Melnspārnis. Eds Makdonalds

Prometejs 2022. gads, 350 lpp. Raven’s Mark #1, Kraukļa zīme #1

Visi runā par “Kāpu”, bet īsi pirms tās, decembra sākumā, “Prometejs” izdeva vēl vienu grāmatu – Eda Makdonalda “Melnspārni”. Kāpas ēnā (speciāla vārdu spēle) šī ziņa varētu būt nepelnīti paslīdējusi garām lasītāju prātiem. Būtu žēl, jo romāns ir labs, izklaidējošs.

Jau pēc pirmajām rindkopām iesaucos “Aberkrombij, tas tu?!”, jo jutu lielu līdzību ar šī autora stilu. Manās acīs tas šoreiz ir pluss, uzreiz “jutos kā mājās”. “Melnspārnis” varētu būt Aberkrombija romāns, ja viņš nerakstītu tik daudz (ja atceraties, tad Aberkrombija grāmatas ir diezgan biezas). Makdonalds ar daudz mazāku teksta apjomu pamanās uzburt ļoti interesantu pasauli un satraucošus notikumus, kuros tiek iemesti kolorīti tēli.

Drūma pasaule, naidīga maģija, slepkavnieciski noskaņoti cilvēki un burvji, salauztas dzīves, bet kādam šī pasaule ir jāglābj. Šī ir viena no grāmatām, ko es vairāk “skatījos” nekā lasīju. Bija ļoti viegli spilgti iztēloties Postažu, tur mītošās briesmas (gilingi vien ir ko vērti), mūždien dzerošo Raihaltu, nikno Nennu bez deguna, briesmīgo Dārgumiņu (te spilgti parādās autora melnā humora izjūta) un visu pārējo. Reiz iztēlojos, ka varētu būt burvji, kas spēku savām spējām iegūst no mēnesgaismas un te viņi ir. Man patika, ka ir dažāda veida maģija, dažāda veida spējas.

Galvenais varonis Raihalts Galherovs ir drīzāk antivaronis, kurš tikai meklē kā nopelnīt, lai varētu nomaksāt parādus un piedzerties krogā. Vai vismaz tā sākumā izskatās. Patīkami, ka autors viņa pagātni atklāj pakāpeniski, pamazām audzējot tēla dziļumu, citādi būtu diezgan neticami, ka Raihalts kādam palīdz, cenšas kaut ko sargāt un glābt. Ar pārējiem tēliem gan viņš īpaši nenopūlas. Nevaru teikt, ka Raihalts (vai citi tēli) raisa īpašas simpātijas, bet man simpatizēja tas, ka Raihalts ļoti labi apzinās, ka pats ir sačakarējis savu dzīvi un pats pie visa vainīgs. Tas, ka brīžos, kad viņam svilst pakaļa, viņš dienām dzer krogā, šķiet pilnīgi neloģiski, bet, ja tā padomā, viņš ir alkoholiķis un kā alkoholiķi realitātē rīkojas? Varētu būt, ka tieši tā – aiziet piedzerties, lai kādu brīdi nebūtu jādomā par visiem sūdiem savā dzīvē.

Domāju, ka tikai sērijas turpinājumā labāk izpratīsim apmērus dzelmes karaļu un bezvāržu cīņai. Kurš būs spēcīgāks un viltīgāks, kurš uzvarēs? Cilvēki šajā cīņā ir tikai skudras, smilšu graudiņi. Viņi ir bezvērtīgi, ja vien nevar kaut kā noderēt vienai vai otrai pusei. Kā jau rakstīju – drūma, interesanta pasaule.

“Melnspārnis” lasās ļoti ātri, notikumi risinās strauji un visu laiku gribas zināt – kas tālāk? Man tagad gribas kraukļa tetovējumu, bet, protams, ne tādu kā grāmatā. Vēl man gribas zināt kas notiks, kā viss beigsies. Jāgaida, kad izdos turpinājumu. Īsumā – es labi izklaidējos. Šis būs gards kumosiņš tumšās fantāzijas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Rīgas raganas. Linda Nemiera

Zvaigzne ABC 2021. gads, 416 lpp.

Teikšu godīgi, ka nebūtu šo grāmatu ņēmusi, ja vien māsa nepiedāvātu, jo, neskaitot retus izņēmumus, no latviešu fantāzijas un fantastikas lauciņa vairos. Citu lasītāju atsauksmes vedinājušas domāt, ka mani tur gaida tikai vilšanās. Bet “Rīgas raganas” ir pilnīgi kas cits. Neskatoties uz dažiem trūkumiem, esmu gatava šo grāmatu ieteikt arī citiem lasītājiem.

Linda Nemiera ir veiksmīgi izmantojusi iespaidīgo Rīgas arhitektūru un vēsturi, lai to plūstoši savītu kopā ar paranormālo un citiem fantāzijas elementiem, turklāt sazemējot ar mūsu realitātes elementiem tā, ka romānā notiekošais kļūst ārkārtīgi reālistisks. Es mierīgi varēju iedomāties galveno varoni Ievu Mellupi pieklibojot steidzamies pa Rīgas ielām aprunāties ar kārtējo mirušo vai kopā ar bezpajumtnieku Laimoni pētām namu fasādes. Ieva, Laimonis un Ievas ģimene ir labi izdevušies tēli, manuprāt. Kolorīti, bet ticami par spīti dažu īpašajām spējām. Ievas raksturs un humors ir brīnišķīgs, es labprāt uzcienātu viņu ar kafiju un parunātos. Cepums autorei par to, ka Ieva nav kārtējā tievā, veiksmīgā skaistule. Otrs cepums autorei par bezpajumtnieku Laimoni, ko viņa attēlo sirsnīgi un ar iejūtību. Dzīvs cilvēks. Trešais cepums par to ka autore ir strādājusi ar to vidi, kas mums apkārt. Nekādas nereālās Bārbijas, kuras satiek tikpat nereālos bagātos un satriecošos Kenus. Tēliem ir normāli latviešu vārdi, Ieva dzīvo mazā dzīvoklītī ar pustukšu ledusskapi, Laimonis guļ aiz atkritumu tvertnēm, Ievas radiem ir parastas profesijas un Ģertrūdes ielā iebrūk bruģis (atcerieties, bija tāds gadījums). Sākumā nosmaidīju par bērnišķīgo Zvaigznītes uzvārdu un sabijos, ka nekas labs mani negaida, bet tas tāds sīkums, ko ātri pārmāca aizraujošie notikumi.

Tomēr 5 zvaigznes ielikt nevaru un ne tāpēc, ka vienā epizodē Ieva potītes dēļ nevar lavīties uz pirkstgaliem, bet tad cik tur lapas tālāk to mierīgi dara, lai nepamodinātu tēvu. Atkal tāds sīkums. Problēma ir citur. 2/3 grāmatas bija tik laba, ka manas gaidas bija paceltas tiešām augstu un biju gatava dot visas zvaigznes, bet tad nāca beigas, kuras prasījās izvērstākas. Tās šķita sasteigtas un tādas, ka autorei pietrūcis fantāzijas lidojuma kā to visu sakarīgi nobeigt. Vai arī viņa domāja, ka romāns par biezu un laiks beigt, bet šoreiz vēl kādas 50 – 100 lapas nebūtu kaitējušas. Teiksim, gara saruna starp Ievu un viņas māti, kurā māte pastāsta par Rīgas raganām, būtu ļoti noderīga un dotu lielāku pamatojumu un skaidrojumu abu galveno raganu kašķim. Sarunas aizmetnis bija, nesaprotu, kāpēc šī saruna nenotika pilnībā. Līdz galam neizmantots arī Eižena Finka tēls. Veltīt viņam vairākas spilgtas epizodes, lai beigās viņš iedotu tikai pāris mistiskas norādes šķiet par maz. Atkal jau jautājums – kas notika? Pietrūka ideju, laika vai kāda cita problēma?

Tagad, kad esmu paburkšķējusi par romāna beigām, gribu teikt, ka kopumā šis ir ļoti jauks, aizraujošs romāns un man ļoti patika. Pieļauju, ka es tā nepiesietos beigām, ja romāns man patiktu mazāk. Gribēju, lai tas ir maksimāli labs. Ja “Rīgas raganas” nav lasītas, tad dariet to tagad tumšajos rudens un ziemas vakaros. Iespējams, ka pēc tam gribēsies paklaiņot pa Rīgas ielām tur, kur staigāja Ieva. Tumsa, migla un lietus būs tieši laikā noskaņas radīšanai.

Vērtējums: 4/5

Stāsti. Hovards Filipss Lavkrafts

Prometejs 2021. gads, 400 lpp.

Gandrīz jāsāk domāt, ka notiek kaut kas šausminoši ārpasaulīgs ar manām atmiņām par Lavkrafta daiļradi. Biju pilnībā pārliecināta, ka kaut kad lasīju vairākus viņa stāstus, tomēr savos pierakstos varu atrast tikai vienu – “Kthulhu aicinājums”, – ko atsevišķā plānā grāmatiņā savulaik izdevusi “Jumava”. Lai kā tur būtu, pēc “Stāstu” izlasīšanas tiešām esmu iepazinusies ar vienu no šausmu literatūras stūrakmeņiem. Piezīmēšu, ka šajā izdevumā tulkotājs Kaspars Zalāns nolēmis seno briesmoni/dievību latviskot kā Ktulu. Tulkojuma grūtības, izvēles un īsu ieskatu Lavkrafta dzīvē un darbos viņš sniedzis patīkami izglītojošā priekšvārdā. Šādi priekšvārdi ir retums, tāpēc esmu sajūsmā. Vēl viens sajūsmas iemesls – brīnišķīgas Anda Reinberga ilustrācijas.

Vērts atcerēties, ka Lavkrafts dzīvoja citā gadsimtā, tāpēc stils, izteiksme, idejas, “zinātniskie” atklājumi un pētījumu metodes atšķiras no mūsdienīgā. Te man jāatgriežas pie tulkotāja darba. Pieļauju, ka viņš pamatīgi nopūlējās. Tekstā ir diezgan daudz vārdu, kurus man prasījās uzmeklēt vārdnīcā, jo tādus nemaz nezinu. Daži stāstu tēli runā kādā izloksnē vai dialektā un to noteikti nebija viegli pārcelt latviešu valodā.

Pārsvarā Lavkrafta stāstu varoņi ir zinātnei pietuvināti vīri: ģeologs, nekonkretizēti pētnieki, universitāšu darbinieki. Tātad būtībā racionāli domājoši, uz analīzi tendēti cilvēki, kuri saskaras ar šausminošiem apstākļiem, neiedomajām būtnēm un pieredzēto apraksta par brīdinājumu citiem vai kāda cita iemesla dēļ. Lavkrafta baiļu pasaule balstās uz seniem mītiem, Ktulu un tā kultu, Senajiem un tiem pietuvinātām būtnēm. Grāmatas pielikumā ir bestiārijs un dažu citu vārdu skaidrojums, kas ļauj labāk saprast, par ko ir runa. Stāsts “Ārprāta kalnos” ir ārprātā garš, bet sniedz plašu skaidrojumu par Senajiem un to saistību ar Ktulu, izskaidro arī dažas citas nianses, kas pirms tam man nebija skaidras šajā šausmu pasaulē, tāpēc to ir vērts pacietīgi izlasīt. Es gan stipri apšaubu, ka tik īsā laika sprīdī var veikt tik pamatīgus secinājumus paspīdinot ar lukturīti uz seniem ciļņiem, bet nebūšu sīkumaina.

Man personīgi šķiet, ka Lavkrafta stāsti mazliet cieš no pārlieka garuma. Īsākos spriedze un baiļu sajūta ir koncentrētāka vai vairāk iespējama. Godīgi teikšu, ka šie stāsti mani nenobiedēja, pat nejutos neomulīgi. Vienīgi “Ēna pār Insmūtu” radīja viegli patīkamu satraukumu – izdosies varonim vai neizdosies. Starp citu, šim stāstam ir ļoti labas beigas un vispār šis varētu būt labākais stāsts krājumā.

Manuprāt, Lavkrafts ir “stāstīt, nevis rādīt” gadījums. Baiļu sajūtu viņš cenšas panākt ar vārdiem, atkal un atkal uzsverot, cik kaut kas ir šausmīgs, pretīgs, pretdabisks, aizliegts, ārprātīgs, atbaidošs un tādā garā. Vārdiem ir spēks un, meistarīgi lietoti, tie var radīt spēcīgu vēlamo iespaidu, bet šī man šķita pārcenšanās ar aprakstīšanu. Tomēr nenoliedzami interesants valodas lietojums, tikai ne šausminošs. Noteikti pie vainas arī mūsu laiks, citi lasītie literārie darbi un redzētās filmas, mans noskaņojums vai vēl kaut kas, tāpēc šo nevajag uztvert kā objektīvu sajūtu. Es nenobijos, bet jūs varbūt jutīsieties neomulīgi Lavkrafta uzburtajā pasaulē. Domāju, ka “Stāstus” droši var lasīt tie, kuriem no šausmu literatūras bail (jo negrib baidīties). Vērts lasīt arī tāpēc, ka Lavkrafta iztēles radītie briesmoņi un mīti ir iespaidojuši rakstniekus pēc viņa, kā arī filmas un datorspēles, un līdz šim latviski viņa stāsti nebija izdoti, ja neskaita to vienu stāstu, ko pieminēju sākumā.

Vērtējums: 3.5/5