Ogļu kalna bibliotēka. Skots Hokinss

izdevniecība prometejs, marii grāmatplaukts, fantāzijas romānsPrometejs 2017. gads, 429 lpp.

Skota Hokinsa debija daiļliteratūrā ir padevusies tik traki krāšņa, ka neviļus pārņem divejādas bažas: 1) neko labāku autors nespēs radīt, 2) nākamie viņa darbi būs vēl trakāki (labā nozīmē, protams).  “Ogļu kalna bibliotēka” ir brīnišķīgi melns romāns par ļoti īpašu bibliotēku un ļoti īpašiem bibliotekāriem. Aizmirstiet rāmas kundzes brillēs un rātni plauktos saliktas dzejas grāmatas un romantiskos romānus. Šī nav tāda bibliotēka un šie nav tādi bibliotekāri.

Ir grūti pastāstīt par šo romānu ko vairāk kā anotācijā, lai nepateiktu pārāk daudz. Šoreiz, manuprāt, ir īpaši svarīgi neizpļāpāties, jo tā šokējošā “kas, pie velna, ir tas?!” un “ko es tikko lasīju?!” sajūta piedod grāmatai papildus burvību. Nevajag bīties, ka sākumā daudz kas šķiet nesaprotams. Lasītājs tiek iemests reālā un tajā pašā laikā nereālā pasaulē bez paskaidrojumiem un atliek tikai strauji kulties uz priekšu, jo notikumi negaida. Viss ir pilnīgi traki, pagalam jocīgi, pilnīgā pakaļā un bezgala aizraujoši. Uz grāmatas beigām viss sāk nostāties savās vietās un tad ir tāds milzīgs “wow!”.

Romāns ir melns, vietām pat ļoti melns. Tik melns, ka asinis šķīst, zarnas lido pa gaisu un nocirstas galvas runā. Vienlaicīgi romānam piemīt drusku rotaļīgs vieglums, tāds kā mežonīgas spēles elements, kas romāna beigās kļūst par ko dziļāku un krietni cilvēcīgāku. Arī melnā humora cienītāji varēs pasmaidīt. Grāmatas tēli ir īpatnēji, dažiem galvenajiem arī iedotas personības šķautnes, tomēr šis ir piedzīvojumu, nevis psiholoģiskais romāns. Man ļoti patika bijušais armijnieks Ērvins. Karolīna valdzināja, tomēr neraisīja īpašu līdzpārdzīvojumu. Slepkavnieku Deividu es tik drīz neaizmirsīšu. Arī pārējie tēli ir diezgan frīkaini. Normālākais ir Stīvs, kurš nabadziņš iekuļas pašā notikumu epicentrā. Pāris vietās cieš dzīvnieki un tās man literārajos darbos vienmēr ir nepatīkamas epizodes. Zinu, ka ir arī citi lasītāji ar līdzīgu problēmu. Šoreiz šīm epizodēm varēju samērā viegli tikt pāri, jo tā nebija bezmērķīga vardarbība ap kuru autors tīksminās, lai speciāli šokētu lasītājus.

Prieks, ka romāns iznāk lieliskā, dzīvīgā Viļa Kasima tulkojumā. Tas ir ļoti svarīgi, jo varoņi nerunā diezko literāri un sausākā tulkojumā romāns zaudētu autora stila autentiskumu. Piemēram, Ērvins, pateicoties savam runas veidam un domāšanai, izkāpj no grāmatas lapām dzīvāks par dzīvu.

Neatceros otru tik šausminoši burvīgu un dullu grāmatu. Turklāt autoram izdevies lieliski nobalansēt uz mata tievās līnijas starp šķebinoši pretīgi (atkal Deivids…) un smieklīgi sajūsminoši. Neko tādu es negaidīju! “Ogļu kalna bibliotēka” ir saldais ēdiens melnu tekstu cienītājiem un visiem, kuri vēlas, lai grāmata viņus pārsteidz un aizrauj citā pasaulē.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

P.S.1. Šī ir Inta Ziemassvētku dāvana. Paldies, trāpīts desmitniekā. 🙂

P.S.2. Iekļauju šo romānu šī gada R.I.P. izaicinājumā, jo tur iederas perfekti. Kad domāju, ko rudens sākumā lasīt, vēl nezināju, ka “Ogļu kalna bibliotēka” iznāks oktobra vidū.

Advertisements

Burvju karalis. Levs Grosmans

fantāzijas romāns, burvji, interesanta grāmata, vērts izlasīt, ko lasīt, prometejs

Prometejs 2017. gads, 432 lpp. Burvji #2, The Magicians #2

Levs Grosmans “Burvjus” esot sarakstījis bez sākotnējas domas par turpinājumu. Panākumu iedvesmots viņš tomēr vēlreiz aizved mūs uz Filoriju. Ne visi pirmās daļas fani ir sajūsmā par otro daļu, tā esot savādāka. Nezinu, kas tika gaidīts, bet, ņemot vērā autora veiklo spēlēšanos ar ierastajiem fantāzijas elementiem un pasmaidīšanu par tradicionālo domāšanu, uzskatu, ka “Burvju karalis” ir tieši tāds turpinājums, kādam tam vajadzēja būt. Neko citu no Grosmana negaidīju, lai gan tas tāpat nemazina manu sāpi par grāmatas beigām.

Pasakainā Filorija
Jā, jā, mēs esam atpakaļ Filorijā. Brīnišķīgajā, skaistajā, maģiskajā, mierpilnajā Filorijā, kas vienlaikus ir idilliski ideāla un slēpj sevī arī šo to šausminošu. Kventins, Džūlija, Eliots un Džanete vada savas dienas Baltsmailes pilī kā Filorijas karaļi un karalienes, ēd, dzer, slīkst greznībā, mazliet vada valsti un dažkārt dodas maģisko dzīvnieku medībās. Man un mūsu cienījamajiem burvjiem Filorija šķiet kā pasaku paradīze. Tur ir runājoši dzīvnieki, maigs klimats, skaistas ainavas, pulksteņkoki, visādas dīvainas radības un citi brīnumi. Dzīve ir viegla, sapnis kļuvis par īstenību. Aiz laimes var apraudāties. Izlasot grāmatas pirmo lapu, jutos kā nokļuvusi mājās. Kad Kventins un pārējie dodas iekšā jaunā piedzīvojumā, uzzinām par Filoriju daudz ko jaunu.

Vai viegli būt Burvju karalim?
Iespējams, ka pārāk viegli. Filorijas pārvaldīšanā nekādu grūtību un sarežģījumu nav, un tas dara Kventinu nemierīgu. Kventinam ir viss, sapnis piepildīts, dzīve ideāla, bet ar to kļūst par maz. Viņš alkst pēc kā vairāk. Pēc kaut kā nozīmīga, ievērojama, pēc piedzīvojuma. Godīgi sakot, piedzīvojumus viņš beigās dabū pilnu pakaļu un tie nemaz nav tik rožaini.

Autoram ir lieliski izdevies parādīt kā mums nekad nav gana, kā mēs visu laiku alkstam vairāk un vairāk. Citur vienmēr zāle zaļāka un tādā garā. Ja grūtību nav, tās vajag radīt. Tu piepildi savu sapni, bet izrādās, ka pēc laika ar to nav pietiekoši. Ja nu ir kas labāks par vienkāršu laiskošanos Filorijā? Ironiski bija tie brīži, kad Kventins aizdomājās, ka arī dažās vietās uz Zemes nemaz tik sūdīgi nav, vienīgi nevar būt par karali.

Kā jau rakstīju, manuprāt, “Burvju karalis” ir pilnīgi loģisks un pareizs “Burvju” turpinājums. Tā vairs nav bezbēdīgā burvju skola ar zaļo mauriņu, šeit akcents likts uz Džūlijas izmisīgajiem burvju spēju meklējumiem. Ir zudis maģijas mācīšanās, studentu izklaižu un Filorijas pirmatklāšanas prieks. Tā vietā nākusi lielāka nopietnība, tomēr varoņi vēl nav līdz galam pieauguši un tas ir jūtams. Pieaugt vai palikt fantāziju pasaulē? Bet kāpēc gan būtu jāizvēlas? Vai vispār var pieaugt, ja dzīvo pasaku pasaulē? Stāsts šķiet skumjāks un traģiskāks, lai gan netrūkst gaišu brīžu un draugu jociņu. Ja tā padomā, “Burvjos” bija pietiekoši daudz traģēdijas, bet tur tomēr dominēja sapnis par skaisto nākotni, valdīja zināma bohēma. Šajā daļā varoņi ir visu sasnieguši, bet šķiet, ka Džanete vienīgā ir mierā ar sasniegto un neko vairāk nevēlas. Arī Eliots augstā karaļa lomā jūtas ļoti ērti. Varbūt Kventinam šķiet, ka viņš nav sevi vēl pietiekoši pierādījis, ka ir spējīgs uz ko vairāk un tas viņu dzen uz priekšu visu laiku meklēt kaut ko vēl. Protams, Kventins ir mazliet par daudz augstās domās par sevi un drusku pelnījis sakāvi. Varonim būt nav nemaz tik viegli.

Kārklu ragana
Nozīmīga “Burvju karaļa” daļa veltīta Džūlijas stāstam. Uzzinām, kas notika ar viņu laikā no izgāšanās Breikbilas eksāmenā līdz planēšanai pie Kventina biroja loga. Tas ir skumjš stāsts par laušanos aizslēgtās durvīs, dzīvi saēdošu apsēstību, citiem “trakajiem” un traģiskiem maģijas meklējumiem. Visi ar maģiju apsēstie ir vientuļi un nelaimīgi. Daļai slepeno slēptuvju apmeklētāju burvestību mācīšanās ir tikai jautra, slepena nodarbe, kas liek justies īpašākiem, bet elitārajai grupai, kurā iekļūst Džūlija, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Esošā realitāte viņus neapmierina un maģijas esamība, bet neaizsniedzamība, dzen viņus smagā depresijā. Brīdī, kad Džūlijas draugu grupa īstās maģijas avota meklējumos ķērās pie reliģijas, sāku uztraukties, bet Grosmans nebūtu Grosmans, ja šo motīvu nepasniegtu negaidītā izpildījumā. Džūlijas liktenis ir neparasts un žēlošanas vērts, bet Embers pareizi saka, ka viņa pati izvēlējās savu ceļu. Pati vainīga, tā teikt.

Burvju triku meistars
Lielākais no burvjiem ir autors pats. Visi sižeta pavērsieni ir kā baltā trusīša izvilkšana no pilnīgi neparedzamām vietām. Pie tam, jūs gaidāt baltu trusīti, bet viņš izvelk melnu, vai vispār kaķēnu vai balodi. Grosmans spēlējas ar visu ierasto fantāzijas literatūrā. Katru reizi, kad prāts saka “ahā! būs x”, autors smejas “nekā! še jums y”. Es viņu par to mīlu. Tomēr bail iedomāties, ko viņš izstrādās triloģijas noslēgumā. Stipri šaubos, ka tās būs “un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” beigas.

Savukārt Vilis Kasims ir lielisks iluzionista asistents, ļaujot personāžiem runāt viņu valodā, nesatraucoties, ka tā ne vienmēr ir literāri pareiza un korekta. Teksts plūst tik brīvi un viegli aizmirstas, ka tas ir tulkojums.

“Burvju karalis” ir lielisks jauno burvju piedzīvojumu turpinājums. Es smējos, es gandrīz raudāju, jutos laimīga un ārkārtīgi dusmojos uz to stulbo Emberu. Stulbais, stulbais, paštaisnais auns. Ak, bet tā jau tam bija jānotiek, Grosmanam patīk pasmieties par naivo lasītāju. Ceru, ka trešajā daļā viņš galīgi nesalauzīs manu sirdi.

Vērtējums: 5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi. Paldies par iespēju romānu izlasīt vēl pirms tā iznākšanas.

The Folding Knife. K. J. Parker

alternatīvā vēsture, vēsturisks romāns, nazis

Orbit 2010, 516 lpp.

Kopš brīža, kad Andris man uzdāvināja “The Folding Knife”, zināju, ka mani gaida kas aizraujošs un labs. Pie lasīšanas gan tiku tikai apmēram pēc gada, bet grāmata no tā sliktāka nepalika.

“The Folding Knife” ir no tām grāmatām, kurām nevajag 50 vai 100 lpp ielasīšanos, āķis lūpā tiek iecirsts ar pirmajiem teikumiem. Zināma loma tajā ir romāna apļveida uzbūvei: notikumi sākas no beigām, tad aizved lasītāju galvenā varoņa atmiņu ceļojumā un beidzas apmēram turpat, kur sākās. Tāds triks švakāka stāstnieka rokās sabojātu stāsta intrigu, bet, ticiet man, šoreiz pēc pāris pirmajām lapām jūs ļoti gribēsiet zināt, kāda ir bijusi dzīve cilvēkam, kurš tagad, sēžot uz karietes jumta, pa putekļainu ceļu kratās nezināmā virzienā.

Iepazīstieties – Basso Lieliskais, Basso Diženais, Vesani Republikas vadītājs, spožu prātu apveltīts baņķieris, šķietami racionāls un godīgs valstsvīrs, amorāls aprēķinātājs, karsti ienīsts brālis un mīlēts tēvocis. Kungs, kurš vada valsti kā savu banku, domā par vispārējo labumu, bet neaizmirst arī par sevi. Kas gan kļūs par viņa klupšanas akmeni? Šis jautājums mani stipri nodarbināja, jo es redzēju vairākas iespējas un lēmumus, kas Basso varētu iegāzt. Tagad domāju, ka Basso krišanā vismaz daļēji vainīga bija viņa pārāk lielā pašpārliecinātība un nespēja apstāties.

Izdomātā Vesani Republika atgādina atspulgu no viduslaiku Itālijas pilsētvalstīm. Laiks varētu būt agrie viduslaiki, bet varētu būt arī vēlāk, dažas lietas šķita pat ļoti modernas. Tiek kalta nauda, aktīvi darbojas bankas, notiek sparīga tirdzniecība ar citām valstīm, būvē kuģus, rīko gaiļu cīņas. Pastāv universitātes un algotņu armija. Pasaule un viss notiekošais šķiet ļoti pazīstams un reāls, ļaujot viegli aizmirst, ka “The Folding Knife” ir daiļliteratūra. Alternatīvās vēstures dēļ šo romānu pieskaita fantāzijas žanram, tomēr nekā īsti fantastiska šeit nav – ne burvestību, ne pūķu, ne runājošu putnu vai elfu. Pilnīgi nekā tāda. Toties ir daudz politikas un ekonomikas. Ne visus darījumus sapratu, tad vajadzētu iedziļināties banku darbībā. Tas gan netraucēja uztvert kopainu, bez tam autors prot lieliski skaidrot Basso pieņemtos lēmumus.

K.J. Parker (īstajā vārdā Tom Holt) vispār raksta fantastiski labi. Katrs vārds, katra nianse, katra sīkākā darbība ir pārdomāta, loģiska un iederīga. Bauda lasīt tādu tekstu. Manu sajūsmu pastiprināja autora humora izjūta. Basso autoram sanācis dzīvāks par dzīvu – spēcīgs, bet ar vājām vietām, cilvēks, kurš ne vienmēr rīkojas ētiski, tomēr nav slikts savā būtībā un katru sarežģījumu uztver kā jaunu iespēju. Viennozīmīgi viens no interesantākajiem tēliem kādu pēdējā laikā nācies sastapt. Pārējie tēli nav tik daudzšķautnaini, tomēr kā otrā plāna varoņi labi izveidoti, katrs ar savu personību un ticamu rīcību. Basso māsas naids gan šķita pārspīlēts, bet norakstīšu uz to, ka viņai bēniņos drusku sagriezies un augstdzimušai dāmai nekā cita tāpat nav ko darīt. Māsas dēls sākumā šķiet mazsvarīgs, bet viņa vēstules grāmatas beigās ir ārkārtīgi spēcīgas. Šīs vēstules ir visa stāsta morālā kulminācija, manuprāt. Ļoti patika arī ģenerālis Aelius un bankas klerks Antigonus – patīkami lasīt par viscaur godīgiem un uzticamiem cilvēkiem, kurus vada pienākums nevis alkatība.

Iespējams, ka nazis uz vāka mani uzvedināja uz neprecīzu priekšstatu par iespējamo sižetu. Gaidīju brutālus un asiņainus notikumus, saņēmu ļoti interesantu un samērā mierīgu baņķiera un valstsvīra dzīvesstāstu, bet es nesūdzos. Mierīguma sajūtu rada tas, ka autors necenšas šokēt vai pārspīlēt emocijas, pārsvarā arī lasītājs nav tiešs notikumu aculiecinieks, par notikušo uzzinot no atstāstītā vai vēstulēm. Atkārtošos sakot, ka šo romānu ir bauda lasīt. Lasīt gan sanāca lēni, jo teksts ir “biezs” – svarīgs katrs vārds. Pārbrauksi ar acīm pāri un palaidīsi garām kādu būtisku niansi. Beigas pamanījās pārsteigt neskatoties uz to, ka iznākums bija virspusēji zināms jau no paša sākuma. Šis ir romāns, kur gandrīz vairāk par sižetu jāsajūsminās par to, cik gudri autors visu izdomājis un cik lieliski uzrakstījis.

Vērtējums: 5/5

Pusķēniņš. Džo Aberkrombijs

Sašķeltā jūra, jauniešiem, fantāzijas romāns

Zvaigzne ABC 2016.gads, 352 lpp. Shattered Sea #1

Džo Aberkrombija (Joe Abercrombie) vārds varētu būt pazīstams tumšākas un brutālākas fantāzijas cienītājiem. Vismaz tāds iespaids ir radies no daudzām labām atsauksmēm par viņa romāniem. “Pusķēniņš” ir vairāk tā kā jauniešiem domātās triloģijas “Sašķeltā jūra” pirmā daļa. Skarbs, vietām asprātīgs atriebības stāsts ar strauju sižeta virzību.

Grāmatas galvenais tēls ir Getlandes ķēniņa dēls Jārvi, kurš gatavojas kļūt par maģistru (tāds kā vieds padomdevējs) līdz viņa iecerēto ceļu brutāli pārtrauc tēva un brāļa slepkavība. Jārvi jākļūst par ķēniņu, bet kā gan tāds kropls un nevarīgs čīkstulis lai vada kareivīgo un lepno ziemeļu tautu? Līdz ar došanos atriebties tēva slepkavam sākas Jārvi smagais pieaugšanas ceļš. Draugi izrādās ienaidnieki, bet starp ienaidniekiem var atrast draugus. Pēdējās nodaļās jau ir cits Jārvi – krietni spēcīgāks, viltīgāks un gudrāks.

Varbūt kroplās rokas pieminēšana gandrīz katrā rindkopā grāmatas sākumā bija vajadzīga, lai beigās mēs spētu novērtēt cik ļoti Jārvi ir izaudzis. Tomēr tas apnicīgi griezās acīs. Nevaru to, jo roka, nevaru šito, jo roka, nekas nesanāks, jo roka….. Ārprāts, Jārvi, saprotu, ka tev ir fiziska invaliditāte, bet beidz čīkstēt. Viņš nebija pelnījis tādu nodevību, bet savā ziņā bija pelnījis nokļūt uz tā kuģa. Smagais darbs, necilvēcīgie apstākļi, bēgšana – tas viss viņu norūdīja un cēla pašapziņu. Labi, ka autors devis Jārvi smadzenes, to es tiešām novērtēju. Kroplība savienojumā ar aso prātu ļāvusi radīt tēlu, kuram vajadzētu būt interesanti sekot līdzi arī triloģijas turpinājumā. Pārējie tēli nav tik savdabīgi, viņiem iedalītas Jārvi palīgu vai ienaidnieku lomas. Māte un Nekas varētu būt sarežģītāki “putni”, bet tas vēl nav īsti skaidrs.

Izveidotā pasaule līdzinās vikingu pasaulei. Attīstītākās zemēs tiek kalta nauda, tirgojas ar vergiem, būvē kuģus, kamēr, piemēram, Šendu zemju iemītnieki vairāk atgādina mežoņu ciltis. Daudz dievu – Jūras māte, Vēju māte, Kara māte, Miera tēvs un daudzi citi tēvi un mātes vada cilvēku dzīves līdz Beidzamajām durvīm. Augstais karalis ar savu maģistri it kā ir galvenie starp cilvēkiem, bet nav tā, ka visas tautas Sašķeltās jūras krastos viņiem akli pakļautos. Galvenais tomēr ir zobens un spēja to prasmīgi cilāt. Grāmatā esošā karte ļoti palīdz vizualizēt Jārvi gaitas.

“Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā grāmata sašķēla manas jūtas. Stāsts tiešām ir spraigs, kā to uz grāmatas vāka apgalvo Džordžs R. R. Mārtins. Šeit neatrast garus aprakstus un ilgu domāšanu. Tiklīdz Jārvi izkustās no Torlbijas, notikumi sāk risināties ļoti strauji un lasītāju priecē daudzi negaidīti sižeta pavērsieni. Tādā ziņā lasīšana nesagādā nekādas problēmas. Vēl Mārtins saka, ka nav spējis atrauties. Es viņam ticu, jo spēju saskatīt tiešām aizraujošu stāstu ar melnā humora devu. Diemžēl tas aizslēpies aiz sausa tulkojuma un romāns zaudējis daļu savas burvības. Lai man piedod tulkotāja Ligita Lukstraupe un izdevniecība, bet šoreiz sanācis pustulkojums. Tehnisks tulkojums bez valodas izjūtas un nespēja pārnest autora stilu liedz viegli pārvērst tekstu “filmā” lasītāja prātā un sanāk, ka daļa stāsta “pazudusi tulkojumā”. Es, protams, nevaru runāt visu lasītāju vārdā. Varbūt citiem tādu problēmu nebija/ nebūs. Dažas vietas man vispār lika apšaubīt savu spēju saprast izlasīto. Redaktors grāmatai būtu noderējis.

Ja neskaita neveiksmīgo tulkojumu, visādi citādi šis ir feins, diezgan asiņains (neskaitīju, bet nāvju ir daudz) romāns ar labi izdomātu intrigu, teicamu galvenā varoņa personības izaugsmi un lieliskām beigām. Goda vārds, beigas patiesi sasildīja manu sirdi un citos apstākļos es šim romānam iedotu 4,5 zvaigznes.

Vērtējums: 3,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Pasaules acs. Roberts Džordans

Roberta Džordana Pasaules acs

Zvaigzne ABC 2016. gads, 799 lpp. The Wheel of Time #1

Daļa aktīvi lasošo jau ir paguvusi vismaz “iekosties” Roberta Džordana episkās fantāzijas sērijas pirmajā grāmatā “Pasaules acs”. Tie žanra cienītāji, kuri lasa angliski, noteikti romānu jau ir izlasījuši sen, jo man šķiet, ka Džordana veikums ir viens no fantāzijas literatūras stūrakmeņiem. Es varu kļūdīties, jo man ir pamatīgs robs tajā, kas nav klasika vai 2000. gadu fantastika/fantāzija. Lai robu pamazām aizpildītu, pieteicos iespējai jau laicīgi izlasīt dažas pirmās nodaļas. Vēlāk ilgi auklējos ar drukāto izdevumu, jo man pārāk patika nesteidzīgā tempā ceļot kopā ar grāmatas varoņiem. Savus pirmo 100 lpp. iespaidus uzrakstīju jūnijā bloga Fb lapā un šī atsauksme būs toreizējo un tagadējo domu kompilācija.

Roberts Džordans bija aizrāvies ar trim lietām. Pirmkārt, viņam patika rakstīt. Lasot, man šķita būtiski sev atkārtot, ka šī nav moderno laiku fantāzija. Autors raksta lēni, nesteidzīgi un ļoti detalizēti. “Pasaules acs” ir klasisks, episks un pamatīgs varoņa ceļa stāsts. Tāpēc gatavojieties gariem aprakstiem, bet šie apraksti ir interesanti un kopā ar vēstījuma lēno plūdumu rada īpatnēju līdzdalības sajūtu. Iedomājieties, ka esat pārcēlušies uz jaunu dzīvesvietu svešā valstī, par ko neziniet neko. Tad nu mēģiniet visu pamazām izpētīt un saprast. No tāda aspekta ir patiesi kārdinoši iedomāties, ka priekšā vēl daudzas, daudzas lapas. Jāsaka, ka, izlasot pirmās simts, man ne velna netapa skaidrs, kāda īsti ir šī viduslaikiem līdzīgā pasaule, pat īsti nezināju kā to sauc. Ir daudz varoņu, daudz vietu nosaukumu, es apjuku. Saņēmu grāmatas papīra versiju un ļoti nopriecājos, ieraugot karti. Regulāri to pētīju, lai labāk orientētos, jo galvenie varoņi ir trīs čaļi no pasaules nomales, kuru svaigākās zināšanas par pasauli ir pauninieka pienestās baumas un vecas leģendas. Tad notiek neiedomājamais – leģendas izrādās patiesas, ļaunums dzīvāks par dzīvu un tas kaut kāda iemesla dēļ grib šos trīs lauku puišus. Lasītājs tiek ierauts svešā, nezināmā pasaulē un bēg kopā ar grāmatas varoņiem uz Tarvalonu, kur mīt Aesu Sedajas, jo tikai viņas varētu palīdzēt.

Otrkārt, Džordanam bija īpašs apmetņu fetišs – katrs tiek aprakstīts sīki un pamatīgi. Apmetņi ir ļoti svarīgi, jo vismaz daļēji pasargā no aukstuma. Ja ir īpašs apmetnis kā Sargātājam, tas var padarīt tā valkātāju grūtāk pamanāmu. Savukārt, ja ieraugāt tipu melnā apmetnī un apmetni nekustina vējš, tas ir Mīrdrāls un atliek vien cerēt, ka viņš nemeklē jūs. Ļoti silti ieteicams izvairīties arī no Baltajiem apmetņiem, tie ir nežēlīgi fanātiķi.

Treškārt, autoru acīmredzami spēcīgi iespaidojusi Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka” triloģija. Šī ietekme saskatāma viscaur romānam. Sākumā sižets attīstās ļoti līdzīgi slavenajam Tolkīna darbam, tomēr satraukumam nav pamata – Džordanam piemīt bagātīga iztēle un spēja izdomāt daudz ko jaunu un savādāku. Man vienlaicīgi šī abu autoru sižetu daļējā līdzība sajūsmināja un drusku arī nepatika. Esmu lasījusi Tolkīna triloģiju un vairākas reizes redzējusi filmas, tāpēc prāts nemitīgi salīdzināja abus darbus. Līdz ar to beigu notikumi nekādu pārsteigumu neradīja.

“Laika rata” sērijas pasaules filozofija balstās teorijā, ka pilnīgi viss ir savstarpēji saistīts un daudz kas jau ir iepriekš likteņa noteikts. Cik sapratu, nākotne tomēr nav akmenī cirsta, pastāv dažādi attīstības scenāriji un pietiekoši nozīmīgs cilvēks spēj notikumus mainīt. Otrs uzskats – viss nav viennozīmīgi labs vai ļauns. Protams, galvenais ļaunums vismaz pašlaik izskatās absolūts, bet nevar teikt, ka Gaismas cīnītāji visi būtu absolūti labi. Tāpat – lai gan ne visi sliktie priekšstati ir patiesi, cik nesavtīgas ir Aesu Sedaju intereses?

Sižets vijas ap 8 cilvēku grupu, bet pamatā stāstu stāsta Rands, Nīnēva un Perins. Pamazām top skaidrs, ka galvenā cīņa būs jāizcīna vienam no šī astotnieka un pārējie kalpo viņa atbalstam. Šis varonis arī piedzīvo diezgan lielu un sāpīgu izaugsmi. Prieks, ka Džordans katru varoni radījis ar savu raksturu, piedomājis pie īpatnībām. Man viņi visi patika, lai gan interesantākie šķita Lans un Moirana, jo viņiem ir noslēpumaina pagātne, pieredze un īpašas spējas.

Kas man patika? Lēnais, detalizētais stāstījums, kas ļāva iejusties varoņa ādā, dzīvoties pa šo pasauli. Patika, ka sižets sākās no Karalistes nomales un ar parastiem cilvēkiem. Lai gan teksta apjoms ir pamatīgs, grāmata lasās raiti un viegli. Patika cilvēcīgie varoņi, lai gan reizēm trīs puišu rīcība nokaitināja (viegli aizmirstas, ka tie ir pasauli neredzējuši jaunieši). Pasaule ir mega lieliska! Patika ka fakti un pasaules vēsture atklājās pamazām, caur sarunām un darbību.

Kas man nepatika? Pāris vietas sižetā, kad brīnījos, kāpēc varoņi sen jau nav izdomājuši vai izdarījuši to un to. Arī daži “klasiskie” uzskati lika saraukt uzacis, bet tā ir mana personīgā nepatika. Pēc garā ceļa beigu notikumi šķita mazliet sasteigti. Tā it kā autors pēkšņi būtu izlaidis kādas 100 lpp ar aprakstiem. Autors varēja dažus teikumus un skaidrojumus neatkārtot simtreiz. Laika Rats griežas un tādā garā. Par paralēlēm ar Tolkīnu jau skaidroju.

Īsumā – klasisks, episks ceļojums ļoti detalizētā pasaulē ar interesantiem varoņiem, lai stātos pretī ļaunumam. Apjoms pamatīgs, bet ne ūdeņains, viegli un ar aizrautību lasāms romāns. Silti ieteicams žanra cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.