Sievietes mākslinieces. Flāvija Fridžeri

mākslas grāmata, mākslas pamatiJāņa Rozes apgāds 2019. gads, 176 lpp.

2019. gads man pagāja diezgan izteiktā mākslas zīmē, tāpēc gribu gadu pabeigt ar interesantu mākslas grāmatu. Esmu iecienījusi konspektīvo un izglītojošo grāmatu sēriju “Mākslas pamati”, tāpēc ļoti sapriecājos par trim šīs sērijas jaunumiem. Par vienu no tiem – “Sievietes mākslinieces” – tūlīt pastāstīšu, pārējie vēl gaida lasīšanas rindā.

Teikšu godīgi, ka agrāk nebiju pievērsusi īpašu uzmanību tam, cik maz vēstures rakstos, izstādēs un grāmatās pieminētas sievietes mākslinieces. Es pievērsu uzmanību pašiem darbiem, mākslinieka rokrakstam. Tikai pēc “Stāsti par mākslas vēsturi” un pāris citu “Mākslas pamatu” izdevumu izlasīšanas, es sāku domāt: “hmm, kāpēc es par šādu mākslinieci lasu pirmo reizi, viņas darbi ir lieliski” un “bet kur ir citas mākslinieces, vai tad tiešām bija tikai trīs”. Trīs ir iedomāts skaitlis, bet, jā, tajās grāmatās viņu bija ļoti maz, vien dažas.

“Sievietes mākslinieces” ir vajadzīga un nozīmīga grāmata, jo aizpilda balto caurumu manās un daudzu citu cilvēku zināšanās par mākslas pasaules mazāk zināmo pusi. Protams, šī nav visaptveroša enciklopēdija (tādam statusam labāk der “Great Women Artists” – vairāk kā 400 mākslinieču 500 gadu laikā). Ir pieminētas tikai tās mākslinieces, kas ar saviem darbiem un uzskatiem sniegušas ievērojamu ieguldījumu tēlotājmākslas attīstībā, vai pat mainījušas mākslas uztveri. Likumsakarīgi, ka vizuālā māksla tiek izmantota kā feminisma rupors. Īpaši 20. un 21. gs. mākslinieču galvenā tēma ir feminisms, sievietes ķermeņa uztvere un personīgie pārdzīvojumi. Te gan man gribētos pačīkstēt, ka atlasītās mākslinieces un viņu darbi ir grāmatas autores izvēle un man tā avangarda un performanču bija par daudz. Iespējams, ka “aiz borta” palikušas talantīgas mākslinieces, kuras strādāja/strādā ne tik kliedzoši, ar mazāk aktuālām tēmām, bet vai tāpēc viņu pienesums ir maznozīmīgāks? Tomēr ir saprotama vēlme šokēt publiku, jo tikai tā bieži izdodas likt ieklausīties, domāt un ierosināt pārmaiņas kā to, piemēram, izdarīja “Guerrilla girls” vai Karolī Šnēmane.

Ja man ir jānosauc kādas savas favorītes, tad tās, protams, ir gleznotājas Rozalba Karjēra, Berta Morizo, Alise Nīla, Linete Jadoma-Boakje. Iespaidīgi darbi ir fotogrāfēm Džūlijai Mārgaretai Kameronai (19. gs.) un Grasjelai Iturbidei (mūslaiki). Domāju, ka arī jūs atradīsiet savai iecienītajai tēlotājmākslas jomai pārsteidzošu papildinājumu.

Flāvija Fridžeri grāmatā iekļāvusi vairāk nekā 50 mākslinieces, kas no 16. gs. līdz mūsu dienām darbojušās dažādos mākslas veidos sākot no glezniecības un beidzot ar performancēm. Katrai māksliniecei sniegts īss ieskats viņas dzīvē un daiļradē, minēti svarīgākie notikumi un pievienots nozīmīgākā mākslas darba attēls. Kā ķirsis uz tortes ir laika skala grāmatas beigās ar būtiskākajiem sieviešu sasniegumiem mākslā, zinātnē, politikā un sabiedrībā. Es nespēju beigt domāt, cik agrāk drosmīgām, neatlaidīgām, veiksmīgām un talantīgām bija jābūt šīm sievietēm, lai viņas nespētu ignorēt un ierobežot.

Vēl 1980. gados mākslinieces bija sašutušas, ka viņu darbi netiek pienācīgi atzīti. Runā, ka joprojām mākslinieku vīriešu darbi tiek pārdoti dārgāk, ir prestižāki. Kopš 2018. gada Nacionālajā galerijā Londonā pastāvīgajā ekspozīcijā ir 21 sievietes mākslinieces darbs. Nezinu, vai tas ir daudz, vai maz, bet tiek pieminēts kā nozīmīgs fakts. “The Art Newspaper” 2019. gada sākumā runāja (podkāstā) par pieaugošu tendenci atzīt un izgaismot pagājušo gadsimtu sievietes mākslinieces. Ledus ir salauzts.

Vērtējums: 4/5

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

 

Garpa pasaule. Džons Ērvings

laba grāmata, labs romāns, ko lasīt

Jumava 2002. gads, 568 lpp.

Grāmatas lasīšana īstajā brīdī ir īpaša sajūta. Varbūt tāpēc nesteidzos lasīt “Garpa pasauli” uzreiz pēc paņemšanas no bibliotēkas. Nesteidzos tik ļoti, ka aizmirsu par atdošanas termiņu, pamatīgi to nokavēju un saņēmu brīdinājumu. Tāds pamudinājums manī beidzot radīja sajūtu, ka pienācis īstais brīdis iepazīties ar Ērvinga daiļradi. Vēl piebildīšu, ka šo romānu man Ziemassvētkos iedāvināja Sibilla. Paldies!

Būtībā “Garpa pasaule” stāsta par Dženijas, viņas dēla Garpa un viņiem pietuvināto cilvēku dzīvi, atkailinot dažādus kutelīgus jautājumus par sieviešu tiesībām, seksuālo orientāciju, sabiedrisko un politisko kustību un, galu galā, grāmatu rakstīšanu un lasīsanu. Romāns sākas ar Garpa mātes Dženijas mērķtiecīgiem dzīves lēmumiem. Vispirms viņa kļūst par medmāsu, pēc tam tiek pie bērna, tad atrod darbu Stīringas zēnu skolā, kur pēc gadiem mācīsies Garps. Dženija ir tik neparasta, ka Ērvinga proza savaldzina no pirmajām lapām. Garpam augot, stāsta fokuss pamazām novirzās no Dženijas uz Garpu, lai gan viņa lidz romāna beigām spēlē nozīmīgu lomu. Kādu laiku ģimene uzturas Vīnē un tās ir vēsturiski ļoti interesantas nodaļas. Tagad zinu, ka 1950. – 1960. gados tikai labākās prostitūtas strādāja šīs pilsētas pirmajā (centra) rajonā. Tiklīdz vairs neatbilst standartiem, tā jāpārvācas strādāt uz zemākas klases rajonu. Vīnē Garps saraksta savu pirmo stāstu, bet viņa māte – autobiogrāfiju, kas izraisa sprādziena efektu sieviešu aprindās. Dženiju nodēvē par pirmo feministi un tālāk seko visādas interesantas lietas. Garps kļūst par rakstnieku, apprecas, auklē bērnus, aizraujas ar skriešanu un bērnu auklēm.

Reizēm romāns ir tik traģikomiski absurds, tik savādiem notikumiem pilns, ka atliek vien noticēt – tāda patiešām ir dzīve, ar cilvēkiem tā patiešām notiek. Kolorītie personāži un savādie notikumi apbur un nelaiž vaļā arī pēc romāna izlasīšanas. “Garpa pasaule” škiet tik patiesa, ka to varētu uzdot par rakstnieka T. S. Garpa biogrāfiju, ja vien tāds rakstnieks patiesībā eksistētu. Romānā ir iekļauti vairāki Garpa daiļdarbu fragmenti. Man ļoti patika stāsts “Grilparcera pansija” un es neatteiktos izlasīt arī viņa romānu “Bensenhevera pasaule”.

Jūtu, ka esmu atradusi vēl vienu rakstnieku pie kura atgriezties. Manuprāt, Ērvings neraksta rakstīšanas pēc, vai, lai kļūtu par bestsellera autoru. Viņš ir stāstnieks, kura roku vada traka iztēle, asa pasaules uztvere un talants visus elementus savīt aizraujošā stāstā. Viņš parāda greizo ASV un ir lietas, kas neizskatās mainījušās pa šiem gadiem. Nojaušu, ka ir noteiktas tēmas, kas viņam “sāp”, bet pēc viena romāna vēl neņemos spriest, vien minu, ka tās varētu būt sieviešu tiesības, vardarbība, transvestīti, puskaili skrējēji. Labi, par skrējējiem jokoju, lai gan ir divas reizes, kad Garps tikai šortos nesās pa ielām un nonāk smieklīgās situācijās. Šīs traģikomiskās epizodes ir fantastiski labas!

Beigās man ļoti gribas ielikt fragmentu ar izdevniecības apkopējas skaidrojumu, kāpēc vērts lasīt kādu grāmatu:

Man šķiet, ka Ērvingam ir izdevies tas, ko viņš piedēvē Garpa spalvai: “Rakstnieka darbs ir iztēloties visu tik personiski, ka literārs sacerējums kļūst tikpat dzīvs kā mūsu personiskās atmiņas.” Tik sasodīti patiess romāns.

Vērtējums: 5/5

FaSciFi devītā lekcija: Ursula K. LeGuin

Kaut kā ļoti lēni man gāja ar devītās lekcijas skatīšanos, bet te nu beidzot tā ir. Saistībā ar Ursulu K. le Gvinu un viņas “Tumsas kreiso roku” (“Left Hand of Darkness”), profesors skāra tēmas par valodas lietojumu, feminismu un izdomātām pasaulēm. Par grāmatu jau rakstīju, tagad mēģināšu pārstāstīt lekciju.

Sākumā par pašu autori un minēto romānu. Ursula dzimusi 1929. gadā ievērojamu antropologu ģimenē un antropoloģijas ietekme jūtama viņas darbos: valodas lietojums un kā valoda ietekmē sabiedrību, indivīds un viņa ietekme uz kultūru/ kultūras ietekme uz viņu, indivīds un sabiedrība. “Tumsas kreisā roka” (1969) ietilpst Hainish ciklā un ir otrais romāns, kas jebkad saņēmis gan Hugo, gan Nebulas balvu. Pirmā ir Frank Herbert “Dune” (1965). Ja Bredberijs ļāva sci-fi lasīt visiem, ne tikai fantastikas faniem, tad Le Gvina lika saprast, ka sci-fi ir literatūra.

“Tumsas kreisā roka” tiek ieteikta tiem, kam nepatīk tipisks sci-fi. savādi, ka ne visiem zinātniskās fantastikas faniem romāns patīk, jo esot par maz piedzīvojumu un darbības. Romānu var lasīt divos veidos: kā antropoloģisku ceļojumu, vai kā mīlestības stāstu (visplašākajā nozīmē). Trīs svarīgas un pārsteidzošas lietas romānā: seksualitāte un dzimums, izdomātā valoda, filozofija un reliģija. Pēc pieredzes zinu, ka tās ik pa brīdim liek apstāties un mēģināt “sagremot” izlasīto. Tēmas, kas caurstrāvo romānu: feminisms, domāšana/reliģija, valoda, pastāvīgas raizes par attiecībām starp apstākļu diktētu rīcību un brīvo gribu. Uz Getenas skarbā daba diktē gandrīz visu. Cik brīvs var būt cilvēks tādos apstākļos? Tikpat svarīgi ir arī kā indivīds skatās uz lietām, jo no cita skatu punkta viss var būt savādāk….

Getena ir viena no le Gvinas izdomātajām pasaulēm, pie tam ļoti ticama pasaule. Katrs daiļdarbs būtībā ir izdomāta pasaule, lai cik arī reāla tā būtu un tieši tāpēc daiļliteratūra cilvēkiem patīk.  Kad lasām, mēs ieejam jaunā pasaulē, kas vienmēr kaut kādā mērā ir fantastiska – viss saskan, visam ir jēga, īpaša atmosfēra, atgriešanās laikā vai došanās nākotnē, dažādu dzīvju iepazīšana un izdzīvošana utml. Kā saka Džordžs Mārtins – lasītājs izdzīvo tūkstoš dzīves… Reizēm izdomātā pasaule ir tik lieliska, tik ļoti patīk autoram vai lasītājiem, ka autors turpina šo pasauli izmantot – rodas sērijas, turpinājumi un fan fiction. Fan fiction ir kļuvis par diezgan nopietnu literatūras segmentu, ļaujot lasītājiem izmantot izdomātu pasauli un veidot savus stāstus, dzīvojot iemīļotajā pasaulē atkal un atkal. Reizēm izdomātas pasaules būtībā ir reālas. Piemēram, vesterns. Tā ir amerikāņu rietumu iekarošana, dzīves veids, uzskatu un darbību kopums, kas atkārtojas gan dažādu autoru darbos, gan filmās un reālajā dzīvē.

Par valodu. Le Gvina lieto gan izdomātu valodu, gan spēlējas ar vārdiem un to nozīmi. Mēs varam redzēt lietas tikai tā kā valoda mums pasaka. Krēsls ir krēsls tāpēc, ka kaut kad senatnē konkrētā lietā ir tā nosaukta. Zinot vārdus, saprotot to nozīmi un izcelsmi dod kontroli pār valodu. Pastāv divi veidi kā skatīties uz izdomātajām valodām zinātniskajā fantastikā:

  • neulogism – pilnīgi jauns izdomāts vārds vai pilnīgi cita nozīme esošam vārdam
  • transformēta valoda – kādas citas valodas vārds drusku pārveidots un pārcelts citā valodā (vēsturiski skatoties tā noticis un notiek diezgan bieži visās jomās)

Bez tam, fantāzijas literatūrā izmanto pantus un dziesmas, lai “legalizētu” burvestības. Piemēram, abrakadabra. Neviens nezina, ko šis pateiktais burtu salikums nozīmē, bet visiem skaidrs, ka kaut kas savāds tikko notika. Fantastikas literatūra parāda, ka ar valodu var izdarīt vairāk nekā mēs iedomājamies.

Par feminismu. “Tumsas kreisā roka” spilgti parāda, ka dzimumu lomas uzspiež kultūra. Feministes izmantoja šo grāmatu, lai argumentētu, ka dzimumu lomas var tikt mainītas. Feminisms un zinātniskā fantastika vispār ir cieši saistīti – utopijās, distopijās, dažādās fantastiskās pasaulēs, vīriešu un sieviešu cīņās utt. Gan sievietēm-autorēm, gan sievietēm-galvenajām varonēm bijusi liela loma zinātniskās fantastikas varoņu attīstībā, raksturu dziļumā un tēlu kvalitātē. Sieviešu radīto sci-fi darbu skaits pamazām pieaug no 1930. gadiem. Agrāk zinātniskā fantastika bija vīriešu pasaule, sievietes kalpoja par dekorāciju, trofeju, Teiksim, Dejah Thoris neko daudz nedara, viņa tikai iedvesmo, pusplika skraida apkārt, apprecēsies un starp karojošām pusēm būs miers. Mūsdienās tas viss mainās un sievietēm ir daudz lielāka loma. Kaut vai Ketnisa no “Bada spēlēm”. Viņa izmaina pasauli! Kādas ir atšķirības starp abu dzimumu literārajiem darbiem:

  • rakstnieku darbos 95% protagonistu ir vīrieši
  • rakstnieču darbos tikai 50% protagonistu ir vīrieši
  • rakstnieces ļauj sievietēm uzņemties lomas, kas stereotipiski ir vīriešu
  • rakstniecēm ir jaunāki galvenie varoņi, kuri drāmas rezultātā aug un nobriest
  • rakstniekiem vairāk vidēja vecuma varoņi: sāk kā vidēji dumjš kuģa kapteinis un beidz kā vidēji dumjš kuģa kapteinis, nekādas izaugsmes
  • rakstniekiem tipisks sižets ir krīze un izbēgšana no tās (bumbas sprādziens, citplanētiešu uzbrukums)
  • rakstniecēm tipisks saimes/ ģimenes sižets (cilvēku grupa, kaut kas notiek un visiem sadarbojoties jātiek galā ar problēmu)
  • rakstnieces vairāk uzdod psiholoģiskus, filozofiskus un eksistenciālus jautājumus. Kas ir mūsu prātos? Kādai jābūt mūsu pasaulei?

Fantāzijas un zinātniskās fantastikas literatūra rāda, ka sievietes var būt spēcīgas, var kaut ko mainīt šai pasaulē. Atgriežoties pie “Tumsas kreisās rokas”, viens no galvenajiem varoņiem Estravens daļēji ir sievišķīgs un tieši viņa upurēšanās ļauj beidzot noslēgt savienību starp Getenu un Ekumēni. Estravens maina pasauli.

Herland. Charlotte Perkins Gilman

Pirmā publikācija 1915. gadā, grāmatā publicēts 1979.g., 176 lpp.

Trīs vīrieši pētnieki Dienvidamerikā dzird leģendu par Sieviešu zemi un pārsteidzošā kārtā to arī atrod kalnos grūti pieejamā vietā. Kalnos esošā ieleja izrādās pilnībā izolēta no pārējās pasaules vairāku gadsimtu garumā, un dažādu neveiksmīgu apstākļu rezultātā šai ielejā palikušas tikai sievietes. Par lielu pārsteigumu pētniekiem, viņi atrod ļoti sakoptu, plaukstošu vietu un labi attīstītu civilizāciju. Sākumā viņi netic, ka sievietes to visu varētu paveikt vienas, bet pamazām ir spiesti pārskatīt savus pieņēmumus par sievietēm un to lomu sabiedrībā. Caur ilgstošām un dziļām sarunām viņi iepazīst Herland un saskata savas civilizācijas trūkumus, kas agrāk viņiem šķita normāli.

“Herland” ilgu laiku aizmirsta, iespējams svarīgākā feminisma utopija, kas jebkad sarakstīta ASV. Sākumā darbs tika publicēts turpinājumos Gilman vadītajā avīzē, bet viņas uzskati un skartie jautājumi acīmredzot nebija interesanti vidējai ļaužu masai un darbs grāmatas veidā tika publicēts tikai pēc daudziem gadiem. Gilman atbalstīja feminisma idejas, tomēr ironiski, ka daļa feministu bija sašutušas par “Herland”. Viņas bija sašutušas par to trīs džeku neglaimojošajiem uzskatiem par sievietēm. Lieta tāda, ka darbu var lasīt divejādi: ar uzsvaru uz sieviešu ideālo pasauli un pārākumu pār vīriešiem, vai ar uzsvaru uz smalku satīru par vīriešu aprobežotību un atšķirībām starp dzimumiem. Ja nav humora izjūtas, tad kādai pārspīlējošai būtnei tiešām darbs var likties aizvainojošs (vismaz tā sākumdaļa).

Gilman trīs vīriešus ir radījusi ar atšķirīgiem uzskatiem, kas vēl labāk palīdz atklāt kontrastus un atšķirīgo domāšanu vīriešu un sieviešu pasaulē. Terijs ir mehāniķis, īsts mačo tips, ieraudzīju-uzvarēju tips, kurš par sievietēm nedomā augstākā līmenī kā par dzīves rotu un izklaidi. Džefs ir ārsts un botāniķis pēc profesijas, bet dzejnieks dvēselē, sievietēm pieiet ar dievināšanai līdzīgām sajūtām, Vandiks ir sociologs un no šī aspekta pieiet visam ko sastop ceļā, arī sievietes viņam lielā mērā ir tikai izpētes objekts. Džefs ir pilnīgā sajūsmā par Herland, Vandiks to uztver kā ļoti interesantu antropoloģijas projektu, bet Terijs ir nikns un vīlies, jo smuku, jaunu meiteņu vietā viņam jākontaktējas ar diezgan nenosakāma vecuma mierīgām, gudrām, aseksuālām sievietēm. Viņa vīrišķība Herland sievietes vispār neinteresē. Milzīgs trieciens Terija patmīlībai.

Herland sievietes vīriešu uztverē nelīdzinās viņiem zināmajām: praktiskas, aseksuālas, bezbailīgas (jo nav jau vīriešu, no kuriem baidīties),  mierīgas, gudras, metodiskas, ar ātru uztveri, loģiskas, ļoti mātišķas. Vīrieši bija gaidījuši dezorganizētu sabiedrību, ķīviņus un intrigas, primitīvismu, ciku caku drēbes utt, bet viņi saskaras ar pilnīgi pretējo. Sabiedrība ir organizēta līdz pēdējam sīkumam, nav ne intrigu, ne ķīviņu, ne nenovīdības, bērnus pieskata tās sievietes, kuras ir vistalantīgākās šai jomā, drēbes ir līdz perfektumam ērtas, nekādu ārēju sievišķības pazīmju. Protams, pilnīgā nesievišķība ir liels trieciens vīriešiem un viņi to daudz apspriež. Džefs saka, ka ar gariem matiem viņas būtu daudz sievišķīgākas: we are so convinced that the long hair “belongs” to a woman. Terijam savukārt sievišķīga liekas adīšana. Džefs gan iebilst, ka skotu aitkopji arī ada… Un vispār “woman” in the abstract is young, and, we assume, charming. Viens no smieklīgākajiem argumentiem par dzimumu atšķirībām izskanēja no Terija mutes:

“They don`t kill birds, and apparently they do kill cats,” Terry declared. “MUST be men here.”

Pēc daudzām sarunām beigās tiek nonākts līdz domai, ka sievišķība ir tāda kā mākslīgi radīta parādība speciāli vīriešu ērtībai.

You see, with us, women are kept as different as possible and as feminine as possible. We men have our own world, with only men in it; we get tired of our ultra-maleness and turn gladly to the ultra-femaleness.

Ja vīriešu nav, šī “virskārta” pazūd un sievietes var būt vienkārši cilvēki. Tā kā Vandiks ir visanalītiskāk noskaņotais un mierīgākais no visiem trim, tad Herland sievietes viņu vairāk uzskata kā sev līdzīgu – par cilvēku: But surely there are characteristics enough which belong to People, aren`t there?.

Grāmatas lielākā daļa paiet sarunās salīdzinot abas pasaules. Caur šīm sarunām ļoti labi atklājas vīriešu pārvaldītās sabiedrības ačgārnības: neiecietība, bads, slimības, trūkums, nesaimnieciskums u.c. kļūdas. Tomēr arī sieviešu pasaule nav ideāla – viņas ir sasniegušas milzīgu progresu, uzbūvējušas ideālu “bērnistabu”, bet tālāk ko? Lai gan sievietes bioloģiski izmainījušās tā, ka reprodukcijai nav nepieciešams otrs dzimums un viss ir ideāli, viņas tomēr grib atjaunot divu dzimumu sabiedrību. Gribas jautāt – kāda velna pēc, ja viss ir labi? Iespējams, ka taisnība šai gadījumā ir Terijam:

“Life is a struggle, has to be,” he insisted. “If there is no struggle, there is no life – that`s all.”

Kad viss ir sasniegts, attīstība apstājas, nav vairs mērķa uz ko tiekties. Katram dzīvē vajag mērķi, vai ne? Vai nu Gilman gribēja parādīt, ka Herland ir sasniegusi attīstības griestus un atliek “mainīties vai mirt”, vai arī viņa smalki pasmējās par sievietēm, kuras tomēr nespēj iztikt bez vīriešiem.

Stāsta pirmā puse, kur vīrieši dalās savos uzskatos par sievietēm un pēc tam ir šokā, ka Herland ir pilnīgi savādāka kā viņi iedomājušies, bija interesantākā. Uzjautrinājos. Otra puse, kur sievietes stāsta par savu pasauli un uzskatiem un viss sāk vilkt uz pamācību pusi , un vīrieši pamazām aizvien mazāk grib lielīties ar savu pasauli vairs nav tik aizraujoša. Tā pamācīšana un moralizēšana bija drusku par daudz, lai gan idejas par bērnu audzināšanu bija lasīšanas vērtas. Izskatās, ka šai jautājumā Gilman iespaidojusies no Montesori idejām par bērnu spēlēm un izglītošanu.

Vērtējums: 3,5/5. Katrā ziņā interesants darbs, iesaku izlasīt. “Herland” ir arī turpinājums, kurā Terijs atgriežas ASV un viņam līdzi dodas Vandiks ar savu sievu Eladoru. Domāju, ka Eladora varētu būt pamatīgā šokā no vīriešu “ideālās” pasaules.

 

FaSciFi septītā lekcija: Burroughs & Gilman

Septītā lekcija bija veltīta diviem pulp-fiction aizsācējiem un amerikāņiem: Edgar Rice Burroughs (1875 – 1950) “A Princess of Mars” (1912) un Charlotte Perkins Gilman (1860 – 1935) “Herland” (1915).

Pulp-fiction – plāni, uz prasta papīra iespiesti literārie darbi, daļa no avīzes, tāpēc publicēja pa nodaļām. Piedzīvojumi, mīlasstāsti, vardarbība, vienkāršs teksts, stereotipi. Paredzēti lasīšanai un pēc tam izmešanai. Sasniedza plašu lasītāju loku ar viduvēju intelekta līmeni. Šī nianse izskaidro Burroughs panākumus un Gilman neveiksmi. Gilman bija sociālā aktīviste, izdeva pati savu avīzi, kur daudz rakstīja par sabiedrības problēmām. Viņas “Herland” netika publicēta grāmatas formātā gadiem ilgi, jo nebija intereses un pieprasījuma – pārāk intelektuāla literatūra pulp-fiction patērētājam. Savukārt Burroughs ar 11 grāmatām par Barsoom un Tarzānu kļuva bagāts.

Svarīgākais no profesora stāstītā:

  • “A Princess of Mars” ir power fantasy, vīriešu idejas, militārisms, spēks, bet “Herland” – politiska utopija, sieviešu idejas, mātes stāvoklis, gudrība
  • power fantasy – literārs darbs, kurā lasītājs var identificēties ar noteiktu tēlu un vērot kā šis tēls atrisina visādas problēmas
  • Džons Kārters ir vesterna varonis – plašā nepazīstamā teritorijā vientuļš varonis saskaras ar lielākas grupas konfliktu un atrisina to; bez tam viņam neveicas uz Zemes, toties viņš gūst panākumus uz Marsa —> amerikāņu sapnis, tāpēc Burroughs darbi kļuva tik populāri
  • Gilman`s “The Yellow Wallpaper” īsais stāsts tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem amerikāņu feminisma tekstiem
  • Gilman bija neparasta personība, viņa dzīvoja pēc “Herland” aprakstītajām idejām; uzskatīja, ka īsta utopija nav iespējama ar vīriešu nomācošo klātbūtni.
  • abi darbi saistās ar izpētes un valodas lietojuma tradīcijām: izpēti parasti veic vīrieši un tā ir saistīta ar attīstību, eiropieši savas valodas uzspiež visiem pārējiem, tomēr ideālā variantā pētniekiem/viesiem jāmācās apmeklēto vietu valodas.
  • varoņiem var piemist vai tie izmanto dažāda veida varu un sižets atklāj šo spēku funkcionēšanu.

Tā kā abi darbi būtībā ir utopiski, tad apskatījām šo jēdzienu un virzienu literatūrā. Utopija ir viens no zinātniskās fantastikas galvenajiem virzieniem, savukārt distopija – utopijas veids. Vienkārši runājot – utopijā viss ir ideāli un rožaini, bet distopijā otrādi – var būt ideāla valsts pārvalde, bet tā būs represīva utml.

Galvenās problēmas utopijas darbos:

  1. utopija vai distopija
  2. autoritāra vai anti-autoritāra pasaule
  3. pasaule: ekstrapolēta no mūsu sabiedrības vai esošo pasaules kārtību atceļoša
  4. tehnoloģiska vai anti-tehnoloģiska pasaule

Skatoties uz kādiem līdzekļiem cilvēki balstās, lai izdzīvotu, utopijas var sadalīt 4 vēsturiskos virzienos:

  1. Senā pasaule – ekonomika balstās uz vergu darbu
  2. Kristiešu renesanse – komūnas idejas, brāļi un māsas, darba dalīšana, kopīpašums, komunisma/sociālisma idejas, nav konkurence
  3. 19. gs. – tehnoloģijām ir izšķirošā loma, lai padarītu dzīvi labāku
  4. Pēc industriālās revolūcijas – roboti, mākslīgais intelekts, mašīnas valda pār pasauli

Galvenie jautājumi, uz kuriem cenšas atbildēt utopijas un arī šai lekcijā apskatītie darbi: vai mēs mainam sabiedrību jeb sabiedrība maina mūs? cilvēki ir slikti vai labi? vai tiešām mums ir vajadzīga laime?