Kalvīno, Hesse, Toro

Es varēju šo rakstu nosaukt par “īsajām atsauksmēm”, kas būtu pareizi, vai par “trim grāmatām, kas iemidzina”, kas būtu precīzi manā gadījumā, bet lai paliek šo trīs kungu skanīgie uzvārdi, kas sarindojās kā skanīgā skaitāmpantiņā.

Neredzamās pilsētas. Italo Kalvīno. 

Neputns 2017. gads, 144 lpp.

Mēģināt pastāstīt par “Neredzamām pilsētām” ir kā mēģināt pastāstīt sapni: var pastāstīt “skeletu”, bet ne visas sīkās dīvainības un sajūtas, kas sapnī bija tik reālas un normālas, bet, atverot acis, tās gaist no atmiņas un palikušais šķiet bezsakarīgs. Es arī nevaru pastāstīt, jo atmiņā ir palikusi tikai nojausma par lasīto, viss pagaisis. Lasīju un teksts plūda caur mani līdz aizmidzināja. Atceros, ka teksts bija skaists. Atceros, ka bija dažādas pilsētas  (pilsēta iekārta virvēs, pazemes mirušo pilsēta, pilsēta virs mākoņiem….), ļoti atšķirīgas un vienlaicīgi tik vienādas savās galvenajās iezīmēs, kas kādu vietu padara par pilsētu.

Šo vilni, kas atplūst no atmiņām, pilsēta uzsūc kā sūklis un izplešas. Aprakstot Zairu tādu, kāda tā ir šodien, aprakstā vajadzētu ietvert visu Zairas pagātni. Taču pilsēta savu pagātni nestāsta, pagātni tā glabā kā plaukstas līnijas, ierakstītu ielu stūros, logu režģos, trepju lēnēs, zibensnovedēju antenās, karogu mastos, un katrs no šiem nogriežņiem savukārt ir iezīmēts ar skrāpējumiem, iecirtumiem, griezumiem, robiem.

Man šķiet, ka katram lasītājam “Neredzamās pilsētas” būs savādākas un, ja es šo grāmatu lasīšu atkal, tā būs jau cita grāmata. Šim krāšņajam urbāno sapņu virknējumam es tikpat labi varētu dot 5 zvaigznes, jo teksts ir apbrīnojams.

Vērtējums: 3,5/5

Kūrviesis. Hermann Hesse.

Mansards 2014. gads, 182 lpp.

Darīšana ar kūrortu mani maldīgi aizvilināja uz domām, ka šis būs vasarīgs darbs. Tā vietā nīgrs rakstnieks-filozofs preperē savu Bādenes kūrorta pieredzi un tagad vairāk zinu par išiasu un podagru. Pati vainīga.

Man Hese palicis spilgtā atmiņā ar “Stikla pērlīšu spēli”. “Kūrviesī” bija daži ļoti spilgti vērojumi par cilvēka dabu un sākumā pat ziņkāres dzīta interese par Hesi kūrortā, bet tad vienkārši apnika un atlikušo daļu vairāk pāršķirstīju nekā lasīju. Man pietrūka pacietības iedziļināties un droši vien grāmatu lasīju nelaikā, par ko drusku žēl.

Vērtējums: 2/5

Voldena jeb Dzīve mežā. Henrijs Deivids Toro.

Zvaigzne ABC 2004. gads, 280 lpp.

Par šo man galīgi nav žēl. Pāršļūcu ar acīm lielākajai teksta daļai, lai tomēr zinātu, kas tad ir tā “Voldena”. Varbūt šo tāpat kā “Uz kraujas rudzu laukā” jālasa agrā jaunībā. Tagad mani tikai kaitināja un uzdzina miegu Toro spriedelēšana par to kā būtu jādzīvo un cik viņš ir feins džeks. Viņš 1845. gadā aizņemas cirvi no kaimiņa un aiziet mežā uzcirst sev māju, kurā nodzīvo divus gadus. Piekritīsiet, ka kas tāds sola interesantu stāstu, bet mūsu jaunēklis ir tā aizrāvies ar filozofēšanu par visādiem tematiem, ka viss pārējais vienkārši noslīkst vārdu plūdos. Manuprāt, tekstā bija stipri par daudz ideoloģijas un stipri par maz dabas vērojumu, uz kuriem cerēju.  Protams, doma par sevis neapgrūtināšanu ar mantas raušanu ir simpātiska un dažas atziņas var pasmelties, bet es gaidīju ko citu.

Vērtējums: 2/5

 

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma. Umberto Eko

Jāņa Rozes apgāds 2013. gads, 464 lpp.

Džambatista Bodoni, saukt par Jambo, ir sešdesmitgadīgs vīrietis, Milānas grāmatu antikvārs, kurš izmisīgi pūlas atcerēties savu pagātni. Atmodies slimnīcas gultā, viņš lieliski atceras, kas bija Napoleons, zina, kā jābrauc ar mašīnu, taču nezina, kas ir viņš pats un apkārtējie cilvēki. Lai atgūtu atmiņu, sieva viņam iesaka pārcelties uz vecajām ģimenes lauku mājām Pjemontā. Tur viņš augas dienas pavada bēniņos un vectēva kabinetā, klausoties vecas plates un šķirstot bērnībā iemīļotos komiksus un grāmatas (no grāmatas oficiālās anotācijas).

Ir vairāki iemesli, kāpēc man bija jāizlasa Umberto Eko jaunākais latviski tulkotais darbs. Pirmkārt, mulsinošs un uzvedinošs nosaukums. Par ko tad varētu būt romāns? Otrkārt, grāmatas vāks – grafika, komiksi. Negaidīti un neierasti. Treškārt, anotācija – bukinists ar atmiņas zudumu rokas pa bērnības mājas bēniņos sakrautajiem komiksiem, grāmatām un platēm. Ļoti kārdinoši grāmatmīlim. Paldies Asmo (lūk, viņa atsauksme), kurš laipni atsūtīja man savu grāmatas eksemplāru, citādi tik ātri pie lasīšanas nebūtu tikusi.

Kā būtu, ja kādu dienu jūs pamostos un saprastu, ka atceraties vispārzināmus faktus un automātiskās darbības, bet neatcerētos ne savu vārdu, ne uz emocijām balstītas atmiņas, neko patiesi personīgu? Tieši tā notiek ar Jambo. It kā jau varētu dzīvot tālāk, no jauna iepazīt sievu, bērnus, mazbērnus un draugus, bet viņš ļoti vēlas atcerēties, jo uzskata, ka “tu nespēj tiekties uz nākotni, jo esi zaudējis pagātni”. Tā nu, sievas pamudināts, Jambo atgriežas vectēva lauku mājā un pamazām pārlasa un pārsķirsta žurnālus, komiksus un grāmatas. Skolas gadu šizofrēniskās grāmatas un laikraksti ar kara un fašisma propagandu mijas ar mīlasdziesmām, vājprātīgu optimismu un dabas idilli vectēva sakrātajās mūzikas platēs. Tomēr atmiņas spītīgi tinas miglā.

Tie, kuri lasījuši Umberto Eko, jau zina, ka viņa teksts nav nekāds vienkāršais. Filozofs, viduslaiku kultūras un semiotikas speciālists būdams, viņš savos romānos ar šīm zināšanām var burtiski apbērt lasītāju. Eko teksts ir lēns intelektuāls baudījums. Šoreiz viņš daudz izmantojis savu bērnības pieredzi fašistiskajā Itālijā, tāpēc neviļus rodas jautājums, vai viņš ir komiksu fans? Vai nu tā, vai arī autors veicis pamatīgu 1920. – 1950. gadu lubu literatūras un komiksu izpēti. Vienā brīdī pat mazliet noguru no neskaitāmiem komiksu atreferējumiem, tomēr tā nenoliedzami bija interesanta pieredze. Kur gan citur es gūtu uzticamu īso kursu komiksu vēsturē (ar ilustrācijām)?

Lai gan kādā brīdī šķiet, ka centrālo vietu ieņem Jambo sajūsminātā rakšanās pa veciem literārajiem darbiem, tomēr visa virzītājspēks ir Jambo vēlme atgūt atmiņu. Par visu vairāk viņš vēlas atcerēties jaunības mīlestības seju. Vai pagātnes atmiņu dēļ ir vērts upurēt gan tagadni, gan nākotni? Jambo uzskata, ka jā. Caur Jambo neatlaidīgajiem meklējumiem, Eko liek lasītājam uzdot jautājumus – kas ir dzīve, kas ir atmiņas, kas ir nāve, – un diskutēt par Dieva, labā un ļaunā interpretāciju. Varbūt visa mūsu dzīve ir izdomāta, tikai realitātes ilūzija? Arī tāda viena neapstrīdama patiesība nepastāv. Atmiņām nevar pilnībā uzticēties. Mūsu atmiņas ir mānīgas un nepastāvīgas. Pagātnes notikumus mēs varam izskaistināt, piedomāt klāt, aizmirst. Jambo tikšanās ar radiniekiem spilgti parāda, ka pieķeršanās, jūtas un mīlestība pastāv tikai tāpēc, ka ir atmiņas par konkrēto cilvēku.

Skaistākais, kas paliek pēc mīlestības, ir atmiņas, ka esi mīlējis.

Romānā tiek plaši izmantots miglas simbols. Jambo visu mūžu izraksta citātus par miglu. Migla viņam patīk un vilina. Migla ienāk viņa sapņos un arī atmiņas tinas miglā. Migla vienlaicīgi apslēpj to, ko viņš kāro uzzināt, un sargā un paglābj kritiskos brīžos. Domāju, ka Jambo neapzināti izmanto miglu, lai ērti paslēptos no realitātes. Viņš visu mūžu alkst ieraudzīt Lilas seju, bet viņa slēpjas miglā un tāpēc viņam ir dzinulis doties uz priekšu, visu laiku ilgoties un iztēloties.

Migla kā mierinājums. Kā aptumšošana. Mana pilsēta paaudžu paaudzēs ir iecerēta, izveidota, uzbūvēta tā, lai to varētu uzlūkot cauri pustumsai un pelēkai miglai, taustoties gar pašām māju sienām. Tad tā kļūst skaista un sargājoša.

Vai bez savām atmiņām mēs tā īsti esam mēs? Laikam jau nē. Varam dzīvot, elpot, iemīlēt no jauna, bet kāda daļa no “es” būs zudusi, tāpēc, lai cik egoistiska būtu Jambo dzīšanās pēc senas jaunības mīlestības, tomēr tā ir daļa no viņa. Es gan uzskatu, ka pagātnes rēgus vajag likt mierā, tāpēc man grāmatas sākums patika labāk kā tās beigas. “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” ir nopietns romāns, kas patiks tiem, kuri gatavi iegrimt dzīves jēgas apcerēšanā ar bagātīgu komiksu un citu literāro darbu piedevu.

Vērtējums: 3,5/5

Zelta pods. Džeimss Stīvenss

Liels un mazs 2007. gads, 190 lpp.

Zemnieks Mīhāls Makmorahu ierodas pie gudrā Filozofa tumšajā priežu mežā pēc padoma, kur meklēt viņa sievas pazudušo veļas dēli. Filozofa padoms aizved viņu uz leprehaunu alu, kur Mīhāls sev par pārsteigumu un prieku atrod podiņu, pilnu ar zeltu. Šis atgadījums kļūst par cēloni dīvainu un vēl dīvaināku notikumu ķēdei, kurā tiek ierauts Filozofs, viņa sieva un bērni, atriebīgie leprehauni, Mīhāla skaistā meita, muļļas policisti, ganāmpulku dievs Pāns un īru seno teiksmu būtnes (no oficiālās grāmatas anotācijas).

Šoreiz droši var teikt, ka es uzķēros uz grāmatas vāka un melnbaltajām ilustrācijām. Pats stāsts nenoliedzami ir ļoti savdabīgs, asprātīgs un filozofisks piedzīvojums, kurā nozīmīga loma arī īru mitoloģijai. Dažas vietas gan izskatās pēc filozofēšanas tikai filozofēšanas pēc, kas pats par sevi ir interesants process un parāda, cik bezgalīgi tālu var aizrunāties un aizdomāties, tomēr var arī nogurdināt un iemidzināt lasītāju.

Ar ārēji vienkāršu notikumu palīdzību, autors izspēlē veselas prāta spēles, parādot cilvēku domāšanas un rakstura dažādās šķautnes un dažas labas rīcības absurdumu. “Zelta pods” māca domāt ārpus ierastajiem rāmjiem, saprast, ka medaļai ir divas puses un nekas nav kategoriski pareizs vai nepareizs, labs vai ļauns. Zīmīgas ir filozofu sievas, kuras visu laiku vārdos kašķējas ar saviem vīriem un necieš savus bērnus, bet, vienam filozofam nomirstot, viņa sieva dodas vīram līdzi aizsaulē un otra sieva spiesta vienādi mīļi rūpēties par abiem bērniem, jo aizmirsusi, kurš ir viņējais….Savukārt filozofs, kurš visu mūžu prātu un gudrību turējis daudz pārāku par miesu un emocijām, garajā ceļojumā pie mīlestības un poēzijas dieva Oengusa Oga spiests pārvērtēt savus uzskatus. Pirmo reizi mūžā viņš pārstāj domāt un pēkšņi ierauga cik pasaule ap viņu skaista un interesanta.

Šķiet, anotācijā bija teikts, ka grāmata domāta pusaudžiem, tomēr to droši var lasīt pieaugušie. Lai gan pusaudžiem teksts varētu būt nozīmīgāks un sniegt vairāk, palīdzot veidot uzskatus un veicināt kritisko domāšanu. Katrs šajā piemirstajā klasikas darbā atradīs savus uzsvarus, jo tekstā ir daudz sīku nianšu, kas vienam var būt nozīmīgas, bet citam neko nenozīmēt.

Daži citāti:

Varbūt labestība un sirds siltums stāv pāri gudrībai.

 

“Pareizi” ir vārds un “nepareizi” ir vārds, bet saule lec rītā un rasa krīt vakarā, nedomājot par šiem vārdiem, kuriem nav nozīmes.

 

Ja nespējam priecāties, tad ko gan mēs spējam? Dzīvei nav ne mazākās jēgas, ja šur vai tur nerodam tajā smieklus.

Vērtējums:3/5