to stulbo Emberu. Stulbais, stulbais, paštaisnais auns. Ak, bet tā jau tam bija jānotiek, Grosmanam patīk pasmieties par naivo lasītāju. Ceru, ka trešajā daļā viņš galīgi nesalauzīs manu sirdi.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Paldies par iespēju romānu izlasīt vēl pirms tā iznākšanas.

No teksta par bildi #1

Iespējams, ka esat pamanījuši mana bloga sadaļu “Ekranizācijas”. Ik pa laikam šo sadaļu papildinu ar īsiem komentāriem par tām skatītajām filmām, kuras balstītas uz kādu literāro darbu. Nesen sanāca noskatīties divas viduvējas ekranizācijas, par kurām gribējās plašāk izteikties. Tāpēc nolēmu aizsākt jaunu rakstu sēriju “No teksta par bildi” un neregulāri izteikšos tikai par tām filmām, kurām pamatā ir grāmata (romāns, luga, stāsts, memuāri utt.). Aiziet!

peregrine

Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children (2016)

Kad lasīju grāmatu un pētīju tur ievietotās fotogrāfijas, domāju, ka no šī materiāla gan sanāktu vizuāli iespaidīga filma. Stāsts jau no sākuma šķita rakstīts kino vajadzībām. Režisora Tima Bērtona izvēle solīja tumšu, dīvainu un fantastiski psihadēlisku vizuālo baudījumu. Diemžēl, pa ceļam kaut kas nogājis greizi un sanākusi amatieriska garlaicība, kur vienīgais spilgtais un bērtoniskais brīdis ir aina, kurā visi bērni stāv gāzmaskās dārzā pie mājas un gaida, kad kritīs vāciešu mestās bumbas un Mis Peregrīne pagriezīs laiku atpakaļ.

Filmas sākumu veido ļoti iestiepts un vāji nospēlēts stāstījums par to, kā Džeiks (Asa Butterfield) nonāk līdz salai un brīnumbērniem. Kad beidzot parādās brīnumbērni, nodomāju “nu tad beidzot sāksies”. Nekā. Mis Peregrīne (Eva Green) kā tāda gide skaidro kas ir kas, uzreiz tiek uzspiesta neveikla pusaudžu mīlas līnija un viss turpinās tikpat štruntīgi kā sācies. Izturēju tikai pusi filmas, tāpēc atvainojiet, ja mans spriedums ir kļūdains un filmas otra puse ir super aizraujoša un profesionāla.

Cik tuvu filmā pieturējušies pie grāmatas sižeta? Diezgan tuvu, bet ar dažām izmainītām un papildus ainām “iespaidīgumam”. No savdabīga, mazliet baisa stāsta, kas dveš no grāmatas lapām, sanākusi vāja kopija. Droši saku – lai arī grāmata nekāds šedevrs nebija, tā ir daudz labāka par filmu.

bfg

The BFG (2016)

Treileris radīja iespaidu, ka šī būs ļoti jauka, vizuāli krāšņa filma labāko pasaku tradīcijās. Sākums tāds tiešām ir. Milzis nolaupa mazo bāreni Sofiju un aiznes uz savu alu milžu zemē. Viņš izrādās labsirdīgs veģetārietis, ko gan nevar teikt par citiem milžiem. Tiktāl viss smuki un interesanti. Aina ar milžiem, kuri baidās no lietus, bija smieklīga, lai gan šeit jau sāku nojaust, ka īsti labi nebūs. Ar katru epizodi sāka spraukties laukā mazu bērnu humors. Pamazām paliek garlaicīgi un aizvien muļķīgāk. Brīžiem gan uzplaiksnī cilvēcīgs siltums un skumjas par vientuļajiem un atstumtajiem cilvēkiem. Tad tas nogrimst dīvainās darbībās, bet filma mani galīgi pazaudēja karalienes brokastu ainā ar zaļo pirdiengāzi. Paldies, bet nē. Līdz beigām tomēr noskatījos un nebeidzu brīnīties, kā tik jauka un pat saturīga pasaku filma pārvērtās par ko tik muļķīgu. Aktieri – Sofija (Ruby Barnhill) un BFG (Mark Rylance) spēlēja labi un ticami. Milži bija labi sagrimēti. Par pārējiem tēliem nav vērts neko teikt. Izskatās, ka Stīvens Spīlbergs (šīs filmas režisors) izšāvis pulveri tāpat kā Bērtons.

Filma ir Roalda Dāla grāmatas ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija. “The BFG” neesmu lasījusi un nevaru pateikt, cik tuvu filmas scenārijs pieturas pie oriģinālā stāsta. Lasīju “Matildi” un “Čārliju un šokolādes fabriku”. Zinu, ka viņš sarakstījis krāšņus stāstus bērniem viņiem tuvā valodā un izpausmēs, kas varbūt pieaugušajiem ne vienmēr ir līdz galam saprotami vai pieņemami, jo bērnu domāšana ar gadiem aizmirsusies. Laikam esmu pārāk nopietns pieaugušais, bet Dāla iztēle un joki vairs nav domāti man. Pieļauju, ka bērniem šī filma patiktu krietni labāk. Viņiem noteikti patiktu arī grāmata.

Bone. Jeff Smith

Vislabāk es uztveru, saprotu un atceros, ja redzu, tāpēc ar pateicību spēju novērtēt vizuālo stāstu pasniegšanas veidu komiksu/grafisko noveļu ietvarā. Vāji atceros bērnībā cītīgi lasītos komiksus, bet mana tagadējā mīlestība sākās ar “Saga”. Stāsts un vizuālais noformējums mani apžilbināja. Tomēr viss nav tik vienkārši. Komiksus ilustrē dažādi mākslinieki un viņu stils atšķiras. Man personīgi ir noteikti vizuālie standarti (kurus īsti nemāku izskaidrot, ha ha ha), tāpēc Saga man patīk, savukārt “Fables” ne visai. Ar “Fables” ir tā problēma, ka pārāk daudz teksta, pārāk daudz detaļu ilustrācijās, acis var izmežģīt, kamēr visu izpēta. Manai gaumei ilustrācijai ir jāpapildina teksts un lielā mērā pašai jāstāsta stāsts, bet bez pārliekas detalizācijas.

Much comics! Such joy! #awesomeness #comics #books #graphicnovel #tbr

A post shared by Mairita || Marii grāmatplaukts (@mairitagurova) on

Bone. Jeff Smith

Pēc tik gara ievada nonākam pie milzīgi apjomīgā “Bone”.

Cartoon Books 2010, 1341 lpp. Bone #1-9

Konkrētais “ķieģelis” ir visa “Bone” komiksa kolekcija vienā izdevumā. “Bone” bieži figurē top best sarakstos, komiks saņēmis kaudzi apbalvojumu un tas bija ļoti nopietns pamats, lai to liktu lasāmrindā. Rinda pienāca, izpētīju trīs lapas, saraucu degunu par bērnišķīgām bildītēm un noliku malā. Otrreiz rinda pienāca, kad sirdsapziņa sāka pārāk nomocīt, ka laicīgi nelasu un neatdodu man aizdotās grāmatas. Ielasījos, iepatikās, patika pārauga sajūsmā. Ja padomā, ka gandrīz izlēmu nelasīt, jo pirmajā brīdī nepatika bildes! Būtu zaudējusi vienu no brīnišķīgākajiem jebkad lasītajiem stāstiem.

Sākumā “Bone” tiešām šķiet bērnišķīgs – kaut kādi veciem Disneja varoņiem līdzīgi radījumi, padzīti no savas pilsētas, kašķējas tuksnesī, viņiem uzbrūk siseņu bars, katrs bēg uz savu pusi, nonāk Ielejā un tur sākas lielie piedzīvojumi. Kad ir tikts līdz Ielejai, man jau sāka patikt. Galvenie varoņi ir trīs Bone brālēni: šiverīgais mahinators Phoncible P. “Phoney” Bone, vienkāršais un bezrūpīgais Smiley Bone un labsirdīgais un godprātīgais Fone Bone. Ielejā viņi satiek citus svarīgus šī episkā stāsta personāžus: jaunu meiteni Thorn, viņas vecmāmiņu Rose, tavernas īpašnieku Lucius, žurkradījumu karali Kingdok un galveno ļauno spēku Lord of Locusts. Grāmatas varoņi ir ļoti labi izdevušies – ar kolorītiem raksturiem un skaidriem motīviem. Jau varoņu vārdi liecina, ka autoram ir laba humora izjūta. Lasot “Bone”, smējos daudz un pamatīgi.

Humora stāstā ir daudz, tomēr būtībā “Bone” ir episks un nopietns varoņa ceļa stāsts ar tam piedienīgo pasaules glābšanu. Brālēni nealkst kļūt par varoņiem un lielu stāsta daļu ir aizņemti ar citām lietām, kas tomēr visas tā vai citādi ved uz vienu mērķi – izglābt Ieleju no ļaunuma, pat ja Bone vienkārši grib no Ielejas notīties. Piemēram, Phoney grib savākt Ielejas iedzīvotāju bagātības un veikli aizšmaukt no Ielejas pūķa ķeršanas aizsegā, bet sanāk tieši otrādi. Lasot, bieži domāju – visas cilvēciskās īpašības kā uz delnas. Labestība, muļķība, drosme, gods, draudzība, mantrausība, meli, gļēvums, varaskāre, naids, stereotipi. Bone brālēni ir ļoti cilvēcīgi. Epizodes, kurās Phoney pavisam viegli ar tukšiem vārdiem spēj pavērst pūļa domu sev vēlamā virzienā, ir ļoti pamācošas.

Pasaule ir ļoti interesanta. Tajā dzīvo cilvēki, žurkradījumi, Bone, pūķi, runājoša lapiņa (!), dažādi zvēri, Siseņu karalis un varbūt vēl kādu piemirsu. Protams, man ļoti patika Bone brālēni, tomēr manas vislielākās simpātijas iekaroja žurkradījumu pārītis. Drusku pastulbi un ļauni tikai tāpēc, ka tādiem viņiem jābūt. Viņiem ir tik burvīgi strīdi par ēšanu! Vēl ir jaukumiņš Bartleby. Ak, es par viņiem varētu runāt un runāt, bet šī atsauksme jau tāpat draud izvērsties pārlieku gara. Es mīlu žurkradījumus, viņi tagad ir mani mīļākie sliktie personāži.

Ko vēl neesmu pastāstījusi? Ak jā, par vizuālo. Kā jau noprotams no augšējās bildes, “Bone” komikss ir melnbalts. Teksts un attēli ir viegli uztverami un patīkami papildina viens otru. Varoņu mīmikas ir perfektas. Bieži vien stāstu var uztvert pat bez vārdiem un manā uztverē tas nozīmē, ka ilustrācijas ir veidotas pareizi.

“Bone” uztvēru kā apjomīgu pasaku, kurā pavīd atsauces uz citām mums zināmajām pasakām un mītiem. Sirsnīgs, jautrs un reizē nopietns stāsts, kas pamatīgi aizrauj. Kā plusu varu minēt arī to, ka pat cīņu brīžos, komikss nekļūst izteikti asiņains un nomācošs. Protams, lappušu apjoms un grāmatas svars var nobiedēt, bet šo grāmatu ir vērts izlasīt, ja komiksi interesē. Vai es jau teicu, ka man “Bone” ļoti, ļoti patika?

Vērtējums: 5/5

Mis Peregrīne

Kad 2012. gada ziemas sākumā izlasīju “Miss Peregrine`s Home for Peculiar Children”, nebija pārliecība, ka triloģiju turpināšu, tomēr ziņkārība ir maita un R.I.P. ietvaros nolēmu atgriezties pie īpašajiem bērniem un viņu piedzīvojumiem. Mis Peregrīne no citiem pusaudžiem domātiem fantāzijas darbiem atšķiras ar izmantotajām savādajām fotogrāfijām. Tieši fotogrāfijas piesaistīja manu uzmanību pirmajai grāmatai un ļāva stāstam palikt atmiņā. Dažas ir vienkārši mazliet jocīgas, citas savāduma auru iegūst kontekstā ar tekstu, bet daļa ir tiešām dīvainas un liek neomulīgi brīnīties. Arī stāsta ideja par tādu kā paralēlo pasauli un laika cilpām, kur patvērumu raduši bērni un pieaugušie ar īpašām spējām, un ļaunajiem spēkiem, kas grib iznīcināt šo pasauli, ir teicama. Klibo vien izpildījums.

Ransom RiggsHollow City. Ransom Riggs

Quirk Books 2015, 416 lpp. Miss Peregrine`s Peculiar Children #2

Pēc tam, kad ļaunie wights (pus-cilvēki, pus-zombiji) nolaupa mis Peregrīni, bērniem izdodas viņu atbrīvot, bet mis Peregrīne ir iesprostota putna veidolā un bērni dodas uz Londonu meklēt citu laika cilpas uzturētāju, kas varētu palīdzēt viņu “auklītei”. Viņiem ir vien pāris dienas, lai šo uzdevumu izpildītu, ceļš ir tāls un briesmu pilns – nav īsti zināms, kur meklēt palīdzību, bet viņiem pakaļ dzenas ļaundari.

“Hollow City” stipri cieš no divām lietām. Pirmkārt, tā ir otrā daļa un pa lielam rodas sajūta, ka autors vien aizpilda lapas, lai panāktu attiecīgo lappušu skaitu un izkārtotu figūras uz spēļu laukuma trešajai daļai. Otrkārt, autors nav spējīgs sakarīgi “operēt” ar 10 bērniem vienlaicīgi. Abas lietas noved pie traka skrējiena no salas līdz Londonai, kura laikā bērni iekuļas daudzās nepatikšanās, visu laiku kašķējas un vienkārši uzvedas stulbi, kas, protams, ir dikti ērti sižeta virzībai. Dialogi ir tracinoši. Nav pat iespējams aizbildināties ar “tie taču ir bērni”, jo šie “bērni” pārsvarā ir vismaz 50 gadus veci un zina, kādas briesmas viņiem draud. Domās šo grāmatu neskaitāmas reizes metu pret sienu. Tomēr jāsaka, ka starp visām muļķībām ir pa kādai spožai epizodei, kas liek iemirdzēties acīm un neļauj grāmatu pamest nelasītu. Viena tāda epizode ir pašās beigās ar Džeikobu un hollowghast (tukšrēgu? kāds var pateikt, kā šis vārds iztulkots latviski pirmajā grāmatā?) un tāpēc man nācās lasīt arī trešo grāmatu.

Vērtējums: 2/5

Ransom RiggsLibrary of Souls. Ransom Riggs

Quirk Books 2015, 458 lpp. Miss Peregrine`s Peculiar Children #3

Džeikobs, Emma un cilvēksuns dodas pa pēdām pārējiem sagūstītajiem bērniem uz laika cilpu Londonā, kas tiek uzskatīta par īpašo cilvēku elli. Tur viņi atrod negaidītu palīdzību un iekļūst ļaundaru cietoksnī. Kā jau pēdējai daļai pienākas, tiek atklāts ļaundaru mērķis un visa šī lielā trača iemesls. Seko episka cīņa, kurā lielu lomu spēlē Džeikobs un viņa spēja sazināties ar rēgiem.

Nevaru teikt, ka man tapa pilnīgi skaidra visa tā jezga ap īpašajiem bērniem, dvēselēm un visu pārējo kaut kāda ūberļauna mērķa vārdā, bet varbūt lasīju pārāk pavirši. Šī daļa patīkami pārsteidza ar diezgan nopietnu rīcību – autors spēja savākties, jo grāmatas lielāko daļu visa darbība grozās tikai ap Džeikobu, Emmu un dažiem pieaugušajiem. Bija interesanti. Pašās beigās sižets mudināja domāt par viltīgu lasītāja apmānu, tomēr autors pieturējās pie tradicionāla atrisinājuma, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 3/5

Par visu triloģiju. Fotogrāfijas vairs nešķita tik īpatnējas, laikam visas labākās bija iztērētas pirmajā grāmatā. Džeikobs šķiet pārāk pieaudzis savam vecumam un tas savādi kontrastē ar pārējo bērnu uzvedību. Vispār visa triloģija ir savādu kontrastu pilna. Bērnišķīgais pret nobriedušu rīcību, muļķīgais pret dzīves atziņām, reālā pasaule pret “aizspoguliju”. Fantāzijas triloģija ne īsti bērniem (vardarbīgas epizodes), ne pieaugušajiem. Autoram vajadzēja vienkārši rakstīt, nevis mēģināt savu darbu ielikt noteikta vecuma plauktiņā. Beigas kopumā triloģiju izglāba, smuki savijot un noslēdzot sižeta pavedienus. Domāju, ka pusaudžiem mis Peregrīne šķitīs aizraujoša (to apliecina arī Goodreads augstais vērtējums), jo stāsts ir neparasts un risinās raiti.

Deja ar nāvi. Laura Dreiže

Deja ar nāvi. Laura DreižeZvaigzne ABC 2015. gads, 320 lpp. Danse Macabre #1

Kamēr vien pašmāju fantāzijas un fantastikas lauciņš patukšs, jāpriecājas par katru jaunu literāro darbu šajā žanrā. Tāpēc es ļoti priecājos par Lauras Dreižes triloģiju “Danse Macabre”, kuras pirmo daļu “Deja ar nāvi” man bija iespēja izlasīt dažas dienas pirms tās iznākšanas. Uzreiz jāsaka, ka šī man ir pirmā iepazīšanās ar autori un vienlaicīgi arī pirmā iepazīšanās ar stīmpanku.

Viss sākas ar augstdzimušas meitenes Viktorijas pārdrošu lēmumu iestāties Maģijas akadēmijā, lai noskaidrotu patiesos tēva nāves iemeslus un atriebtos slepkavam. Patīkami, ka galvenā varone ir drosmīga un pārsvarā arī atjautīga, bet žēl, ka viņas rīcība ir tik nepārdomāta. Viņas prātā viss ir vienkārši – nomaskējusies par puisi viņa iekļūs Akadēmijā, iztaujās tēva bijušos kolēģus un … Jā, ko tad tālāk? Tik tālu viņa neko nav izplānojusi. Viktorija rīkojas impulsu vadīta un pārsvarā domā pēc tam, lai gan tiek cītīgi uzsvērts, ka viņa “kaldina plānus”. Ejot uz veikalu iepirkties, man ir pamatīgāks plāns, nekā viņai. Viktorijas neapdomīgā, sasteigtā rīcība ir ļoti ērta straujai sižeta virzībai, tomēr man žēl, ka autore izvēlējusies šādu varones raksturu. Labi, ka ik pa brīdim patrāpās kāds labvēlis un palīgs, kas palīdz meitenei izkulties no kārtējās ķezas. Saprātīgākais no tiem ir misters Glāss. Ak, šis Taniels Glāss! Noslēpumains, tumšs, biedējošs – diezgan tipisks “sliktais puisis”, lai būtu kurā iemīlēties. Tik tālu nekādu pārsteigumu, līdz atklājas viņa noslēpums. Par to nu gan biju iepriecināta un autorei cepumiņš.

Noslēpumu vispār romānā ir daudz un mani ļoti interesē, kā tie tiks atrisināti. Vai tā būs politiska sazvērestība? Viena cilvēka egoistiska ļaunprātība? Trakā profesora eksperiments? Varbūt vēl kas cits. Intriga ir pamatīga, notikumi risinās strauji, tāpēc grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Tempā lasot, viss liekas brīnišķīgi, ja vien apmierina galvenās varones personība. Jautājumi rodas pēc tam.

Fantāzijas un fantastikas literatūrā nozīmīga loma ir pasaules uzbūvei, lai lasītājs varētu saprast un iejusties svešajā pasaulē. “Deja ar nāvi” darbība risinās alternatīvā Viktorijas laika Anglijā. Pieļauju, ka it kā pazīstamās vides dēļ, autore pārāk neiedziļinās fona izzīmēšanā. Man būtu gribējies vairāk uzzināt, kāpēc šī pasaule ir tāda un kā tā darbojas. Ļoti interesanti bija tie fragmenti, kuros autore apraksta kādas mehāniskas ierīces. Laurai Dreižei vajadzētu turpināt rakstīt stīmpanku. Par maģijas radīšanu un pielietošanu autore ir pacentusies vairāk izdomāt un man ļoti patīk, ka tā nav vienkārši liesmas radīšana uz plaukstas no nekā. Šajā pasaulē maģija prasa ilgas studijas, rūpīgu gatavošanos, pamatīgu piepūli un praktisku pielietojumu sabiedrības labā.

Pret autores stilu man īpašu iebildumu nav, kopumā man tas patika un nejutos neveikli. Reizēm pavīd aizraušanās ar tēlainiem salīdzinājumiem (literatūras skolotājām patiks). Varētu arī mazāk koncentrēties uz emociju aprakstīšanu. Reizēm galvenā varone savās emocijās kļūst pārāk haotiska. Neiedziļināšos loģikas robos, jo tad nāktos atklāt pārāk daudz no sižeta, par ko jau pietiekoši ir parūpējušās grāmatu anotācijas (lai ko jūs darītu, neejiet lasīt par otro un trešo daļu, ja plānojat lasīt pirmo!). Ceru, ka uz jautājumiem atbildes iegūšu “Zem mākslīgām zvaigznēm” un “Debesu lauskās”. Viena epizode mani nepatīkami aizķēra un nesaprotu, kāpēc tā bija vajadzīga, bet varbūt tā ir tikai mana pārspīlētā interpretācija, tāpēc sīkāk pastāstīšu komentāros, ja kādam būs interese.

Lai kādas ir manas iebildes, tomēr “Deja ar nāvi” ir aizraujoša un pieklājīga atbilde ārzemju jauniešu fantāzijas romāniem. Nobeigumā atliek vien teikt, ka kopumā man patika un ar nepacietību gaidu turpinājumu. Labi, ka “Zem mākslīgām zvaigznēm” iznāks oktobra sākumā, jo pirmā daļa beidzās ar nežēlīgu klifhangeri. Esat brīdināti.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.