1984. George Orwell

1984Penguin Books 2008, 326 lpp.

Šausminoša vīzija par totalitāru nākotni, kurā viss un ikviens tiek novērots un kontrolēts. Šādos apstākļos divi Mīlestības ministrijas darbinieki negaidīti iemīlas, slepus satiekas un sāk šaubīties par Lielā Brāļa tiesībām uz varu.

Beidzot izlasīju slaveno Orvela darbu par Lielo Brāli. Tas mani tik dziļi satricināja, ka patiesībā nevēlos neko par “1984” rakstīt. Bez tam, šis romāns jau ir tik daudz apspriests, ka vairs nav vajadzības vēl ko piebilst. Ne pārāk sen Anete rakstīja savas domas par šo romānu. Tāpēc pastāstīšu tikai to, kas mani personīgi aizķēra visvairāk.

Aptuveni zināju, par ko ir šis romāns, tāpēc sižets pats par sevi nebija pārsteigums. Tāpat zināju, ka tas nevar beigties labi. Mani šokēja citas lietas:

1) necilvēcīgums – visi šie partijas locekļi, kas pakļaujas Lielā Brāļa režīmam. KĀ vispār viņi ko tādu pieļāva? (Tas ir retorisks jautājums, jo mēs paši radām un pieļaujam šādus režīmus, mēs vēsā mierā esam spējīgi to viens otram nodarīt.) Visi tā kā aitas barā. Smadzeņu “skalošana”, jūtu noliegšana, nemitīgā kontrole, sausā valoda, prieks par bērniem, kuri nodod savus vecākus. Beigās vēl tās sarunas starp Vinstonu un Obraienu. Visa mana cilvēcīgā būtība saceļas pret ko tādu. Trakākais, ka tas viss tiešām ir iespējams un tādā vai citādā veidā noticis mūsu vēsturē 20. gadsimtā un var atkārtoties atkal.

2) ārkārtīgi pārdomātais teksts un perfektās detaļas – šķiet, neviens vārds nebija lieks (ja nu vienīgi Goldšteina grāmatas fragments man bija nevajadzīgs, jo visu jau biju sapratusi no pārējā teksta). Patiesības ministrija, kas ražo melus. Mīlestības ministrija, kas spīdzina un nogalina. Domu policija, jo lielākais noziegums ir domāt. Cik perfekti ir šie nosaukumi! Un tad vēl Newspeak – oficiālā, saīsinātā valoda, kas izskauž emocijas apzīmējošus vārdus un darbības vārdus. Divu minūšu naids, Naida nedēļa, doublethink, facecrime…..

3) sajūta, ka lasi par reālu pagātni, nevis autora izdomātu nākotni – tikpat labi romāns varētu būt sarakstīts un izdots 1990. – 2000. gados (nevis 1949. gadā), kad autors balstītu savas zināšanas pagātnes notikumos. Protams, Orvela izdomātā valsts Okeānija ir fikcija, ko pamudināja radīt autora uztraukums par fašisma nemirstību, un nav domāta kā versija par Padomju Savienību (un ne tikai tā), tomēr ļoti pēc tādas izskatās. Ēdnīcas ainas (mīnus pāris detaļas) man šķita kā izkāpušas no Turaidas ēdnīcā redzētām padomju gadu bildēm.

Vai jums ir bijis tā, ka izlasāt grāmatu un vēlaties, kaut nebūtu lasījuši? Ne tāpēc, ka izlasītais būtu vājš, slikts darbs, bet tieši otrādi. Tas ir ģeniāls, briesmīgs, šķebinošs, pretīgs un šausminoši reāls. Tā man bija ar “1984”. Vienīgais mierinājums, ka neviens režīms nav mūžīgs.

Ja kāds vēl nav izlasījis, ejiet un lasiet. Un “Dzīvnieku fermu” arī. Lasiet, paturot prātā vēsturi un to, kas pašlaik notiek pasaulē.

Vērtējums: 5/5

Advertisements