Kolekcionārs. Džons Faulzs

KolekcionārsJumava 1996. gads, 221 lpp.

Dēvēts par pirmo moderno psiholoģisko trilleri, šis ir stāsts par vientuļa ierēdņa slimīgu apsēstību ar jaunu mākslas studenti.

Var teikt, ka mana iepazīšanās ar Džonu Faulzu bija liktenīga. Viņa “Burvis” bija viena no labākajām 2013. gada lasīšanas pieredzēm. Es to grāmatu burtiski apēdu un vēl ilgi atmiņās atgriezos pie notikumiem Grieķijas salā. Sapratu, ka Faulzu lasīšu vēl un izvēle krita uz viņa pirmo romānu “Kolekcionārs”, jo kāpēc gan nepalasīt par psihopātu, kurš kolekcionē tauriņus un….sievietes.

Faulzs sācis drosmīgi – paņēmis psiholoģiski sarežģītu tēmu par garīgi traumētu, antisociālu vīrieti Frederiku (viņš sevi sauc arī par Ferdinandu) un nolaupītas sievietes Mirandas attiecībām. Pie tam stāstījums veidots pirmajā personā kā vīrieša dienasgrāmata. Lielisks pilnīgi amorāls, egoistisks, zemisks un bezjūtīgs prātiņš. Viņam pretī principiāla, pašpārliecināta jauna sieviete, pacifiste, kura nekrīt izmisumā un mēģina manipulēt ar šo vīrieti. Tam ir mainīgi panākumi un savā ziņā atgādina spēli “kaķis un pele”.

Frederiks sākotnēji šķiet dīvains, bet nekaitīgs. Viņa vientuļajā dzīvē ir divas kaislības: tauriņu kolekcionēšana un slimīga Mirandas apbrīnošana. Viņš grib Mirandu sev tāpat kā retu, skaistu tauriņu, tomēr saprot, ka nav nekādu iespēju tik nenozīmīgam un neizskatīgam puisim tuvoties māksiniecei no augstākās sabiedrības. Tad viņš loterijā laimē lielu naudas summu un pamazām izplāno kā realizēt savu sapni. Viņam piemīt izdoma, pedantiskas plānošanas prasmes un spēja, aci nepamirkšķinot, attaisnot savu nelikumīgo un necilvēcīgo rīcību. Sirdsapziņa, morāle? Kas tās tādas?

Pēc manām domām, daudzi cilvēki, kas šķiet laimīgi un apmierināti, darītu to pašu, ko es, vai ko līdzīgu, ja vien viņiem būtu laiks un nauda. Ļautu vaļu tam, ko viņi izliekas nosodām. Vara samaitā, teica viens no maniem skolotājiem. Un nauda patiešām ir vara.

Miranda ir pietiekoši izglītota un saprātīga, lai spētu viņa domu gaitu vairākas reizes iedzīt stūrī ar saviem argumentiem, tomēr par savas rīcības nepareizumu Frederiku neizdodas pārliecināt. Pareizāk sakot, daļēji izdodas, bet kā lai atsakās no sava sapņa? Viņš taču ir tik labs, rūpējas par viņu, dievina viņu, kāpēc gan lai viņa negribētu precēties un laimīgi dzīvot kopā ar viņu? Bez tam, viņš ir pietiekoši gudrs, lai līdz galam nenoticētu, ka Miranda nevienam neko nestāstīs par savu 2 mēnešu gūsta laiku.

Grāmatas otrajā daļā Frederiks lasa Mirandas dienasgrāmatu. Šeit es gaidīju drusku vairāk emociju, bet Miranda nav nekāda histēriķe, varbūt pat pārāk mierīga tādos apstākļos. Dienasgrāmata Mirandu atklāj kā diezgan augstprātīgu, egoistisku, pat seklu un naivu meiteni. Viņas jūtas un domas ir juceklīgas, var pat runāt par Stokholmas sindromu vieglā formā: “Mani sanikno ne jau viņa vēlēšanās izpatikt, bet gan tas, ka jūtos pateicīga.” Frederika daļa ir sarakstīta tik veikli, ka pat var viņam simpatizēt (jā, zinu cik tas ir slimi…), bet Miranda man neraisīja nekādas simpātijas. Tomēr ļoti cerēju, ka viņai izdosies savu sagūstītāju apmuļķot un aizbēgt, jo tas būtu pelnīti.

Lai cik psiholoģiski interesants būtu sižets un Frederika tēls (arī Miranda nav slikta), varoņu dialogi šķita kokaini. Arī “Burvī” man bija tā pati problēma (Nikolasa un Alisonas dialogi). Samocītas attiecības, samāksloti dialogi, tāda kā mūžīga nepatika un sāncensība vīrieša un sievietes starpā. Acīmredzot tā ir Faulza stila iezīme. Šoreiz, protams, attiecības starp Mirandu un Frederiku nevar būt draudzīgas, tomēr dialogi varēja būt dzīvīgāki.

Beigās vēlos pieminēt Faulza “apsēstību” ar Šekspīra lugu “Vētra”. Šīs lugas motīvus viņš cītīgi izmantoja “Burvī”, bet sāka to darīt jau “Kolekcionārā”. Miranda Frederiku sauc par Kalibanu (mežonīgs, ķēmīgs vergs lugā), “Vētras” mīlnieku pāris ir Ferdinands un Miranda. Man būtu jāizlasa Šekspīra luga, lai saprastu visas paralēles, bet ja kāds ir lasījis gan Faulzu, gan “Vētru” un var komentēt saistību, tad būšu dikti priecīga.

Vērtējums: 4/5

Burvis. Džons Faulzs

BurvisKabinets, 2001. gads, 704 lpp.

Darba un jaunu iespaidu meklējumi aizved jauno Nikolasu Ērfu uz Fraksosu, nelielu Grieķijas salu, kas šķiet pirmatnīga un brīnumaina. Drīz Nikolass sastop nomaļas villas īpašnieku, noslēpumainu un ekscentrisku miljonāru, un tiek ierauts dīvainu notikumu virpulī, kur zūd atšķirība starp realitāti un mītu, patiesību un meliem.

Nesaprotu, kā lai uzrakstu par grāmatu, kas man ļoti patika, bet par ko man bail, ka nesapratu visu un tik dziļi kā autors bija iecerējis. Mēģināšu kā pratīšu, bet vispirms sirsnīgs paldies Sibillai, kura man “Burvi” uzdāvināja pagājušajos Ziemassvētkos.

Sākums līdz brīdim, kad Nikolass Ērfs nokļūst Grieķijā, šķiet tāds nekas īpašs – egoistisks, pat narcistisks puisis, kurš īsti neko negrib darīt, un savāda austrāliešu meitene grib būt kopā, bet īsti nespēj. Vispār Nikolasa un Alisonas attiecības ir mokošas, visu laiku tāds mīl/ nemīl stāvoklis un vēlme vienam otru par kaut ko sodīt. Nikolass ir mērglis, tomēr es negribu piekrist, ka Alisona viņu attiecībās ir tikai un vienīgi cietējas lomā. Drīzāk šķiet, ka viņi abi nav spējīgi veidot veselīgas attiecības un patiesi mīlēt. Iespējams, ka izmisīgi meklējumi, atsvešinātība, dzīves apjukums, samākslotība un cinisms bija raksturīgs lielai daļai cilvēku 1950. gados.

Tā viņi mokās, līdz Nikolass pieņem piedāvājumu gadu strādāt zēnu internātskolā uz kādas Grieķijas salas. Sala ir gandrīz paradīze uz Zemes, ja vien cilvēks ir mierā ar sevi – plašums un miers, saules un jūras mirdzums, zeltains gaiss, zilpelēkas tāles, priežu un rozmarīna smarža, klintis un jūra. Nikolasa melanholijas uzplūdi pārtrūkst, kad viņš iepazīstas ar noslēpumaino Končisu, Burāni villas saimnieku. No šī brīža sākas satraucoši un aizraujoši notikumi, un lasītājs kopā ar Nikolasu tiek ierauts Končisa nostāstos, teatrālos uzvedumos un prāta mīklās tik dziļi, ka vairs nav skaidrs kam var ticēt un kam nē. Nikolass, Končiss, Džūlija un Džūna un pārējie iesaistītie piekopj tādu mīklu un melu taktiku, tik lieliskas paslēpes, ka elpa aizraujas lasot un grāmatu nav iespējams nolikt malā.

Mēs visi šeit esam aktieri, mans draugs. Neviens no mums nav īsts, nav patiess. Tikai dažs melo ik pa laikam, dažs – visu laiku.

Lai lasītāju un Nikolasu ievadītu Burāni notiekošajā mistērijā, bieži tiek vilktas paralēles ar Šekspīra lugu “Vētra”, kurā nelūgts viesis tiek pakļauts pārbaudījumiem cita burvja teritorijā. Stāstīt kaut ko vairāk par notiekošo Burāni nozīmētu atklāt daļu noslēpumu un to es nevēlos darīt. Es izbaudīju Burāni notiekošo spēli ar jūtām, priekšstatiem, realitāti un nevēlējos, lai tā beigtos. Es gribēju, lai Nikolass atsakās no savas muļķīgās iedomas, ka viņš mīl (jo patiesībā tai brīdī viņš mīl tikai sevi), un vienkārši izbauda notiekošo. Godīgi sakot, man ir sajūta, ka Nikolass ar savu egoistisko dzīšanos pēc sievietēm man izbojāja Burāni piedzīvojumu.

Villā notiekošo, Končisa un viņa palīgu rīcību ir grūti ielikt labi/ slikti rāmjos. Tieši par šo daļu mani māc šaubas, vai es visu sapratu. Iespējams, ka zemapziņā sapratu, bet nespēju paskaidrot pat sev. Tur ir paslēpti vairāki ētikas, morāles un filozofijas jautājumi. No vienas puses var diskutēt vai tā drīkst spēlēties ar cilvēku. No otras puses tā bija Nikolasa paša izvēle, neviens viņu nespieda iesaistīties, un viņa paša raksturs un rīcība ietekmēja notikumu attīstību – negodīgums, paštīksmināšanās un iedomība, puritānisms un egoisms. Katrā ziņā, tas ko Nikolass piedzīvoja uz salas, izmainīja viņu, darīja pieaugušāku, lika ieraudzīt savu “es”. Var nojaust, ka ar laiku viņš uz notikušo sāk skatīties citādi, bez niknuma, kā ieguvējs. Domājams, ka viņš beidzot ir apguvis “bausli”: “tev nebūs liekas sāpes darīt”. No autora priekšvārda var secināt, ka arī viņš pats pēc gadiem uz dažām lietām savā romānā skatās citādi. Tieši tāpēc domāju, ka šis romāns ir lasāms vismaz divreiz.

Man personīgi nepatika Nikolasa un Alisonas attiecības, tomēr tās spilgti atklāja Nikolasa raksturu un daļēji ir pamatā visiem grāmatas notikumiem. Tāpēc es pat nevaru teikt, ka tās ir vienīgais mīnuss šajā romānā. Galu galā par līdzīgām attiecībām var ik uz soļa lasīt un klausīties mums visapkārt un es nebeidzu vien brīnīties, kāpēc kopā cenšas dzīvot un radīt bērnus cilvēki, kuri kopā nesader un pat patiesībā viens otru pa īstam nemīl. Bet tā jau ir cita, bezgalīga tēma, ko labāk atstāt sieviešu žurnāliem. Literatūrkritiķi noteikti atraduši romānā citas problēmas un citus “melnos caurumus”. Atgriežoties pie “Burvja”, gribu teikt, ka nevaru pateikt neko sliktu un šī ir viena no labākajām grāmatām, ko šogad (un, iespējams, vispār) esmu lasījusi. Es vēl ilgi pēc izlasīšanas nevarēju noformulēt savas jūtas pret šo romānu, tāpat kā to nevarēja izdarīt Nikolass attiecībā uz piedzīvoto. Ļoti neparasts un ļoti interesants romāns. Iesaku nopietnu un domāt liekošu romānu cienītājiem.

Vērtējums: 5/5