Burvja zeme. Levs Grosmans

Burvji, izdevniecība PrometejsPrometejs 2018. gads, 446 lpp. Burvji #3, The Magicians #3

“Burvju” fani ir sagaidījuši triloģijas noslēdzošo daļu un var sajūsmā lauzt krēslus (ir tā vērts). Pārējiem ieinteresētajiem jāsāk ar sākumu un uzreiz nomierinu, ka visas trīs daļas ir vienlīdz kvalitatīvas un interesantas. Gadās, ka man jautā: “vai tas ir tas pats, kas seriāls?” Nē, atšķirības ir lielas, iesaku drukāto versiju. Kaut vai tāpēc, ka Grosmans ir gudrs rakstnieks, bet šī gudrība uz seriālu nav pārceļojusi.

Tad nu tā. “Burvja zeme” ir ievērojama ar trim lietām:

  1. Kventins pieaug
  2. Spilgti uznācieni atvēlēti vairākiem sieviešu dzimtes personāžiem
  3. Iespaidīgi maģijas apraksti

Tā kā es Kventinu tik labi sapratu, tad man īpašs prieks vērot viņa izaugsmi un briedumu, jo viņš pieaug gan kā cilvēks, gan kā burvis. No “dāmu uznācieniem” īpaši gribas pieminēt Džanetes stāstu par tuksnesi. Iespaidīgi un skaisti. Vispār “Burvja zemē” ir daudz pieminēšanas vērtu epizožu. Tāpat ir feini citāti par grāmatām un iespējams papriecāties par Nevienzemes bibliotēku ar tās unikālo grāmatu krātuvi.

Maģija visu laiku bijusi klātesoša, bet šoreiz tas bija īpaši izteikti, jo Kventinam un citiem jāveic dažas trakoti sarežģītas burvestības. Grosmana burvis ir lingvists, ķīmiķis, fiziķis, matemātiķis, inženieris un pirkstu akrobāts. Man patīk, ka maģija nav tikai vienkārši kaut kāds mistisks spēks, bet daudzām burvestībām varoņiem ir reāli fiziski jāsagatavojas vai gadiem jāmācās īpatnējas valodas.

Dažās epizodēs šķita, ka lietas uzrodas no zila gaisa un pārlieku viegli, bet varbūt tas tāpēc, ka Grosmana varoņi visu laiku rosās un ne vienmēr lasītājam katrs sīkums tiek aprakstīts, atļaujot “ieraudzīt pašam”. Man negribās domāt, ka autors ir drusku sasteidzis darbu, saguris, vai nav gribējis padarīt trešo daļu pārāk apjomīgu. Kā jau iepriekš, Grosmans stāstā iepin smagākas tēmas par savu vietu pasaulē, naidu un mīlestību, vientuļiem bērniem un kurp tas var novest.

Visi pavedieni satek kopā grandiozā noslēgumā un nobeigums atstāj saldsērīgu noskaņu, jo viss tik superīgi beidzas, bet, sasodīts, viss beidzas. Stāstam beigas. Kad durvis uz Filoriju aizvērtas, atliek vien cieņā paklanīties autora priekšā par asprātīgu zināmu fantāzijas literatūras elementu izmantošanu, lai radītu iztēlē dzirkstošu, pārsteidzošu stāstu.  “Burvju” triloģija vislielākā mērā ir portāls uz citu pasauli. Man ir skumji no tās šķirties, bet zinu, ka atgriezīšos.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas atsauksme no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Advertisements

Vārnu sešinieks. Li Bardugo

fantāzijas romāns, ko dāvināt, jauna grāmata, prometejsPrometejs 2017. gads, 456 lpp. Six of Crows #1

Ir tāda sajūta, ka pēdējos gadus fantāzijas literatūrā dominē pusaudži, kuri glābj pasauli, vai arī autora centieni pārsteigt lasītāju ar mega sarežģītu pasauli, kurā notiek kaut kas ārkārtējs. Tas, protams, ir tikai mans šaurais skatījums, bet tāda sajūta man ir. Tāpēc sastapt vienkāršu, būtībā klasisku piedzīvojumu – laupīšanas – stāstu bija patiess pārsteigums un prieks. “Vārnu sešinieks” pat atsauca atmiņā seriālu “Firefly”, par kuru fanoju (un es principā ne par ko nefanoju).

Šī grāmata! Li Bardugo ir izdevies ļoti aizraujošs stāsts par neiespējamu laupīšanu ar antivaroņiem, kurus nevēlētos sastapt tumšā ieliņā, bet kuri līdz grāmatas vidum ir kļuvuši par lasītāja draugiem. Tam ir sava ēnas puse:  ja es grauztu nagus, tad tie lasīšanas laikā būtu nograuzti līdz asinīm – tik liela bija spriedze grāmatas otrajā pusē, jo spēcīgi pārdzīvoju par Kazu un pārējiem bandas locekļiem.

“Vārnu sešinieks” ir asprātīgas laupīšanas stāsts un lasītājs tiek regulāri turēts neziņā par kārtējo trumpi bandas vadoņa Kaza Brekera rokās. Pārsteigumi garantēti. Bardugo izveidotā pasaule ir līdzīga Eiropas 18. – 19. gs. un reizē maģiska. Maģija ir vienkārša un praktiska – tāda, kas noder ikdienā karošanai vai saimnieciskām vajadzībām. Tā tik organiski iekļāvās izdomātajā vidē, ka viegli aizmirst par tās nereālumu. No piedzīvojumu romāna negaidīju tik izvērstus varoņu psiholoģiskos portretus. Neiespējami nejust līdzi trakajam sešiniekam, jo autore parāda arī viņu cilvēcīgo pusi. Vienīgi mani drusku mulsināja veiklo laupītāju vecums. Pēc viņu pieredzes un uzvedības šķita, ka viņi ir vecāki, bet laikam tādā vidē dzīvojot ļoti ātri pieaudz.

Ellīgi labs piedzīvojums, kurš pie manis atnāca īstajā brīdī. Pēc dažām atsauksmēm izskatās, ka ne visiem ir tāds sajūsmināts klikšķis, tāpēc baidos jūsu gaidas pacelt pārāk augstā līmenī. Tomēr man ļoti, ļoti patika šis romāns. Tas bija tieši tik vienkāršs, viegli lasāms un aizraujošs pēc kāda es šogad ilgojos. Vēlējos aizbēgt no realitātes un nopietnās literatūras, ļauties iztēlei, un ar “Vārnu sešinieku” tas izdevās. Tagad atliek grūtākais – sagaidīt otro daļu, jo šī ir duoloģija.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S. Dikti smuks vāks un man patika arī tulkojums.

Burvju karalis. Levs Grosmans

fantāzijas romāns, burvji, interesanta grāmata, vērts izlasīt, ko lasīt, prometejs

Prometejs 2017. gads, 432 lpp. Burvji #2, The Magicians #2

Levs Grosmans “Burvjus” esot sarakstījis bez sākotnējas domas par turpinājumu. Panākumu iedvesmots viņš tomēr vēlreiz aizved mūs uz Filoriju. Ne visi pirmās daļas fani ir sajūsmā par otro daļu, tā esot savādāka. Nezinu, kas tika gaidīts, bet, ņemot vērā autora veiklo spēlēšanos ar ierastajiem fantāzijas elementiem un pasmaidīšanu par tradicionālo domāšanu, uzskatu, ka “Burvju karalis” ir tieši tāds turpinājums, kādam tam vajadzēja būt. Neko citu no Grosmana negaidīju, lai gan tas tāpat nemazina manu sāpi par grāmatas beigām.

Pasakainā Filorija
Jā, jā, mēs esam atpakaļ Filorijā. Brīnišķīgajā, skaistajā, maģiskajā, mierpilnajā Filorijā, kas vienlaikus ir idilliski ideāla un slēpj sevī arī šo to šausminošu. Kventins, Džūlija, Eliots un Džanete vada savas dienas Baltsmailes pilī kā Filorijas karaļi un karalienes, ēd, dzer, slīkst greznībā, mazliet vada valsti un dažkārt dodas maģisko dzīvnieku medībās. Man un mūsu cienījamajiem burvjiem Filorija šķiet kā pasaku paradīze. Tur ir runājoši dzīvnieki, maigs klimats, skaistas ainavas, pulksteņkoki, visādas dīvainas radības un citi brīnumi. Dzīve ir viegla, sapnis kļuvis par īstenību. Aiz laimes var apraudāties. Izlasot grāmatas pirmo lapu, jutos kā nokļuvusi mājās. Kad Kventins un pārējie dodas iekšā jaunā piedzīvojumā, uzzinām par Filoriju daudz ko jaunu.

Vai viegli būt Burvju karalim?
Iespējams, ka pārāk viegli. Filorijas pārvaldīšanā nekādu grūtību un sarežģījumu nav, un tas dara Kventinu nemierīgu. Kventinam ir viss, sapnis piepildīts, dzīve ideāla, bet ar to kļūst par maz. Viņš alkst pēc kā vairāk. Pēc kaut kā nozīmīga, ievērojama, pēc piedzīvojuma. Godīgi sakot, piedzīvojumus viņš beigās dabū pilnu pakaļu un tie nemaz nav tik rožaini.

Autoram ir lieliski izdevies parādīt kā mums nekad nav gana, kā mēs visu laiku alkstam vairāk un vairāk. Citur vienmēr zāle zaļāka un tādā garā. Ja grūtību nav, tās vajag radīt. Tu piepildi savu sapni, bet izrādās, ka pēc laika ar to nav pietiekoši. Ja nu ir kas labāks par vienkāršu laiskošanos Filorijā? Ironiski bija tie brīži, kad Kventins aizdomājās, ka arī dažās vietās uz Zemes nemaz tik sūdīgi nav, vienīgi nevar būt par karali.

Kā jau rakstīju, manuprāt, “Burvju karalis” ir pilnīgi loģisks un pareizs “Burvju” turpinājums. Tā vairs nav bezbēdīgā burvju skola ar zaļo mauriņu, šeit akcents likts uz Džūlijas izmisīgajiem burvju spēju meklējumiem. Ir zudis maģijas mācīšanās, studentu izklaižu un Filorijas pirmatklāšanas prieks. Tā vietā nākusi lielāka nopietnība, tomēr varoņi vēl nav līdz galam pieauguši un tas ir jūtams. Pieaugt vai palikt fantāziju pasaulē? Bet kāpēc gan būtu jāizvēlas? Vai vispār var pieaugt, ja dzīvo pasaku pasaulē? Stāsts šķiet skumjāks un traģiskāks, lai gan netrūkst gaišu brīžu un draugu jociņu. Ja tā padomā, “Burvjos” bija pietiekoši daudz traģēdijas, bet tur tomēr dominēja sapnis par skaisto nākotni, valdīja zināma bohēma. Šajā daļā varoņi ir visu sasnieguši, bet šķiet, ka Džanete vienīgā ir mierā ar sasniegto un neko vairāk nevēlas. Arī Eliots augstā karaļa lomā jūtas ļoti ērti. Varbūt Kventinam šķiet, ka viņš nav sevi vēl pietiekoši pierādījis, ka ir spējīgs uz ko vairāk un tas viņu dzen uz priekšu visu laiku meklēt kaut ko vēl. Protams, Kventins ir mazliet par daudz augstās domās par sevi un drusku pelnījis sakāvi. Varonim būt nav nemaz tik viegli.

Kārklu ragana
Nozīmīga “Burvju karaļa” daļa veltīta Džūlijas stāstam. Uzzinām, kas notika ar viņu laikā no izgāšanās Breikbilas eksāmenā līdz planēšanai pie Kventina biroja loga. Tas ir skumjš stāsts par laušanos aizslēgtās durvīs, dzīvi saēdošu apsēstību, citiem “trakajiem” un traģiskiem maģijas meklējumiem. Visi ar maģiju apsēstie ir vientuļi un nelaimīgi. Daļai slepeno slēptuvju apmeklētāju burvestību mācīšanās ir tikai jautra, slepena nodarbe, kas liek justies īpašākiem, bet elitārajai grupai, kurā iekļūst Džūlija, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Esošā realitāte viņus neapmierina un maģijas esamība, bet neaizsniedzamība, dzen viņus smagā depresijā. Brīdī, kad Džūlijas draugu grupa īstās maģijas avota meklējumos ķērās pie reliģijas, sāku uztraukties, bet Grosmans nebūtu Grosmans, ja šo motīvu nepasniegtu negaidītā izpildījumā. Džūlijas liktenis ir neparasts un žēlošanas vērts, bet Embers pareizi saka, ka viņa pati izvēlējās savu ceļu. Pati vainīga, tā teikt.

Burvju triku meistars
Lielākais no burvjiem ir autors pats. Visi sižeta pavērsieni ir kā baltā trusīša izvilkšana no pilnīgi neparedzamām vietām. Pie tam, jūs gaidāt baltu trusīti, bet viņš izvelk melnu, vai vispār kaķēnu vai balodi. Grosmans spēlējas ar visu ierasto fantāzijas literatūrā. Katru reizi, kad prāts saka “ahā! būs x”, autors smejas “nekā! še jums y”. Es viņu par to mīlu. Tomēr bail iedomāties, ko viņš izstrādās triloģijas noslēgumā. Stipri šaubos, ka tās būs “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” beigas.

Savukārt Vilis Kasims ir lielisks iluzionista asistents, ļaujot personāžiem runāt viņu valodā, nesatraucoties, ka tā ne vienmēr ir literāri pareiza un korekta. Teksts plūst tik brīvi un viegli aizmirstas, ka tas ir tulkojums.

“Burvju karalis” ir lielisks jauno burvju piedzīvojumu turpinājums. Es smējos, es gandrīz raudāju, jutos laimīga un ārkārtīgi dusmojos uz to stulbo Emberu. Stulbais, stulbais, paštaisnais auns. Ak, bet tā jau tam bija jānotiek, Grosmanam patīk pasmieties par naivo lasītāju. Ceru, ka trešajā daļā viņš galīgi nesalauzīs manu sirdi.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Paldies par iespēju romānu izlasīt vēl pirms tā iznākšanas.

No teksta par bildi #1

Iespējams, ka esat pamanījuši mana bloga sadaļu “Ekranizācijas”. Ik pa laikam šo sadaļu papildinu ar īsiem komentāriem par tām skatītajām filmām, kuras balstītas uz kādu literāro darbu. Nesen sanāca noskatīties divas viduvējas ekranizācijas, par kurām gribējās plašāk izteikties. Tāpēc nolēmu aizsākt jaunu rakstu sēriju “No teksta par bildi” un neregulāri izteikšos tikai par tām filmām, kurām pamatā ir grāmata (romāns, luga, stāsts, memuāri utt.). Aiziet!

peregrine

Miss Peregrine’s Home for Peculiar Children (2016)

Kad lasīju grāmatu un pētīju tur ievietotās fotogrāfijas, domāju, ka no šī materiāla gan sanāktu vizuāli iespaidīga filma. Stāsts jau no sākuma šķita rakstīts kino vajadzībām. Režisora Tima Bērtona izvēle solīja tumšu, dīvainu un fantastiski psihadēlisku vizuālo baudījumu. Diemžēl, pa ceļam kaut kas nogājis greizi un sanākusi amatieriska garlaicība, kur vienīgais spilgtais un bērtoniskais brīdis ir aina, kurā visi bērni stāv gāzmaskās dārzā pie mājas un gaida, kad kritīs vāciešu mestās bumbas un Mis Peregrīne pagriezīs laiku atpakaļ.

Filmas sākumu veido ļoti iestiepts un vāji nospēlēts stāstījums par to, kā Džeiks (Asa Butterfield) nonāk līdz salai un brīnumbērniem. Kad beidzot parādās brīnumbērni, nodomāju “nu tad beidzot sāksies”. Nekā. Mis Peregrīne (Eva Green) kā tāda gide skaidro kas ir kas, uzreiz tiek uzspiesta neveikla pusaudžu mīlas līnija un viss turpinās tikpat štruntīgi kā sācies. Izturēju tikai pusi filmas, tāpēc atvainojiet, ja mans spriedums ir kļūdains un filmas otra puse ir super aizraujoša un profesionāla.

Cik tuvu filmā pieturējušies pie grāmatas sižeta? Diezgan tuvu, bet ar dažām izmainītām un papildus ainām “iespaidīgumam”. No savdabīga, mazliet baisa stāsta, kas dveš no grāmatas lapām, sanākusi vāja kopija. Droši saku – lai arī grāmata nekāds šedevrs nebija, tā ir daudz labāka par filmu.

bfg

The BFG (2016)

Treileris radīja iespaidu, ka šī būs ļoti jauka, vizuāli krāšņa filma labāko pasaku tradīcijās. Sākums tāds tiešām ir. Milzis nolaupa mazo bāreni Sofiju un aiznes uz savu alu milžu zemē. Viņš izrādās labsirdīgs veģetārietis, ko gan nevar teikt par citiem milžiem. Tiktāl viss smuki un interesanti. Aina ar milžiem, kuri baidās no lietus, bija smieklīga, lai gan šeit jau sāku nojaust, ka īsti labi nebūs. Ar katru epizodi sāka spraukties laukā mazu bērnu humors. Pamazām paliek garlaicīgi un aizvien muļķīgāk. Brīžiem gan uzplaiksnī cilvēcīgs siltums un skumjas par vientuļajiem un atstumtajiem cilvēkiem. Tad tas nogrimst dīvainās darbībās, bet filma mani galīgi pazaudēja karalienes brokastu ainā ar zaļo pirdiengāzi. Paldies, bet nē. Līdz beigām tomēr noskatījos un nebeidzu brīnīties, kā tik jauka un pat saturīga pasaku filma pārvērtās par ko tik muļķīgu. Aktieri – Sofija (Ruby Barnhill) un BFG (Mark Rylance) spēlēja labi un ticami. Milži bija labi sagrimēti. Par pārējiem tēliem nav vērts neko teikt. Izskatās, ka Stīvens Spīlbergs (šīs filmas režisors) izšāvis pulveri tāpat kā Bērtons.

Filma ir Roalda Dāla grāmatas ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija. “The BFG” neesmu lasījusi un nevaru pateikt, cik tuvu filmas scenārijs pieturas pie oriģinālā stāsta. Lasīju “Matildi” un “Čārliju un šokolādes fabriku”. Zinu, ka viņš sarakstījis krāšņus stāstus bērniem viņiem tuvā valodā un izpausmēs, kas varbūt pieaugušajiem ne vienmēr ir līdz galam saprotami vai pieņemami, jo bērnu domāšana ar gadiem aizmirsusies. Laikam esmu pārāk nopietns pieaugušais, bet Dāla iztēle un joki vairs nav domāti man. Pieļauju, ka bērniem šī filma patiktu krietni labāk. Viņiem noteikti patiktu arī grāmata.

Bone. Jeff Smith

Vislabāk es uztveru, saprotu un atceros, ja redzu, tāpēc ar pateicību spēju novērtēt vizuālo stāstu pasniegšanas veidu komiksu/grafisko noveļu ietvarā. Vāji atceros bērnībā cītīgi lasītos komiksus, bet mana tagadējā mīlestība sākās ar “Saga”. Stāsts un vizuālais noformējums mani apžilbināja. Tomēr viss nav tik vienkārši. Komiksus ilustrē dažādi mākslinieki un viņu stils atšķiras. Man personīgi ir noteikti vizuālie standarti (kurus īsti nemāku izskaidrot, ha ha ha), tāpēc Saga man patīk, savukārt “Fables” ne visai. Ar “Fables” ir tā problēma, ka pārāk daudz teksta, pārāk daudz detaļu ilustrācijās, acis var izmežģīt, kamēr visu izpēta. Manai gaumei ilustrācijai ir jāpapildina teksts un lielā mērā pašai jāstāsta stāsts, bet bez pārliekas detalizācijas.

Bone. Jeff Smith

Pēc tik gara ievada nonākam pie milzīgi apjomīgā “Bone”.

Cartoon Books 2010, 1341 lpp. Bone #1-9

Konkrētais “ķieģelis” ir visa “Bone” komiksa kolekcija vienā izdevumā. “Bone” bieži figurē top best sarakstos, komiks saņēmis kaudzi apbalvojumu un tas bija ļoti nopietns pamats, lai to liktu lasāmrindā. Rinda pienāca, izpētīju trīs lapas, saraucu degunu par bērnišķīgām bildītēm un noliku malā. Otrreiz rinda pienāca, kad sirdsapziņa sāka pārāk nomocīt, ka laicīgi nelasu un neatdodu man aizdotās grāmatas. Ielasījos, iepatikās, patika pārauga sajūsmā. Ja padomā, ka gandrīz izlēmu nelasīt, jo pirmajā brīdī nepatika bildes! Būtu zaudējusi vienu no brīnišķīgākajiem jebkad lasītajiem stāstiem.

Sākumā “Bone” tiešām šķiet bērnišķīgs – kaut kādi veciem Disneja varoņiem līdzīgi radījumi, padzīti no savas pilsētas, kašķējas tuksnesī, viņiem uzbrūk siseņu bars, katrs bēg uz savu pusi, nonāk Ielejā un tur sākas lielie piedzīvojumi. Kad ir tikts līdz Ielejai, man jau sāka patikt. Galvenie varoņi ir trīs Bone brālēni: šiverīgais mahinators Phoncible P. “Phoney” Bone, vienkāršais un bezrūpīgais Smiley Bone un labsirdīgais un godprātīgais Fone Bone. Ielejā viņi satiek citus svarīgus šī episkā stāsta personāžus: jaunu meiteni Thorn, viņas vecmāmiņu Rose, tavernas īpašnieku Lucius, žurkradījumu karali Kingdok un galveno ļauno spēku Lord of Locusts. Grāmatas varoņi ir ļoti labi izdevušies – ar kolorītiem raksturiem un skaidriem motīviem. Jau varoņu vārdi liecina, ka autoram ir laba humora izjūta. Lasot “Bone”, smējos daudz un pamatīgi.

Humora stāstā ir daudz, tomēr būtībā “Bone” ir episks un nopietns varoņa ceļa stāsts ar tam piedienīgo pasaules glābšanu. Brālēni nealkst kļūt par varoņiem un lielu stāsta daļu ir aizņemti ar citām lietām, kas tomēr visas tā vai citādi ved uz vienu mērķi – izglābt Ieleju no ļaunuma, pat ja Bone vienkārši grib no Ielejas notīties. Piemēram, Phoney grib savākt Ielejas iedzīvotāju bagātības un veikli aizšmaukt no Ielejas pūķa ķeršanas aizsegā, bet sanāk tieši otrādi. Lasot, bieži domāju – visas cilvēciskās īpašības kā uz delnas. Labestība, muļķība, drosme, gods, draudzība, mantrausība, meli, gļēvums, varaskāre, naids, stereotipi. Bone brālēni ir ļoti cilvēcīgi. Epizodes, kurās Phoney pavisam viegli ar tukšiem vārdiem spēj pavērst pūļa domu sev vēlamā virzienā, ir ļoti pamācošas.

Pasaule ir ļoti interesanta. Tajā dzīvo cilvēki, žurkradījumi, Bone, pūķi, runājoša lapiņa (!), dažādi zvēri, Siseņu karalis un varbūt vēl kādu piemirsu. Protams, man ļoti patika Bone brālēni, tomēr manas vislielākās simpātijas iekaroja žurkradījumu pārītis. Drusku pastulbi un ļauni tikai tāpēc, ka tādiem viņiem jābūt. Viņiem ir tik burvīgi strīdi par ēšanu! Vēl ir jaukumiņš Bartleby. Ak, es par viņiem varētu runāt un runāt, bet šī atsauksme jau tāpat draud izvērsties pārlieku gara. Es mīlu žurkradījumus, viņi tagad ir mani mīļākie sliktie personāži.

Ko vēl neesmu pastāstījusi? Ak jā, par vizuālo. Kā jau noprotams no augšējās bildes, “Bone” komikss ir melnbalts. Teksts un attēli ir viegli uztverami un patīkami papildina viens otru. Varoņu mīmikas ir perfektas. Bieži vien stāstu var uztvert pat bez vārdiem un manā uztverē tas nozīmē, ka ilustrācijas ir veidotas pareizi.

“Bone” uztvēru kā apjomīgu pasaku, kurā pavīd atsauces uz citām mums zināmajām pasakām un mītiem. Sirsnīgs, jautrs un reizē nopietns stāsts, kas pamatīgi aizrauj. Kā plusu varu minēt arī to, ka pat cīņu brīžos, komikss nekļūst izteikti asiņains un nomācošs. Protams, lappušu apjoms un grāmatas svars var nobiedēt, bet šo grāmatu ir vērts izlasīt, ja komiksi interesē. Vai es jau teicu, ka man “Bone” ļoti, ļoti patika?

Vērtējums: 5/5