Meditations: A New Translation. Marcus Aurelius, Gregory Hays

662925

Modern Library 2002, 256 lpp.

Ar šo grāmatu sanāca ļoti savādi. Gandrīz nemaz nelasu pašpalīdzības grāmatas un jau gadiem neko nebiju lasījusi no filozofijas tekstiem. Kādu dienu nejauši internetā pamanīju kāda vīrieša (laikam uzņēmēja) rakstu par to, cik ļoti Marka Aurēlija [grāmata] “Meditations” viņu ir iespaidojusi un pat sniegusi mierinājumu noteiktos brīžos. Viņš grāmatu daudz citēja un teica, ka to gadu gadiem pārlasot. Es tobrīd biju noskaņojumā, kad viss ir izbesījis. Lasot šo rakstu, sapratu, ka “Meditations” ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Uz tāda viļņa arī apmēram pusi grāmatas izlasīju. Līdz tam laikam jau biju laukā no emocionālās bedres un varbūt mazliet palīdzēja arī Aurēlija meditatīvās domas. Otru grāmatas pusi lasīju kā nomierinošu vārdu virknējumu, kur nav obligāti jāuztver jēga. Acīmredzot biju uzsūkusi tik daudz labuma, cik tobrīd vajadzēja.

Marks Aurēlijs bija pēdējais “labais” Romas impērijas imperators (161 – 180) un viens no nozīmīgākajiem stoicisma filozofiem. Stoicisms bija lielas romiešu daļas pasaules uztvere, dzīvs, ikdienā izmantots fizikas, loģikas un ētikas kopums, nevis abstrakta filozofija ar ko nodarbojas vien bārdaini onkuļi universitātēs. Kas ir “Meditations”? Es to nosauktu par Marka Aurēlija privātajām piezīmēm, kurās viņš audzina savu prātu un raksturu, cenšas sevi veidot par labāku cilvēku, izskaust, viņaprāt, sliktās rakstura iezīmes un rīcību. Viņš noteikti nebija savus pierakstus paredzējis svešām acīm, tāpēc liela daļa teksta attiecināma tikai uz Marka dzīvi, var neuzrunāt, vai palikt nesaprasta. Tikpat liela daļa teksta ir aktuāla arī šobrīd, jo lielie ētiskie jautājumi ir mūžīgi. Viņš daudz domā par nāvi, par visu lietu maznozīmīgumu laika ritējuma priekšā, par taisnīgumu, par to kā būt labam, māca sev pazemību un savaldību. Vietām gribas pasmaidīt, ka Romas imperators bija “sausiņš” un liedza sev izpriecas, tomēr tie bija viņa uzskati par būšanu labam un viņa darbu ar sevi var tikai apbrīnot.

Lasot pasvītroju to, kas tajā brīdī mani uzrunāja. Būs interesanti pēc laika atzīmēt atkal kādu citu vietu, kas tobrīd aktuālāka un atskatīties, kas satrauca pirmajā lasīšanas reizē. Šī ir vienīgā grāmata, ko nēsāju somā līdzi jau pāris mēnešus. Atšķiru, palasu, nolieku.

Lai gan manas niecīgās problēmas nav Romas imperatora problēmas, tomēr ir zināms mierinājums tajā, ka valstsvīrs pirms daudziem gadiem centās apvaldīt savas dusmas par cilvēku stulbumu tāpat kā es tagad. Vai arī tajā, ka gandriz pirms 2000 gadiem bija līdzīgas problēmas un kā Marks atzīmē – viss jau ir bijis, viss ir gaistošs, tomēr nekas arī nemainās un tādā garā. Pat tik triviāla lieta – imperatoru tik ļoti kaitināja cilvēku smakas, ka viņš to pieraksta un norāj sevi. Tas tā, piemēra pēc. Savādā kārtā “Meditations” teksts tiešām nomierina, pat vietās, kur man īsti nebija skaidrs, par ko cienītais imperators raksta (tulkotājs priekšvārdā atzīmēja, ka dažas vietas nav īsti skaidras pat nopietniem Aurēlija piezīmju pētniekiem). “Meditations” nav oriģinālā teksta nosaukums, visticamāk, ka imperatora piezīmēm vispār tāds nebija, bet, manuprāt, šis vēlāk dotais nosaukums ir ļoti trāpīgs. Brīžos, kad vajag nomierināt prātu, var šo grāmatu atvērt jebkurā vietā, izlasīt pāris rindkopas un problēma vairs nešķiet tik liela.

Ja “Meditations” ir jūs ieinteresējusi, iesaku iegādāties tieši šo izdevumu, jo tam ir gan pašlaik labākais tulkojums, gan erudīts tulkotāja Gregory Hays priekšvārds, kas sniedz ieskatu Marka Aurēlija dzīvē, stoicismā un pašu piezīmju stuktūrā un jēgā. Iedomājoties, kā Marks strādāja ar sevi, kā audzināja savu prātu, ka viņa rakstītais joprojām ir nozīmīgs un ietekmīgs, grāmata ir pelnījusi 5 zvaigznes, tomēr dodu 3, jo uz beigām ir sajūta, ka Marks visu laiku atkārto vienu un to pašu plati. Domāju, ka galu galā viņam bija grūti sevi pierunāt uztvert nāvi kā stoiķim pienākas. Es viņu nevainoju.

Vērtējums: 3/5.

Advertisements

Īsās atsauksmes #11

Īsi par trim ātri izlasāmām grāmatām.

Krišjānis Zeļģis "Zvēri"

Zvēri. Krišjānis Zeļģis

Neputns 2016. gads, 152 lpp.

Kādā atmiņas stūrī bija aizķēries, ka no jauno dzejnieku krājumiem “Zvēri” ir lasāms. Lasāms tiešām ir, pie tam pārsvarā ar lieliem burtiem. Daži dzejoļi ir četrrindes izplestas pa visu lapaspusi. Pozitīvi, ka krājumam ir vienota tēma – pilsētnieks, pilsēta un daba. Lasot prātā pazibēja Čaks un haikas. Diezgan nesakarīgi, bet kaut kādas līdzīgas nianses uztvēru pilsētas tēlā un dzejoļu aprautībā. Man patika stils, bet spēju “sakonektēties” tikai ar dažiem dzejoļiem. Nodaļas “zvēri” un “tu smaržo pēc priedes” patika vairāk, jo likās pārdomātākas un dzejoļiem stingri izteikts motīvs. Pārējās nodaļas šķita haotiskākas. Īpaši atzīmēju dzejoli par putniem, kas izvelk cilvēkam no somas pusdienas, dzejoli par drūmu ainu vilcienā, “Kundziņsalu” un šo:

xxx

starp kanēli un kafiju tu stāvi

bērnības lūpām

tikpat skaista kā atceros

caur aizkaru

un laukā žūstošiem deķiem

laiks kā telefona numurs garš

Vērtējums: 3/5

Himna. Aina RendaHimna. Aina Renda

Ascendum 2014. gads, 128 lpp.

Pirmais, ko gribas pateikt par “Himnu” – īpatnējs zinātniskās fantastikas darbs. Būtībā tā ir antiutopija – kārtējā pasaule, kurā diezgan primitīva sabiedrība ir stingri sakārtota un sadalīta pēc noderības, nekādas brīvas izvēles. Atšķirībā no citām distopijām, šajā ideoloģija neparedz pat visniecīgāko savu “es”, tāds jēdziens pat nepastāv, jebkurš sabiedrības loceklis domā kā “mēs”: “visi cilvēki ir viens un nav citas gribas kā vien visu cilvēku kopīgā griba”. Protams, atrodas viens ziņkārīgs brīvdomātājs Vienlīdzība 7-2521 (mēs lasām viņa dienasgrāmatu), kurš pamazām no “mēs” pārtop par “es” un šis sevis apzināšanās process ir platforma autores racionālā egoisma idejas paušanai. Interesants ir Ilmāra Šlāpina priekšvārds, kas nezinātājam ļoti palīdz izprast Ainas Rendas daiļradi. Kas attiecas uz viņas radikālo filozofiju, tā nevar nošokēt cilvēku, kuru pusaudžu gados nosauca par egoisti, jo viņa cukurbiešu vagās smagā darbā sapelnīto naudu gribēja izlietot sev jaunām kurpēm.

Himna ir plāna grāmata ar “biezu” saturu un idejām, par kurām vērts padomāt. Žēl, ka pašas beigas ar varoņa politiski ideālistiskajiem nākotnes plāniem drusku nokāva labo sajūtu.

Vērtējums: 3/5

Pirmā reize. Daina TabūnaPirmā reize. Daina Tabūna

Mansards 2014. gads, 152 lpp.

Salasījos tik daudz labu atsauksmju par Dainas Tabūnas stāstu krājumu, ka baidījos lasīt pašus stāstus. Tagad varu teikt – visām labajām atsauksmēm ir taisnība. Tabūna raksta ļoti dzīvīgi, viegli un ticami par vienkāršo un reizē tik sarežģīto pieaugšanu un mirkļiem, kas maina dzīvi, ka stāsti kļūst reāli. Stāstu varones atrodas uz tā neredzamā sliekšņa, kad šķiet – tūlīt, tūlīt notiks kas liels. Dažkārt notiek, dažkārt nē, bet arī man ir bijusi šī gaidīšanas sajūta, tāpēc spēju ar stāstiem identificēties. Neatceros otru stāstu krājumu, kurā visi stāsti šķistu gandrīz vienlīdz labi. Labs ir pat īsākais stāsts “Tekstu meitene”, kurš man šķita mazliet par īsu.

Gards kumosiņš, kas ļauj atgūt ticību mūsdienu latviešu literatūrai. Tiešām, ja patika “Jelgava 94”, tad patiks arī šis.

Vērtējums: 4,5/5

Bites. Mēliss Frīdentāls

Mēlisa Frīdentāla "Bites"

Mansards 2015. gads, 248 lpp.

Ir kaut kas noslēpumaini vilinošs vāka dizainā un nosaukumā, kas liek šo grāmatu paņemt rokās un sākt lasīt. Kad sākts, atliek vien turpināt, jo drūmā noskaņa ievelk lasītāju dubļu un smaku jūklī. No seniem laikiem izkāpis romāns caur jauna studenta Laurencija ciešanām pēta 17. gadsimta teoloģijas un medicīnas teorijas par cilvēka dvēseli un tās saistību ar veselību.

17. gadsimta vide ļauj ar gandarījumu un atvieglojumu priecāties par cilvēces attīstību, mūsu sasniegumiem sadzīves apstākļu uzlabošanā, tumsonības apkarošanā un ārstniecībā. Lai gan tā laika Tērbatā virmo modernas vēsmas, ko noteikti veicina universitātes klātbūtne, ilgstošo lietavu radītais bads un vispārēja apstākļu pasliktināšanās padara Tērbatu par nemīlīgu vietu. No laukiem uz pilsētu plūst pusdzīvi, skrandaini, bada mocīti ļaudis, viss ir drūms, dubļains, auksts un slapjš. Ideāla augsne slimībām, kurām kā labu pretlīdzekli iesaka asins nolaišanu. Ja pie bārddziņa ietrāpa asins nolaišanai nelabvēlīgā laikā, viņš ar lielu entuziasmu un prieku piedāvā veikt klizmu, kas ļoti labi attīrot organismu. Bārddziņa piedāvājums nešķiet vilinošs? Var doties pie aptiekāra nopirkt kādu no viņa brūvējumiem. Varbūt pat palīdzēs, ja nenomirsiet.

Bet kāpēc vispār cilvēks top slims? Jo izjaukts humoru līdzsvars organismā, vai ļauna acs uzsūtījusi slimību. Ļauna acs, savukārt, ir tiem, kam kaut kādu iemeslu dēļ dvēsele kļuvusi slikta, samaitāta. Laurentijam šķiet, ka tā noticis ar viņu, jo bērnībā pieredzējis briesmīgas lietas, tāpēc tagad savas studijas velta dvēseles pētīšanai. Galvenais varonis cenšas izdibināt vairākus filozofiskus jautājumus. Kas ir dvēsele, kas atmiņas? Vai bez tām cilvēks ir dzīvs, spēj pastāvēt? Veselā miesā vesels gars, vai tomēr ar veselu garu vesela miesa? Viņu moka melanholija, iekšas pilnas ar melnu žulti, kas sagandē ķermeni un prātu. Tādam cilvēkam drūmā Tērbata ir slikta dzīvesvieta, tomēr viņam nav izvēles. “Bitēs” mēs sekojam Laurentijam Hilam sešas dienas – no viņa ierašanās brīža Igaunijā līdz kādai satraucošai atklāsmei universitātes laboratorijā un atvieglojumu nesošam sapnim.

Teksts nešķiet sarakstīts mūsu laikā. Vides apraksts, tēli, Laurentija domas un rīcība – tas viss atstāj diezgan autentisku 17. gs. sajūtu, pareizāk sakot, ticamu interpretāciju par to, kā tas varēja būt. Mēliss Frīdentāls ir teologs un literāts, pēta 17. gadsimta ideju vēsturi, romānu balstījis uz patiesiem faktiem, izmantojis tālaika zinātnes un filozofijas idejas, ko īsumā paskaidro grāmatas pēcvārdā. Pēcvārds piedod romānam dziļāku nozīmi un ļauj labāk izprast literārā darba jēgu. Autors ļoti rūpīgi izmanto izteiksmes līdzekļus, lai radītu pretīgu vidi. Reti kurš teksts ir tā piesūcies ar mitrumu, dubļiem, smakām, tumsu un ārprātu.

Kas ir ar tām bitēm? Kāpēc romāna nosaukums ir “Bites”? Kāpēc tēla sejai priekšā dzeltena puķe? Tieši šie ziņķārīgie jautājumi mani mudināja izlasīt Frīdentāla romānu. Izrādās, vairāki antīkie un viduslaiku domātāji pauda ideju, ka dvēsele ir bites, kas piepilda cilvēka ķermeni kā stropu. Skaisti, par to ir vērts padomāt.

Romāna beigas ir neviennozīmīgas. Lasītājam pašam jālemj, vai tā ir atpestījoša katarse, vai pēdējais elpas vilciens. Šī neskaidrība ir traucējoša, bet filozofiskāk noskaņotam lasītājam droši vien nesagādās grūtības. “Bitēs” savijas zinātnes sasniegumi ar māņticību, atmiņas ar fantāzijām, dažādas filozofiskas idejas ar visu iznīcinošo lietu un Laurentija slimību. Kopumā interesants un spilgts vēstures laikposma atspoguļojums tepat mums kaimiņos. Vērts izlasīt.

Vērtējums: 3/5