Stāsti. Hovards Filipss Lavkrafts

Lavkrafts. StāstiPrometejs 2021. gads, 400 lpp.

Gandrīz jāsāk domāt, ka notiek kaut kas šausminoši ārpasaulīgs ar manām atmiņām par Lavkrafta daiļradi. Biju pilnībā pārliecināta, ka kaut kad lasīju vairākus viņa stāstus, tomēr savos pierakstos varu atrast tikai vienu – “Kthulhu aicinājums”, – ko atsevišķā plānā grāmatiņā savulaik izdevusi “Jumava”. Lai kā tur būtu, pēc “Stāstu” izlasīšanas tiešām esmu iepazinusies ar vienu no šausmu literatūras stūrakmeņiem. Piezīmēšu, ka šajā izdevumā tulkotājs Kaspars Zalāns nolēmis seno briesmoni/dievību latviskot kā Ktulu. Tulkojuma grūtības, izvēles un īsu ieskatu Lavkrafta dzīvē un darbos viņš sniedzis patīkami izglītojošā priekšvārdā. Šādi priekšvārdi ir retums, tāpēc esmu sajūsmā. Vēl viens sajūsmas iemesls – brīnišķīgas Anda Reinberga ilustrācijas.

Vērts atcerēties, ka Lavkrafts dzīvoja citā gadsimtā, tāpēc stils, izteiksme, idejas, “zinātniskie” atklājumi un pētījumu metodes atšķiras no mūsdienīgā. Te man jāatgriežas pie tulkotāja darba. Pieļauju, ka viņš pamatīgi nopūlējās. Tekstā ir diezgan daudz vārdu, kurus man prasījās uzmeklēt vārdnīcā, jo tādus nemaz nezinu. Daži stāstu tēli runā kādā izloksnē vai dialektā un to noteikti nebija viegli pārcelt latviešu valodā.

Pārsvarā Lavkrafta stāstu varoņi ir zinātnei pietuvināti vīri: ģeologs, nekonkretizēti pētnieki, universitāšu darbinieki. Tātad būtībā racionāli domājoši, uz analīzi tendēti cilvēki, kuri saskaras ar šausminošiem apstākļiem, neiedomajām būtnēm un pieredzēto apraksta par brīdinājumu citiem vai kāda cita iemesla dēļ. Lavkrafta baiļu pasaule balstās uz seniem mītiem, Ktulu un tā kultu, Senajiem un tiem pietuvinātām būtnēm. Grāmatas pielikumā ir bestiārijs un dažu citu vārdu skaidrojums, kas ļauj labāk saprast, par ko ir runa. Stāsts “Ārprāta kalnos” ir ārprātā garš, bet sniedz plašu skaidrojumu par Senajiem un to saistību ar Ktulu, izskaidro arī dažas citas nianses, kas pirms tam man nebija skaidras šajā šausmu pasaulē, tāpēc to ir vērts pacietīgi izlasīt. Es gan stipri apšaubu, ka tik īsā laika sprīdī var veikt tik pamatīgus secinājumus paspīdinot ar lukturīti uz seniem ciļņiem, bet nebūšu sīkumaina.

Man personīgi šķiet, ka Lavkrafta stāsti mazliet cieš no pārlieka garuma. Īsākos spriedze un baiļu sajūta ir koncentrētāka vai vairāk iespējama. Godīgi teikšu, ka šie stāsti mani nenobiedēja, pat nejutos neomulīgi. Vienīgi “Ēna pār Insmūtu” radīja viegli patīkamu satraukumu – izdosies varonim vai neizdosies. Starp citu, šim stāstam ir ļoti labas beigas un vispār šis varētu būt labākais stāsts krājumā.

Manuprāt, Lavkrafts ir “stāstīt, nevis rādīt” gadījums. Baiļu sajūtu viņš cenšas panākt ar vārdiem, atkal un atkal uzsverot, cik kaut kas ir šausmīgs, pretīgs, pretdabisks, aizliegts, ārprātīgs, atbaidošs un tādā garā. Vārdiem ir spēks un, meistarīgi lietoti, tie var radīt spēcīgu vēlamo iespaidu, bet šī man šķita pārcenšanās ar aprakstīšanu. Tomēr nenoliedzami interesants valodas lietojums, tikai ne šausminošs. Noteikti pie vainas arī mūsu laiks, citi lasītie literārie darbi un redzētās filmas, mans noskaņojums vai vēl kaut kas, tāpēc šo nevajag uztvert kā objektīvu sajūtu. Es nenobijos, bet jūs varbūt jutīsieties neomulīgi Lavkrafta uzburtajā pasaulē. Domāju, ka “Stāstus” droši var lasīt tie, kuriem no šausmu literatūras bail (jo negrib baidīties). Vērts lasīt arī tāpēc, ka Lavkrafta iztēles radītie briesmoņi un mīti ir iespaidojuši rakstniekus pēc viņa, kā arī filmas un datorspēles, un līdz šim latviski viņa stāsti nebija izdoti, ja neskaita to vienu stāstu, ko pieminēju sākumā.

Vērtējums: 3.5/5

Labāk pasniegt aukstu. Džo Aberkrombijs


Džo AberkrombijsPrometejs 2021. gads, 704 lpp., First Law World #4

Domāju, ka daudziem fantāzijas literatūras cienītājiem Aberkrombija vārds nav svešs. Viņš ir brutāls kā Džordžs R.R. Mārtins, bet ne tik traks grafomāns un ar labu melnā humora devu. Ja lasījāt “Pirmā likuma” trilogiju, tad jums ir skaidrs, ko sagaidīt no Aberkrombija šajā romānā.

Notikumi turpinās tajā pašā pasaulē, tikai citā pasaules daļā – Stīrijā – mazliet vēlāk un ar citiem varoņiem, lai gan tiek pieminēti daži triloģijas tēli un daži citi, piemēram, Vitari darbojas arī šajā romānā. Godīgi sakot, man pietrūka Deviņu Nāvju un Gloktas, bet tur nu neko. Lai gan nežēlīgi slepkavas, es viņiem pieķēros, iemīļoju, pat sapratu. Ar “Labāk pasniegt aukstu” galvenajiem tēliem Drebuli un Monzu man tas īsti nesanāca. It kā tēli labi izstrādāti, rīcība skaidra, bet līdzpārdzīvojums izpalika. Dažas tēlu atklāsmes beigās gan man patika. Interesantāki un savā ziņā dzīvāki šķita Koska (jā, tas pats trakulīgais dzērājs, ko Glokta nolīga pilsētas aizstāvībai) un nerunīgais Draudziņš, arī epizodiskais Šenkts (vispār mistisks un intriģējošs tēls, sagādāja vairākus pārsteigumus).

Tātad, kas notiek? Notiek slepkavošana lielos apjomos. Turklāt Stīrijā sākas pavasaris un tas nozīmē karošanu starp hercogistēm. Sižetu veido bijušās Tūkstoš zobenu ģenerālkapteines Monzas Murkato (tautā “mīļi” sauktas par Kaprīles miesnieci) atriebība 7 cilvēkiem, kuri nogalināja viņas brāli un gandrīz arī viņu pašu. Uzdevums nav viegls un viņa sev palīgos salasa spilgtu slepkavu kompāniju. Man personīgi šķiet, ka ļoti izdevies bija indētāja tēls ar ekselentu notikumu pavērsienu grāmatas beigās.

Atriebības sakarā “Labāk pasniegt aukstu” tika salīdzināts ar “Grāfu Monte Kristo”. Kā liela šī A. Dimā romāna cienītāja es tomēr saku, ka tie ir dažādi. Jā, abos romānos ir iespaidīgs atriebības stāsts, tomēr Edmunds Dantess atriebību paveic daudz izsmalcinātāk un “cilvēciskāk”, beigās šķiet, ka atriebībai bija jēga. Monzas un viņas palīgu slaktiņš tomēr ir kaut kas cits. Par beigu atziņām nerunāšu, jo tad sanāks atklāt pārāk daudz.

Pieļauju, ka kādu var nobiedēt grāmatas apjoms, bet patiesībā, ja ir laiks lasīt, tad izlasīt var ātri, jo Aberkrombijs šeit nevelk laiku garumā ar aprakstiem, viss rit strauji, līķis pēc līķa un tik uz priekšu. Uz grāmatas beigām temps palēninās, bet būtiski notikumi neļauj atslābt. Lai gan šoreiz tik emocionāli nesaslēdzos ar tēliem, šis bija lielisks piedzīvojums, kas beigās liek prasīt vēl. Pasaule asiņaina, tēli brutāli, bet no grāmatas lapām negribējās “izkāpt”.

Vērtējums: 4,5/5

Karaļu pēdējais arguments. Džo Aberkrombijs

Džo Aberkrombijs, IzdevniecīvaPrometejs 2020. gads, 688 lpp. Pirmais likums #3, The First Law #3

Ar grāmatu sērijām ir viena bēda: ir grūti uzrakstīt par sērijas otro grāmatu, bet par trešo bieži vien tā ir gandrīz neiespējamā misija. Tomēr, kā zināms, Tomam Krūzam tādas misijas izdodas, tāpēc mēģināšu arī es. Ja vēl neesat lasījuši “Pats asmens” un “Pirms tie pakārti“, tad jāsāk ar tām. Ja esat lasījuši, tad, protams, jālasa arī “Karaļu pēdējais arguments”, lai uzzinātu, kāds bija otrs iemesls mūsu drosmīgo varoņu ceļojumam uz Pasaules malu, kā veicas vecākajam inkvizitoram Gloktam un, galu galā, kā vispār viss beidzas.

Šī bija brīnišķīga atkal satikšanās ar iemīļotajiem varoņiem un dažu jaunu iepazīšana. Joprojām priecājos, cik dzīvi un patiesi ir izdomātie galvenie tēli. Varētu gan padomāt, ka autoram ir zobs uz sievietēm, jo viņu ir maz un tās pašas ne tās jaukākās, bet neviena cēla daiļava neiederētos tajā pasaulē, turklāt Ferro ir iespaidīgs un nozīmīgs tēls, vairāku dāmu vērts. Jāpiezīmē arī, ka sižeta pavedieni raiti satek kopā un nekas no iepriekš notikušā nav bijis lieks. Interesanti, vai jūs spēsiet uzminēt visu par Bajazu pirms paša atrisinājuma. Man nesanāca, lai gan šo to nojautu, un par to man prieks, jo tas bija tāds jauks pārsteigums. Ja jautāsiet man par beigās, tad teikšu, ka tās bija atbilstošas – gan notikumus noslēdzošas, gan cerīgas.

Kad lasu grāmatu sērijas, man parasti ir bail, ka nākamās daļas būs vājākas un nereti tā arī gadās, bet Aberkrombija “Pirmais likums” patiesi pārsteidz ar kvalitāti. Ja vien tas vispār ir iespējams pēc jau tā lieliskās pirmās daļas, nākamās ir tikpat labas, ja ne vēl labākas. Šajā triloģijā ir viss, ko vien varētu vēlēties (vismaz es) no episka fantāzijas darba: ir teicami izstrādāti varoņi, ir labi uzbūvēta pasaule, ir mazliet maģijas, ir aizraujoši notikumi, ir diezgan melns humors, un ir kaut kas netverams, kas raisa sajūsmu par visu kopumā. Ir viegli noticēt. Pāršķīru “Karaļu pēdējā argumenta” pēdējo lapu un vēl pāris dienas staigāju ar sajūtu, ka viss, principā fantāzijas romānus par pasaules glābšanas tēmu varētu arī vairāk nelasīt, jo nekas labāks par šo triloģiju nav un nebūs. Protams, ka es turpināšu lasīt, bet “Pirmā likuma” triloģija stabili ievietojas starp vislabāk uzrakstītajiem un interesantākajiem sava žanra darbiem.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.